Daudzi tagad sūdzas par nogurumu, apnikumu – droši vien kovida psiholoģiskās un fiziskās sekas. Kā ir ar jums? Arī jūtaties sagurusi?

Protams, es jau neesmu nekāds supermens! Bet man ļoti palīdz fiziskās nodarbības. Es arī pēc mūsu sarunas braukšu uz sporta zāli. Kad sākās kovids, man arī bija sajūta, ka man nekur nevajag iet. Tā nu kovida sākumā atmetu sporta zāles apmeklējumus, bet nu atkal esmu atsākusi. Jo esmu sapratusi, ka kustības ir galvenais, kas var palīdzēt noskaņojumam. Protams, labs ir ieteikums staigāt, bet kādas tad mums te tās ietves ir… Tur jau bieži vien nemaz nevar pastaigāt! Vieglāk traumā iedzīvoties, nevis veselību uzlabot. Ko šajos divos gados darīju diezgan regulāri – braucu staigāt gar jūru. Un nekad neesmu pie jūras nesezonā staigājam redzējusi tik daudz cilvēku, cik šajā laikā.

Bet tagad atkal manā dzīvē ir sporta zāle un spa, un jūtu, kā enerģija atgriežas. Jo citādi jau diena paiet pie datora un beigās jūties tik piekusis, un vispār ir jau tumšs vakars, un kur tad nu tumsā tā staigās… Fiziskās aktivitātes ir ļoti, ļoti vajadzīgas. Bet viens ir to zināt, otrs – tam saņemties un uz zāli aiziet. Pirmā reize ir tā grūtākā. Pēc tam jau ievelk ,un ir fantastiska sajūta.

Uz kādām nodarbībām sporta klubā ejat?

Man nav nodarbību, uz sporta klubu eju nu jau gadus trīsdesmit, un manas nodarbības tur ir – dzelži! Eju uz trenažieru zāli. Man ir sava ar treneri izstrādāta programma, ko pildu, jo man ļoti nepatīk grupu nodarbības. Varbūt tāpēc, ka man ikdienā ir tik daudz jārunā – ar studentiem, ar pacientiem, tad vēl iet uz nodarbībām, kur sieviešu pulciņā jāčalo – nē, tas nav man. Man arī nepatīk iet vingrot kopā ar draudzeni. Man ir savs režīms, kurā darbojos, sākot ar iesildīšanos, ar velotrenažieri, pēc tam vingrinājumi atsevišķām muskuļu grupām, izstaipīšanās. Apmeklēju sporta klubu “My Fitness”, man patīk, ka tur ir arī spa centrs. Tas man ir tāds kārtīgs pasākums vismaz uz trīsarpus stundām.

Cik reizžu nedēļā?

Trīs. Mājās arī ir velotrenažieris, tā ka kaut ko padaru katru dienu.

Pēc kovida laika bija izmaiņas?

Protams! Bija kilogrami klāt, un arī tā nejaukā sajūta, kāda ir no kustību trūkuma. Bet pamazām lietas labojas. Man sporta zāle ir tiešām svarīga dzīves sastāvdaļa. Esmu ievērojusi: ja neeju uz sporta zāli, kūtrāk minos arī uz mājas velotrenažiera. Sporta zālē darboties ir nesalīdzināmi vienkāršāk, jo tur to dara visi un automātiski dari līdzi. Mājās vingrot prasa saņemšanos. Bet es katram novēlu saņemties un sākt, nevis tikai runāt par to, cik tas ir veselīgi un kā vajadzētu darīt. Protams, ja cilvēks ikdienā darbā fiziski strādā, viņam sporta zāle nav vajadzīga, bet visiem pie datora sēdētājiem - un jo īpaši strādājot attālināti - nav labāka veida, kā sevi savest kārtībā.

Jūs ticat enerģijai, ko dod uztura bagātinātāji? Un ko pati lietojat?

Es uztura bagātinātājus sadalītu grupās, un pirmajā ir tie, kas ir ar noteiktu vajadzību diktēti, piemēram, D vitamīns. Par to ir ļoti daudz rakstīts, un tas ir absolūti nepieciešams. Un vismaz 4000 vienību dienā! To es noteikti lietoju. Tad vēl Omega 3, kas varbūt nav gluži visiem, bet arī svarīgs uztura bagātinātājs. Kādam, iespējams, vajag vēl arī magniju klāt.

Bet tiem uztura bagātinātājiem vai vitamīniem, kas sola visas problēmas atrisināt, tostarp kognitīvās, es neticu pilnīgi nemaz. Tam, kas sola palīdzēt visam, es neticu. Un pilnīgi nemaz neticu uztura bagātinātājiem svara samazināšanai.

Bet tagad tik modernais kolagēns?

Par kolagēnu teikšu tikai to labāko. Man nekad mūžā nav bijuši tik gari un veselīgi mati kā tagad, un tas ir kolagēna nopelns, ne uz ko citu to nevaru norakstīt. Kopš sāku to lietot, man pat matu gali vairs nešķeļas. Domāju, cik tad ilgi vairs garumā audzēšu, bet ar gariem matiem ir arī lielas iespējas veidot dažādas frizūras. Es vēl neesmu nobriedusi īsai frizūrai, un, ja reiz tie mati tagad tik labi aug, lai aug! Vakar mana piecgadīgā mazmeitiņa ķemmēja man matus un teica: “Tik gari! Un spīd kā saulīte!” Kolagēnu esmu izmēģinājusi, un tā iedarbību uz sevi redzu. Nevarēšu gan teikt, kā izvēlēties sev īsto, man to pirmo reizi uzdāvināja, un man tas derēja. Pirms tam man noteikti tik labi mati nebija.

