Ko par homeopātiju stāsta paši homeopāti?

Pieredze liecina, ka daudzi nezina, kas tā tāda – homeopātija. Klasiskās medicīnas sekotāju atbilde nereti skan – nu, homeopāti ārstē ar visādām pļavas zālītēm un tējiņām... Izrādās, nekādu tējiņu – pat ne uz to pusi! Kā ir patiesībā, proti, uz ko balstās homeopātiskā ārstēšana un preparāti,   jautājām ārstei homeopātei Inesei Jokstai. Pacentāmies noskaidrot arī to, kāpēc homeopātiju dēvē par sātanisku nodarbi.  

 “Homeopātija ir radusies 19. gadsimta sākumā Vācijā, un tās dibinātājs ir ārsts Zāmuels Hānemanis (1755–1843). Viņš bija ļoti izglītots cilvēks, ķīmiķis, kurš prata daudzas valodas,” ārste homeopāte Inese Joksta sniedz ieskatu homeopātijas pirmsākumos. “Reiz, lasot studentiem lekcijas, viņš pēkšņi pamanīja dīvainas pretrunas – no vienas puses, par hīnas koka mizu bija teikts, ka tā spēj izsaukt malārijas simptomus, no otras – ka tā šos simptomus var ārstēt. Tā kā Hānemanis bija urķīga zinātnieka tips, viņš, aizgājis mājās, sāka pats ar sevi eksperimentēt. Ieņēmis hīnas koka mizu, viņš pārsteigts konstatēja, ka viņam sākušās drudža lēkmes, kādas mēdz būt malārijas gadījumā (tās viņš pazina, jo pats ar malāriju bija slimojis). Un viņš pamazām izpētīja: ja kādas zāles izsauc saindēšanās simptomus (jāuzsver, ka homeopātam jāpārzina toksikoloģija), tad tās pašas zāles, tikai ļoti atšķaidītas, var ārstēt slimību, kuras izpausmes ir līdzīgas šim saindēšanās stāvoklim. Ar laiku Hānemanis zāles sāka atšķaidīt arvien vairāk un bija pārsteigts, secinot: jo vairāk zāles atšķaida, jo to iedarbība ir stiprāka (lai gan vajadzētu būt otrādi). Šā fakta konstatācija viņam ilgu laiku bija neizprotams fenomens.

Īsāk sakot, homeopātija līdzīgo ārstē ar līdzīgo. No tradicionālās medicīnas homeopātija atšķiras ar to, ka ārstē organismu kopumā. Tradicionālā medicīna skata katru orgānu atsevišķi un apspiež simptomus (turklāt sāpes tiek nomāktas, kamēr mums sāpes norāda uz pareizo preparātu), savukārt mēs šos simptomus ņemam vērā un ar homeopātiskajām zālēm dodam impulsu organismam sakārtoties. Tā arī ir lielākā atšķirība,” homeopātijas ābeci rezumē daktere.

Arsēns un vemjamais rieksts

Tātad homeopātijas pamatprincips ir ārstēšana ar dažādu vielu atšķaidījumiem ļoti niecīgās devās. Bet ko varētu atbildēt tiem, kas domā – nu, ar homeopātiju var krāmēties tādi, kam nekas nopietns nekaiš; tomēr ar nopietnām kaitēm jāmeklē klasiskās medicīnas palīdzība, piemēram, ar plaušu karsoni noteikti jābrauc uz slimnīcu. “Tur jau tā lieta, ka nav jābrauc! Protams, ir reizes, kad nepieciešamas antibiotikas vai kaut kas cits no tradicionālās medicīnas jomas, tāpēc jau homeopāts vispirms ir ārsts. Ja homeopāts ir prātīgs, nav fanātiķis, tad viņš vienmēr izvērtē, kāda terapija ir vajadzīga. Bet vispār mūsu zāles iedarbojas ļoti labi, vienīgi varbūt kādreiz nav “trāpīts”; arī tā reizēm gadās. Svarīgi arī, cik spēcīgs ir organisms, vai tam pietiek spēka šīm zālēm atbildēt; ja ne, tad mēs neko nevaram izdarīt. Ja cilvēks ir ļoti, ļoti slims, tad nav uz kā atsperties! Viņā nav dzīvības spēka, un būtībā homeopātija nedara neko citu, kā stimulē paša cilvēka dzīvības spēku. Bet, ja spēka nav, ko tu tur stimulēsi? Tomēr esmu redzējusi daudz ko. Plaušu karsoņi, angīnas – to visu ļoti labi var ārstēt! Praktiski homeopātija ārstē visu. Ļoti daudz pie mums nāk ar ādas slimībām, alerģiju. Sēnītes ārstēšana gan prasa laiku – vismaz pusgadu.

