Dari darbu, kas riebjas? Tu noved sevi pie gruzdoša, hroniska iekaisuma! Saruna ar neiropraktiķi no Lietuvas
Neiropraktiķe Marija Mendele-Ļeļugiene reizēm Lietuvā tiek dēvēta par pirmo cilvēku, kas personības attīstīšanā sāka izmantot mākslas terapiju. Marija izveidoja to, kam tagad ir atrasts nosaukums – neiroizglītības metodes.
Ar neiropraktiķi runājam par pārvēršanos no plaknes cilvēka, kam rūp tikai patērēt un gūt labumu, par telpisku 5D personību, kas iet pa dzīvi ar jēgu, ticību un aicinājumu. Un, protams, par tā visa ietekmi uz veselību.
Kad vaicāju saviem sarunu biedriem, kā viņi tiek vaļā no tumšām domām un mokošām emocijām, bieži nevaru iztikt bez “šeit un tagad” laika. Kas jums ir svarīgi – kas nodarbina jūsu prātu? Ko veidojat un kādā virzienā tiecaties doties tālāk?
Šis jautājums ir tieši desmitniekā. Patlaban esmu gluži kā apsēsta ar vienu domu – ar ko sadarboties, lai iespējami ātrāk rastos runas kodi recepšu formā. Dziedināšana ar vārdu ietekmē gan šūnu, gan pat ģenētiskā līmenī. Vārds un doma ir ļoti saistīti.
Kāpēc es beidzamajā laikā intensīvi par to domāju? Esmu radījusi vienu metodi, ko pagaidām izmēģināju tikai ar sevi. Man ārstēja onkoloģisku slimību ar ķīmijterapiju. Veicu endobiogēnos izmeklējumus un uzzināju, ka mans šūnas piesārņojums ir 80 tūkstoši, bet norma ir no nulles līdz pieci. Sāku praktizēt savu neiroizglītības metodi un tos pašus izmeklējumus atkārtoju pēc nedēļas. Šūnas piesārņojuma līmenis bija samazinājies līdz diviem tūkstošiem. Vēl pēc trim mēnešiem, izmantojot šo metodi, šūnas piesārņojums atgriezās normas robežās.
Tagad daudz domāju par iespēju izmantot šo metodi cilvēkiem, kam veselības stāvokļa dēļ nākas lietot ļoti daudz zāļu vai tiek piemērota cita veida sarežģīta ārstēšana, kas atstāj organismā daudz toksīnu.
Neiroizglītības metodes, kas darbojas kvantu līmenī, var izmantot tur, kur ķīmiskās zāles ir bezspēcīgas.
Piemēram, pēc onkoloģiskās slimības uz katras organisma šūnas paliek šīs slimības “imprints”, nospiedums.
Kā izārstēt šūnas atmiņu kvantu līmenī – pie šā jautājuma strādā gan ģenētiķi, gan citu nozaru zinātnieki.
Paskaidrojiet, lūdzu, kas ir runas kodi un kā tie darbojas!
Vislabākais piemērs tam ir pasaulē jau veiktie zinātniskie pētījumi. Amerikāņi veica pētījumu slimnīcā ar runas kodu “Es katru dienu kļūstu arvien veselāks un veselāks”. Slimnīcas pacienti atkārtoja šos vārdus trīsdesmit dienu pēc kārtas pa vienpadsmit reizēm dienā. Slimnieki pēc locītavu operācijām atveseļojās ātrāk, bet dažiem pēc šā runas koda praktizēšanas mēneša garumā operācija vispār vairs nebija vajadzīga.
Mēs arī paši, sadarbodamies ar zinātniekiem, veicām pētījumu, kā neiroizglītības metodes darbojas ģenētiskā līmenī, un atklājām, ka tās stiprina imunitāti, palielina organisma izturību pret stresu, samazina depresivitāti un palēnina cilvēka novecošanas procesus. Tas ir milzīgs atklājums.
