Sadistu bataljona dibinātājs prasa patvērumu Eiropā. Psihoterapeite skaidro, vai par sociopātu jau piedzimst

Likumdošana, kas radīta, lai aizsargātu cilvēkus, kam tiešām nepieciešams patvērums, tiek izmantota, lai legalizētu pat dažāda ranga teroristus. Petrovskis kopš 2004. gada dzīvojis Norvēģijā, bet 2014. un 2015. gadā devies karot pret Ukrainu Luhanskas un Doneckas apgabalos.

2017. gadā Norvēģija anulēja Petrovska uzturēšanās atļauju, viņu izraidīja, bet neonacists pārcēlās uz Somiju. Ukraina apsūdz viņu par pastrādātajiem noziegumiem, un Kijiva nosūtījusi Somijai pieprasījumu par izdošanu.

Ārste, biedrības “Latvijas ukraiņu kongress” pārstāve Jana Streļeca “Facebook” ir plašāk izklāstījusi par Petrovska pastrādātajiem noziegumiem.

Viens no viņa upuriem ir Ukrainas karavīrs Ivans Isiks – 30 gadu vecā vīrieša līķi izdevās saņemt mēnesi pēc tam, kad viņš bija nomocīts līdz nāvei īpaši sadistiskā veidā.

“Līķis bija apgānīts. Iekšējie orgāni bija izgriezti, pēc tam sabāzti atpakaļ. Rīklē tiesu medicīnas eksperti atrada Ukrainas karoga gabalu, kuņģī bija smadzeņu fragmenti. Ivanam, vēl dzīvam esot, uz vaiga bija izgriezts krievu neonacistu bataljona “Русіч” simbols. Eiropas un kolektīvo Rietumu nespējības simbols ir Jans Petrovskis kā patvēruma meklētājs Somijā. Ukrainas un kolektīvo Rietumu nespējības simbols ir Pāvela Filatjeva netraucētā buržuā dzīve Francijā, Andreja Medvedjeva mierīgā dzīve Norvēģijā. Pjotra Avena iekārtotā dzīve Latvijā,” uzskaita Streļeca.

Okupantu pastrādātās zvērības Ukrainā vairs nepārsteidz. Pārsteidz, ka šāds indivīds kā Petrovskis var mēģināt izmantot Eiropas Savienības patvēruma meklētāja likumus.

Otrs jautājums, kas rodas – vai indivīds ar tik slimu psihi maz spēs mainīties? Vai gadījumā, ja viņš pieprasīto patvērumu saņemtu, nepastāv drauds uzņemošās valsts iedzīvotājiem? Un visbeidzot, kādi ir iemesli, lai otru cilvēku spīdzinātu līdz nāvei. Par to “Kas Jauns Avīze” izvaicā psihoterapeiti Aiju Lukstraupi.

Izlasot izklāstu par Petrovska kara noziegumiem, rodas jautājums – vai par sadistu piedzimst?

Cilvēka psihe ir interesanti veidota. Pēc būtības visi esam bioloģiski dzīvnieki, līdz ar to arhaiskā līmenī mūs vada dziņas un instinkti. Cilvēkam ir divas pamatdziņas – seksuālā jeb libido un agresīvā jeb nāves instinkts. Dziņu darbība mums ļauj pastāvēt un veidoties.

Taču, ja dzīvotu, tikai paklausot dziņām, mēs nebūtu cilvēcīgi. Kad piedzimstam, mums kontaktā ar mammu vai cilvēku, kurš ir pārņēmis mātes funkciju, veidojas cilvēciskās psihes struktūras, kā uzdevums būtu pielāgot dziņu daļu dzīvei cilvēciskā realitātē.

Jo labāka ir mamma un objekti, kas mūs veido par cilvēkiem, jo veselīgāka un spējīgāka apieties ar dziņām kļūst mūsu personības struktūra un psihe. Mērķis ir, lai ikviens cilvēks gribētu dzīvot, gūt baudu, priecāties par dzīvi, taču darītu to cilvēciski.

