Latvijā viņa tāda ir viena! Intervijā integratīvā onkoloģe Linda Brokāne pastāsta visu, ko jūs vēl nezinājāt par vēzi

Ārste ar vairāk nekā 12 gadu pieredzi onkoloģisko pacientu konsultēšanā un ārstēšanā. Beidzamos gadus aktīvi pēta un īsteno integratīvu pieeju vēža ārstēšanā, sniedzot pacientiem daudzpusīgāku un holistiskāku aprūpi.

Onkologs un integratīvais onkologs – kāda ir atšķirība?

Latvija ir maza valsts, un pie mums kopumā dominē Rietumu medicīnas tradīcijas, līdz ar to izglītības sistēma nodrošina pārsvarā konvencionālu jeb klasisku ārstu piepulcēšanu.

Respektīvi, Latvijā mēs ierasti redzam onkoķirurgus, onkologus ķīmijterapeitus, onkologus staru terapeitus, onkologus imunologus. Bet integratīvais ir no vārda “integrēt”, kas pēc definīcijas nozīmē “iekļaut”, padarīt pieeju holistiskāku, visaptverošāku. Šajā virzienā Amerika pasaulē ir krietnu soli priekšā.

Mūsdienīga, pasaulē atzīta definīcija ir šāda: integratīva onkoloģija ir uz pacientu centrēta, zinātnē balstīta vēža aprūpe, kas iekļauj gan prāta-ķermeņa prakses, gan dabas līdzekļus un/vai dzīvesveida modifikācijas no dažādām disciplīnām līdztekus konvencionālajām vēža ārstēšanas metodēm. Mērķis ir uzlabot pacienta veselību, dzīves kvalitāti un ārstēšanas rezultātus, kā arī iedvesmot pārmaiņai, lai novērstu vēža attīstību un padarītu pacientu par aktīvu dalībnieku savā ārstēšanās procesā (gan pirms, gan tā laikā, gan pēc ārstēšanas pabeigšanas).

Savukārt konvencionālajā sektorā bieži par integratīvu pieeju runā kā par komplementāru (papildinošu) un alternatīvu (kas izslēdz klasiskās metodes) pieeju, bet tas, manuprāt, neatspoguļo labas integratīvas pieejas būtību.

Latvijā diemžēl vārdu “integratīvs” vēl īsti nesaprot. Galvenokārt tas saistīts ar to, ka mums nav tradīciju – skolu, institūtu, kas piedāvātu cita veida izglītību. ASV ir pieejami funkcionāli speciālisti, naturopātiski speciālisti, integratīvi speciālisti, ne tikai onkologi, arī integratīvi kardiologi, reimatologi, endokrinologi un daudzi citi. Šādi ārsti labi pārzina klasiskās metodes, farmakoloģiju, medikamentozo terapiju, bet savā praksē iet daudz tālāk, lūkojas uz organismu plašāk, meklējot gan cēloņus, gan risinājums, kas spēj ne tikai nomērdēt simptomus vai apārstēt slimību, bet ietekmēt organisma vielmaiņu tā, lai slimības (pat hroniskas un šķietami neārstējamas) laika gaitā atkāptos.

Jūsu pirmā izglītība bija onkologs ķīmijterapeits. Kāpēc nepietika ar to? Vai gribējāt vienkārši papildus mācīties vai zināmā mērā vīlāties tajā, ko dara tikai ķīmijterapija?

Labs jautājums. Kad pabeidzu sešus gadus, iegūstot ārsta grādu Rīgas Stradiņa universitātē, jau nonācu pie pirmajām pārdomām. Kā tā – studijas beigušās, bet man gandrīz neko nemācīja par uzturu, par dzīvesveidu, par citām interesantām metodēm un praksēm, kas varētu būt noderīgas cilvēku ārstēšanā.

Tālāk bija jāizvēlas rezidentūras ceļš. Mani visvairāk uzrunāja psihoterapija un onkoloģija, bet izlēmu par labu onkoloģijai, jo tā šķita aizraujoša, zinātniska, neizdibināta. Turklāt intuitīvi šķita, ka es taču spēju emocionāli atbalstīt, iedvesmot, palīdzēt ieraudzīt gaismu tumsā. Studijas rezidentūrā ilga piecus gadus, un man jau visai agrīni kaut kā pietrūka mācību plānā. Bija terapijas, shēmas, protokoli, bet nebija padziļinātas diskusijas par to, kā vēzis rodas. Klasiskā medicīna arvien paliek pie uzskata, ka vēzis rodas ģenētisku mutāciju rezultātā, un diži tālāk šī tēma netiek šķetināta.

