Kā izvairīties no vēža, pirms tas ir radies? Zinātniekiem ir atbilde, un tā ir vienkārša
Iespējams, ir atklāts jauns veids, kā varētu apturēt vēža šūnu izplatīšanos organismā un tādējādi samazināt mirstību no audzējiem. Līdzeklis, ar kuru stāties pretim vēzim, varētu būt intensīva aerobika.
Vēža šūnas ir citādas. Tā vietā, lai izmantotu skābekli, kā to dara veselās šūnas, tās plaukst un zeļ no glikozes (cukura asinīs, kas rodas no ogļhidrātiem), un tas arī ražo laktātu jeb pienskābi, kas ļauj vēzim izplatīties.
Tas nav nekāds jaunums. Šo procesu pirmoreiz 1924. gadā ievēroja vācu bioķīmiķis un fiziologs Oto Vārburgs (Otto Warburg), bet “vēža nozare” tolaik to gandrīz pilnībā ignorēja (atšķirībā no dažiem tai nepiederošiem brīvdomātājiem, kuri kā daļu no vēža terapijas aizstāvēja keto diētu, no kuras ir gandrīz pilnībā izslēgti ogļhidrāti).
Kad 1953. gadā atklāja DNS struktūru, vēža rašanās teorija ieguva citu virzienu, un visa uzmanība tika pievērsta ģenētiskajām mutācijām. Diemžēl tas bija viltus ceļš. Mūsdienu zinātnieki atzīst, ka galvenais process, kas ļauj izprast vēža rašanos un izplatīšanos, ir enerģijas vielmaiņa. Uzskata, ka 80 % vēža gadījumu ir Vārburga efekta rezultāts – tā tika nodēvēti Vārburga atklājumi.
Jauns ieskats Vārburga darbā vēstī, ka tieši mitohondriji – šūnu spēkstacijas, kas pārvērš cukuru (ogļhidrātus), taukus un olbaltumvielas enerģijā – tiek bojāti un sāk pārmērīgi izmantot glikozi, lai strauji augtu. Onkologi pazīst šo parādību un regulāri lieto pozitronu emisijas tomogrāfijas izmeklējumu, lai noteiktu ķermeņa vietas, kurās ir palielināta glikozes vielmaiņa, un tādējādi atklātu vēzi.
Vārburga efekta izpētē gūtas arī citas norādes, kas vedina domāt par jauniem vēža terapijas veidiem un, vēl svarīgāk, par izvairīšanos no audzēja, pirms tas ir radies. Tā Izraēlas zinātnieku komanda nupat atklājusi, ka intensīvi aerobikas vingrojumi par 72 % samazina metastāžu veidošanās risku – vēzis ar metastāzēm ir audzējs, kas izplatās, un tas gandrīz vienmēr ir letāls.
Dodiet cukuru
Telavivas Universitātes zinātnieki novēroja, ka process ir vienkāršs, – pēc intensīvas kardioslodzes mūsu orgāniem un muskuļiem ir vajadzīgs cukurs, lai aizvietotu krājumus, kas izlietoti treniņa laikā, un šī pēkšņā vajadzība liek ciest badu vēža šūnām, jo tām tiek liegta tik ļoti svarīgā cukura piegāde. Šī sacensība par glikozes iegūšanu ietekmē limfmezglu, plaušu un aknu vēzi, un tie sāk samazināties.
Zinātnieki arī kādā 20 gadus ilgā pētījumā, kurā piedalījās apmēram 3000 cilvēku, secināja, ka tiem, kas regulāri pievērsās augstas intensitātes aerobikas vingrojumiem, par 72 % retāk bija vēzis ar metastāzēm nekā cilvēkiem, kuri vispār nevingroja. Kad viņi pārbaudīja šos rezultātus eksperimentos ar dzīvniekiem, zinātnieki spēja izprast bioloģisko mehānismu, kas to nodrošina.
Pēc aerobikas treniņa mūsu orgāni attīsta jaunus glikozes receptorus, kas tiem ļauj uzņemt vairāk cukura, un, kā izteicās viena no pētniecēm Karmita Levi (Carmit Levy), šie orgāni kļūst par “enerģijas patēriņa mašīnām”.
“Mēs pieņemam, ka tas notiek tāpēc, ka orgāni ir spiesti sacensties par cukura krājumiem ar muskuļiem, kuri, kā zināms, fizisko aktivitāšu laikā sadedzina daudz glikozes,” Levi saka. “Ja veidojas vēzis, niknā sacensība par glikozi samazina enerģijas pieejamību, un tas ir būtiski, lai nerastos metastāzes.”
Galvenais ir regulāri aerobikas treniņi
“Vingrošana maina visu ķermeni tā, ka vēzis nespēj izplatīties, un arī audzējs, kas jau ir izveidojies, sarūk,” skaidro Levi.
Būtiska, šķiet, ir vingrošanas intensitāte. Mērena, taukus dedzinoša slodze ir laba veselībai kopumā, taču tā maz ko spēj, lai bloķētu vēža izplatīšanos. Lai sadedzinātu taukus, pulsa ātrumam jāpalielinās par 70 %, salīdzinot ar miera stāvokli, savukārt, lai notiktu cukura “dedzināšana”, pulsam vajadzētu paātrināties par 85 % un vairāk, lai gan – tikai neilgus laikposmus. Piemēram, ja miera stāvoklī pulss ir 70, to vajadzētu kāpināt līdz apmēram 130, lai “dedzinātu” cukuru. Šo līmeni var sasniegt, ja vienu minūti ļoti ātri skrien, tad minūti pastaigā, tad atkal vienu minūti skrien, un tā turpina, saka Levi.
Kad vingrojam, var notikt vēl kas svarīgs. Intensīva fiziskā aktivitāte liek izdalīties olbaltumvielām, ko sauc par miokīniem, kuras var nomākt audzēja augšanu un pat cīnīties pret vēža šūnām, stimulējot citus pretvēža procesus ķermenī.
Zinātnieki no Edītes Kovanas universitātes (Edith Cowan University) jau ir atklājuši, ka vīrieši ar progresējušu prostatas vēzi, vienkārši sešus mēnešus regulāri vingrojot, varēja mainīt sava organisma ķīmisko vidi un apturēt vēža progresēšanu. Kādā svarīgā jaunā pētījumā šie paši pētnieki atklāja, ka miokīnu līmenis palielinājās jau pēc vienas pašas vingrošanas nodarbības.
Zinātnieki pārbaudīja teoriju ar deviņiem pacientiem, kam prostatas vēzis bija vēlīnā stadijā – tiktāl progresējis, ka medicīna vairs viņiem nevarēja palīdzēt. Šie vīrieši 30 minūtes intensīvi trenējās uz skriešanas trenažiera. Tūlīt pēc treniņa paņemtā asins seruma analīzes uzrādīja augstāku miokīnu līmeni, kas nomāca vēža šūnas par 17 procentiem. Iespaidīgais efekts turpinājās vēl 30 minūtes pēc treniņa beigām, pēc tam miokīnu līmenis kritās un vēža šūnas atkal sāka augt.
Zinātniekiem vēl nav skaidrs, kāds būtu optimālais vingrošanas ilgums, lai palēninātu vai apturētu vēža augšanu, taču viņi rēķina, ka tās varētu būt apmēram 20 minūtes katru dienu, treniņā iekļaujot arī spēka vingrojumus, kas uzturētu tonusā muskuļus un, kā saka viens no zinātniekiem Robs Ņūtons (Rob Newton), palīdzētu “palielināt šīs “iekšējās farmācijas” lielumu un spēku”.
