Tas, ka vari pakustināt, nenozīmē, ka nav lauzts! Mugurkaulāja ķirurgs māca to, ko daudzi nezina

Saišu sastiepums un plīsums

Jebkurai locītavai apkārt ir saites, kas to stabilizē, citādi locītava neturētos savā vietā. Un, ja locītavai pēkšņi ir pārāk liela, asa kustību amplitūda, tad stabilizējošā struktūra jeb saites var vai nu izstiepties, vai, ja pārstiepums ir pārāk kritisks, saites var plīst. Līdzīgi kā gumija. Katrām saitēm ir sava amplitūda, ciktāl tās padodas – ir ļoti mazkustīgas, stingras saites, kas pārslodzes gadījumā plīst samērā ātri, un ir elastīgākas saites.

Biežākā lokalizācija, kur rodas sastiepums, ir potītes – ja potīte “aiziet” uz iekšpusi, saites izstiepjas, un atkarībā no sastiepuma pakāpes rodas sāpes un visas pārējās sekas. Ja skatās zinātniski, arī sastiepums ir daļējs plīsums – jautājums, cik daudz šķiedras pārplīst, attiecīgi arī dzīšanas process būs ātrāks vai ilgāks. Potītē biežāk mēdz būt sastiepums ar daļēju plīsumu, bet, piemēram, ceļa locītavā krustveida saite reti plīst daļēji – biežāk vai nu plīst, vai neplīst, jo stiepšanās pakāpe šīm saitēm ir minimāla, ceļgala saites ir rigidas (ļoti stingras).

Mežģījums

Te ir runa par locītavām – proti, kad locītava “izlec” no savas vietas. Tas notiek, ja ir kāds sitiens, kas locītavu izsit no vietas. Mežģījums parasti ir komplektā ar diezgan nopietnu saišu bojājumu – katrai locītavai apkārt ir tāda kā saišu kapsula, kura traumas rezultātā tiek pārrauta. Mežģījums var būt daļējs, kad locītava “aizlec” līdz pusei un saites to vēl daļēji notur, un var būt pilns mežģījums.

Tautas valodā cilvēki lieto dažādus apzīmējumus, kas nav īsti korekti: “pamežģīt”, “samežģīt” u. tml., ar to domājot, ka mežģījums ir “vieglā formā”. Piemēram, par pamežģījumu mēdz dēvēt saišu sastiepumu, bet medicīnā katrai traumai ir savi termini, un šajā gadījumā līdz mežģījumam vēl ir tālu.

Lūzums

Tas ir kaulu bojājums, un lūzumiem ir dažādas pakāpes. Var būt plaisa, kad kauls ir saglabājis veselumu, viss turas kopā, tikai radusies plaisa – tas ir labvēlīgs pavērsiens un parasti sadzīst ātri.

Ir daļējs lūzums, kad kauls vēl turas kopā, pateicoties kaula plēvei.

Vissmagākais ir vaļējs lūzums, kad kauls iznāk ārā no miesas. Ārstnieciski tas ir sarežģīts un grūti prognozējams lūzums ar riskiem bojāt apkārtējos audus, asinsvadus, nervus, pastāv arī palielināts infekciju risks.

Katru šo lūzuma pakāpi ārstē citādi.

Viss, kas notiek ātrumā, no liela augstuma, palielina varbūtību kaut ko salauzt. Ja jauns cilvēks vienkārši pakrīt no sava auguma augstumiem, iespēja kaut ko salauzt nav liela, citādi ir ar vecākiem cilvēkiem. Vecums ir riska faktors, un pat neliela trauma var radīt lūzumu, jo pēc 70 gadu vecuma reti kuram nav osteoporozes. Tipiskākie lūzumi veciem cilvēkiem ziemā ir rokas lūzums (apakšdelma kauls paresninājuma vietā lūst ļoti viegli) un pēdas (potītes) lūzums.

Vecumā ķermenis kļūst “slinkāks”, visi procesi kļūst lēnāki, attiecīgi kauli ir trauslāki un dzīst lēnāk. Jārēķinās ar ilgāku atlabšanas laiku. Ir arī vietas, kur kauls nesaaug, piemēram, gūžas kakliņa lūzuma gadījumā vecākiem cilvēkiem bieži liek protēzi, nevis cenšas saaudzēt kaulu.

Tautā ir dzīvi dažādi mīti, piemēram, cilvēkam, kurš satraumējis plaukstu, vaicā: “Vari pakustināt pirkstus? Ja – jā, tad ir labi, tad vismaz nav lauzti!” Tomēr – nē, šāds pieņēmums nav pareizs. Tas, ka var pakustināt, nenozīmē, ka nav lūzuma. Tā, piemēram, ar lauztu muguru cilvēks nereti var tīri labi pastaigāt.