Lai dzīve būtu aizraujošāka, neviļus “ielēcu” vēl papildus psihoterapijas vilcienā, sākot geštaltterapijas studijas jau otrajā rezidentūras gadā. Studijas pabeidzu geštaltpraktiķa līmenī, kas nozīmē, ka nestrādāju kā psihoterapeits, un šobrīd tas nav manos plānos, jo sapratu, ka Latvijā ir daudz vairāk psihoterapeitu, nekā ir integratīvi domājošu onkologu, tāpēc racionāli nolēmu fokusēties uz medicīnu. Protams, psihoterapijas studijas ļoti daudz palīdzējušas izprast slimības psiholoģisko pusi, spēt redzēt paternus, arī pašai rast resursus sevī, kā neizdegt. Vienlaikus komunicēt ar pacientu nevis kā pasīvu cilvēku manā priekšā, bet, psihoterapeitu vārdiem, – drīzāk kā klientu, kuru mudinu būt līdzestīgam, atbildīgam, pēc iespējas iesaistot viņu ārstēšanas procesā.

Man ir ļoti svarīgi cienīt otru, cienīt viņa pasaules redzējumu; uzskatu, ka ārsts nedrīkst būt nedz soģis, nedz vagars.

Un šis dubultais studiju laiks man palicis atmiņās kā gana liels kontrasts. Psihoterapijas vidē neviens jautājums netika ignorēts, nekas nebija maznozīmīgs, un ir tik patīkami dzīvot tā, ka visam ir vieta. Jebkurām šaubām, domām, meklējumiem. Bet ārsta studijās bieži pietrūka laika, telpas. Valsts medicīnas aprūpē strādājošam ārstam pie labākās sirdsapziņas ir ļoti izaicinoši atrast laiku kvalitatīvai, nesteidzīgai sarunai ar pacientu. Tāda ir pasaules lietu kārtība, ka mēģinām vienkāršot, stratificēt, un līdz ar to iegūstam visai robustu medicīnas aprūpi. Bet jautājumi paliek, un to es redzu no pacientiem, cik daudz akūti neatbildētu jautājumu par slimību, ārstēšanas procesu viņiem ir. Tas savā ziņā ir nežēlīgi.

Jau pēc rezidentūras pabeigšanas 2015. gadā aizbraucu uz Gersona institūtu, kur guvu pirmo ieskatu, kā vēl var censties palīdzēt vēža pacientiem. Uzzināju, ka pasaulē ir vēl arī ārsti, kuri intensīvi atbalsta pacientu ar uzturu, dzīvesveida modifikācijām (Gersona pieeja), un tie vienlaikus saņem arī klasisku terapiju. Bija šķietami neticami pacientu ārstēšanas rezultāti, kādus Rietumu medicīnā neredzam.

Makss Gersons, metodes autors, ir viens no labi zināmiem korifejiem onkoloģijas laukā. Ar šīs dienas pieredzi es varbūt dotos citur, bet tobrīd tas bija vērtīgi, iedvesmojoši. Tagad šī pieeja palēnām noveco, jo zinātne uzņem apgriezienus un mēs arvien labāk spējam saprast, kā precīzāk atbalstīt vēža pacienta organismu audzēja šūnām nelabvēlīgā veidā.

Šoruden jūs atkal sākāt mācīties. Ko šoreiz?

Saviem pacientiem reizēm saku, ka mēs esam līdzīgās sajūtās: vēža diagnoze ir kā džungļi, kas ir tik neierasta vide, kas pārsteidz nesagatavotu, un tad jācenšas noorientēties un rast izeju (vai eju), kurp tālāk doties. Un es kā ārsts ar atvērtu prātu arīdzan redzu, cik reizēm pretrunīga ir zinātne, cik grūti ir pūliņi izzināt cilvēka organismu un tā smalko biomehāniku.

Kad cilvēks sastopas ar vēža diagnozi, tas ir, kā saka angļi – overwhelming – visa par daudz. Daudz emociju un nebeidzami jautājumi: ko darīt, kā darīt, kādas ir prognozes, kādus preparātus lietot vai nelietot? Un milzums citu jautājumu. Reizēm atnāk pacients, kurš centies rast informāciju, ko labāk ēst vai neēst, līdz šķiet, ka vispār neko labāk neēst. Tāpēc ir svarīgs skaidrojošais darbs, speciālisti, kuri spēj palīdzēt labāk orientēties piedāvātajā informācijas plūsmā.