Kas attiecas uz patoloģisku agresiju, kā tas būtu saistībā ar Janu Petrovski, šeit jārunā par antisociālu personību. Var izdalīt divus antisociālas personības veidus: tie ir psihopāti un sociopāti. Gan viens, gan otrs veids ir uzskatāms par personības traucējumu. Tas nozīmē, ka personības attīstības un ģenētiskā komponenta klātbūtnes gaitā šis cilvēks ir izveidojies par tādu, kā tas atainots “Facebook” ierakstā. Nozīme ir gan iedzimtībai, gan audzināšanai.

Ja runājam par psihopātiju, ģenētikai ir primāra nozīme, taču klāt jābūt arī audzināšanas jeb sociālajam komponentam. Savukārt attiecībā uz sociopātiju, kas savā ziņā ir līdzīga, lielāka nozīme būs audzināšanas un sociālās vides komponentam, bet ir jābūt arī ģenētiskajam. Gan psihopāti, gan sociopāti ir indivīdi, kurus reizēm ir grūti nosaukt par cilvēkiem.

Ja pievēršamies Pertrovskim un viņam līdzīgajiem, vai varam šos indivīdus uzskatīt par maniakiem? Salīdzinot ar tādiem kriminālistikas vēsturē labi zināmiem eksemplāriem kā Čikatilo, līdzīgā netrūkst.

Par Petrovski zinu tikai to, kas lasīts ierakstā, tāpēc ar viņa personības analīzi nenodarbošos. Tā vietā būtu mērķtiecīgāk nosaukt īpašības, kas raksturo psihopātus un sociopātus, maniaka daļu ieliekot tajā rāmī, kā es to saprotu.

Pirmais, kas raksturo gan vienus, gan otrus – šie cilvēki ir egocentriski galējā pakāpē. Tas nozīmē pašlabuma gūšanu ar piebildi, ka tā izpaužas galējā pakāpē. Visa viņu darbība ir vērsta uz savu vajadzību apmierināšanu, tāpēc viņiem primārais dzīvē vienmēr būs vara. Vēlams – absolūta vara, turklāt pār ikvienu, kurš varētu traucēt apmierināt totāli egocentriskās vajadzības. Otra iezīme – šiem cilvēkiem nav attīstīta empātija, tātad viņi neizjūt ne vainu, ne nožēlu, pilnīgi neko.

Tātad sirdsapziņa par izdarīto nemoka.

Ja cilvēkam nav spējas just, tad, bez šaubām, nevar būt nožēlas. Gluži otrādi – iespēja gūt varu viņam rada baudu. Līdz ar to ikviena darbība, ieskaitot noziegumus, tiek racionalizēta, attaisnota.

Šāda veida cilvēki, kā, iespējams, Petrovskis, ar prātu var nojaust, ka citos ir kas tāds, kas viņiem liek izrādīt žēlumu, līdzjūtību un rūpes, izvēlēties morālu uzvedību, taču viņi šīs izpausmes citos nesaprot un nicina. Līdz ar to viņi normālā veidā neprot ne veidot piesaisti, ne mīlēt, ne draudzēties, taču vajadzības gadījumā šīs prasmes iemācās imitēt.

Un tas ir nākamais – sociopāti un psihopāti ir galēji manipulatīvi. Un ļoti melīgi. Es uzsveru vārdu ļoti, jo kā citādi var nepārtraukti gūt pašlabumu? Kā manipulēt? Arī pieņemt jebkādus noteikumus un sociālās normas šādas personas nav spējīgas. Savukārt, izjūtot kaut mazāko frustrāciju, viņi kļūst ļoti agresīvi.

Petrovskim, kā lasāms ziņās, ir ģimene.

