Nelaime, kas skar arvien vairāk cilvēku. Vai var izsprukt no vecuma demences?

Vienam vecuma demence skar tuvu ģimenes locekli, turklāt jau otrajā paaudzē, citam bezpalīdzīgi jānoskatās, kā ar šo slimību cīnās kaimiņš, bet vēl kādam zināms šāds gadījums draugu vai kolēģu lokā. Šķiet, ka vairs nav neviena cilvēka, kuru kaut  kādā veidā šī problēma neskar.

Un tas ir gana satraucoši, jo demence cilvēkus  nešķiro – saslimst gan izcili veselīgie, gan smēķētāji un citi grēkotāji pret savu veselību. Nesaprotot, kur slēpjas šīs slimības āķis, tā mūsos rada aizvien lielāku apjukumu un bailes. Kā vismaz apjaust, cik liels tev ir risks saslimt, un ko var darīt, lai to novērstu?

Demences ģeometriskā progresija

Tiešām, tie nav maldi, ka demences gadījumi mums apkārt kļūst aizvien biežāki. Cilvēku skaita pieaugums un sabiedrības novecošana ir galvenie iemesli, kas izraisa demences gadījumu skaita pieaugumu. Un tas turpināsies, jo tiek prognozēts, ka pasaules iedzīvotāju skaits 2030. gadā sasniegs 8,5 miljardus un palielināsies vēl līdz 9,7 miljardiem 2050. gadā. Arī gados vecāku pilsoņu īpatsvars strauji palielinās gan Rietumu, gan Austrumu sabiedrībā, līdz ar to arī demence, kuras izplatība krasi pieaug pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas.

Saskaņā ar statistiku vecuma grupā 65–69 gadi apmēram divus no katriem simts cilvēkiem skar demence. Līdz ar vecumu seniora demences risks bīstami palielinās, aptuveni dubultojoties ik pēc pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka 90 un vecāku cilvēku vidū aptuveni 33 no katriem simts cilvēkiem ir demence. Demence ir galvenais vecāka gadagājuma cilvēku invaliditātes un atkarības cēlonis, aptverot gandrīz astoņus miljonus cilvēku Eiropas Savienībā.

Video: dāņu seniori atpūtas centrā spēlējas ar baloniem

Lielākoties pirmās demences pazīmes cilvēkiem parādās ap 65 gadiem. Tomēr jāņem vērā, ka demence drīzāk ir vispārīgs termins, kuru lieto, lai aprakstītu atmiņas un domāšanas spēju zudumu, ko izraisa dažādas slimības, kas bojā smadzenes. Tādējādi tas ir apkopojošs jēdziens, kurā ietverti daudzi smadzeņu traucējumu veidi. Uzskata, ka 60–80 % gadījumu attiecas uz tādu demences veidu kā Alcheimera slimība – progresējošu nervu sistēmas saslimšanu, kas lēni, pakāpeniski un neatgriezeniski bojā un iznīcina galvas smadzeņu šūnas, pasliktinot cilvēka atmiņu, prāta spējas un emocionālās reakcijas. Otrs biežākais demences veids ir vaskulāra demence, ko izraisa smadzeņu asinsrites traucējumi, mikroskopiska asiņošana un asinsvadu aizsprostošanās smadzenēs.

Vai demenci var pārmantot?

Tos, kuri ģimenē tieši saskārušies ar Alcheimera slimību vai citu demences veidu, visvairāk interesē, vai tā ir iedzimta slimība. Cik liela ir iespēja, ka to var pārmantot no vecākiem vai vēl tālākiem senčiem, kā arī nodot pēcnācējiem?

Lai arī zinātnieki joprojām pēta, kā demence attīstās, un joprojām nav atklājuši noteiktu veidu, kā novērst visu veidu demenci, tomēr zināms atvieglojums šajā situācijā ir fakts, ka vairums demences pacientu šo kaiti nav pārmantojuši, bet gan saslimuši paši no sevis zināmu vai nezināmu iemeslu dēļ.

Tiesa, pētījumi liecina, ka cilvēkiem, kuru vecākiem vai brālim/māsai ir Alcheimera slimība, ir lielāka iespēja saslimt nekā tiem, kuriem nav pirmās pakāpes radinieku ar šo slimību. Tiem, kuriem vairāk nekā viens pirmās pakāpes radinieks slimo ar Alcheimera slimību, risks ir vēl lielāks.