Mūsdienu medicīna, arī onkoloģija kļūst arvien dzelžaināka, ārsti seko vadlīnijām, ārstēšanas plāns, sākot no diagnostikas un terapijas līdz pat slimības monitoringam, tiek izsijāts caur bargu sietu un paliek tas, kam ir visspēcīgākā pierādījumu bāze. Un tad, no vienas puses, it kā kļūst vieglāk: ārsts atver vadlīnijas, viņam ir, no kā vadīties. Bet kur paliek viss pārējais, kam nav tik augstas raudzes pētījumu?

Klasiskās medicīnas karstākie aizstāvji saka, ka daudzas metodes nav integrētas, jo tām trūkst zinātniska pamatojuma. Bet jāsaprot, ka randomizēti kontrolēti pētījumi ir visatbilstošākie farmācijas medikamentu izpētei. Tur ir milzu investīcijas, ar kurām nevar konkurēt citu metožu pētnieki. Tad nu nākas samierināties ar zemāka līmeņa vai mazāka apjoma pētījumiem, kaut, iespējams, rezultāti ir visnotaļ iedvesmojoši. To var attiecināt arī uz maniem meklējumiem, kur studēt vēl.

Salīdzinot ar klasiskām pieejām, integratīvā onkoloģija nebūt nav pārstāvēta visur. Jā, ir valstis kā Anglija, Itālija, ASV, kur eksistē integratīvo onkologu asociācijas.

Jau kādu laiku zināju par unikālu dakteri ASV, kuru sauc Naša Vintersa (Nasha Winters). Unikāls ir viņas stāsts, jo 19 gadu vecumā viņai tika konstatēts IV stadijas olnīcu vēzis ar izsvīdumu pleirā, perikardā (sirds somiņā), vēderā, un ārsti prognozēji 3–6 mēnešu dzīvildzi. Taču, par spīti visam, viņai izdevās izārstēties – aptuveni 10 gadu laikā slimību stabilizēt, un nākamos 20 gadus viņa strādāja pie tā, lai uzturētu savu organismu kondīcijā, ka vēzis vairs neatgriežas. Un te nu viņa ir, 30 un vairāk gadus pēc nāvējošās diagnozes, dzirkstoša un dedzīga mācīt speciālistus, veidot sava veida ārstu un atbalsta dienesta komūnu, lai pacienti ne tikai ASV, bet arī citos reģionos saņemtu pilnvērtīgāku aprūpi.

Vintersa ir grāmatas "Metabolic approach to cancer" līdzautore un pēdējos gados vairs nekonsultē pacientus kā naturopātiskais onkologs, tā vietā veltījusi visus spēkus, lai izveidotu Metabolo veselības institūtu (Metabolic Terrain Institute of Health, MTIH). Biju atmetusi cerības tur studēt, jo nebiju droša, ka varu to atļauties, bet apstākļi sakrita tā, ka tas tomēr bija iespējams, jo viņi man piešķīra stipendiju, plus zināmu atlaidi, jo esmu ne no tik labklājīgas valsts.

Otras studijas, kurām vēl aste jāpārkāpj, noris pie dakteres Nalinī Čilkovas (Dr. Nalini Chilkov), kura ir ASV Integratīvā institūta dibinātāja. Viņa ir ļoti zinoša gan Ķīnas medicīnas augu valsts preparātos, gan dažādu nutraceitisko līdzekļu un funkcionālo uzturvielu lietošanā.

Rezumējot, ir labi zināt un mācīties no viediem jomas pirmrindniekiem! Kā Dr. Naša Vintersa mēdz teikt, mērķis nākotnē ir mainīt vēža ārstēšanas paradigmu, kur medicīna būtu vēl iekļaujošāka, vēl individualizētāka. Turklāt to darīt, ievērojot labākos standartus: test – assess – address – don’t guess (proti, testējiet, tad izvērtējiet, tad piemērojiet intervenci, bet noteikti neko nedariet, cenšoties minēt). Vienlaikus ir grūti būt tik tālu, jo lielākā daļa integratīvo konferenču tiek organizētas ASV, daudz ir profesionāļu tikšanās klātienē, ir labāka onkoloģijas pratība pacientu vidū (lielāka informācijas pieejamība), tas viss nepadara manu ārsta dzīvi vieglāku, bet tieši otrādi.

Kā uz jūsu darbošanos skatās Latvijas onkologi ķīmijterapeiti un citi ārsti? Un vai ir pacienti, ko ārsti no slimnīcām atsūta pie jums? Vārdu sakot – vai Latvijā nejūtaties vientuļa šajā laukā?