Locītavās pārmaiņas arī jūtat? Vai jums vēl nav tas vecums, lai par locītavu sāpēm un stīvumu sūdzētos?

Vecums ir tieši atbilstošs! Par locītavām grūti teikt, bet par matu uzlabošanos esmu pārliecināta. Mana māsa, kura dzīvo Vācijā, arī to lieto un arī piekrīt acīmredzamai iedarbībai. Locītavās man lielu problēmu nav, tāpēc nemācēšu teikt, kā uz tām iedarbojas.

Ja vēl par āriņu un iekšiņu. Jums vienmēr ir paticis pucēties, tas nav gājis mazumā?

Mēs jau ar draudzeni ironizējam, ka visvairāk šajā laikā nodilst treniņbikses. Skaidrs, ka apģērbs, ko lieto ikdienā, ir mainījies. Bet man ir pārliecība, ka, strādājot akadēmiskā vidē ar studentiem, ir jādomā, kā izskaties. Man pat studenti izlaidumā ir devuši diplomu kā šarmantai pasniedzējai. Man patīk, jā! Tas nav mainījies. Joprojām pucējos, iegādājos jaunus apģērbus, un arī apavi man patīk skaisti. Bet pamatā to daru internetā, tas gan man ir jauns paradums. Kad eju pie saviem mazbērniem, man noteikti ir jāsapucējas, jo viņiem tas ļoti patīk. Bet es jau domāju, ka diezgan drīz atgriezīsies klātienes darbs un mēs atkal visu no tiem skapjiem izvilksim.

Esat optimistiski noskaņota par kovida tālākiem scenārijiem?

Kaut kad jau tas kovids pazudīs. Man nepatīk tie stāsti, ka vēl jau nāks ceturtais vilnis un tad tik mēs redzēsim! Tas omu neuzlabo. Un es ļoti ceru, ka visu atlikušo mūžu nebūs jānodzīvo datorā.

Jums vispār cilvēki patīk?

Es noteikti mīlu cilvēkus. Praktiski nav tādu cilvēku, kas man nepatiktu. Un arī – jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu, ka cilvēki drīkst būt atšķirīgi no manis. Negribu sevi lielīt, bet domāju, ka gadu gaitā neesmu kļuvusi, piemēram, iedomīgāka. Man tiešām cilvēki patīk, patīk komunikācija. Vienalga, kādā profesijā viņi strādā. Bet visvairāk man, protams, patīk ārsti. Ārstu humoriņš. Ārsta izglītība ir grūti iegūstama, tur daudz kam jāiziet cauri. Bet pēc tam ir tāda cunftes sajūta.

Tas, kas man nepatīk, – anonīmie komentētāji. Jau sen nelasu komentārus ne par sevi, ne citiem. Bet iedomājieties: sēž anonīms cilvēks un izgāž savas dusmas. Nu kaut kas nenormāls! Bet dzīvē, vismaz man apkārt, nav cilvēku, kas man nepatiktu.

Jūs ilgi esat pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātē. Vai studenti laika gaitā ir mainījušies?

Es izveidoju uztura programmu 2003. gadā. Man ļoti patika un patīk studenti! Ir milzīga atšķirība starp beidzamo klašu skolēnu un studentu. Cilvēks pilnīgi mainās. Tas jaunais cilvēks, kurš atnāk uz universitāti, jau ir ar citu mērķtiecību. Tas jau ir pieaudzis cilvēks. Un tie, kas izvēlas studēt uztura programmās, patiesībā ir mani domubiedri, mums ir līdzīga domāšana. Bet studenti 20 gadu laikā nav kļuvuši ne labāki, ne sliktāki. Visi man ir mīļi! Ir kas cits – ir grupas, kas ir draudzīgākas un turpina draudzību arī pēc augstskolas beigšanas, satiekas. Un ir grupas, kurās vairāk katrs pats par sevi. Bet par beidzamajiem diviem gadiem man, protams, ir studentu žēl, nav viņiem nekādas studentu dzīves. Taču, kā jau teicu, esmu šajā ziņā optimiste – viss atkal būs!

Esmu ļoti priecīga, ka pirms 20 gadiem aizgāju strādāt uz Stradiņa universitāti, kaut pirms tam absolūti nebiju domājusi par akadēmisko darbu un vidi.

Pirms jums valstī nebija uztura programmas?

Nē. Es to izveidoju no nulles. Pati esmu dietologs, neesmu uztura speciāliste. Es esmu ārste. Lai kļūtu par dietologu, jāmācās apmēram desmit gadi. Sākumā ir ārsta izglītības – seši gadi medicīniskā fakultāte, viens gads internatūra, trīs gadi klīniskā ordinatūra – un tikai tad esi dietologs.

Jums pašai patīk mācīties?

