Signāls, kas vedina domāt, ka tev ir ēšanas traucējumi

Pacienti, kurus skāruši ēšanas traucējumi, ir mana ikdiena. Lielākā daļa no viņiem ir jaunieši, kas cieš no anoreksijas, taču arī pieaugušām sievietēm ir anoreksija, bulīmija, jaukta tipa ēšanas traucējumi un citādi mainīti ēšanas paradumi, kas traucē normālu dzīvi. Mani vairs nepārsteidz, ka pat piecdesmitgadīgām sievietēm ir ēšanas traucējumi. Tie ir arī vīriešiem.

Procentuāli, ja vērtē sabiedrību kopumā, ēšanas traucējumi skar salīdzinoši nedaudzus. Saaukstēšanās slimības, kaulu lūzumi un citas kaites cilvēkus piemeklē biežāk. Iespējams, tāpēc par tām arī vairāk runā. Vai tāpēc, ka lūzumi vai vīrusu slimības nav neērtas tēmas.

No visa, kas mums nav līdz galam saprotams un ir neērts (jo jāsāk šķetināt savu dzīvi un emocijas), mēs cenšamies izvairīties un ignorēt to. Izvēlamies neredzēt un ceram, ka uz mums tas neattieksies. Esmu izvēlējusies redzēt un reaģēt. Un priecātos, ja tādu vēlmi izrādītu arī citi. Taču, lai to panāktu, ir jāsamazina bailes, kauns, bezpalīdzības izjūta, neziņa un dažādas citas problēmas, kas mums traucē.

Ēšanas traucējumi ir slimība

Bieži vien cilvēki uzskata, ka ēšanas traucējumi ir gribasspēka trūkums. Man ir nācies dzirdēt sakām: es taču varu saņemties, kāpēc, lai viņš/viņa nevarētu?

Iztēlojieties ģimeni, kura izaudzinājusi divus bērnus. Meitas. Vecāki dzīvo kopā, izskatās laimīgi, mīl savas meitas, un ģimene ir turīga. Meitenes ir pievilcīgas, darbojas modes industrijā, bieži apmeklē saviesīgus pasākumus un gozējas dažādu žurnālu lappusēs. Ēd veselīgi un apmeklē sporta zāli. Ārēji veiksmīgas un smaidīgas. Iekšēji… abām ir ēšanas traucējumi.

Vecākiem, kas atved savu atvasi uz konsultāciju, šķiet, ka problēma ir bērnā, jo pašiem ēšanas traucējumu nekad nav bijis. Patiesībā problēma ir ģimenē, un tā caur konkrēto bērnu izpaužas ārēji. Patiesi mīlošā ģimenē, kur viss tiek izrunāts un ģimenes locekļi ir emocionāli apmierināti, ēšanas traucējumu (un citu psihisku traucējumu) iespējamība ir ļoti minimāla.

Bieži vien ģimenēs valda emocionāls izsalkums. It kā ārēji cits par citu rūpējas, taču ģimenes locekļi nesaņem nepieciešamo emocionālo atbalstu.

Nereti ēšanas traucējumus veicina māte, kas pati ievēro diētu (tātad ir iekšēja trauksme un diskomforts), un bērni sāk viņai līdzināties. Vecāki mēdz pārāk pieķerties bērniem, pārāk tos kontrolēt un ierobežot (kas pavisam skaidri norāda uz vecāku neatrisinātajām problēmām). Tad vienīgais, ko bērns var kontrolēt, ir ēdiens, ko viņš apēd vai neapēd. Arī disfunkcionālas attiecības ar tēvu veicina ēšanas traucējumu izpaušanos.