Jāatzīst, ka Latvijā tiešām nav bijis daudz profesionāļu, ar kuriem varētu saturīgi runāt par mani interesējošiem jautājumiem. Bez pieredzes integratīva pieeja paliek tikai tāda abstrakcija. Daudzi kolēģi vai domubiedri viennozīmīgi ir citās zemēs. Šobrīd es turpinu studēt, un tas paņem gana daudz enerģijas. Reizumis jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, un te – mājās – kāds mani var vairāk emocionāli atbalstīt, bet ne profesionālu padomu sniegt. Labi, ka caur MTIH varu uzdot jautājumus, tomēr tas nekādi nav tas pats, kā būtu, ja būtu kolēģi tepat aiz sienas. 

Par Latviju domājot, mēs tomēr esam ļoti maza nācija, un skarbā nots ir tā, ka mums bieži trūkst finansējuma pat klasiskām terapijām. Tas traucē “pacelt galvu” un nerosina domāt par citām puzles sastāvdaļām. Kā pēc Maslova piramīdas – ja pamatvajadzības nav nodrošinātas, grūti pievērsties smalkākiem līmeņiem. Turklāt, kā jau iepriekš teicu, ārsta laiks ir ļoti normēts un bieži vien limitēts. To nevar salīdzināt ar ASV neatkarīgajiem centriem un klīnikām, kur ārsts varbūt nepieņem pacientus 5 dienas nedēļā un viņam ir retinātāka slodze, kas ļauj rast laiku gan papildstudijām, gan grāmatu rakstīšanai un citām svarīgām lietām. Turklāt sistēma ir visai dzelžaina, ir vispārpieņemtas normas, ko drīkst un nedrīkst darīt ierindas ārsts. Iekams viņš nepārstāv kādu neatkarīgu organizāciju, inovācijas un lielāku holistiskumu nevar gaidīt, jo tāds arī lielākoties nav valsts pasūtījums.

Dr. Čilkova Kalifornijā, par piemēru, daudz komunicē un cieņpilni sadzīvo ar klasiskiem onkologiem, vai tas būtu onkoķirurgs vai ķīmijterapeits. Ārsti abās pusēs izprot, ka strādā pacienta labā un savā pieredzē pārliecinās, ka patiesi – pacienti kļūst laimīgāki un uzlabojas gan viņu dzīves kvalitāte, gan ārstēšanas process.

Gadiem ir dominējusi klasiskā pieeja, tā kopumā nav bijusi iecietīga pret citām terapijas formām, ārsti arī baidās, ka jebkas cits un papildus varētu patraucēt klasisko metožu iedarbībai, un tas ir kaut kādā mērā saprotami. Turklāt, iespējams, vieglāk ir pieturēt pacientus klasiskām metodēm, ja pacients ne par ko neinteresējas papildus. Tas mēdz būt izaicinošāk, ja pacients vairāk iesaistās, vairāk uzdod jautājumus. Mazums, viņš izlasa, ka kādam palīdzēja burkānu sula, un izdomā, ka negrib nekādas terapijas saņemt, tā vietā īstenos sulu kūri. Tamdēļ ir svarīgi, ka ir profesionāļi kā naturopātiskie un integratīvie onkologi, kuri spēj izskaidrot un pamatot, kādas terapijas metodes varētu būt noderīgas viņa situācijā.

Kā jūs skatāties uz vēzi tīri filozofiski? Kas tas ir, un kāpēc tas ir?

Manuprāt, vēzis ir daudzšķautņaina, multifaktoriāla slimība. Arī komunikācija ar pacientu rāda, ka katrs cilvēks “pieķeras” pie sava, viņaprāt, īstā cēloņa un iemesliem, kamdēļ vēzis ir radies.

Patiesībā ir labi un svarīgi meklēt cēloņus, no kā vēzis ir radies.

Katram var būt savi palaidējmehānismi. Ir pacienti, kuriem šī diagnoze ir iespēja pārstartēt sevi, pārdomāt savu līdzšinējo dzīvi un darbības un pārdzimt jaunā kvalitātē, gluži kā Fēniksam no pelniem. Nereti vēža pacienti, kuriem stāsts beidzies pozitīvi un ir izdevies slimību pārvarēt, kļūst arvien veselīgāki, motivētāki, dzīvāki, un tas ir lieliski. Daļai tas neizdodas, jo diagnoze atklāta novēloti vai vēzis tomēr atradis veidu, kā neapstāties.

Vai būtu pareizi teikt, ka jūs fokusējaties uz imūnsistēmas atbalsta metodēm?