Kā apjaust traumas smagumu?

Ir vairākas pazīmes, kas redzami saka priekšā – jo smagāks bojājums, jo stiprākas sāpes (kaulu lūzuma gadījumos parasti ir lielāka sāpju intensitāte) un ātrāk parādās arī piepampums jeb tūska. Tūska ir diezgan būtisks traumas smaguma rādītājs, bet daudz nosaka arī cilvēka vecums. Mazam bērnam viss ir labi apasiņots, tāpēc traumas gadījumā vienmēr ir izteikta tūska. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo šīs pazīmes var kļūt mazāk izteiktas, piemēram, vecākam cilvēkam osteoporotisks lūzums var arī nepiepamt, jo tas ir sliktāk apasiņots.

Pareizā rīcība jeb – ko var izdarīt pašu spēkiem?

Vai vienmēr vajag braukt taisīt rentgenu? Ja cilvēks kritis no augstuma, cietis avārijā vai ir ļoti stipras sāpes, vai vaļējs lūzums, ārsta palīdzība nepieciešama nekavējoties; ja tikai sastiepta potīte, var pagaidīt līdz nākamajam rītam. Katrs gadījums ir jāizvērtē individuāli!

1. Miers. Organisms saka priekšā – traumēto vietu nevajag kustināt, noslogot, labāk likt to mierā. Ja tā ir kāja, pārvietoties vajag ar spieķi vai kruķi, guļot tā jāpaceļ augstāk. Ja roka, var uzlikt šinu, lai nodrošinātu mieru un nekustīgumu.

2. Aukstums. Pēc traumas parasti ir asinsizplūdums un tūska, un to sākumā var mazināt un kontrolēt ar aukstumu. Aukstuma ietekmē asinsrite kļūst mazāk intensīva, un arī sāpju sajūta vēsumā ir mazāka. Pirmās stundas ir svarīgākās, un pēc tam aukstuma kompreses ir ieteicamas vēl arī nākamajā dienā. Var likt ledu, var likt aptiekās nopērkamās ķīmiskās želejas aukstuma maisiņus – ar tiem gan jāuzmanās, jo šie želejas maisiņi aukstumu nodrošina daudz ilgāk nekā parasts ledus, kas salīdzinoši ātri izkūst. Ja aukstuma želejas maisus tur pie ādas pārāk ilgi, var iedzīvoties ādas apsaldējumos, tāpēc jātaisa pārtraukumi.

3.Turēt augstāk! Savainotā vieta, piemēram, ekstremitāte, jātur mazliet augstākā līmenī – pēc gravitācijas likuma viss tiecas uz leju, kas veicina arī tūskas pieaugumu. Piemēram, ja traumēts apakšstilbs un cilvēks turpina staigāt, pēc dienām divām potīte būs sapampusi un zila, jo visi šķidrumi būs satecējuši uz leju. Tāpēc pirmās pāris dienas pēc traumas jārūpējas, lai kāja atrastos augstāk attiecībā pret ķermeni.

4. Sentēvu metodes un fizikālā medicīna. Kompreses ar spirtu vai degvīnu, respektīvi, hipertoniski šķīdumi, kam koncentrācija ir lielāka nekā miesas audiem, un tie tūsku “velk ārā”, sausina audus. Var likt sālsūdens kompreses, kas arī samazina tūsku, vēl ir dabas līdzekļi, piemēram, augu lapas – kāpostgalvas lapas, ceļmallapas, kas labi palīdz noņemt pampumu.

Vēl labi der fizikālās medicīnas procedūras – efektīvākās metodes tūskas samazināšanā ir lāzera un magnētiskās procedūras. Un vēl var palīdzēt teipošana, kas uzlabo limfas atteci.

!!! Nekādas ziedes pirmajās divās dienās bez ārsta ieteikuma nevajag lietot, vēlāk var mēģināt kādu, kas samazina tūsku, asinsizplūdumu, arī iekaisumu.

5. Pretiekaisuma zāles. Pieejamas bez receptes, ir divu veidu – Dolmen (ketoprofēns) un ibumetīns (ibuprofēns). Parasti tās rekomendē lietot divreiz dienā un tās palīdz tūskas un iekaisuma mazināšanā.

!!! Svarīgi atcerēties, ka pārāk ilga pretsāpju medikamentu lietošana bremzē dzīšanas procesus.

Ģipsis vai operācija?