Sociopātam un arī augsti funkcionējošam psihopātam pilnīgi mierīgi var būt sieva vai vīrs. Personības traucējumi var būt sociāli ļoti slikti funkcionējošā līmenī – tādā gadījumā runa ir par cietumnieku, taču ir psihopāti un sociopāti, kuri darbojas politikā vai citās profesijās, kas saistītas ar varu vai ļoti lielu varu. Šie otrie spēj imitēt sociāli ļoti adekvātu uzvedību. Tāpēc nav brīnums, ka viņiem ir ģimene. Turklāt mēs nerunājam vienīgi par vīriešiem, psihopātes var būt arī sievietes, taču procentuāli daudz mazāk.

Klasiski psihopāts ir aukstasinīgs, taču vajadzības gadījumā savu impulsivitāti var savaldīt un nogaidīt piemērotu brīdi. Sociopāti ir impulsīvāki, tāpēc var rīkoties neapdomīgāk, arī ārišķīgāk. Gan vieniem, gan otriem vara dod baudu – viņi pēc tās ļoti tiecas.

Petrovskis, slepkavodams ar īpašu sadismu, ir guvis īpašu pieredzi. Vai, dzīvojot normālu, ar karu nesaistītu dzīvi, šāda pieredze kādreiz nevar kļūt par problēmu apkārtējiem? Ja viņš iegūs patvērumu kādā valstī, vai neapdraudēs citus?

Ja psihopātiju un sociopātiju uztveram kā personības traucējumu, kas agrīni veidojies ģenētikas un audzināšanas rezultātā, nekad nebūs aktuāls jautājums, kā pielāgoties normālai dzīvei. Lai kā viņš dzīvotu, viņam tā būs normālā dzīve bez pielāgošanās. Cita grupa būs cilvēki, kuri ir piedzīvojuši traumatizāciju, piemēram, karā, viņi izjutīs posttraumatiskā stresa sindromu. Uz šā sindroma fona var attīstīties zināms personības noslogojums, kas ārēji var atgādināt kaut ko no psihopātijas.

Vēlos piebilst, ka psihopāts un sociopāts pēc tam, kad būs izdarījis kaut ko sliktu vienā valstī, aizbraucot uz citu, tur dzīvos ar pilnu krūti un nejutīs ne mazāko diskomfortu. Vienīgais – ja viņš nesasniegs jaunajā valstī to, ko bija cerējis, būs nikns, ka viņam kāds liek šķēršļus.

Vai tas, kurš it kā liek šķēršļus, nevar kļūt par nākamo upuri?

Psihopāti un sociopāti ir ļoti atriebīgi. Parasti atriebība tiek arī īstenota.

Ja runājam par sadistiskajām epizodēm, kas attēlotas ierakstā, es atļaujos domāt, ka šajā gadījumā sadisms lielā mērā ir saistīts ar to, ka personas psihiskajā realitātē ir ļoti slikti integrēta seksualitāte un agresija. Proti, tās ir perversas. Pēc apraksta šķiet, ka runa ir par perversu seksualitāti. Un tieši perversā seksualitāte rada to, ko saprot ar vārdu maniaks.

Ja mēs pieņemam par patiesību to, kas minēts aprakstā, ļoti daudz no izdarītā visciešākajā mērā saistīts ar perversiju. Citiem vārdiem, seksualitāte nenormālā pakāpē ir sajaukusies ar primitīvo agresiju. Kas to ir izprovocējis, grūti pateikt. Viens ir droši: ja šādiem cilvēkiem izdodas gūt patvērumu citā valstī, viņi nemainīsies, jo nav uz to spējīgi, taču vajadzības gadījumā būs racionāli.

Ja psihopāts izdomās, ka šobrīd viņam ir neizdevīgi izrādīt tādu uzvedību, kura kaut vai tikai piesaistīs vairāk uzmanības, viņš mierīgi spēs sociāli pielāgoties un neizlekt.

Sociopātam tas veiksies grūtāk, jo viņam visu laiku vajag būt uzmanības centrā. Tāpēc viņš var būt vairāk demonstratīvs, piemēram, kā Breivīks.* Šis noziedznieks ir klasisks sociopāts, kuram visu laiku vajag uzmanību.