Imūnsistēma ir tikai viens no aspektiem, kas ir ļoti būtisks. Visdrīzāk, iekams tiek piemērots ķīmijterapijas kurss, pacients “iedzīvosies” zemos leikocītos, iespējams, saņems pat preparātu, kas stimulē kaulu smadzeņu spēju ražot leikocītus. Tas palīdz, bet kopumā ir gana agresīvi pret organismu. Tāpat staru terapijas laikā un pēc tās vēl ilgi novēro limfocītu, kas ir galvenās pretvēža imūnšūnas, nomākumu. Tas, protams, nav labi un var būt palaidējmehānisms tālākai vēža attīstībai, bieži vien tiek nogaidīts, bet šo šūnu reģenerācija nenotiek ātri. Ir metodes, kuras palīdz šīm šūnām atjaunoties ātrāk, lai samazinātu riskus.

Bieži ir tā – jautāju pacientiem, vai viņi pirms vēža diagnosticēšanas iepriekš slimojuši ar vīrusu vai citām infekcijām, un viņi lepni atbild: nē, es vispār neslimoju! Lielākoties tas ir bīstams signāls: neslimojot, drīzāk, vajadzētu ne gluži priecāties, bet pārliecināties, vai imūnsistēma funkcionē pilnvērtīgi. Turklāt, ja cilvēki slimo ar vīrusu vai bakteriālām infekcijām, bet nav nekāda temperatūras pacēluma, tas var liecināt par zināmu imūnsistēmas nomākumu.

Vai intravenozās infūzijas ar augstām C vitamīna devām der visiem? Tāpat – kurkumīns.

C vitamīns ir viens no galvenajiem antioksidantiem, ko uzņemam ar pārtiku, un ir nozīmīgs gan nosacīti veseliem cilvēkiem, bet jo īpaši – slimajiem vai dažādu manipulāciju gadījumā. Ja skatāmies uz onkoloģiju, hroniskiem slimniekiem, testējot C vitamīna līmenī plazmā, pārsvarā tā līmenis nav optimāls, un tas nav labi, tas nepalīdz nedz brūču dzīšanā kā, piemēram, pēc ķirurģiskām manipulācijām, bet arīdzan negatīvi ietekmē kopējo antioksidantu līmeni organismā. Turklāt C vitamīns ir ļoti nozīmīgs imūnšūnu funkcijai. Tāpēc ir svarīgi uzturēt tā uzņemšanu “formā”, visupirms ar pārtikas produktiem, bet noteikti ir gadījumi, kad nepieciešams lietot papildus, dzerot perorāli vai uzņemot intravenozu infūziju veidā.

Runājot par ķīmijterapiju, tajās dienās gan nav ieteicama specifisku antioksidantu, tostarp C vitamīna, papildu uzņemšana lielās devās, lai nebūtu zināms atcelšanas efekts, taču starpposmos starp terapijām mēdz lietot zemu devu C vitamīna infūzijas, kas pēc integratīvo onkologu klasifikācijas ir līdz pat 25 gramiem reizes devā vēnā. Tam ir imūnatbalstošs, blaknes samazinošs efekts, un šāda papildu terapija var palīdzēt ļoti daudziem. Šis vitamīns ir neitrālā formā, nav skābs – tā nav tīrā askorbīnskābe, bet buferēts C vitamīns.

Savukārt augstu devu C vitamīns – tam ir cits mērķis. To lieto ar domu ietekmēt vēža šūnu augšanu, līdzīgi kā ķīmijterapiju un tamlīdzīgas oksidējošas terapijas, turklāt tam var būt sinerģisks efekts gan ar ķīmijterapiju, gan staru terapiju. C vitamīns organismā konvertējas par ūdeņraža peroksīdu. Veselām šūnām ir enzīms katalāze, kas tās aizsargā, bet vēža šūnām tāda nav, tāpēc tās ir ievainojamas.

Būtībā ir svarīgi gan, kāda tipa audzējs ir pacientam, vai tas primāri izmanto cukuru savā vielmaiņā, sauktu par glikozes fermentēšanas procesu. Kādā izplatības fāzē ir audzējs, jo vēža šūnas spēj izmantot ne tikai cukuru, bet arī taukus un olbaltumvielas savai augšanai un reģenerācijai.

Kādas ir summas, ar kurām cilvēkiem jārēķinās, sākot iet atveseļošanās ceļu arī pie integratīvā onkologa?