Sakot runas kodus, svarīga ir gan apzinātība, gan koncentrēšanās, gan noskaņa, gan to pateikšana tā, lai pats noticētu. Nozīmīgi ir ne tikai paši vārdi, bet arī balss tembrs un tas, ar kādu skaņu tu tos izrunā.
Piemēram, ir tāds runas kods “Es šeit un tagad izvēlos dzīvot”. Tas ir visvienkāršākais kods, kas uztur minimālu līdzsvaru starp visām redzamajām un neredzamajām cilvēka ķermeņa sistēmām – fizisko, emocionālo, iztēles un garīgā ķermeņa sistēmu.
Runas koda iedarbība atkarīga no cilvēka izpratnes par to, kas viņam ir cilvēks. Iesākumam pietiktu vienkārši zināt, ka cilvēks ir kaut kas vairāk nekā tikai fiziskais ķermenis.
No savas prakses varu teikt, ka terapijas laikā ne visiem izdodas šos vārdus izteikt. Tad ejam pa vieglāku ceļu, un es piedāvāju cilvēkam sacīt tā: “Es ļauju sev dzīvot.” Manas konsultācijas visbiežāk arī sākas no šā runas koda, jo ar to sāk mainīties arī attieksme.
Svarīgi izvēlēties dzīvot apzināti un nevis vispār dzīvot, bet dzīvot cienīgi. Cienīgums – tā ir spēja apzināties savas robežas. Ja cilvēks nejūtas cienīgs, tad viņš zaudē spēju būt tolerants, jo caur toleranci tu apzinies otra cilvēka robežas. Izvēle dzīvot – tā ir ass un pats sākums, kurā cilvēks izveidojas par cilvēku.
Tomēr šajā vietā gribu brīdināt. Var šķist, ka ir ļoti vienkārši sacīt runas kodus, taču es neieteiktu patstāvīgi sev piemērot ar veselību saistītus kodus. Noklausījusies profesora ģenētiķa lekciju, biju nolēmusi, ka ļoti precīzi zinu, kas man jādara ar savu simpātisko un parasimpātisko nervu sistēmu. Kad tam paredzētos runas kodus izrunāju tā, kā sapratu, vēders ņēma un uzpūtās. Konsultējos ar profesoru, un viņš man piemēroja citu runas kodu, no kura viss uzreiz sakārtojās. Tātad pašam sev piešķirt veselību ietekmējošu runas kodu bez ārsta konsultācijas ir bīstami.
Ar kādiem sarežģījumiem vēl cilvēks var saskarties?
Lai izrunātie runas kodi iedarbotos kā zāles, pie tā patiešām jānonāk. Tas ir nopietns darbs, kā es to saucu – 5D higiēna. Te nepieciešama gan fiziskā, gan emocionālā, gan domu, gan iztēles, gan garīgā ķermeņa higiēna.
Cilvēkam, kas grib, lai uz viņu iedarbojas runas kodi, būtu jābūt vismaz atradušam dzīves jēgu un ticību. Tas ir minimums, ko vajadzētu. Tagad daudzi ir nelaimīgi vairāku lietu dēļ – viena no tām, ja viņiem nepatīk darbs. Cilvēki bieži strādā tikai tāpēc, ka saņem lielu algu un viņiem tā ir ērti.
Zinātniski pierādīts, ka tad, ja cilvēks strādā to, kas viņam nepatīk, viņš tērē krietni vairāk enerģijas. Tā viņš neapzināti noved savu ķermeni pie disbalansa, un gribot negribot sākas ilgi gruzdošs hronisks iekaisums. I
ekaisums skābina un piesārņo organismu, tad sākas depresīvs noskaņojums, bezmiegs un, protams, slimības. Amerikāņu psihologs Martins Seligmans veica pētījumu, kas parādīja, ka cilvēki, kas strādā saskaņā ar savu aicinājumu, tērē divarpus reižu mazāk iekšējo resursu.