Ģimenes vēstures gadījumu pētījumi liecina – ja jums ir tuvs radinieks, kuram diagnosticēta Alcheimera slimība, visizplatītākā demences forma gados vecākiem cilvēkiem, jūsu risks palielinās par aptuveni 30 procentiem. Taču tas ir relatīvs riska pieaugums – tas nozīmē jau esošā riska pieaugumu par 30 procentiem. Un šis paaugstinātais risks arī nebūt nenozīmē, ka slimība jūs piemeklēs obligāti.

Atklātas divas gēnu kategorijas, kas ietekmē to, vai cilvēkam attīstās šī slimība: riska gēni un tā saucamie ģimenes gēni. Riska gēni palielina slimības attīstības iespējamību, bet negarantē, ka tā noteikti būs. Pētnieki ir atklājuši vairākus gēnus, kas palielina Alcheimera slimības risku. APOE-e4 ir pirmais identificētais riska gēns, un tas joprojām ir līdz šim zināmais gēns ar spēcīgāko ietekmi uz risku. Pētnieki lēš, ka 40–65 % cilvēku, kuriem diagnosticēta Alcheimera slimība, ir APOE-e4 gēns. Faktiski šo riska marķieri var viegli pārbaudīt laboratoriski.

Tiem, kuri manto vienu APOE-e4 gēna kopiju no savas mātes vai tēva, ir paaugstināts Alcheimera slimības attīstības risks. Tiem, kas manto divas kopijas – gan no mātes, gan tēva –, ir vēl lielāks risks, tomēr vēl ne obligāta saslimšana, turklāt šādi gadījumi ir ļoti reti. APOE-e4 gēns papildus Alcheimera riska paaugstināšanai var izraisīt simptomus arī jaunākā vecumā nekā parasti.

Atšķirībā no riska gēniem ģimenes gēni gan izraisa Alcheimera slimību pavisam noteikti, garantējot, ka ikvienam, kas tos pārmanto, attīstīsies smadzeņu traucējumi. Zinātnieki ir atraduši retus gēnus, kas izraisa Alcheimera slimību, tikai dažos simtos paplašinātu ģimeņu visā pasaulē. Tiek lēsts, ka šie gēni atbildīgi par 1 % vai mazāk Alcheimera slimības gadījumu un izraisa agrīnas formas saslimšanu, kad simptomi parasti attīstās vecumā no 40 līdz 55 gadiem. Ģenētisks tests ir pieejams arī šajā gadījumā.

Alcheimers zemē un ūdenī

Interesanti, ka liela loma demences attīstībā – gan bez iedzimtības riska, gan kombinācijā ar to – ir arī videi un valstij, kur cilvēks dzīvo. Statistika par demences izplatību pasaulē daudzus varētu pārsteigt.

World Population Review, neatkarīga bezpeļņas organizācija, kuras mērķis ir nodrošināt jaunākos globālos iedzīvotāju datus un demogrāfiskos datus, šogad publicējusi svaigus faktus par demences līmeni pasaules valstīs. Kopumā atklāta lielāka izplatība attīstītajās valstīs nekā jaunattīstības valstīs. Vēl vairāk – Eiropas valstīs ir viens no augstākajiem demences rādītājiem pasaulē, un šī tendence valda jau ilgāku laiku. Lielbritānija, Norvēģija, Dānija, Zviedrija, Nīderlande, Kanāda – tās visas ir attīstītas valstis, un tām ir augstāks demences līmenis, salīdzinot ar valstīm, kas joprojām attīstās. Viena teorija to saista ar atšķirībām smadzeņu asinsrites riska faktoru, piemēram, hipertensijas, smēķēšanas, aptaukošanās un diabēta, iedarbības līmenī. Šo versiju atbalsta fakts, ka daži no pasaulē zemākajiem demences rādītājiem ir sastopami Amazones pamatiedzīvotāju grupās. Tā kā zinātnieki visā pasaulē meklē risinājumus Alcheimera slimībai, nesen, piemēram, kādā pētījumā atklāts, ka divām Bolīvijas Amazones pamatiedzīvotāju grupām ir viens no zemākajiem demences rādītājiem pasaulē.

Taču lielākais nepatīkamais pārsteigums ir Somija, kur, par spīti populārajai un veselīgajai somu pirts tradīcijai, jau vairākus gadus saglabājas pasaulē augstākais demences izplatības rādītājs, kas turklāt turpina pasliktināties. 2020. gadā no demences (ieskaitot Alcheimera slimību) nomira 10 700 somu, kas ir par 500 vairāk nekā gadu iepriekš. Mirstība no demences attiecībā pret iedzīvotāju skaitu un vecuma struktūru pieauga par diviem procentiem, salīdzinot ar 2019. gadu.