Vienalga, vai Petrovskis ir sociopāts vai psihopāts – es viņu nediagnosticēt neņemos, – ja vien pienāks mirklis, kad viņu tiesās un piespriedīs sodu, šajā indivīdā nekad neradīsies nožēla par izdarīto. Formāla – jā, ja pašam tas šķitīs izdevīgi.

Lūgt patvērumu var jebkurš

Uz jautājumiem par patvēruma pieprasīšanu Latvijā atbild Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) sabiedrisko attiecību vadītāja Madara Puķe.

Kādos gadījumos tiek atteikta patvēruma piešķiršana?

Starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanas atteikuma iemesls – neatbilst Patvēruma likuma nosacījumiem; proti, nav pamata uzskatīt, ka persona savā izcelsmes valstī (pilsonības valsts) vai bezvalstnieks savā agrākajā pastāvīgās dzīvesvietas valstī  pamatoti baidās no vajāšanās saistībā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem vai pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī varētu tikt pakļauts smagam kaitējumam.

Gadījumos, kad bēgļa vai alternatīvais statuss nav ticis piešķirts, lietas izskatīšana var noslēgties vai nu ar negatīvu lēmumu, vai lietas izskatīšanas pārtraukšanu, jo persona, piemēram, atstājusi Latvijas teritoriju vai arī tikusi pārsūtīta uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma iesnieguma izskatīšanu.

Vai pastāv ierobežojums, cik reižu viena un tā pati persona var pieprasīt patvērumu, ja vienreiz ir atteikts?

Atbilstoši tiesiskajam regulējumam tāda ierobežojuma nav.

Vai pastāv ierobežojums personai, kura turēta aizdomās par terorismu citā valstī (piemēram, Ukrainā), pieteikt patvēruma meklētāja lūgumu Latvijā?

Iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu var iesniegt ikviens trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks. Ikviena lieta, lemjot par starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt, tiek izvērtēta individuāli, tajā skaitā izvērtējot darbības, ko veikusi persona pirms ierašanās Latvijā.

Vai uz personu, kurai ir liegums ieceļot Šengenas zonā un Eiropas Savienības valstīs, attiecas ierobežojums, cik reižu tā var iesniegt iesniegumu bēgļa statusa saņemšanai?

Nē.

Uzziņa

2020. gadā Latvijā iesniegumus par patvērumu iesniegušas 147 personas (galvenās izcelsmes valstis: Baltkrievija – 44, Sīrija – 12, Krievija – 12)

2021. gadā 582 personas (Irāka – 347, Afganistāna – 71, Baltkrievija – 56)

2022. gadā 546 personas (Krievija – 120, Afganistāna – 111, Baltkrievija – 65)

Šogad līdz 31. augustam 825 personas (Sīrija – 226, Afganistāna – 222, Irāna – 65)

Bēgļa statuss piešķirts

2020. gadā 8 personām (Turcija, Afganistāna Irāka)

2021. gadā 80 personām (Baltkrievija, Afganistāna u.c.)

2022. gadā 216 personām (Afganistāna, Baltkrievija u.c.)

Šogad līdz 31. augustam 65 personām (Afganistāna, Baltkrievija u.c.)

Alternatīvais statuss piešķirts

2020. gadā 17 personām (Baltkrievija, Krievija u.c.)

2021. gadā 25 personām (Baltkrievija, Afganistāna u.c.)

2022. gadā 27 personām (Afganistāna, Sīrija u.c.)

Šogad līdz 31. augustam 25 personām (Afganistāna, Krievija u.c.).

* Anderss Bērings Breivīks, Norvēģijas galēji labējais ekstrēmists, kurš 2011. gadā Oslo valdības ēku rajonā uzspridzināja bumbu, nogalinot astoņus cilvēkus, un Ūtejas salā Darba partijas jauniešu nometnē nošāva vēl 69 cilvēkus. Viņam piespriests 21 gads cietumā, kas Norvēģijā ir maksimāli iespējamais sods. Cietumsodu gan var pagarināt tik ilgi, kamēr Breivīks uzskatāms par draudu.