Trešā ļoti svarīgā lieta, lai runas kodi iedarbotos, ir jāapzinās, ka emocijas ir īslaicīgas, bet jūtas – ilgstošas, un tās vispār rodas tikai tad, kad cilvēks domā. Cilvēku savstarpējie konflikti ir kā automašīnas avārija, un tās notiek tikai tad, kad abi šoferi neredz. Ja konfliktā abi uzvedas kā plaknes cilvēki, es tos saucu par 1D vai 2D cilvēkiem, kuros dominē vien instinkti un emocijas, tad ir skaidrs, ka no avārijas, citiem vārdiem sakot, konflikta, izvairīties neizdosies, jo abi tajā laikā pārstāj domāt.
Katru dienu mums visiem nākas pabūt gan par 3D cilvēkiem, gan 4D, gan 5D un, protams, 1D vai 2D. Telpisks cilvēks ir tas, kurš jau atradis dzīves jēgu.
Runājot par emociju higiēnu, noteikti ir svarīgi tās pazīt sevī, ne tikai zināt, kādas emocijas ir. Tas nepieciešams, lai varētu emocijas apzināti savaldīt un izlādēt.
Man, piemēram, mājās ir emociju stūrītis, kur es tās apzināti izlādēju.
Zināt, ir tādi cilvēki, kurus sauc par toksiskām personībām. Bet šie cilvēki taču tādi nepiedzimst. Kā tad kļūst par toksisku?
Intraverti parasti klusē un pēc tam ienirst depresijā, jo visu patur sevī, bet galu galā vienalga uzsprāgst. Un tad viņi var nostrādāt kaut ko tādu, kas tiešām sāpinās otru vai pat visu viņa apkārtni. Tieši tāpat arī ekstraverti – viņi uzreiz visu no sevis “izmet”, lai kas tas būtu.
Pēc tādiem emociju izvirdumiem slikti jūtas gan ekstraverti, gan intraverti, gan tie, uz kuriem tas izgāzts, gan tie, kas dzirdēja šo izgāšanu. Toksiskie cilvēki tādā komunikācijā nesaskata problēmu. Šīs situācijas rodas tāpēc, ka cilvēki nenodarbojas ar emociju higiēnu.
Emociju izlādēšana, īpaši, ja ļoti daudz kas nospiests, ir sagatavošanās tam, lai runas kodi iedarbotos. Nav svarīgi, kādu emociju sevī esi nomācis – vai tās būtu dusmas, vai bailes vai pat prieks –, jo tās kaitē vienādi.
Piemēram, ļoti bieži vecāki nomāc bērnu zinātkāri, bet pēc tam brīnās, kādēļ bērni nespēj mācīties vai ir hiperaktīvi.
Kad bērniem neļauj piedzīvot, kad viņiem kaut ko aizliedz vai visu laiku atkārto “nebāzies”, “man nav laika”, “mācies, kas uzdots”, tad bērns sevī zinātkāri apslāpē. Pie manis visbiežāk nāk jau pieauguši cilvēki, bet viņiem ir sāpīgas atmiņas, kad viņiem aizliedza kaut ko darīt. Ja cilvēks smago nospiesto emociju ir nēsājis sevī daudzus gadus, tad dvēsele viņam sāp visu dzīvi – viņš pastāvīgi jūt diskomfortu.
Kādi ir rīki, lai izlādētu emocijas, kas traucē labi justies?
Lai nonāktu stāvoklī, ka tu vari pateikt runas kodu un tas iedarbojas, bez rūpēm par savu fizisko ķermeni un emociju izlādi, ļoti svarīga ir domu higiēna. Tas nozīmē, ka jātrenējas pavadīt bez domām kaut divas trīs minūtes. Tas ir ļoti sarežģīti. Tāpat kā visur citur – bez treniņiem rezultāta nebūs.
Kādi emociju izlādes veidi jums ir vismīļākie?
Man vislabāk patīk divi emociju izlādes veidi, un tos pastāvīgi izmantoju pati sev. Vienu no tiem es nosaucu “Zibensnovedēji”. Tu paņem divus resnus zīmuļus, ieelpo un uz finiera loksnes kliegdams ekspresīvi izzīmē radušos vai nospiesto emociju. Tam pietiek ar trijām sekundēm.
