Ārsts izrakstīja antidepresantus. Psihiatre skaidro, kāpēc daudzi baidās no šīm zālēm

Ārsts var izrakstīt antidepresantus arī tad, ja cilvēks pārcietis infarktu, insultu vai kādu citu nopietnu slimību, lai palīdzētu ātrāk atveseļoties.

Dod brīvību laimes hormonam

Mūsu smadzenēs šūnas izstrādā hormonam līdzīgu vielu, ko sauc par serotonīnu. Tautā to mēdz dēvēt par laimes hormonu, jo šī viela ļauj mums justies labāk. Smadzenēs notiek ķīmiska reakcija, kad ar serotonīna palīdzību impulss no vienas šūnas pāriet uz citu. Slimojot ar depresiju, šī reakcija nenotiek tā, kā vajadzētu. Nezināmu iemeslu dēļ serotonīns, kas tiek saražots vienā šūnā, nenonāk nākamajā, bet tiek iesūkts atpakaļ un iznīcināts. Tas izskaidro nogurumu, nevēlēšanos darboties, apātiju un citas nepatīkamas izjūtas, kas raksturīgas depresijas pacientiem. Antidepresanti bloķē sūkni, tādējādi nodrošinot, ka serotonīns nonāk no šūnas šūnā.

Diemžēl ne vienmēr uzreiz izdodas piemeklēt antidepresantus, kas palīdz, tāpēc regulāri jākonsultējas ar ārstu, līdz atrod zāles, kas tiešām darbojas. To, vai medikaments dara to, kas tam jādara, parasti var pateikt aptuveni pēc divām nedēļām. Tomēr, ja palīdzība nav meklēta gadu vai pat vēl ilgāk, uzlabojumi var parādīties tikai pēc 4–6 nedēļām. Kas liecina par to, ka zāles iedarbojas? Samazinās depresijas simptomi, uzlabojas noskaņojums, cilvēks kļūst aktīvāks, "noskaidrojas galva", mazinās pašnāvnieciskas domas, bet ne vienmēr tik ātri pāriet arī trauksme, kas daļai cilvēku šādās situācijās ir raksturīga. Tās uzveikšanai var būt nepieciešams nedaudz vairāk laika.

Jāklausa ārsts

Parasti antidepresanti jālieto ilgi, vismaz 6–10 mēnešus. Ja slimība ir ielaista vai smagā formā, zāles var nākties dzert gadiem ilgi, dažkārt pat visu mūžu. Tomēr labāk lietot medikamentus, nekā mocīties ar sliktu pašsajūtu. Vismaz 6–10 mēnešus ilgs zāļu kurss nepieciešams tāpēc, ka nervu šūnu darbības stabilizēšanai vajadzīgs laiks.

Ja ārsts izrakstījis šos medikamentus, nekādā gadījumā bez daktera ziņas nevajag pārtraukt dzert zāles, jo antidepresanti jāpārtrauc lietot pakāpeniski pēc ārsta noteiktas shēmas. Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, ka nākamajā reizē, kad antidepresanti būs nepieciešami, organisms vairs nereaģēs uz medikamentu, un tas nepalīdzēs.

Uzmanību – asinszāle, greipfrūts, alkohols!

Lietojot medikamentus (tas attiecas uz visām zālēm, ne tikai uz antidepresantiem), jāpatur prātā, ka nedrīkst dzert alkoholu, jo, grādīgajiem dzērienam norādoties, tie organismā rada toksiskas vielas, kas negatīvi ietekmē gan smadzenes, gan aknas. Tāpat jāņem vērā, ka psihiatrijā izmantotie medikamenti un alkohols var pastiprināt viens otra iedarbību – cilvēks var kļūt pārāk miegains vai agresīvs, zaudēt kontroli.

Sarkanā līnija antidepresantu un citu medikamentu lietotājiem ir arī asinszāle un greipfrūts, kā arī preparāti, kas tos satur. Asinszāle satur 23 dažādus ķīmiskus savienojumus, daļa no tiem, kā arī greipfrūts smagi noslogo aknu fermentus, kas piedalās zāļu noārdīšanā.

Neizraisa atkarību

Viens no izplatītākajiem mītiem – antidepresanti izraisa atkarību. Tā nav taisnība! Iespējams, šāds viedoklis sabiedrībā izveidojies tāpēc, ka depresija ilgu laiku tika uzskatīta par apkaunojošu saslimšanu, tāpēc daudzi baidās gan no šīs diagnozes, gan zālēm, ar kurām to ārstē.

Dažkārt cilvēki apgalvo, ka, pārtraucot dzert zāles, viņiem atkal bija slikti, tāpēc nācās turpināt lietot medikamentus. Un tad viņi izdara secinājumus, ka ir kļuvuši no tiem atkarīgi. Bet tā nav tiesa! Šādai situācijai ir vairāki citi iespējamie iemesli. Pirmais – ja slimība ir hroniska, tad paasinājuma brīžos var būt nepieciešamība atkal kādu laiku lietot antidepresantus. Otrais – ir cilvēki, kam saslimšana ir pastāvīga, jo šūnas bez medikamentiem vispār nav spējīgas strādāt tā, kā vajadzētu, tāpēc diemžēl zāles jālieto visu mūžu, jo tikai tad viņi jūtas labi un nezaudē dzīves kvalitāti. Trešais – iespējams, zāles pārtraukts lietot pārāk ātri, un šūnas vēl nav atjaunojušas savu spēju darboties normālā režīmā.