Par vielām, kuras izmantojam atšķaidījumos. Atšķaidījumi tiek gatavoti gan no augu, gan dzīvnieku izcelsmes vielām, gan minerāliem, tos atšķaidot un potencējot, t. i., sakratot. Vēl lietojam homeopātiskos zirnīšus – tie ir piena un cukura graudiņi, kas tiek aplaistīti ar attiecīgu šķīdumu. Ar tējām homeopātijā nedara neko, tas ir fitoterapijas lauciņš,” daktere apgāž ļoti izplatītu pieņēmumu. “Izmantojam arī indes, piemēram, čūsku indi; dažnedažādus minerālus, arī ķīmiskus elementus – selēnu, varu, fosforu, nātriju, kāliju u. c. (tā nebūtu saucama par ķīmiju, jo visi šie elementi ir sastopami dabā), protams, augus – atšķirībā no fitoterapijas mēs izmantojam visu augu –, kā arī dažādus dzīvnieku produktus.” – Sarīvētus sikspārņa nagus, piemēram? – iespraucos. “Tik traki nav, bet, teiksim, saberztu biti gan. Bites atšķaidījums (biti sasmalcina, aplej ar spirtu, nostādina un iegūst tādu kā tinktūru, no kuras taisa atšķaidījumus) lieliski palīdz pret tūskām. Vēl – ir cilvēki, kuriem, varētu sacīt, ir raksturīgs bites tēls. Piemēram, atnāk apis (latīniski – bite) sieviete. Varbūt viņai nav nekādas tūskas, toties viņa ir ļoti greizsirdīga, bet neizrāda; viņai var būt dedzinošas sāpes ķermenī; viņa vīram iedzeļ kā bite – čiks! – pavisam par kaut ko citu, un tas, nabags, nesaprot, ko nodarījis. Tālāk. Visur, kur viņa iet, ķeras, paklūp, viss krīt ārā no rokām... Apis sievietes vispār ir ļoti “šiverīgas”, viņas daudz dara un daudz pagūst, tomēr ir dažas lietas, ko vajadzētu harmonizēt. Kas arī notiek, kad divas reizes nedēļā nozīmē divsimto apis. Tas dod impulsu dzīvības spēkam, un šis spēks pats visu skaisti sakārto. Kad sieviete pēc mēneša atnāk un viņai jau daļa simptomu ir pārgājuši (piemēram, viņa sāk gulēt dziļākā miegā, noregulējas menstruācijas), tad mēs ejam uz vēl augstāku atšķaidījumu.

Vai – atnāk pārstrādājies vīrietis, īsts darbaholiķis, kurš nevis guļ, bet visu nakti domā par darbu. Parasti viņiem ir arī problēmas ar kuņģi. Iedodiet viņam divreiz nedēļā vemjamā rieksta divsimto atšķaidījumu, un pēc divām nedēļām viss sāk sakārtoties. Cits piemērs – arsenicum album (arsēna) cilvēki. Viņi ir skrupulozi kārtīgi, pat pedantiski, bet viņos ir ļoti daudz baiļu, viņi par visu pastiprināti uztraucas, tostarp par savu veselību. Šiem cilvēkiem palīdzēs arsēns. Protams, pilnībā izmainīt cilvēka raksturu nav iespējams, bet iekšējo sakārtotību panākt var!” ir pārliecināta homeopāte.

Kā ir ar sāpēm – vai pie homeopāta nāk arī, piemēram, ar locītavu sāpēm?

 “Ļoti daudz! Un ir preparāti, ar kuriem var ļoti labi ārstēt. Savi līdzekļi ir arī osteoporozei. Ja ir reimatoīdais poliartrīts, es gan nevaru teikt cilvēkam, lai viņš met ārā visus klasiskās medicīnas preparātus un pāriet tikai uz mūsu līdzekļiem; tā var rasties milzīgs paasinājums, tālab dodu zāles paralēli. Turklāt sāpju remdēšana ir atkarīga no sāpju rakstura – durošas, dedzinošas, griezīgas; ir daudz līdzekļu pret galvas sāpēm. Protams, lauztus kaulu kopā saliks speciālists (arī klasiskajā medicīnā), taču mēs varam palīdzēt, lai tie veiksmīgi saaugtu. Par kauliem un locītavām runājot, uzskatu, ka ļoti liela nozīme ir vingrinājumiem, un man pašai tomēr vislabāk patīk joga (esmu mēģinājusi arī pilates un aerobiku, tomēr nebija tā, kā vajag). Jo tā izstiepšana, tostarp mugurkaula izstiepšana, ir ļoti svarīga,” rezumē Inese Joksta.