Kāpēc tieši Somijā gadu gadiem ir augstākā mirstība no demences? Šis jautājums neliek mierā daudzus zinātniekus. Tā kā demences rašanās joprojām ir liela mīkla, pētnieki tikai nonākuši pie secinājuma, ka Somijas vides īpatnības var būt ļoti pamācošas, lai izprastu slēptos demences cēloņus. Proti, šajā zemē konstatēti vairāki nelabvēlīgi vides faktori, kuru sekas var izpausties arī augstā letālas demences līmenī.

Kādi ir šie faktori? Viens no tiem ir klimats, kas ir gan ļoti auksts, gan mitrs, līdz ar to mājokļos bieži ir pelējums, kas spēj radīt neirotoksisku mikotoksīnu. Savukārt Somu līcī, kā arī Somijas ezeros ir zilaļģes, kas ražo citu neirotoksīnu, beta-N-metilamino-L-alanīnu; par šo vielu atklāts, ka tā spēj izraisīt demenci un ar to saistītus traucējumus. Šo toksīnu kaitīgo iedarbību var pastiprināt dzīvsudraba un tā organiskā savienojuma metildzīvsudraba klātbūtne Somijas ūdeņos. Turklāt Somijas augsnē dabiski ir maz selēna, un selēna deficīts uzturā var samazināt nozīmīgā antioksidanta glutationa daudzumu organismā un tā efektivitāti, lai aizsargātu pret neirotoksīniem.

Zinātnieki uzskata, ka šādi vides toksīni, visticamāk, varētu veicināt Alcheimera slimību arī citviet pasaulē, kur vien rastos šāda neirotoksīnu kombinācija.

Atkal stress par stresu!

Bez ģenētikas un vides faktoriem ļoti liela loma Alcheimera un citu demences veidu attīstībā ir dzīvesveidam. Galu galā tas ir loģiski. Tas, ko ēdam, cik daudz kustamies, vai labi guļam, kā strādājam un atpūšamies, – viss atstāj ietekmi uz veselību un ir saistīts ar teju jebkuras slimības attīstību.

Vienā no jaunākajiem neirologu pētījumiem, piemēram, atklāts – sievietēm ar labu fizisko sagatavotību pusmūžā bija gandrīz par 90 % mazāka iespēja saslimt ar demenci gadu desmitiem vēlāk, salīdzinot ar sievietēm, kuras bija vidējā fiziskā formā. Demenci varētu palīdzēt novērst vai vismaz aizkavēt ne tikai sportiska forma, bet arī attīstīts prāts. Proti, konstatēts, ka ļoti inteliģentiem cilvēkiem Alcheimera slimības klīniskās pazīmes parādās vēlāk nekā vispārēji cilvēkiem. Tomēr, kad tas notiek, šo pacientu lejupslīde ir daudz straujāka.

Zinātnieki arī atklājuši, ka hronisks stress ir ļoti nozīmīgs demences riska faktors. Kad ķermenis ir pakļauts stresam, tas izdala hormonu kortizolu, un pastāvīgi augsts kortizola līmenis ir saistīts ar smadzeņu darbības un atmiņas problēmām. Ilgstošs stress var izraisīt arī depresiju un trauksmi, kas palielina demences attīstības risku. Kādā pārskatā par vairākiem zinātniskajiem pētījumiem, kurā piedalījās kopumā ap 1700 senioru ar vidējo vecumu 77 gadi, pārliecinoši tika atklāta saikne starp depresiju – kuru var izraisīt stress un kas pati var izraisīt stresu – un demenci.

Demence un depresija ir cieši saistītas. Daži pētījumi liecina, ka depresija agrākā dzīves posmā kalpo kā riska faktors demences attīstībai vēlāk. Depresija var būt arī demences simptoms, īpaši demences sākuma stadijā.

Nesen Austrālijas zinātnieku pētījumos atklāts cits mehānisms, kā hronisks stress var veicināt Alcheimera slimības attīstību. Iespējams, stress saistīts ar pārspīlēto reakciju tā sauktajā hipotalāma-hipofīzes-virsnieru asī (tas ir smadzeņu ceļš, lai modulētu stresu), kas var traucēt ķermeņa imūnsistēmas darbībai. Tas var novest pie hroniskiem normālu smadzeņu procesu traucējumiem, tādējādi palielinot neirodeģenerācijas un demences risku.