Kad dzirdu un redzu izmaksas ASV, saprotu, ka tur daļai cilvēku ir krietni lielāki drošības spilveni, viņiem pāris simti dolāru nav liela nauda. Tur izmaksas ir lielas atkarībā no metodēm. Ir izmeklējumi, manipulācijas, kuras apdrošināšana sedz. Ja kāds dodas uz privātu integratīvu vēža centru, vai tā būtu Vācija, Turcija vai Amerika, domāju, ka minimālās izmaksas būs ap 20 000 eiro par divu nedēļu vizīti. Noteikti tajā ir savi labumi, bet jāsaka – ne vienmēr vajadzīga dārga klīnika. Svarīgi ir sākt ar padziļinātu diagnostiku, izpratni, kas ir koriģējams veselības uzlabošanā. Uzturs, dzīvesveids, suplementācija. Ja ir vajadzība pēc konkrētām terapijām kā hipertemija, fotodinamiskā lāzerterapija un citas, tad, protams, cilvēki dodas uz attiecīgu klīniku.

Izmaksas ir dažādas. Pats mazumiņš, lai sāktu ar kvalitatīvu uzturu, kvalitatīviem uztura bagātinātājiem, laiku sev, speciālistu konsultācijām, iešanu pavingrot – tie noteikti būs pāris simti eiro mēnesī.

Kuri ir vēža veidi, kam šīs papildu terapijas īpaši labi palīdz?

Ja cilvēkam atrod vēzi pirmajā stadijā, tā ir viena situācija. Var izņemt audzēju, un reizēm ar to ir gana. Pēc tam ir novērošana, un viss ir labi. Bet diemžēl daudz ir gadījumu, kur audzējs jau ir izplatītāks, prognozes vairs nav tik spožas. Ja mēs pret sevi izturamies atbildīgi, jebkuram cilvēkam vajadzētu iedziļināties savā veselībā. Pat ja viņam konstatē vēzi pirmajā stadijā, viņam vajadzētu pārskatīt to, kā viņš domā, ēd, dzīvo – kas varētu būt bijuši palaidējmehānismi un faktori.

No tiem, kam ir garāks process – otrā stadija, trešā, ceturtā –, pacientiem, kas saņem staru terapiju, ķīmijterapiju, labi rezultāti ir tiem, kuri kaut ko maina, iesaistās savā ārstēšanas procesā. Vismaz pārskata diētu, lieto imūnsistēmu atbalstošus līdzekļus. Mums Latvijā jau izsenis ir onkoimunologi, kuri konsultē un atbalsta pacientus.

Tos, kam ir agresīvākas stadijas, tikai retos gadījumos standarta medicīna var izārstēt pilnībā.

Ņemot vērā, ka vēža šūnas ir visiem, kādi būtu ēšanas un dzīvošanas paradumi, lai no vēža izbēgtu? Cukuru vispār nelietot – it kā visvienkāršāk, bet arī tik sarežģīti…

Man vienmēr skumji noskatīties lidostās vai publiskos pasākumos – cik gan ļoti vide nepalīdz mums dzīvot veselīgāk. Iebrauc ieliet degvielu – uzreiz uz tevi visādi batoniņi skatās, veikalos pie letes ir konfektītes, lai bērns tās paņemtu, vēl promejot. Tas ir mērķtiecīgs darbs – mēģināt iepauzēt un izdarīt izvēli par labu tam, kas organismam vajadzīgs. Pirmkārt, jāsaprot, ka tas viss iziet caur mūsu sistēmām. Mūsu sistēmas ir ļoti sarežģītas un smalkas, potenciāls mums ir it kā varens – spēt saistīt un izvadīt vielas. Bet te atkal jāatceras par ģenētiku, bieži nezinām, cik pilnvērtīgi tās strādā. Zinām, ka mums ir zilas vai zaļas acis, bet nezinām, kāda ir gēnu konfigurācija, kuri iesaistās metilācijas procesā. Reizumis par to var liecināt alerģijas, neiroloģiski traucējumi kā galvassāpes, nomāktība, arī paaugstināts asinsspiediens un daudzas citas pazīmes.

Mums nepieciešams daudz mikroelementu, vitamīni, kuri iesaistās visos būtiskajos organisma bioķīmiskajos procesos. Visupirms jādomā par pārtiku. Ļoti vēlams atteikties no tukšajām kalorijām – baltmaizes, kruasāniem, kur nav šo vērtīgo minerālvielu un vitamīnu. Ēdienam jābūt, pirmkārt, vērtīgam un, otrkārt, pēc iespējas mazāk apstrādātam. Mājās gatavots ēdiens noteikti ir laba izvēle, tad varam kontrolēt gatavošanas procesu. Labi domāt par lēnu gatavošanu, sauktu par slow cooking.