Seksa gribēšana un homeopātiskā viagra

“Piemēram, čūsku indi lieto ne tāpēc, ka cilvēks ir “čūscīgs”,” turpina Inese Joksta. “Tā derēs cilvēkiem, kuri jūtas sliktāk no rītiem, jo lāgā nevar pamosties. Tie ir runīgi cilvēki, kas ātri lēkā no vienas tēmas uz otru, bet viņus var dabūt “atpakaļ”; viņi nevar ciest, ka viņiem ir kaut kas ap kaklu, tam jābūt brīvam; vēl viņi ir ļoti seksuāli un – ļoti greizsirdīgi. Un ar čūsku indi, ja šim cilvēkam tā der, var izdarīt daudz ko! Tas ir arī ļoti labs klimaksa preparāts,” piebilst daktere. No šīs vietas, lūdzu, sīkāk! Apnicis, ka sievietes tiek nemitīgi baidītas – tūlīt būs cauri estrogēns, tūlīt viss noļuks, nobruks, kļūs par vecu, slimu nesmuku graustu, tāpēc vienīgā izeja – hormonus aizstājoša terapija, par kuru ir visai pretrunīgi viedokļi. Kas par to sakāms homeopātiem?

“Neesmu to tik sīki izmeklējusi, tomēr viedoklis man ir. Redzu savas pacientes, un ne nu kāda noļūk, nekā. Kaut kādas vainas jau parādās visiem, bet daudz ko var panākt ar kustībām un iešanu pirtī. Ar homeopātiju ļoti labi varam noņemt karstuma viļņus. Estrogēna loma, domāju, ir stipri pārspīlēta, zinu kolēģus, kuri domā, ka šie “šausmu stāsti” ir daļa no hormonus aizstājošas terapijas reklāmas. Jādomā arī par to, ko hormonus aizstājošā terapija mums var nodarīt. Labi, padzīvosi piecus gadus frišāka, bet – ko pēc tam? Par visu ir jāmaksā! Pie manis nāk jaunas sievietes, hormonālās kontracepcijas lietotājas, kurām beigušās mēnešreizes, un par šādu iespējamību viņas neviens nav brīdinājis. Olnīcas vairs nestrādā, un pat nevar saprast, ko lai dara. Nezinu, vai pie mums tirgotajām zālēm ir korekti minētas visas blakus parādības, bet tām, kuras reiz nopirku Vācijā, bija perfekti aprakstīts: iespējama onkoloģiska saslimšana, vēnu varikoze, svara pieaugums, tromboze, depresija, seksuāls vēsums, migrēnas lēkmes. Un, jā, man ir bijušas pacientes ar drausmīgām migrēnas lēkmēm,” ārste uzskaita. Kāds teiks – nosauktās parādības varbūt gadās vienai no tūkstoša? “Un viņiem būs taisnība – ne jau visām būs visas blaknes (kādam nebūs nevienas), tomēr ir daudz sieviešu, kuras kļūst resnas, kurām sāp galva, kurām negribas seksu. Godīgi sakot, īsti negribas vispār neko, jo noskaņojums – depresīvs... Tādas man nāk rindām! Kas tā vairs par dzīvi?” jautā daktere Joksta. “Turklāt daudzu sarežģījumu gadījumos ir skaidri zināms – tas no šīm tabletēm!”

Vai homeopātija var kaut ko iesākt arī pret dzimumvēsumu, uzlabojot seksuālo apetīti? “Noteikti var! Jāņem gan vērā ļoti daudzi iemesli, kas varētu būt vēsuma cēlonis. Piemēram, kontracepcija; tālāk – vai sievietei nav aizvainojuma pret savu otro pusi, varbūt tikko ir bijušas dzemdības, tikko bijis aborts. Ja sieviete ir vienkārši “nošālējusies”, tad palīdzēt var! Protams, ir daži nosacījumi. Pirmām kārtām – lai cilvēks sadarbotos ar homeopātu, nevis apsēstos pozā: ārstējiet nu mani – paskatīsimies, kas iznāks!”

Vai tiek ārstētas arī ginekoloģiskas vainas? “Cistas, miomas un endometriozi – ļoti labi. Gan ne katra mioma – ja tā ir ieaugusi dzemdes sieniņā, var gādāt tikai par to, lai mioma neietu plašumā. Kopumā piekrītu tam, ka viss sākas galvā; ja mēs būtu pozitīvāki, vairāk paši sevi sakārtotu. Starp citu, mēs ārstējam arī kungu vainas, piemēram, prostatu, kas ir ļoti izplatīta problēma,” piebilst daktere. – Un kā ar potenci – vai, piemēram, ir homeopātiskā viagra? – interesējos. “Varam, varam kaut ko darīt... un, jā, ir arī zāles! Tikai vispirms vajadzētu psihoterapeitu, jo tāpat vien nekas nenotiek, tas arī skaidrs!”