Pētījumos par hroniska stresa ietekmi uz izmaiņām, kas saistītas ar demenci, gados vecākiem pieaugušajiem tika konstatēts, ka pastāv arī saistība starp demenci un relatīvi lielāku skaitu ļoti saspringtu dzīves notikumu un grūtību. Šis atklājums apstiprināja iepriekšējos rezultātus, kas saistīja atmiņas pasliktināšanos tiem, kuri cieš no viegliem kognitīviem traucējumiem, ar stresa pilnu dzīves pieredzi. Turklāt ekspertiem ir aizdomas, ka ķermeņa reakcija uz stresu varētu būt arī iemesls, kāpēc pirms demences cilvēkiem bieži novērojams svara zudums.

Stress nenoliedzami var ietekmēt demences attīstību, tomēr maz ticams, ka tas ir vienīgais faktors.

Speciālistiem joprojām ir daudz darāmā, lai atklātu demences noslēpumus un to uzveiktu. Diemžēl Latvijā ir cita realitāte. Demenci diagnosticē nepietiekami un novēloti, un speciālisti lēš, ka tikai apmēram puse pacientu iznāk gaismā. Lielā mērā pie mums vēl valda demences sociālā stigmatizēšana, tāpēc gan slimnieki, gan viņu tuvinieki par to kaunas un atturas risināt atklātā veidā. Katastrofāla ir arī sociālā palīdzība un atbalsts tuviniekiem, un vairums no viņiem atzīst – kopjot savu radinieku, viņi iziet cauri ellei.

Novecojot mūsu smadzenes mainās, taču Alcheimera slimība un citi demences veidi nav neizbēgama novecošanas sastāvdaļa. Uzskata, ka līdz 40 % demences gadījumu iespējams aizkavēt vai pat novērst. Laicīga vēršanās pie ārsta palīdz saprast pirmos simptomus – kas ir normāli un kas nav –, kad runa ir par smadzeņu veselību.

Kafija, medus un sēnes

Protams, pilnvērtīga diēta – ar pilngraudu produktiem, dārzeņiem, augļiem, zivīm, riekstiem – ir pamatu pamats, lai uzturētu smadzeņu veselību. Notiek intensīvi pētījumi par to, kuras ēdamlietas šim nolūkam ir visnoderīgākās, un ik pa laikam šie superprodukti mūsu modes tendencēs nomaina cits citu atkarībā no jaunākajiem atklājumiem. Tomēr daudzu eksotisku un dārgu produktu vidū gribētos izcelt trīs lietas zāļu skapītī – latviešiem pierastas, pieejamas un varbūt īsti nenovērtētas.

KAFIJA. Kofeīnam ir labi zināma īslaicīga stimulējoša ietekme uz centrālo nervu sistēmu, taču pēdējā laikā parādās arī daudzsološi atklājumi par tā ilgtermiņa ietekmi uz prāta spējām. Vairāki pētījumi apstiprina kafijas labvēlīgo ietekmi pret kognitīvo funkciju samazināšanos, demenci un Alcheimera slimību.

Nozīmīgajā CAIDE pētījumā (Sirds un asinsvadu riska faktori, novecošana un demence; no 1998. līdz 2050. gadam tiek novēroti ap 1500 somu ar sākotnējo vidējo vecumu 71 gads) ir atklāts, ka 3–5 tases kafijas dienā pusmūža vecumā saistīta ar samazinātu demences/Alcheimera risku par aptuveni 65 % dzīves beigās. Jaunākie pētījumi gan brīdina, ka kafijas dzeršanai ir arī veselīgā robeža – vajadzētu apstāties pie 5–6 tasēm dienā. Arī melnajai tējai ir aizsargājoša iedarbība pret kognitīvo funkciju samazināšanos/demenci, it sevišķi, ja uzturā regulāri tiek lietota arī kafija, tomēr tējas efekts ir mazāk pamanāms.

Rezumējot – augstāks kofeīna līmenis plazmā var aizsargāt pret kognitīviem traucējumiem, prāta spēju pasliktināšanos un demenci.