Traumētās vietas imobilizācijas iespējas ir plašas, fiksatori ir ļoti dažādi un pieejami visām ķermeņa vietām. Fiksatori daļēji aizstāj ģipsi, padara traumēto vietu nekustīgu vai daļēji fiksētu. Nopietnāku lūzumu gadījumā gan labāks ir ģipsis – mūsdienās izmanto sintētisko ģipsi vai tā dēvēto koka ģipsi. Sintētiskais ģipsis ir vieglāks un izturīgāks par kādreizējo parasto ģipsi (smags, trausls, mitruma neizturīgs), koka ģipsis savukārt ir no koka skaidām veidota plāksne, kuru speciālā aparātā uzsilda, tā kļūst plastiska un viegli modelējama attiecīgajai ķermeņa vietai.

Tāpat ārstam vienmēr jāizsver jautājums, vai nav labāk operēt – ja lūzums ir tuvu locītavai, pēc operācijas to nedrīkstēs pilnvērtīgi slogot, bet kustināt varēs, un tad neveidosies locītavas nekustīgums, kas ar laiku rada problēmas. Piemēram, uzliekot veselai elkoņa locītavai ģipsi uz trim nedēļām, pēc tam nāksies mēnesi iet vingrot, lai locītavu atkal iekustinātu! Jo locītavas ir radītas darbam, nevis slinkošanai. Pirksti, elkoņi, pleci ir īpaši jutīgi uz nekustīgumu – pēc tam šīs locītavas ir ļoti grūti atkal iekustināt. Veciem cilvēkiem ilgstošs nekustīgums rada trombu veidošanās risku, tāpēc ir svarīgi pēc traumām iespējami ātri sākt kustēties, nevis gulēt. Jākustina tās ķermeņa daļas, ko var pakustināt; ja traumēts augšstilbs, jākustina celis, pēda. Tāpat ieteicams lietot prettrombu zāles, kas šķidrina asinis.

Svarīgi lietot palīglīdzekļus!

Atlabšanas posmā nepieciešams svaigs gaiss. Tas uzlabo plaušu darbību, asinsriti, visu kopējo organisma stāvokli. Ja cilvēks netiek ārā, jāvēdina telpas, jāveic elpošanas vingrinājumi, jāpūš balons, jādzied utt. Ēdiens arī ir svarīgs – jālieto pilnvērtīgs, daudzveidīgs uzturs, tostarp graudaugu produkti, siers, biezpiens, rupjmaize, dārzeņi, savu reizi mazliet speķītis.

Kustības ir ļoti svarīgas – cik var, tik jākustas un jākustina locekļi! Ir labi, ja ir, kas palīdz, pamasē, palīdz piecelties un pastaigāt. Ieteicams arī lietot palīglīdzekļus, lai paša spēkiem iespējami ātrāk var aiziet uz tualeti, atkal sākt staigāt.

Lūzums bieži “pavelk” līdzi citas problēmas. Piemēram, lauzta gūža, un, ja cilvēks tiek atkal uz kājām, bet negrib lietot palīglīdzekļus, viņš noteikti kādu laiku klibos. Tādējādi visu laiku mugura tiek “lauzta”, sāk sāpēt un izpaužas arī iepriekšējās vainas. Klibojot cilvēks var arī pārlieku noslogot otru gūžu, kas vecumā jau ir padilusi un no jaunās papildu slodzes sāks dilt arvien ātrāk. Tāpēc ir svarīgi lietot palīglīdzekļus, lai nebūtu jāklibo! Labāk ilgāk pastaigāt ar kruķiem nekā tos ātrāk nomest. Ziemā gan ir viens “bet” – kruķiem jābūt piemērotiem ziemas apstākļiem (ar speciāliem uzgaļiem), citādi ar nepiemērotiem kruķiem var nokrist vēl smagāk nekā bez kruķiem.

Bieži vaicā, vai nevar iztikt ar atbalsta rāmi un bez kruķiem. Kurš rīks ir labāks, nevar viennozīmīgi pateikt, bet viens ir skaidrs – rāmis ir stabilāks. un ar to var sākt, tomēr labāk, ja ir arī kruķi. Un vēl labāk, ja atnāk fizioterapeits un iemāca pareizi staigāt gan ar atbalsta rāmi, gan ar kruķiem. Elkoņa vai padušu kruķi? Elkoņa kruķi ir ērtāki, nav tik masīvi, bet – lielāka ir slodze uz plaukstas un elkoņa locītavām. Ja ir problēmas ar šīm locītavām, tās ātri sāks sāpēt. Turklāt elkoņa balsta kruķi nav tik stabili kā padušu balsta kruķi. Tāpēc sākumā ieteicamāki ir padušu kruķi.