Es bez tā nemaz nevarētu strādāt. Es taču nevaru mācīt studentiem to, ko pati iemācījos pirms vairākiem gadu desmitiem. Arī tad, ja jārunā ar žurnālistiem par kādu konkrētu tēmu, vienmēr iepriekš paskatīšos, vai nupat nav kāds jauns pētījums nācis klāt. Medicīna ir mūža izglītība. Ir jāapmeklē konferences, semināri. Augstskolu pabeidzu 1984. gadā. Ja es dzīvotu ar tām zināšanām, neko labu par mani pateikt nevarētu.

Pēdējos gados ir bijuši pētījumi, kas mainījuši jūsu uzskatus pašos pamatos?

Ļoti daudz mainījies tauku sakarā – no pilnīgas nīšanas līdz keto diētai. Neesmu pavisam skeptiska pret keto diētu, bet noteikti jābūt vēl pētījumiem. Skaidrs ir viens: kas vienam der (šajā gadījumā – tauki), tas citam neder. Ja cilvēkam ir kaut mazākās gremošanas problēmas, problēmas ar aizkuņģa dziedzeri, nekas labs tāda keto diēta nevar būt. Tā ka ar vispārīgiem ieteikumiem pilnīgi visiem, sevišķi attiecībā uz tādām specifiskām diētām, ir ļoti jāuzmanās. Protams, par sāli un cukuru diez vai kādreiz teiks: re, tur gan mēs esam kļūdījušies!

Mums tagad ir interesants projekts kopā ar “Tukuma pienu” – klīnisks pētījums, kur skatāmies, kas, lietojot fermentētu piena produktu, notiek ar kalciju, ar D vitamīnu, ar zarnu mikrobiomu, – tas mūsdienās ir viens no galvenajiem tematiem. Ļoti interesanti! Jo tādi pētījumi, kuros tiktu izmantoti nevis medikamenti, bet uzturs, Latvijā nav bieži, es patiesībā citus pat nezinu.

Kura diēta šā vārda plašākajā nozīmē – nevis kā ierobežojumi, bet ēdienkarte – jums pašai bijusi vislabākā?

Es vispār neesmu par kaut kādiem ierobežojumiem. Esmu par veselīgu uzturu, kas ietver visas produktu grupas. Manā ēdienkartē tās ir pilnīgi visas. Protams, dažas no tām ir pārliecinošā vairumā, piemēram, dārzeņi. Ja man mājās ledusskapja lielā atvilktne nav pilna ar dārzeņiem, tad saku, ka nav ko ēst. Noteikti esmu piena produktu mīlētāja, īpaši skābpiena – paniņas, kefīrs, biezpiens, bezpiedevu jogurts. Un zivis. Aizvakar biju tirgū un sapratu, cik ārkārtīgi ceļas zivju cenas, un kad vēl tie cenu griesti pienāks...

Es noteikti izšķiru svētku un ikdienas ēdienus. Šodien ciemos atbrauc māsa, un es jau esmu uztaisījusi baraviku biezzupu – šī bija retā reize, kad veikalā nopirku saldo krējumu. Ja šai receptei to vajag, tad vajag! Varētu jau taisīt ar pienu, tomēr – nē. Pamatā tur ir kartupeļi, burkāni, milzīgs selerijas kātu pušķis, baravikas – gan saldētas, gan pulveris, ko speciāli vakar nopirku. Kā rakstīts: “Francijā lasīts ar rokām”, bet nu tiešām pieliku uz katlu divas tējkarotes, un visa māja smaržo!

Tā ka man nekad nav bijis kaut kas stingri aizliegts. Bet ikdienā tas noteikti ir vienkāršāks ēdiens nekā svētkus reizēs. Toties tagad atšķirībā no jaunības manā ēdienkartē nemaz nav saldumu. Neinteresē tā, ka nu pilnīgi nemaz! Skatos sociālajos tīklos visas tās burvīgās kūkas un makarūnus – skaisti izskatās, bet man nav ne mazākās vēlmes kaut ko tādu nogaršot. Sevišķi, ja kūka tāda koša un krāsaina, tad pavisam ne.

Kad stāstāt par dārzeņiem, es redzu zupas šķīvi ar kaudzi – vai tas ir jūsu izmērs?

Jā, es neesmu tādu ļoti mazo izmēru piekritēja. Protams, ja aiziet uz smalku restorānu un tur ir tāds mazs zirņu biezenītis, tas ir cits stāsts. Parasti restorānu ēdieni ir tik bagātīgi ar sviestu un putukrējumu, ka arī pietiek ar to mazo porciju. Tā kā es taukvielas lietoju maz, atskaitot varbūt labu olīveļļu, tad man patīk, ka ir daudz dārzeņu. Vienalga, vai tas būs zupās vai salātos. Man ļoti patīk arī lētie dārzeņi – kāposti, burkāni, bietes.

Par ēdienu ar jums noteikti varētu norunāt visu dienu, bet ir jau arī kaut kas cits dzīvē bez tā. Kad skatāties uz laiku, kas pagājis, jums bijusi viegla vai grūta dzīve?

Interesanta – es teikšu tā. Ļoti daudzkrāsaina. Brīžiem pārcilāju atmiņā, kas tik dzīvē darīts, īpaši, ja runā par profesionālo karjeru. Kādos tikai projektos esmu piedalījusies. Televīzija, grāmatu rakstīšana… Tas, kas nav mans – nevaru iedomāties darbu, kur deviņos no rīta jāapsēžas pie galda birojā un piecos jāiet mājās. Tā man nekad nav bijis. Bijuši ļoti dažādi paralēli darbi, un arī tagad, kad strādāju universitātē, es vēl arī konsultēju. Gadiem esmu sadarbojusies ar plastikas ķirurgiem. Sākšu nedaudz citādu darbu, konsultēšu Gastroklīnikā. Mani joprojām aicina uz raidījumiem. Lūk, arī šī intervija tagad.