Vēl kāds mūžam aktuāls jautājums. Vai homeopātijā ir līdzekļi, kas palīdz novājēt? “Drīzāk ir tā – kad sakārto dzīvības spēku, sakārtojas arī daudz kas cits, tostarp vielmaiņa.” Tātad preparāta, kuru varētu tūlīt pat izsniegt vielmaiņas paātrināšanai, nav? “Diemžēl nebūs vis,” saprotoši pasmaida daktere Joksta. Un kā ar holesterīna līmeni – vai tas ir koriģējams? “Jā, homeopātijā ir līdzekļi, kas var iespaidot holesterīna līmeni. Piekrītu, ka ēšana holesterīnu ietekmē ļoti maz (nesaku, ka nemaz!). Tas vairāk atkarīgs no iedzimtības un no tā, cik jūsu organisms to ražo pats. Uzskatu, ka arī šausmu stāsti par holesterīnu ir pārspīlēti; agrāk pieļaujamā norma bija augstāka, tagad nez kāpēc tā ir pazemināta. Piebildīšu – preparāti, ar kuriem samazina holesterīnu, nepavisam nav nekaitīgi.”

Diagnostikas “knifi”

Ja cilvēkam sāp, piemēram, papēdis, ko homeopāts darīs vispirms? “Ir svarīgi, vai sāp labais vai kreisais papēdis (jo mums ir labās puses zāles un kreisās puses zāles), tad – kādos apstākļos tas papēdis sāka sāpēt, kurā laikā kļūst sliktāk – mitrā laikā vai tad, kad spīd saulīte... Ja cilvēks atnāk pie homeopāta, homeopātam par cilvēku iespēju robežās jāuzzina viss iespējamais – ikdienas rutīna, ēšanas paradumi, kas garšo, kas – negaršo, kaitīgie ieradumi, operācijas, ģimenes un paša slimības, traumas, kurā diennakts laikā un kurā gadalaikā viņš jūtas vislabāk, kurā – vissliktāk, labāk patīk siltums vai aukstums, kā panes karstumu, kā jūtas ģimenē, kā reaģē uz gaismu, smakām, kas kaitina, kāda ir viņa seksuālā dzīve – ir vai nav vēlēšanās, ir vai nav orgasms, slāpju sajūta, svīšana, sievietēm viss par menstruācijām...” Tātad, ja pie homeopāta atnāks divi cilvēki ar identisku vainu, taču viens no viņiem ir ļoti sabiedrisks, bet otrs – vienpatis, tad...? “...ārstēšana var būt pilnīgi atšķirīga!” apstiprina daktere. “Pirmām kārtām, protams, mani interesē cilvēka simptomi. Ja ir aizdomas par kaut ko konkrētu un vajadzīgi papildu izmeklējumi, es pasaku, un viņš to izdara. Tomēr no agrākiem laikiem iegājies, ka analīzes īpaši nav vajadzīgas; kad cilvēks ir visu pastāstījis, tāpat var secināt, kas par vainu. (Taču no ārsta viedokļa mani tomēr interesē, lai cilvēks būtu izmeklēts.)

Runājot par ARS (akūtas respiratoras saslimšanas) un gripu, diezgan grūti ir tādā ziņā – ja cilvēks aizraujas ar nepārdomātu vakcinēšanos, piemēram, pret vējbakām, Rota vīrusu, visām gripām pēc kārtas, tad viņa imunitāte, sakiet, ko gribat, ir stipri “apskādēta” un visas šīs slimības ļoti labi “ķeras” klāt. Reizēm šāds cilvēks dabū vienu vīrusu, tūlīt – vēl otru, tad – vēl citu, līdz ar to ir grūti kaut kur atsperties. Tāpēc gribu izteikt pateicību dakterim Apinim, kurš tā arī pateica – padomā, cūku gripa! Kas tur ir tik sevišķs, ka tūlīt tik briesmīgi būtu jāvakcinē? Daža vakcinācijā ieinteresēta persona viņam to nevar piedot joprojām, bet – paldies viņam, citādi es pat nezinu, kas te notiktu!” daktere Joksta ir patiesi norūpējusies.

Tātad cilvēkam ir noteikta diagnoze, un viņš ir saņēmis vajadzīgos preparātus. Vai, lietojot homeopātiskos preparātus, aiz nezināšanas kaut ko var izdarīt nepareizi? “Ja lieto nevis graudiņus, bet homeopātisko šķīdumu, tad pirms lietošanas šķīdums obligāti jāsakrata, jo klasteri izgulsnējas uz trauka sienām. Ja nesakratīsim, dzersim tīru ūdeni,” piekodina Inese Joksta. “Vēl jāzina, ka kursa laikā nedrīkst dzert kafiju un piparmētru tēju. Tie faktiski iznīdē preparāta darbību – to esmu pati pārbaudījusi.”