MEDUS. Par medus vērtību un dziednieciskajām īpašībām neviens vairs nav jāpārliecina. Pēdējā laikā diezgan daudz pētījumu ir tieši par medus ietekmi uz demences attīstību, un atklāts, ka šis bišu produkts varētu būt spēcīgs smadzeņu darbības uzlabotājs. Konstatēti tādi ieguvumi no medus kā atmiņas uzlabošana, neiroprotektīva ietekme, pretstresa iedarbība un antinociceptīvs (sāpju sajūtu mazinošs) efekts.

Agrākajā pētījumā, kurā tika izmantots medus demences sakarā un kas noritēja no 2003. līdz 2008. gadam, tika iekļauti gandrīz 3000 indivīdu vecumā no 65 gadiem, no kuriem puse lietoja medu, bet kontroles grupa saņēma placebo. Pēc pieciem gadiem 489 indivīdiem attīstījās demence, no tiem medus grupā 95, bet placebo grupā 394 dalībniekiem. Zinātnieki secināja, ka medus būtu jālieto kā dabiska profilakses terapija pret demenci, jo tas uzlabo holīnerģisko sistēmu (saistītu ar veģetatīvās nervu sistēmas parasimpātisko daļu) un asins plūsmu smadzenēs, turklāt tam piemīt antioksidanta iedarbība.

Kurš medus – dažādu ziedu, viršu, liepu vai vēl kāds – vislabāk der šim nolūkam? Tiešām, atklāts, ka dažādu veidu medus atšķiras pēc polifenolu savienojumu sastāva un līdz ar to arī pēc polifenolu aktivitātes un kopējās antioksidanta spējas. Turklāt atšķiras arī dažādu bišu un dažādās valstīs ievākts medus. Līdz šim nav veikts neviens pētījums, kas salīdzinātu dažādu medus veidu antioksidantu iedarbību uz dzīvām būtnēm. Jebkurā gadījumā dabisks, tīrs vietējais medus ir vislabākā izvēle.

SĒNES. Pirms dažiem gadiem tika novērots, ka pazemināts ergotioneīna līmenis raksturīgs cilvēkiem ar viegliem kognitīviem traucējumiem, kuriem ir arī paaugstināts demences attīstības risks. Ergotioneīns ir antioksidanta aminoskābe, kas atrodama galvenokārt sēnēs un pēdējā laikā iekarojusi pētnieku atzinību, kuri to nodēvējuši par ilgmūžības vitamīnu. Noteikta ergotioneīna koncentrācija organismā var darboties kā antioksidants ar aizsargājošu iedarbību uz šūnām.

Tas, protams, nenozīmē, ka pastāv saikne starp sēņu ēšanu un demenci, tomēr Austrumu zinātnieki jau ķērušies pie šāda veida asociācijas izpētes. Kādā pētījumā Singapūrā par 663 cilvēkiem vecumā pēc 65 gadiem tika atklāts – cilvēkiem, kuri apēda vismaz 300 gramu sēņu nedēļā, bija pat par 50 % mazāka iespēja saslimt ar viegliem kognitīviem traucējumiem, kas bieži vien ir Alcheimera slimības vēstneši.

Līdzīgi kā ar medu, sēņu veidi saistībā ar iedarbību pret Alcheimeru un demenci nav daudz pētīti. Austrumu zinātnieki sliecas izcelt ežu dižadateni jeb lauvas krēpes, kas lietota kā ārstniecības līdzeklis jau ķīniešu tautas medicīnā.

Ja atslēga visam ir ergotioneīna daudzums, vērts zināt, ka visvairāk tā atklāts karaliskajā austersēnē un citās austersēnēs, daivainajā čemurenē (maitake), šitake sēnēs. Pētnieki lēš, ka atkarībā no veida viena sēņu porcija var saturēt 2,4–4,9 mg ergotioneīna.

Taču Bjalistokas Tehnoloģiju universitātes Meža zinātņu institūts Polijā, kur arī tiek pētīts sēņu sastāvs un īpašības, nesen publicējis informāciju, ka vislielākais L-ergotioneīna savienojuma daudzums ir mūsu pašu baravikā – 528 mg uz kilogramu –, kamēr austersēnē jau mazāk – 118 mg.

Tā kā sēnes var būt vērtīga mūsu uztura sastāvdaļa, ne tikai nodrošinot šķiedrvielas, virkni vitamīnu un minerālvielu, bet arī uzlabojot kognitīvās spējas un palīdzot aizsargāt pret demenci un depresiju.