Bet skaidrs, ka visam pāri ir mana ģimene, bērni un mazbērni. Ja ir darbs, kas patīk, un laba ģimene – ko vēl cilvēkam vajag?

Kurš bijis skaistākais posms dzīvē?

Es tā nevarēšu pateikt. Man ir bijusi saulaina bērnība. Tie bija padomju laiki, bet ļoti jauka skola, es tur labi jutos. Skaidrs, ka arī šajā vecumā gribētos justies tā kā pirms 40 gadiem, bet jāsaprot, ka tā nekad vairs nebūs. Jāpieņem katrs gadu desmits. Kad ir mazi bērni, tas ir viens dzīves posms. Tagad, kad ir mazbērni, tas vienkārši ir burvīgi! Manam mazdēliņam ir divarpus gadi, un pirms brīža viņš vēl ļoti maz runāja, bet tagad sācis runāt. Viņš saka: viņam esot telefons. Es saku: atnesīsi? Viņš: nē! Kāpēc? “Nav vajadzības,” viņš saka. Tas ir vienkārši fantastiski! Šis ir tas vecums, kad bērni ļoti strauji mainās, un tas ir ļoti interesanti.

Un kāds ir bijis smagākais notikums?

Pagājušajā gadā nomira tētis. Parasti jau tā saka – tad, kad aiziet kāds no taviem vecākiem, saproti, ka viss ir citādāk… Bet tētim bija garš un interesants mūžs. Arī smags mūžs, Sibīrija. Viņam bija 89 gadi, un līdz pēdējam ar skaidru domāšanu.

Ko jums ļoti gribas piedzīvot, skatoties nākotnē? Kur nokļūt, ko izbaudīt?

Protams, ceļojumi. Bet tas jau tāds standarts, ka cilvēks pusmūža gados, kad viss jau sasniegts, atļaujas to, ko jaunībā nevarēja. Kur tad arī manā jaunībā varēja tikt? Nekur!

Jums ir mīļākā valsts, kur atgriezties, vai vienmēr gribas redzēt jaunas vietas?

Man diezgan labi patīk Eiropa. Man ļoti patīk Roma, arī Londona, Parīze. Laikam tas nav nekas oriģināls. Londona – tur ir kaut kas tāds ar visu to miglu un dūmakām. Kur es noteikti gribu aizbraukt, uz austrumiem. Neesmu bijusi ne Japānā, ne Ķīnā. Man ļoti patīk Kanāda. It kā blakus Amerika, bet pilnīgi atšķirīgas valstis. Mēs braucām garā ceļojumā, šķērsojot Amerikas-Kanādas robežu, un jau desmit kilometru uz vienu pusi vai otru – pilnīgi atšķirīgas pat kafejnīcas, atšķirīgi cilvēki. Mana māsa drīzumā pārcelsies dzīvot un strādāt uz Kanādu, tad arī es droši vien atkal turp aizbraukšu.

Par kovidu – jums šo gadu laikā ir bijusi kāda neapmierinātība ar valdības vai epidemiologu pieņemtiem lēmumiem?

Pirmajā dienā, tikko mediķiem bija iespēja saņemt vakcīnu, es to izdarīju, jo ļoti gaidīju. Tagad, protams, redzu, ka slimo arī vakcinētie, slimo vienreiz, slimo otrreiz, bet joprojām man ir klusa cerība, ka varbūt palīdz! Bet es arī negribu ārkārtīgi vainot ne epidemiologus, ne valdību – vai tad kādam ir šāda pieredze? Arī manā ģimenē ienāca traģēdija – mana mamma nebija vakcinējusies, un viņas vīrs arī ne, domāja jau, ka nesaslims, jo no mājas praktiski neiet ārā. Mammas vīrs nomira trijās dienās, un mamma arī ļoti smagi izslimoja.

Bet es noteikti neesmu cilvēks, kas gribētu visu laiku pukoties uz kādu. Kuram ir tā pieredze, kā tad ir jādara? Arī, skatoties uz pārējām valstīm, to nesaprast. Es te varu dusmoties uz premjeru vai ko, bet vai kas mainīsies? Vienkārši sabojāšu sev garastāvokli.

Protams, pa šiem diviem gadiem visiem tas viss ir apnicis, bet tie ir tādi apstākļi, kas jāpārdzīvo. Piemēram, vakar – vējš, līst lietus, man drausmīgi nepatīk tāds laiks, bet ko tas dos, ka es sēdēšu un pie sevis teikšu – fu, cik riebīgi! Un šodien jau saulīte. Skaidrs, ka mūsu ziema ir riebīgi gara, bet arī ziemas laikā var atrast nodarbes, var lasīt, var adīt, var aizbraukt uz spa centru. Man ārkārtīgi patīk visas tās spa padarīšanas – ūdeņi un masāžas!

Vai pārmetāt sev, ka nebija izdevies pierunāt uz vakcīnu mammu un viņas vīru?