Vai homeopātija var kaut ko iesākt ar bailēm? “Ar tām bailēm – tās ir briesmas! Domāju, varbūt tāpēc, ka trūkst īstas paļāvības uz Augstāko. Ir ļoti daudz cilvēku ar veģetatīvo distoniju, un jāteic, tā ļoti lēni padodas ārstēšanai – ir uzlabošanās, pēc tam – hop, atkal ir klāt. Jā, homeopātijā ir daudz baiļu preparātu – ar baiļu sajūtām cīnīties ir iespējams!” Pie homeopāta nāk arī ar šādām problēmām? “Protams! Ja kāds vairs neko nedz grib, nedz spēj – ir pilnīgi apātisks u. tml., tad jānoskaidro, vai tā tomēr vairāk ir fiziska vai psiholoģiska nevarēšana. Ja trūkst dzīves prieka un dzīves spara – jā, tam arī ir ļoti laba zālīte...” smaida ārste.

Jo vājāks, jo stiprāks...

Dzirdēts, ka homeopātisko līdzekļu atšķaidījumi var būt teju bezgalīgi. Un, jo “tālāks” atšķaidījums, jo stiprāk darbojas. Vai tā ir tiesa?  “Jā, tie tiešām var būt bezgalīgi!” apstiprina daktere. “Piemēram, vislielākie atšķaidījumi ir CM, tas nozīmē 100 tūkstoši, tātad – simttūkstošais atšķaidījums. Grūti iedomāties, kā to vispār var uztaisīt; tas ir milzīgs darbs. Lielākoties to dara ar aparātiem, tomēr Austrijā ir firma, kas to dara ar rokām; nu, šie preparāti ir draudīgi dārgi.”

– Vai saprotu pareizi – ņemu pudelīti ar baldriāna tinktūru, atšķaidu vienu pilienu pret desmit, tad no iegūtā šķīduma vienu pilienu – atkal pret desmit, un tā uz priekšu, līdz simttūkstošajai reizei? – pārjautāju. “Jā, un iegūtais šķīdums iedarbības ziņā būs stiprāks nekā pati baldriāna tinktūra! Ir ļoti stingri noteikts (tas viss minēts farmakopejā), cik stipram katrā konkrētajā gadījumā jābūt spirta šķīdumam, ar kuru viela tiek atšķaidīta; piemēram, arnikai 30 grādu spirta šķīdums neder, vajag daudz stiprāku. Tālāk dara tā: ņem pilienu vajadzīgā preparāta (piemēram, to pašu baldriānu), deviņus pilienus vajadzīgā stipruma spirta šķīduma un desmit reizes krata. Tad no iegūtā šķīduma atkal vienu pilienu, deviņus – spirta šķīduma, un atkal krata desmit reizes. Tad būs iegūts šķīdums D1 (decimālā atšķaidījumā viens pret desmit). Tālāk jau ir D2, D3 utt. Otrs paņēmiens ir centdecimālais atšķaidījums (tam parasti burtu klāt neraksta; ja šķīdums ir apzīmēts ar 12, tas būs C12), kas nozīmē vienu mililitru uz 99 mililitriem spirta. Desmit reizes sakratot, iegūs C1. To vienu mililitru mēs ņemam no tinktūras. Tad no C1 atkal ņemam vienu mililitru, 99 – spirta, atkal 10 reizes kratām un iegūstam C2. Un tas ir tikai otrais atšķaidījums! Var tikai mēģināt iedomāties, ko nozīmē simttūkstošais...”

Kā izskaidrojams tas – jo vairāk atšķaidīts šķīdums, jo stiprāka ir tā iedarbība? “To tādā vienkāršā valodā nemaz nevar izskaidrot – ļoti īsi sakot, šiem molekulu nospiedumiem, klasteriem, piemīt spēja šķīdumā dažnedažādi sakārtoties,” daktere sniedz “īso” versiju. Tātad, ja niecīgu vielas daļiņu izmanto, lai ārstētu simptomus, ko var izraisīt šī pati viela, lietota lielākā daudzumā, vietā būtu sakāmvārds, ka velnu izdzen ar Belcebulu? “Princips ir tāds, jā, tikai to velnu labāk neminēt, jo baznīca ir pret homeopātiju. Īsti pat nav skaidrs – kāpēc... Viņiem nepatīkot tā kratīšana – mēs tur sazin ko iekratot iekšā... Es pie sevis iedomājos – tad jau mēs nedrīkstam nedz staigāt, nedz lēkāt, jo tā taču varam sevī nez ko “iekratīt”! Atvainojiet, bet, kā teica kāds kolēģis, tas ir fanātisms un stulbums. Tajā pašā laikā – starp homeopātu pacientiem ir gan priesteri, gan batjuškas. Kāds Latgales priesteris, Antons Šķeļs, par homeopātiju pat ir sarakstījis grāmatu.”