Zema glikēmiskā indeksa produkti būtu pirmā labā pārmaiņa, ar kuru nevaram aizšaut greizi. Samazināta cukura slodze noderēs ne tikai vēža profilaksē, bet arī citu metabolo slimību (kā diabēta) profilaksē. Galvenokārt tie ir dārzeņi, graudaugi, rieksti, sēklas, zivis un gaļa, kur nav šīs pārmēru cukura slodzes. Vēl būtu labi domāt par varavīksnes krāsām uzturā no dabīgiem avotiem, par piemēru, baltie toņi – ķiploks, sīpols, puravs, tad zaļā krāsa kā lapu salāti, kalē, brokoļi, oranžā – ķirbis, sarkanā – tomāts, violets – baklažāns. Tas pats no augļu valsts. Jo vairāk dažādas krāsas ir uzturā, jo labāk.

Ja skatāmies uz gaļu un zivīm, svarīgi, kādā vidē tā zivtiņa vai lopiņš dzīvojis, ar ko barots, kas tajos jau ir akumulējies. Vai audzējot ir lietoti hormoni un antibiotikas. Tas viss cirkulē pēcāk caur mums.

Par ūdens kvalitāti – to arī vajadzētu izlaist caur filtru sistēmu. Noteikti atteikties no dzērieniem plastmasas pudelēs.

Par simptomiem vai hroniskām lietām – nekas organismā nepaliks nepamanīts. Ja cilvēks ilgstoši neizguļas, nav risināti miega traucējumi, pieaug risks saslimt ar vēzi. Melatonīnam ir svarīga loma cīņā pret vēža šūnām. Gadījumos, ja ir problēmas ar zarnu trakta veselību, vai tie būtu uzsūkšanās traucējumi, moderni saukti par leaky gut sindromu, vai aizcietējumi, tam visam būs sekas. Hronisku sāpju esamība – tas ietekmēs nervu sistēmu, radīs organismā iekaisīgu vidi, negatīvi ietekmēs imūnsistēmas darbību. Tāpat svarīga ir zobu veselība. Būtībā jebkura hroniska vaina būtu jārisina. Un nepiemirstam, ka hroniska vaina būs arī pārāk nekustīgs dzīvesveids.

Zinot šos daudzos faktorus, jums ir grūtāk vai otrādi – vieglāk dzīvot?

Agrāk man šķita, ka ar vēzi saslimt ir pagrūti, ja esi atbildīgs un kopumā vari sevi saukt par nosacīti veselu cilvēku bez nozīmīgām blakus saslimšanām. Taču arvien vairāk redzu, ka dzīvojam izaicinošā laikmetā, kas ir pārmēru dinamisks, esam pakļauti elektromagnētiskajam starojumam, jo visur ir Wi-Fi. Labāk būtu izmanot optisko šķiedru kabeļus, lai ierobežotu šo starojumu. Tiem, kuri visu laiku ir iekštelpās, būtu jāiet ārā, kur ir svaigais gaiss, skābeklis. Ir biroji, kur dienas garumā pat logu nevar atvērt – tas ir ļoti neveselīgi!

Tas liek vēl vairāk uzņemties atbildību, domāt preventīvi. Uztaisīt sev dziļāku skrīningu, ieklausīties sevī. Saprast, vai ir kas tāds, ko vajadzētu uzlabot savā pašsajūtā, kāds ir enerģijas līmenis.

Skaidrs, ka arī psiholoģiskā puse ir nozīmīga, un arī tas ir izaicinājums sevi uzturēt labā psiholoģiskā formā. Par to jādomā ikdienā.

Ko jūs pati pilnīgi noteikti nelietojat uzturā nekad?

Domāju, ka manā ikdienā vismaz 80 % uztura ir ar pievienoto vērtību, respektīvi, tās nav tukšās kalorijas. Galvenokārt tie ir dārzeņu valsts produkti, esmu sirdī ilggadējs veģetārietis, bet retu reizi ēdu zivis un vēl retāk – gaļu. Saldumi man diemžēl garšo, bet labi palīdz pārtrauktā gavēšana. Tas palīdz samazināt kāri pēc saldumiem, uzlabo insulīna vielmaiņu. Par laimi, alkoholu vienmēr vairāk tikai degustēju.

Savulaik lasīju labu franču grāmatu par to, ka jāmācās baudīt. Baudīšanas kultūra, arī ēšanas, noteikti sniedz mums vairāk labsajūtas. Esmu par izpratni, iekļaušanu, nevis drastiskiem aizliegumiem, jo tiem var būt bumeranga efekts. Jāatrod formula, lai cilvēkam būtu prieks par to, ko viņš ēd un dara. Un, viennozīmīgi, ēst veselīgi un kustēties – tas var būt baudāmi.