Teikšu tā – mana mamma ir pensionēta ārste. Mēs ar māsu esam ārstes. Abas ar māsu to vien darījām, kā teicām mammai, ka jāvakcinējas. Bet mammai viena ārste Jelgavā pateica, ka viņai to nevajag… Ja pateica “nevajag”, tātad nevajag, bez variantiem. Jāsaka paldies Jelgavas slimnīcas ārstiem, kas izvilka mammu. Ja viņa nebūtu nokļuvusi slimnīcā, droši vien nekas labs nebūtu.

Ko jūs ar šodienas domāšanu būtu savā dzīvē darījusi citādi?

Nesen biju raidījumā “Monopols”, un man jautāja – ja jūs nebūtu ārste, kas jūs būtu? Tad es būtu juriste, pilnīgi noteikti. Tā bija vēl viena izvēle. Bet esmu ļoti apmierināta ar savas profesijas izvēli.

Kā jūs domājat, vai jūsu studentiem nākotnē būs darba pilnas rokas – vai uztura zinātne būs cilvēkiem vajadzīga?

Pilnīgi noteikti. Šī vēl ir jauna profesija. Arī visām ārstniecības iestādēm ir jāsaprot, ka ir vajadzīgs uztura speciālists. Biežākais iemesls – aptaukošanās, kas ir riska faktors tik daudzām kaitēm. Nekad ne kardiologam, ne ģimenes ārstam nebūs tik daudz laika, lai stundu runātu ar pacientu par to, ko viņš ēd! Piemēram, 2. tipa diabēta pacientam, mainot ēdienkarti un samazinot svaru, kas ļoti bieži ir lieks, varētu samazināt medikamentozo terapiju. Manā praksē ir 2. tipa diabēta pacients, kuram, iegūstot optimālu svaru, vairs nav 2. tipa diabēta. Tas atrisina ārkārtīgi daudzas problēmas, kaut vai tīri materiālā ziņā valstij, jo mēs taču zinām, ka diabēta pacientu ārstēšanu apmaksā no valsts līdzekļiem. Un Latvijā ir ap 90 tūkstošiem diabēta pacientu.

Uztura speciālists ir arī rehabilitācijas programmas dalībnieks. Tur ir arī fizioterapeits – kādreiz cilvēki nesaprata, kas tas tāds ir un kāpēc vajag, tagad nešaubās, ka tas ir vajadzīgs. Šobrīd slimnīcā ir divi uztura speciālisti, ar laiku tur varbūt būs desmit. Uzskatu, ka uztura speciālistiem arī ir iespēja specializēties, piemēram, nieru terapijā, kas ir viena no sarežģītākajām, vai onkoloģisko pacientu terapijā. Jo sevišķi, ja runā par onkoloģiskajiem pacientiem, viņi tiek atstāti tā kā novārtā. Varbūt tiek izdarīta veiksmīga operācija, ķīmijterapija, bet pēc tam kā dzīvot, kā ēst – tas arī ir ļoti neapgūts lauciņš.

Esat praktizējoša dietoloģe. Kas pie jums nāk visbiežāk, visvairāk? Cik ir jauniešu ar ēšanas traucējumiem?

Pacientu ar ēšanas traucējumiem man nav daudz. Bet man ir vairākas jaunās kolēģes, manas skolnieces, kas vairāk tajā specializējas, arī strādā bērnu slimnīcā.

Skaidrs, ka lielākais pacientu skaits tomēr ir ar lieko svaru. Gastroklīnikā, pieņemu, vairums būs ar gremošanas orgānu slimībām, jo šobrīd stresa apstākļos pieaug funkcionālie gremošanas traucējumi, piemēram, tā sauktā kairinātā zarna vai arī dažādas funkcionālās izpausmes, kam organisku pamatu neatrod. Bet cilvēkiem tās pazemina dzīves kvalitāti.

Ne tikai cilvēki, kam nav medicīniskās izglītības, arī ārsti ne vienmēr saprot, ko ar uztura terapiju īsti var paveikt. Arī šobrīd mēs ar kolēģi piedalīsimies vienā projektā, kur izglītosim ārstniecības personas. Mūsu plānā ir arī rādīt klīniskos gadījumus, kur ir, piemēram, konkrēts pacients no Stradiņa slimnīcas ar desmit diagnozēm. Pie vienas diagnozes varētu dot vienu produktu grupu, otra diagnoze šo produktu grupu neparedz… Tad nu uztura speciālistam vai dietologam ir tas lielais uzdevums – norādīt nevis to, ko nedrīkst ēst, bet pateikt, ko tad beigu beigās drīkst. Un tā, lai maksimāli dabūtu to labāko.

Bet tas vairs nav liels jaunums, ka ar uzturu var ļoti daudz ko darīt. Vesels cilvēks var būt diezgan relaksēts – viņš zina veselīga uztura ieteikumus, un viņš tā arī ēd. Bet, piemēram, nieru slimniekam – sevišķi pie nieru mazspējas un kamēr nav hemodialīzes – viņam ļoti jāierobežo kālijs, un te nebūs tas gadījums, kad var teikt – ēdiet vairāk augļus un dārzeņus! Tādam pacientam jāpasaka, cik drīkst. Nieru slimības ir ļoti sarežģītas, tāpat kā aknu kaites, sevišķi, ja runa ir jau par aknu mazspēju, par cirozi. Bet, piemēram, podagrai primāri būtu ļoti jāuzmanās ar gaļu un zivīm, savukārt liekā svara samazināšanai liesa gaļa ir ļoti labs produkts… Tādi pretrunīgi gadījumi. Un, ja diagnozes ir tiešām desmit, tad ļoti jāsaprot, ko, cik un kā ēst.