Kādi ir izplatītākie demences simptomi

* ATMIŅAS ZUDUMS

Atmiņas zudums ir pamatā virknei simptomu vai dīvainībām senioru uzvedībā, kas mēdz tracināt jaunākas paaudzes. Jebkurš var aizmirst, kur nolicis kādu lietu vai kā sauc kādu cilvēku, taču parasti to atceras agrāk vai vēlāk. Demences gadījumā cilvēks ne tikai neatceras, kur nozaudējis vai paslēpis mantas, bet var arī apsūdzēt citus zagšanā, īpaši, ja slimība progresē.

Pacients var nespēt atcerēties nesenos notikumus vai darbības, nevar atcerēties, ko viņš ir darījis vai teicis, vai atbildi, ko saņēmis uz jautājumu. Tāpēc viņš neapzināti pastāvīgi uzdod vienu un to pašu jautājumu vai atkārto vienu un to pašu darbību. Bieži vien viņš nespēj atcerēties vienkāršus vārdus vai arī tos jauc, piemēram, gultas vietā saka galds.

Alcheimera slimības dēļ cilvēki zaudē spēju atpazīt pazīstamas vietas un sejas, viņi klaiņo vai apmaldās, jūtas apjukuši par savu atrašanās vietu. Seši no desmit cilvēkiem, kas cieš no demences, vismaz vienu reizi aizklīst, daudzi to dara atkārtoti, un tas var notikt jebkurā slimības stadijā.

* NESPĒJA VEIKT IKDIENAS DARBĪBAS

Pieaug grūtības tikt galā ar ikdienišķiem uzdevumiem, kas prasa koncentrēšanos un plānošanu. Tipiski piemēri ir atteikšanās mazgāties – senioram var būt problēmas ar dziļuma uztveri, kas padara iekāpšanu ūdenī biedējošu, viņš var neuztvert nepieciešamību mazgāties vai arī var uzskatīt, ka tā ir auksta, nepatīkama pieredze.

Tāpat pacienti var atteikties dzert zāles, jo tās ir grūti norīt, tās ir rūgtas vai izraisa blakusparādības, piemēram, sliktu dūšu. Ja zāļu lietošana vēl ir pašu ziņā, pacienti var gan izlaist devas, gan uz savu roku palielināt, ja viņiem šķiet, ka medikamenti neiedarbojas. Mēdz arī būt, ka pacients saceļ traci, jo, viņaprāt, nav iedotas zāles.

* IZMAIŅAS GARASTĀVOKLĪ UN PERSONĪBĀ

Ļoti izplatīts simptoms, kas skar 60–70 % pacientu, ir trauksme un nervozs uzbudinājums, kad cilvēks nekur sev nerod miera. Tam var būt daudzi iemesli: izmaiņas dienas rutīnā vai medikamentos, maldīgi uztverti draudi, pārmaiņas vidē, došanās uz slimnīcu un tamlīdzīgi. Pazīstams, arī tā sauktais saulrieta sindroms, kad vēlā pēcpusdienā un agrā vakarā daudziem cilvēkiem ar Alcheimera slimību var uznākt nemiers, uzbudinājums, aizkaitināmība, apjukums, agresija.

Var parādīties arī agresīva uzvedība – verbāla vai fiziska. Tās var rasties pēkšņi, bez redzama iemesla vai kādas situācijas rezultātā. Bieži vien agresivitāte ir tikai neapmierinātība, jo pacienti nesaprot savu domu.

Demencei progresējot, var būt ļoti smagi simptomi, piemēram, maldi, paranoja un halucinācijas. Pacients var kļūt aizdomīgs pret apkārtējiem, apsūdzēt zādzībās, neuzticībā, kaitēšanā vai citā nepareizā uzvedībā. Līdz ar citām personības un uzvedības izmaiņām daļa demences pacientu var mainīties arī tajā ziņā, kā viņi reaģē uz seksu. Iespējams, savā prātā viņiem ir 18 gadi; viņu izturēšanās var būt piedauzīga vai agresīva, piemēram, vienmēr atturīgā māte pēkšņi flirtē ar visiem vai arī tēvs kniebj dibenā katrai jaunākai sievietei, kuru satiek.

Liels pārbaudījums šo pacientu aprūpē ir visi jautājumi saistībā ar labierīcībām – no urīna nesaturēšanas līdz gleznošanai ar pirkstiem, kā aprūpētāji mēdz dēvēt fekāliju smērēšanu uz sienām un virsmām. Demences pacienti reizēm vairs neatpazīst faktu, ka viņiem ir vēdera izeja, vai arī izsmērē izkārnījumus, tā mazinot savu diskomfortu.