Par pārtiku ir saprotamāk, bet par to, kā mainīt domāšanu. Mazāk stresa, uztraukumu, vairāk kustību, svaiga gaisa un miega – kas vēl?

Tā ir kompleksa un sarežģīta tēma. Mums arī šajā procesā ir katram savs izejas punkts – gan ģenētiskais, gan rakstura īpatnības un spējas. Vienam ir ļoti viegli rotaļāties un priecāties, otrs nespēj ne par ko priecāties. Tāpēc jāsaprot, kas katram ir tie traucēkļi. Galvenais ir izskaust negatīvas reakcijas, kurām ar laiku ir tendence pastiprināties, iesakņoties. Negatīvas, destruktīvas domas mūs var pārņemt un nelaist vaļā. To jācenšas apzināties un pēc vajadzības meklēt atbalstu, arī profesionālu.

Moderni runājam par toksiskumu attiecībās. Gan pašam ar sevi, gan ar darba vidi, gan tuvajiem. Ja ir toksiskums, kaut kas ir jāliek pretī. Atbildes ir: vairāk būt dabā, vairāk meditācijā, risināt un koriģēt nevēlamās lietas. Neatstāt toksiskumu vai negativitāti pašplūsmā. Jo labāks uzturs, kopējā veselība, jo lielāks arī mūsu mentālais spēks. Sevi kā tādu templi jāmēģina uzturēt.

Esmu dzirdējusi cilvēku sakām: ja man būs vēzis, es neko nedarīšu un dzīvošu tālāk, it kā tā nebūtu. Ir gadījumi, kad vēzis vienkārši pazūd?

Tik vienkārši tas nav. Nekas neizzūd tāpat vien, vismaz ir cēloniskums. Agresīvu audzēju gadījumā, piemēram, pie aizkuņģa dziedzera, smadzeņu vai plaušu vēžiem, tāpat zarnu vēža, sarkomām, bez nekā nedarīšanas audzēji raiti turpinās attīstīties. Bet, teiksim, krūts vēža gadījumā ir situācijas, kad diemžēl vēzis nav primāri operēts, jo sieviete ir atteikusies un gājusi medicīnai ar līkumu, taču pēc 10 gadiem viņa vēl ir dzīva. Vienīgi attīstījušās kaulu metastāzes un pats audzējs krūtī arī progresē. Pie mūsdienu medicīnas iespējām negribētos, ka notiek šādi.

Kāds ļoti iedvesmojošs pieredzes stāsts?

Pasaulē ir daudz tādu stāstu. Domāju, ka ļoti svarīga ir psiholoģiskā komponente. Kamēr vien pacientam ir griba dzīvot – un tā vai nu ir, vai nav –, ir iespējas. Ja zūd dzīvotgriba, arī ar vislabākajām terapijām nekur tālu netiksim. Jo gados vecāks cilvēks, jo retāk ir spēja cīnīties un ir mazāka psiholoģiskā kapacitāte. Tas ir faktors, ko var mēģināt ietekmēt, iedvesmot, bet nevar to ar karotīti iedot.

Atceros, ķīmijterapijas nodaļā bija cilvēki ļoti smagās situācijās, vēža procesa nobadināti, praktiski kauli un āda, bet reizumis tā motivācija pieredzēt konkrētu notikumu pavelk viņu tālāk, kaut citās situācijās tas nenotiktu. Ja mērķi pazūd un nav plāna, ko vēlamies darīt tālāk, – tas var būt izšķirīgi. Nozīmīgi arī, lai cilvēks nebūtu viens, – ļoti svarīgi, kāda ir ģimenes situācija, kopējais fons.

Vai, jūsuprāt, mūsu dzīves laikā vēzis kļūs par izārstējamu slimību? Varbūt jūs jau šobrīd uz to skatāties kā uz izārstējamu slimību?

Jā, domāju, ka pētniecības temps tikai pieaug, un ir zudusi sajūta, ka vēzis vienmēr būtu nepārvarams spēks, pār kura gaitu ietekmes ir salīdzinoši maz. Aktīvi iesaistoties, var paveikt ļoti daudz, bet tas tiešām ir aktīvs darbs. Var paveikties, ka vēzis atklāts agrīnā stadijā un cilvēks veiksmīgi ārstēts un turpina dzīvot tālāk, daudz neaizdomājoties. Bet tālākās stadijās tādi gadījumi būs arvien retāki. Tur nepieciešama pacienta iesaiste, dzīvesveida modifikācijas un dažādu citu faktoru uzlabošana.

Visu interviju ar Lindu Brokāni iespējams izlasīt "Ko Ārsti Tev Nestāsta" novembra/decembra numurā.