Cits manis radīts veids, ko esmu bieži izmantojusi bērniem, saucas “Mauglis”. Vingrinājumu veido trīs daļas. Vispirms jāizraisa izbrīns, piemēram, sāc stāstīt tā:
“Iztēlojieties, ka pie jums mājās atnāk Ziemassvētku vecītis un atnes dāvanu – jūsu vislielāko sapni… Jūs aiz izbrīna skaļi ieelpojat un izelpojat.”
Pēc tam ierosinu iztēloties, ka ejat kaujā un jums jāpaziņo ienaidniekiem, ka nākat. Tas jādara, izriežot krūtis, pēc dziļas ieelpas ar plati atplestu muti, skaļi kliedzot un maigi sitot sev pa krūtīm ar dūrēm tā, lai sevi nesavainotu. Jākliedz no pašas vēdera apakšas zemā balsī, tas jādara līdz pat vienai minūtei.
Un vēl viena vingrinājuma “Mauglis” daļa – iztēlošanās, ka fantastikas filmā esi labais karotājs, kuram jāaizstāv sevi un citi pret briesmoņiem. Tos briesmoņus var uzveikt tikai ar īpašu ieroci – jāizskatās briesmīgāk par viņiem, jāšņāc un jārūc draudīgāk par viņiem. Grimases, ar ko biedēt iedomātos briesmoņus, tiek veidotas gan ar sejas, gan pirkstu kustībām, izstiepjot rokas uz priekšu. Šī vingrinājuma daļa ir galvenā un domāta dusmu, naida, agresijas un baiļu izlādei. Vislabāk tam atvēlēt divas trīs minūtes.
Vingrinājuma beigās – atslābināšanās. Noliecieties tā, lai rokas brīvi karātos un gandrīz pieskartos grīdai un arī galva brīvi nokarātos. Tādā pozā vajadzētu dažas reizes palēkties ar abām kājām uz pilnas pēdas.
No kādas pieredzes un vērojumiem jūs radījāt šādas neiroizglītības metodes?
Šīs metodes esmu radījusi, strādājot ar bērniem un viņus vērojot. Tās nav ne no šā, ne no tā “nolaidušās” galvā, bet gan dzimušas no prakses. Bērni ir mūsu skolotāji, un mums, pieaugušajiem, vajadzētu no viņiem mācīties, jo bērni savas emocijas izlādē dabiski. Viņiem ir dabiski taisīt dažādas grimases vai tēlot zvērus. Piemēram, varbūt pamanījāt, ja bērniem kaut kas nepatīk, viņi saka “vē” un imitē vemšanu.
Ja jūtat tādu kā iestrēgušu kamolu rīklē, tad ar pareizi izpildītu vemšanas imitāciju kā vēl vienu emocionālās higiēnas vingrinājumu var no sevis izlaist to, ko apslāpējāt.
Tas der ne tikai bērniem. Reizēm taču arī pieaugušie neapzināti daudz ko sevī “norij”, īpaši tie, kam nākas strādāt ar klientiem un pacientiem, kad vajag ļoti daudz pašsavaldīšanās. Šīs metodes noslēpums ir tāds, ka imitēt vemšanu var tikai tik ilgi, kamēr zemmēles dziedzeris izdala siekalas. Tātad izdevās, un vairāk to darīt nevajag, šajā vingrinājumā nekādā gadījumā nevajag bāzt pirkstus rīklē.
Ko vecāki varētu darīt, lai uzlabotu savu bērnu psihoemocionālo veselību?
Vispirms vecākiem būtu jāveltī uzmanība un ar bērniem jāspēlējas. Un uzmanībai jābūt simtprocentīgai. Lai tas laiks ir īsāks, varbūt tikai piecpadsmit minūtes, taču svarīgi būt kopā ar bērnu visā pilnībā – bez līdzās esošiem draugiem, tālruņa zvaniem, domām par darbu –, jo bērni jūt, ja ir citādi.