Homeopātija un baznīca

Nolēmu noskaidrot baznīcas nepatikas teorētisko pamatojumu, tālab noklausījos šai tēmai veltītus divus Kristīgā radio raidījumus. Uz pirmo raidījumu bija uzaicināti Homeopātijas institūta ārsts un valdes priekšsēdētājs Edgars Mednis (lai dotu ieskatu homeopātijā), kā arī Rīgas Mateja baptistu draudzes locekle Kristīne Zonne un Rīgas Svētā Alberta draudzes prāvests Aldis Ziemelis (lai paskaidrotu, kāpēc kristiešiem homeopātija nav pa prātam). Savukārt uz otro raidījumu, kurš izrādījās nepieciešams, lai kliedētu pirmajā raidījumā izskanējušo neziņu un fantāzijas, – Ivars Kalviņš, Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors un, kas ir svarīgi, kristietis.  

Īss pirmā raidījuma pārskats. Vispirms Edgars Mednis pastāsta par homeopātiju, par desmitkārtīgajiem un simtkārtīgajiem atšķaidījumiem, kā arī to, ka 12. atšķaidījumā vairs nav pašas vielas. Uz jautājumu, vai tas nozīmē, ka homeopāti tirgo tīru ūdeni spirtā, Medņa atbilde skan, ka šķīdumā no šīs vielas paliekot pēdas, jo molekulas, sitoties cita pret citu, atstājot nospiedumus, tālab arī esot vajadzīga sakratīšana. Uz žurnālista iebildi, ja 12. atšķaidījumā vairs nav pašas vielas, kas tad var atstāt nospiedumu 20. atšķaidījumā, homeopāts atbild, ka tās jau esot potencētas ūdens molekulas, kādas tās arī paliekot, tāpēc viss tāpat arī turpinoties līdz pat n-tajam atšķaidījumam (nespeciālistam izklausās murgaini, bet to visu otrajā raidījumā ļoti labi izskaidro Ivars Kalviņš). Kādas pakāpes atšķaidījums būs vajadzīgs konkrētajam cilvēkam konkrētajā gadījumā, homeopāts nosakot pēc garas sarunas ar pacientu. Protams, divsimtais preparāts strādāšot dziļāk un ilgāk, līdz ar to – būšot jālieto retāk, bet zemāk potencētu šķīdumu nākšoties lietot biežāk. Vēlreiz – jo vairāk atšķaidīts, jo mazāk jālieto; te arī tas paradokss esot. Esot vecs joks – uz jautājumu, kas ir homeopātija, atbilde skan: zāļu vielu ielejam Daugavā pie Krāslavas un pie Rīgas pasmeļam... Homeopātijai neesot blakus parādību, varot būt tikai kaites saasinājumi, kas piederoties ārstēšanas procesam. Uz iebildi, ka internetā atrodamas sūdzības par homeopātijas izraisītām blakusparādībām, Edgars Mednis atbild, ka tad jājautājot, ko kurš uzskata par blakusparādībām, turklāt, līdzko parādoties jebkāds paasinājums, tūlīt jārunā ar savu homeopātu. Viņaprāt, visas sūdzības rodoties nepietiekamas komunikācijas dēļ.

Kas īsti pret homeopātiju ir kristiešiem? Kristīne Zonne stāsta, ka pirms 13 gadiem bijusi pie homeopātes, viņai izrakstītas zāles, kuras viņa trīs dienas cītīgi lietojusi, tomēr jutusi sirdī nemieru, līdz sapratusi, ka tas ir Svētā Gara radīts nemiers. Tālab lūgusi padomu Dievam, ko arī saņēmusi – šķietami nejauši atvērusi kādu grāmatu un izlasījusi frāzi, ka homeopātija nāk no sātana. Tūlīt pēc tam viņa visas homeopātiskās zāles izmetusi ārā un uzreiz jutusies labāk.

Homeopātija spēj mainīt ticību?

Aldis Ziemelis savukārt uzsver: lai izvērtētu homeopātiju, svarīgi zināt, kas ir cilvēks, kurš to radījis. Hānemanis bijis masons, tātad tālu no kristietības. Par savu skolotāju viņš bija pieņēmis nevis kristiešu Dievu, bet Konfūciju. Jēzu Kristu viņš, līdzcietīgi smaidot, esot nosaucis par naivu jūsmotāju un fanātiķi (diemžēl, pēc Ziemeļa teiktā, iznāk, ka tas arī ir iemesls, kāpēc homeopātija apriori nav pieņemama, un rodas loģisks jautājums – ja izrādītos, ka penicilīnu, marles saiti un briljantzaļo – turpināt var bezgalīgi – izgudrojuši ateists, budists un hinduists, tad kristieši to pasludinās par nelietojamu un Dievam netīkamu? – Aut.). Uz konkrētu jautājumu, kas tomēr homeopātijā ir tik bīstams, Ziemelis atbild: kad zāles tiek potencētas, patiesībā notiekot garīgi procesi. Jo zinātne nespējot atbildēt, ar ko šīs zāles, kurās nav nevienas molekulas, atšķiras no paša šķīdinātāja, un, pēc Hānemaņa redzējuma, zālēs tiekot modināti nevis materiāli, bet garīgi spēki, tā sauktais dzīvības spēks. Un jautājums esot, kas īsti ir šis dzīvības spēks, kas tiek atmodināts. (Šeit atskan Medņa replika: ja cilvēks atšķaidījumu krata ar roku, šo versiju vēl varētu pieņemt, jo cilvēks strādājot kaut ko domā, tā ielikdams enerģiju, bet ja to dara automāts?) Tomēr būtiskākais arguments, kāpēc kristiešiem homeopātiju nevajagot, esot tieši ar homeopātiju saistītais pasaules uzskats – ilgstoši lietojot homeopātiskos preparātus, tas varot mainīties, nosliecoties uz ezoterisko pasaules skatījumu. Un tiem, kas lietojuši visatšķaidītākos preparātus, rodoties problēmas ar Svēto Rakstu sapratni; varot apstāties kristieša izaugsmes ceļš. Raksturīga psihes blakus parādība, ko Ziemelis pats redzējis, esot agresijas lēkmes, kas bijušas raksturīgas arī pašam dibinātājam.