Nav arī vienmēr tā, ka svars jāsamazina, piemēram, onkoloģiskiem pacientiem, kuri ir ļoti daudz svara zaudējuši, ir malnutrīcija. Malnutrīciju – nepietiekamu organisma nodrošinājumu ar vajadzīgajām uzturvielām – mēs bieži vēl nenovērtējam. Ārstu brigāde – ķirurgs un ķīmijterapeits – var izdarīt visu to labāko, bet, ja būs malnutrīcija, brūces nedzīs un pozitīvs rezultāts var arī nesanākt. Stacionāros arvien vairāk pacientu jau iestājas ar malnutrīciju, un tad atveseļošanās rezultāti ir daudz, daudz sliktāki nekā tad, ja tās nebūtu.

Jūs sakāt, ka svarīgāk pateikt, ko drīkst. Bet kas tad ir tas, ko tomēr nedrīkst? Margarīns, desa?

Nē, nu kāpēc – nav neviena produkta, ko nedrīkst. Es teiktu, ka ir uzturvielas, kas jāsamazina, piemēram, cukurs, sāls un transtaukskābes. Tālāk jau skatāmies, cik tajā desā vai citā produktā ir sāls un cik mēs kopumā pa dienu to uzņemam – savācam to sāls vai cukura daudzumu. Nedomāju, ka ir milzu problēma, ja apēdam desas gabalu, bet svarīgi, vai tajā dienā galdā ir bijuši arī burvīgie dārzeņi. Tad tas viens desas gabals neko sliktu neizdarīs. Ja ēdienkartē būs tikai visi šie pusfabrikāti, tas jau ir cits stāsts.

Es teiktu, pēc iespējas jāēd rūpnieciski nesagatavota pārtika – ja gaļa, tad gaļa, ja zivs, tad zivs, nevis zivju pirkstiņi. Tālāk jau varam runāt par to, kur gaļa izaudzēta, kur – zivs, kā audzēti dārzeņi. Dažreiz šādi varam aiziet galējībās, tad ir jāpāriet uz agrāro saimniecību, kur cilvēks audzē visu pats un tad zina, kas tas ir, kas diez vai ir iespējams. Bet es tiešām palasu, kas ir rūpnieciski ražotos produktos, un man vairs nav nekādas vēlmes tos pirkt.

Kas jāēd – biezpiens, kefīrs, paniņas, tur nekas nav pielikts klāt lieks. Tikko tas būs salds jogurts, tur jau būs klāt kaut kas vairāk. Arī lekcijās saviem studentiem mācu skatīties uz marķējumu, tas parāda, kas šajā produktā ir vairāk vai mazāk. Divas lietas, uz ko skatīties, ir cukurs un sāls. Kā jau sākumā teicu, neticu, ka tuvākajā nākotnē kāds pateiks: nē, mēs visu laiku šaubījāmies par cukuru, tomēr cukurs ir jāēd vairāk! 20–25 grami cukura dienā – tas ir slieksnis. Ar piebildi, ja neesat profesionāls sportists, kas iztērē ļoti daudz enerģijas. Citādi tīrais cukurs ir 5 % no dienas enerģijas.

Vienā kečupa bundžiņā var būt pāri par 100 gramiem cukura. Bet nevienam taču nešķiet, ka tas ir saldais ēdiens. Tāpat kā bārbekjū gaļas mērce. Protams, nemaz nerunājot par limonādēm! Parasti saku tā: divlitrīga limonādes pudele mazam bērnam ir pusmēneša cukura deva.

Arī sausajās brokastīs, kas parasti liekas no veselīgā gala, jogurtos ir ļoti liels cukura daudzums. Bet nav tā, ka nevar atļauties kūkas gabalu svētkos, ja garšo. Svarīgi, ko ēdam ikdienā: tur sausā brokastiņa, tur kečups, tur jogurtiņš… Analizējot pacientu ēdienkartes, var redzēt, ka dienā apēd 120 gramu cukura, piemēram. Un ne jau graužot ledenes un ēdot šokolādes.

Jūs ticat tādiem stāstiem, kad sievietes ap 50 saka – es jau neko neēdu, bet vielmaiņa mainījusies… Kas notiek ar to slaveno vielmaiņu, vai tiešām tā ir vai tomēr cilvēks ēd par daudz?