Pazīmes, kam nekavējoties jāpievērš uzmanība

• Maltīšu izlaišana un atrunas, lai neēstu.
• Ēšana vienatnē vai slepus.
• Pēkšņa striktas veģetāras vai vegānas diētas ievērošana.
• Pārmērīga koncentrēšanās uz veselīgu uzturu.
• Konstanta nespēja izvēlēties, ko ēst vai ko iegādāties veikalā.
• Milzīgs šķidruma patēriņš vai tieši pretēji – netiek dzerts gandrīz nemaz.
• Pārēšanās lēkmes ar lielu saldumu, miltu izstrādājumu un treknu produktu patēriņu.
• Atteikšanās no iepriekš iecienītām sociālām aktivitātēm.
• Bieža svēršanās un skatīšanās spogulī, lai meklētu nepilnības.
• Nepārtraukta sūdzēšanās par lieko svaru un cenšanās svaru samazināt.
• Uztura bagātinātāju lietošana, lai samazinātu svaru.
• Iešana uz tualeti ēšanas laikā, lai izvemtu apēsto.
• Mutes dobuma problēmas, zobu emaljas zudums no regulāras vemšanas.
• Nomāktība, riebums, kauns vai vainas apziņa par saviem ēšanas paradumiem.
• Pārmērīga pievēršanās fiziskajām aktivitātēm u. c.

Riska faktori

• Dzimums. Sievietēm (meitenēm) statistiski ēšanas traucējumi ir sastopami daudz biežāk nekā vīriešiem (zēniem).
• Vecums. Pusaudžu vecums un divdesmit vai nedaudz vairāk gadu ir vecuma posms, kad ēšanas traucējumi uzliesmo visbiežāk. Tie var parādīties arī bērniem, kas ir jaunāki par desmit gadiem. Atkārtoti uzliesmojumi iespējami jebkurā vecuma posmā.
• Ģimenes slimību vēsture. Ja kādam ģimenes loceklim bijuši ēšanas traucējumi, risks būtiski pieaug.
• Mentālie veselības traucējumi. Ja ir depresija, trauksme vai obsesīvi kompulsīvie traucējumi, tā ir labvēlīga augsne, lai attīstītos arī ēšanas traucējumi.
• Diētas ievērošana (vai nu pats jaunietis ievēro diētu, vai kāds no vecākiem). Uzslavas un komplimenti, kas tiek izteikti saistībā ar svaru, var veicināt to, ka cilvēks pārmērīgi koncentrējas, lai ierobežotu uzturu, un šī attieksme var pāraugt ēšanas traucējumos.
• Stress. Studiju sākšana, pārcelšanās, šķiršanās (gan personīga, gan vecāku šķiršanās), tuva cilvēka zaudējums un citas stresa situācijas būtiski palielina risku, lai rastos ēšanas traucējumi.
• Specifiska darbības joma. Aktieriem, modeļiem, dejotājiem un sportistiem ir lielāks risks ciest no ēšanas traucējumiem, jo profesija rada papildu stresu par izskatu un svaru.
• Ļoti prasīgi vecāki, kas kontrolē, vai tādi, kas nesniedz nepieciešamo uzmanību. Abas galējības var veicināt ēšanas traucējumus.

Cēloņi

Ne visiem, kas sasniedz pusaudžu vecumu, kam ir šķīrušies vecāki vai kas uz brīdi izdomā ievērot diētu, attīstās ēšanas traucējumi. Kāpēc vienus tie skar, bet citus tādā pašā situācijā – ne, līdz galam nav skaidrs. Daļēji to skaidro ar ģenētiskām atšķirībām, īpaši, ja ģimenes slimību vēsturē ir gadījumi ar ēšanas traucējumiem vai citiem psihiskiem traucējumiem.

Nozīme ir arī psiholoģiskajai un emocionālai veselībai. Ja indivīdam ir zems pašvērtējums, izteikts perfekcionisms, impulsīva daba un grūti veidot attiecības, ēšanas traucējumiem jau ir sagatavota laba augsne.

Sabiedrībā valdošie uzskati arī tiek uzskatīti par vienu no cēloņiem. Veiksme un vērtība bieži tiek asociēta ar tieviem un skaistiem cilvēkiem. Apkārtējo spiediens un mediju veidotais maldīgais priekšstats vairo vēlmi būt tieviem.

Sekas

Atkarībā no tā, cik ielaisti ir traucējumi un cik labi tie padodas ārstēšanai, arī seku smagums ir mainīgs. Jo ātrāk problēmai ķeras klāt, jo mazāk cilvēkam būs jācieš no slimības sekām nākotnē. Tās var būt šādas.