Tā. Taču kāpēc homeopātija palīdz? Tostarp – kristiešiem? Kristīne Zonne zina, viņa atbildi esot atradusi Bībelē. (Kurā gan, protams, neesot vārda homeopātija.) Un Kristīne Zonne patētiski citē Bībeles pantus par Antikristu, kurš valda jau tagad, viltus spēku, sātanu, kas ar netaisnības līdzekļiem pievelk cilvēkus utt. (Skan gaužām nepārliecinoši un vispārīgi, turklāt netop skaidrs, kāds tam sakars ar homeopātiju. – Aut.) Arī viņa uzsver, ka zinātniski neesot pierādāms, kā darbojas homeopātija, tāpēc tas esot ticības jautājums, jo pierādīt nevarot nedz to, ka homeopātija palīdz, nedz to, ka nepalīdz, tāpēc kristietim vispirms būtu jāprasa Jēzum, vai viņam to vajag vai nevajag.

Zinātnei tomēr ir viedoklis

Ko par to visu saka Ivars Kalviņš, Organiskās sintēzes institūta direktors un kristietis? Protams, galvenais jautājums ir – kā tas var būt: jo vairāk šķaida, jo stiprāka iedarbība (vai nu mūs totāli muļķo un dod tīru ūdeni, paļaujoties uz placebo efektu, vai arī tur tiešām ir kaut kas maģisks). Zinātnieks izskaidro, ka tā var gan būt, turklāt pārliecinoši un balstoties zinātnē. Nekā maģiska tur neesot, piebilst Ivars Kalviņš. Procesa atslēga ir fakts, ka molekulas veido ļoti stipras saites ar citām molekulām. Ja pa vidu ir daudz svešu molekulu, ūdens molekulas savā starpā grūti sasaistās, bet, atšķaidot vairāk, tās spēj ap katru svešo zāļu molekulu izkārtoties jau daudz brīvāk, veidojot ornamentu. Tādējādi ūdens ir sakārtojies atbilstoši zāļu molekulām. Tikko tās ir sakārtojušās (tālab arī jāsakrata! Piemēram, eļļas piliens bez kratīšanas ūdenim peldēs pa virsu), atšķaidām vēlreiz, nu jau ir vēl vairāk brīvo ūdens molekulu, kuras atkal grupējas apkārt zāļu molekulām, veidojot vainadziņu. Tā var turpināt un turpināt... Kalviņš saprotami izskaidro arī to, kā darbojas klasteri jeb molekulu nospiedumi, kad pašu molekulu šķīdumā vairs nav (interesentiem var ieteikt noklausīties radījumu, jo nav iespējams žurnālā izvērsti pārrakstīt visu zinātnieka skaidrojumu). Taču uz jautājumu, vai homeopātija patiesi ir kaitīga kristiešiem, Ivars Kalviņš saka: “Ja jūs tā domāsiet, tad šādu iedarbību pievilksiet, un tāda arī parādīsies. Tieši tāpēc vislabākā aizsardzība pret visām burvestībām ir paļaušanās uz Dieva žēlastību – tai cauri netiek nekas. Ja ticēsiet, ka darīšana ir ar sātanu, tad jūs ļaunumu dabūsiet gan ar tīru ūdeni, gan homeopātiju. Fiziski, normāli homeopātija nesatur nekādu maģiju – tur ir parastas ūdens īpašības; tādas, kādas tās ir, neatkarīgi no tā, kam mēs ticam vai neticam. Tomēr, ja domājat, ka Tas Kungs jums saka – nelietojiet! –, nu, tad arī nelietojiet, jo jāklausās ir uz To Kungu, nevis uz cilvēkiem...”

HOMEOPĀTIJA SPĒJ DAUDZ.