Tieši nesen viena ļoti gudra studente, kas studē maģistros, bija uzgājusi kādu amerikāņu pētījumu, kas apgalvo, ka vielmaiņa nemainās. Kopumā joprojām ir pierādīts, ka vielmaiņas intensitāte samazinās, sākot no 25 gadu vecuma, apmēram par 150 kalorijām desmitgadē. Sešdesmit gados tas jau būs mīnus 600. Protams, to nevar attiecināt pilnīgi uz visiem – jo izteiktāka ir muskuļu masa, jo augstāka ir pamatvielmaiņa. Un mēs visi tiešām esam ļoti dažādi. Vīriešiem pamatvielmaiņa ir augstāka nekā sievietēm. Bet tos stāstus “es neko neēdu”, protams, dzirdu ikdienā. Tad ir jāpaņem zīmulis un papīrs un jāpieraksta – sīki un pamatīgi. Jaunāki cilvēki izmanto lietotnes telefonā. Un tad, kad visu pieraksta, tad saprot – tā jau nav, ka es neko neēdu! Man liekas, ja es apēdu bumbieri un izdzeru Actimel, tas nekas nav. Bet katram cipariņam ir nozīme. Tad, kad apsēžas uz velotrenažiera, tad redz, kā tie patērēto kaloriju cipariņi mainās, – lēni. Pusstundu nominies, ir slapja mugura, un saproti, ka vari aiziet apēst tikai vienu ābolu.

Cilvēks ir ļoti ekonomiski būvēts. Vairumā gadījumu, ja nav kādas hormonālas slimības – vairogdziedzera hiperfunkcija, kad cilvēks tērē daudz enerģijas –, mums jāpatērē maz enerģijas. Šobrīd, es uzskatu, ir tāda patērētāju filozofija – mums visu laiku stāsta, ka jāuzņem enerģija, enerģija, enerģija un pārtikas veidā. Bet mēs to enerģiju ļoti maz tērējam. Ražotājiem un tirgotājiem ir ļoti izdevīgi, ka cilvēki vairāk ēd, vairāk pērk.

Bet tad kā tomēr ir – tajos piecdesmit sievietēm ir jāaizmirst par kalsnumu?

Ir pētījumi, kas pierāda, ka šajā vecumā plus pieci kilogrami nāk tikai par labu. Ir lieli pētījumi, kas saka, ka plus 5 kg var būt dzīvildzei pozitīvi. Bet runa ir par pieciem, nevis 15 vai 20 kilogramiem!

Vēl par ēšanas traucējumiem – anoreksiju, bulīmiju. Kā uzvesties tādu bērnu vecākiem?

Pirmām kārāmt jāmeklē speciālistu palīdzība. Jo ļoti bieži, ja pie manis atnāk tāda meitene ar mammu, meitene stāsta vienu, mamma – citu, un parasti meitene sāk raudāt un saka: mammu, izej ārā! Ļoti bieži šiem bērniem ir sarežģītas attiecības ar mammu. Un tāpēc vajadzīga speciālista palīdzība, jo mamma, visdrīzāk, netiks ar to galā.

Ar to jūs domājat nevis uztura speciālistu, bet psihologu?

Ir vajadzīgs psihologs, dažos gadījumos – psihiatrs, kad bez medikamentiem neiztikt. Bet pilnīgi noteikti arī uztura speciālists, dietologs. Nevis skatīties, kā bērns acu priekšā kļūst jau caurspīdīgs, un tikai tad sākt uztraukties par to. Bet, jā, cik man ir bijušas pusaudzes ar mammām, vienmēr ir tā, ka mamma kaut ko stāsta, bet bērns kļūst pat agresīvs, viņam nepatīk tas, ko mamma saka.

Vai jūs pati gribat sevi mainīt – fiziski vai garīgi? Vai esat kādreiz nodarbojusies ar sevis mainīšanu?

Es sevi mainīju agrā jaunībā, jo biju ļoti apaļa meitene, un kļuvu ļoti slaida. Par to man visu mūžu ir bijis jāpiedomā, nekad nav bijis tā, ka es varētu ēst, ko gribu. Tāpēc es pati kā dietologs ļoti labi saprotu cilvēkus, kuri saka, ka viņi neko daudz neēd – un tā arī ir! Ja uztura speciālists pēc dabas ir ļoti kalsns, viņam var būt grūti saprast šos pacientus – nu, ko viņš tur runā, vienkārši nevajag tik daudz ēst!

Es nejūtos Dabas mātes apdalīta ne izskata, ne prāta ziņā. Mani abi vecāki ir beiguši augstskolas Sibīrijā ar izcilību, es skolu beidzu kā teicamniece, un man nekad nav bijis ļoti grūti mācīties – paldies tētim, mammai, jo tas primāri ir viņu nopelns.

Kaut ko ļoti mainīt izskatā – nevaru sevi iedomāties šobrīd ar ļoti īsiem, melniem matiem, piemēram. Visu mūžu esmu bijusi blondīne un bērnībā biju ar pilnīgi baltiem matiem. Skaidrs, ka šobrīd gribētos skaistāku augumu, jo pēdējie divi gadi tomēr ir nospēlējuši savu lomu, un tagad tas tiek atgūts solīti pa solītim.

Tā jau katrai sievietei vienmēr gribas kaut ko labāk. Bet kardināli kaut ko pārtaisīt, piemēram, seju – nē. Es tik daudzus gadus pazīstu plastikas ķirurgus, strādājot Dr. Ģīļa un Dr. Zaržecka privātpraksēs, ka tad, ja būtu gribējusi ko kardināli mainīt, jau sen to būtu izdarījusi. Bet kopumā ar izskatu vairāk biju neapmierināta jaunībā. Tagad skatos uz tām bildēm un domāju: cik skaista es tomēr izskatījos!