• Nopietnas veselības problēmas
• Augšanas un attīstības problēmas
• Depresija, trauksme un citi psihiskās veselības traucējumi
• Suicidālas domas vai uzvedība
• Sociālās un attiecību problēmas
• Problēmas skolā vai darbā
• Narkotisku vielu un alkohola pārmērīga lietošana
• Nāve

Veiksmīgas ārstēšanas komplekts

Psihiatrs – psihoterapeits. Ir ļoti svarīgi atrast psihoterapeitu, kas palīdzēs labāk saprast sevi un apkārtējos un samazinās trauksmi, bailes, depresiju un citus garīgus traucējumus. Psihiatra uzdevums ir nozīmēt/koriģēt medikamentozu terapiju.

Cilvēki ar ēšanas traucējumiem psihoterapijai ļaujas negribīgi, bet tas nenozīmē, ka tā nav nepieciešama. Bez psihoterapeita palīdzības atveseļoties ir grūti (varētu teikt, pat neiespējami).

Uztura speciālists. Uztura speciālists ir must have persona, lai veicinātu ātrāku un veselīgāku atlabšanu. Cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem bieži šķiet, ka viņi par uzturu zina visu, bet patiesībā šīs zināšanas neatbilst reālajai situācijai un nāk tikai par sliktu.

Ja meklējat palīdzību privāti, svarīgi doties pie uztura speciālista, kas ir specializējies ēšanas traucējumos. Ir būtiski samazināt pacienta nepamatoto trauksmi un bailes no produktiem, stabilizēt svaru un rūpīgi sekot līdzi atlabšanas procesam, “izķerot” pazīmes, kas var liecināt par iespējamo atgriešanos pie ierastajiem rīcības modeļiem.

Fizioterapeits, kas specializējies ēšanas traucējumos, vai deju kustību terapeits. Prakse liecina, ka tas ir lielisks papildinājums ārstniecības komandai. Ar fizioterapeita vai deju kustību terapeita palīdzību pacienti sāk apzināties savu ķermeni, izjust to un pieņemt. Tiek strādāts ar emocijām un ķermeņa valodu. Cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem ir mainīta sava ķermeņa uztvere, kas ļoti traucē tiem atlabt.

Arī citi speciālisti, piemēram, mākslas terapeits, mūzikas terapeits, var būt noderīgi ārstniecības procesā. Jo vairāk un dažādu atbalstu pacients saņem, jo vieglāk viņam atgriezties normālā dzīvē.

Atveseļošanās ir ilga

Var stabilizēt situāciju jau pēc pāris mēnešiem, taču tas nenozīmē, ka problēma ir atrisināta. Bieži ēšanas traucējumi pāriet citā neveselīgā uzvedībā – pārmērīgā sportošanā, atkarībā no attiecībām utt.

Dažreiz pacientiem šķiet, ka nu jūtas labi un vairs nav vajadzības apmeklēt speciālistus. Taču, jūtot pirmo uzlabošanos, nedrīkst pieņemt, ka viss ir nokārtots. Gandrīz ar simtprocentīgu pārliecību varu teikt, ka pēc laika seko problēmas. Jo ilgāks un pamatīgāks ir darbs ar speciālistiem, jo labvēlīgāks ir iznākums un kvalitatīvāks, baudāmāks atveseļošanās process.

Ēšanas traucējumi ir mentāla saslimšana, tāpēc iepriekš nav iespējams paredzēt, cik ilgu laiku prasīs ārstēšanās. Atveseļošanās laiks ir mērāms mēnešos, pat gados. Apkārtējiem un tuviniekiem vajadzētu būt saprotošiem un atbalstīt, un neprasīt neiespējamo – atveseļoties ātrāk, nekā to var izdarīt.

Atlabšanas procesā lielāko daļu laika cilvēku nepieciešams nodarbināt (ne fiziski), lai viņa domas nav saistītas tikai ar ēdienu, svaru un citām problēmām. Tikpat būtiski ir laiku pavadīt svaigā gaisā. Taču visnozīmīgāk ir saņemt kvalitatīvu, iejūtīgu un atbalstošu psihoterapiju.

Dažas iespējas, kur meklēt palīdzību Latvijā:

• vivendicentrs.lv
• bkus.lv
• arstipsihoterapeiti.lv