Sākot ar elpceļu, vēdera, muguras, kaulu un ādas slimībām un beidzot ar potences traucējumiem, paaugstinātu holesterīna līmeni un menopauzes sagādātajām neērtībām – faktiski nav tādas vainas, pret kuru homeopātijā neatrastos zāles, stāsta ārste Inese Joksta. Reizēm gan mēdz būt situācijas, kad paralēli nepieciešams lietot arī klasiskās medicīnas preparātus.

Ceļi uz veselību: homeopātija, adatterapija, psihokinezoloģija

“Pirmām kārtām cilvēkam ir jāgrib būt veselam un jāpaļaujas uz tiem spēkiem, kurus mēs ne vienmēr saprotam, bet kas neapšaubāmi vada mūsu esību,” savu skatījumu uz veselības formulas idejisko pusi atklāj daktere Anna Kaļķe, homeopāte, adatu terapijas speciāliste un psihokineozoloģe. Viņa mācījusies Maskavā, Sanktpēterburgā, Kazaņā, Korejā un Ķīnā, soli pa solim medicīnā meklējot dažādus ceļus:

– Reiz man jautāja, kāpēc jūs, alopāte pēc pamatizglītības un akušiere ginekoloģe pēc pirmās specializācijas, kļuvāt par adatterapeiti, pēc tam par homeopāti un vēl par psihokinezoloģi. Es atbildēju, ka meklēju metodes, kā palīdzēt pacientiem bez antibiotikām un varbūt vispār bez medikamentiem, kas bojā kuņģa un zarnu traktu, nieres, sirdi, aknas.

Pie korejiešu speciālistiem apguvu adatterapiju, sāku strādāt, bet pēc kāda laika sapratu, ka tas ir tikai viens mazs gabaliņš, kas izrauts no konteksta. Patiesībā Austrumu medicīna ir dzīvesveids, dietētika, vingrošana, zāļu tējas, uzlējumi un novārījumi, ko pacientam dod paralēli visam, un pašās beigās – akupunktūra. Pie mums šā kopuma nav, turklāt mums ir cita ģenētika, cita pārtika, mēs esam citādāki un slimojam citādāk nekā ķīnieši. Līdz ar to adatterapija ne vienmēr der, turklāt tai mēdz būt arī kontrindikācijas. Tad es sāku lūkoties pēc universālākas sistēmas, ko varētu izmantot arī pacientiem ar iekaisumiem, deģeneratīvi distrofiskām, alerģiskām un onkoloģiskām saslimšanām. Un tāda sistēma ir homeopātija. Pacienti bieži domā, ka tas nozīmē zāļu tējas vai augu valsts vielu lietošanu. Tā gluži nav. Jā, tiek izmantota augu valsts, metāli, sāļi, skābes, bites, zirnekļi, čūskas, bet – homeopātiskā izpildījumā. Pēc trīsdesmitās potencēšanas jeb atšķaidījuma, kad notiek informācijas pārnešana no viena materiāla uz citu, jau darbojas kvantu fizika. Nekādu brīnumu un nekā tāda, par ko varētu teikt: aiz saprašanas robežas.

Tomēr ar jebkuru ārstniecības metodi, arī ar homeopātiju, var pienākt brīdis, kad atveseļošanās procesā tālāk netiekam. Pacientam it kā kļuvis labāk, bet pavisam labi tomēr nav. Ko iesākt? Acīmredzot nav iespējams palīdzēt līdz galam, iekams nav atrasts slimības cēlonis. Un, tā kā dzīvē viss notiek, kā jānotiek, es nokļuvu psihokinezoloģijas seminārā un sapratu, ka tas ir tas, kas vajadzīgs! Pēc tam piecus gadus mācījos šo metodi, kuras pamatā ir slimības cēloņa meklēšana un atrašana. Tā nav psihoterapija vai psiholoģija, tam nav nekāda sakara ar hipnoloģiju vai neirolongvistisko programmēšanu. Diagnosticēšanā tiek izmantots muskuļu tests. Ārsts tur rokas uz pacienta rokām, iztaujā un līdz ar atbildēm sajūt muskuļu reakciju. Tonusā ir ietverta atbilde – jā vai nē. Ja pacients visu noliedz, mēs vienalga strādājam tālāk un obligāti pārejam uz pozitīvo. Procedūra beidzas ar noteiktu algoritma frāzi: “Tu esi šeit, šodien un tagad, un tev ir izvēle!” Galvenais ir saprast, ka tu uz pasaules neko izmainīt nevari, tāpēc jāmainās būs tev. Pēc konsultācijas dažkārt nozīmēju arī kādu preparātu, lai nostiprinātu rezultātu.

Visas trīs metodes – adatterapija, homeopātija un psihokinezoloģija – cita citu neizslēdz, tās iespējams izmantot arī paralēli vai secīgi.

Māra Vilde, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, Vida Press