Nevaru teikt, ka manis praktizētās metodes iedarbojas kaut kā brīnumaini, bet tās tiešām iedarbojas. Tās ir palīdzējušas bērniem iziet no sāpēm.
Jūs sauc par neiroizglītības aizsācēju Lietuvā. Kad vēl tikai sākāt izmantot šīs metodes, attiecībā uz jums bija daudz skepses un neuzticēšanās.
Tolaik es par sevi dabūju dzirdēt visdažādākās lietas – no šamanes līdz mistiķei. Ar savu metodiku tad strādāju viena, nu, vēl apmācīju darbiniekus, kuri man palīdzēja, bet nebija vairāk neviena, kas strādātu ar šādu praksi. Daudzi domāja, ka tas saistīts ar manu harismu, un bija grūti pierādīt, ka iedarbojos nevis es, bet tās metodes.
Garīgo cilvēka komponenti deklarē visas terapijas, taču reāli netiek strādāts ar cilvēka garīgumu. Es te nerunāju par reliģiju. Visas manas metodes vērstas uz to, ka personība ir 3D, citiem vārdiem sakot, ar garīgo līmeni.
Mācīdamās no mākslas terapeitiem, pamanīju, ka tā ir it kā nepabeigta. Es esmu “eksaktā”, ķīmiķe un fiziķe, man mākslas terapija šķita kā plakne, kurā kaut kā trūkst. Tad es atradu neirozinātni, kas tiek savienota ar pedagoģiju. Piemēram, Džakomo Rizolati, itāļu zinātnieks, atklājis spoguļneironu noslēpumu, pierādīja, ka cilvēka smadzenes ir plastiskas, tātad tās mainās. Ja smadzenes ir plastiskas, tad arī ķermenis ir plastisks.
Esat dalījusies ar savu personīgo stāstu, kad no neārstējamas kaulu slimības izveseļojāties ar lūgšanām. Lūgšanas ietekme uz veselību ir vēl viena arvien vairāk pētāma joma. Ko varat pateikt no savas pieredzes?
Lielākā daļa to saprot tā, ka es izdziedināju sevi ar lūgšanu. Tai lūgšanai bija ļoti skaidra garīgās higiēnas forma – piedot un atvainoties. Tā bija grēku nožēlošana. Kad toreiz slimoju ar slimību, ko sauca par neārstējamu, man nebija ne prātā lūgt Dievam mani izārstēt. Es biju neticīgā, turklāt – ķīmiķe-fiziķe un skaidri sapratu, ka elementi no Svētā Gara nerodas.
Sev par lielu izbrīnu es izveseļojos pēc divu gadu grēku nožēlošanas un gavēšanas. Nekādu citu ārstēšanu neveicu. Manas grēku nožēlošanas pamatā toreiz bija primitīvas bailes nokļūt ellē. Man šķita, debesis man neredzēt jaunībā piekoptā dzīvesveida dēļ, bet šķīstītava būtu īsti piemērota. No šodienas perspektīvas varu teikt, ka lūgšana ir visefektīvākā pašdetoksikācijas metode.
Vēl viens garīgās higiēnas rezultāts – cilvēks var tik tālu attīstīt savus iedzimtos spēkus, ka spēj pateikties par savām ciešanām. Tā viņš piešķir ciešanām jēgu, apzināti saprot, kādu dzīves mācībstundu ir apguvis, un šīs ciešanas viņu pamet. Garīgajā līmenī ir vēl viens teiciens – atdzimt. Daudzi domā, ka bēdas ir sliktas, bet patiesībā tā ir augšana. Cilvēks, kas apzināti pārdzīvojis bēdas, sāk starot – kļūst rāms, dziļš, gaišs. Bēdājoties cilvēks šķīstās un garā atdzimst no jauna. Sāpēja, bet viņam ir pavisam cita dzīves garša un redzējums. Šeit arī rodas spēks priecāties par dzīvi un mācīties dzīvot šeit un tagad. Tas ir grūti, tam nepieciešams pastāvīgs treniņš.