Skaidrs, ka es izmantoju tādus mazos kosmetoloģijas pakalpojumus, un nav tā, ka man būtu “ai, vienalga”. Skaisti novecot ar sirmiem matiem – tas nav mans. Man ir dažas kolēģes, kam fantastiski izskatās īsi sirmi mati, bet mans tas nav – es matus krāsošu ilgi un dikti. Bet raksturu – to jau tāpat nevar mainīt. Tas sevišķi svarīgi attiecībās, kad saproti, ka otru cilvēku tāpat nevari mainīt. Un, ja tu to taisies darīt, tur tāpat nekas labs nesanāks. Vai nu tu to akceptē un cieni, ja ne – tas vienkārši nav tavējais.

Ko darāt sev par prieku?

Lasu, no laika gala esmu bijusi ārkārtīga lasītāja. Skatos filmas. Es arī esmu teātra cilvēks, bet tagad tu nopērc biļeti – un izrāde tiek atcelta… Uz Jaunā teātra izrādi “Linda Vista” netiku divreiz – pirmoreiz pašā pandēmijas sākumā aktieri saslima, otrreiz nopirku – atkal atcēla. Teātra man pietrūkst. Varētu iet regulāri, ja nebūtu jāsēž maskā… Bet ko es te sūdzēšos, tā ir visiem. Skatos optimistiski – kaut kad tas beigsies.

Un ko jūs darāt citiem par prieku?

Gatavot man patīk. Un ir prieks, ka citiem garšo. Pat ļoti patīk arī izmēģināt, eksperimentēt. Piemēram, vakar izcepu un nesu arī mazbērniem tādu ļoti interesantu recepti. Man visās malās stāvēja sēkliņas, sākot no linsēklām līdz saulespuķu un ķirbju sēkliņām, un riekstiem, tur bija mandeles un Indijas rieksti. To visu sajaucu ar auzu pārslām, nedaudz olas, nedaudz medus, nedaudz sviestiņa – un uz cepamā papīra. Tādi sēkliņu cepumi. Skaidrs, kaloriju bumba, bet stipri labāka nekā vienkārši sviesta cepumi. Tādu vienu pie kafijas apēd, un vairāk nemaz nevajag.

Un dāvināt man patīk – dāvinu visiem saviem tuvajiem ne tikai svētkos. Man mājās ir milzīga kumode, kur visu ko sapērku un salieku, un varu paņemt. Kad jāiet ciemos, nekad nav jāskrien uz veikalu pakaļ. Ziemassvētkiem es sāku pirkt dāvaniņas jau pusgadu iepriekš – visiem bērniem, mazbērniem. Mazbērni jau tā ir pieraduši, es nezinu, ko viņi iesāktu, ja es atnāktu ciemos un man nekā nebūtu rokās. Var jau teikt, ka tā ir slikti. Bet man patīk tas dāvināšanas prieks, kad redzu, kā dāvana patīk.

Jūs esat priecīga arī par savu privāto dzīvi, tā jums ir izdevusies?

Par privāto dzīvi gan es neteikšu neko, jo esmu gana daudz savulaik dabūjusi, par to stāstīdama. Un šobrīd es par to vispār neko nestāstu – viss ir labi.

Nozīmīgākie cilvēki jūsu dzīvē?

Noteikti profesori universitātē – personības un harismātiski cilvēki. Sākot ar profesoru Skuju, arī profesors Lazovskis, tagad es noteikti gribētu teikt – profesors Lejnieks, profesore Konrāde, kas gan vairāk mana gadagājuma. Arī profesors Danilāns, mans skolotājs, pie viņa mācījos ordinatūrā. Kā jau teicu, man ļoti patīk ārsti, jo viņi ir ne tikai gudri un zinoši, viņiem piemīt arī tāds savdabīgs humoriņš. Strādājot kopā ar šādiem izciliem cilvēkiem, skaidrs, ka arī kaut ko iemācies un pārņem no viņiem.

Draudzeņu padarīšanas – tas ir par jums?

Ir, bet ne ļoti. Mums ir tāds burvīgs inteliģento draudzeņu klubiņš. Mēs tur esam ārstes, žurnālistes, žurnālu redaktores un PR dāmas. Ārstes esam daudz, četras vismaz. Bija laiks, kad spēlējām teātri, uzvedām Monikas Zīles ludziņu, pati Monika bija atnākusi paskatīties. Tad mums ir bijuši tādi vakari, kur mums vajadzēja taisīt stendapus un dzejoļus skaitīt.

Bet ar šo draudzeņu pulciņu kopā esmu ne tik sen, ne no jaunības. Pagājušais gads man bija ļoti smags – mira arī mana ļoti tuva draudzene. Aizpagājušajā gadā nomira man ļoti mīļa skolasbiedrene… Patiesībā šie te pēdējie gadi ir bijuši smagi šajā ziņā. Un diezgan daudz ir aizgājušas tieši sievietes 60 gadu vecumā. Kad saproti – kā man viena klasesbiedrene teica –, “bumbas sprāgst arvien tuvāk”.

Vislabāk pavadītā diena jūsu gaumē, kāda tā būtu?

Diena, kad ir saule. Kad var iziet ārā, nav visa diena jāpavada telpās. Kad vakarā vienkārši jūties priecīgs. Jūra, mana Ziemupe, kura vasarā ir pilnīgi laimes zeme. Ziemā – mežā. Galvenais, lai ir sajūta vakarā, ka priecājies par pagājušo dienu.

Ir kādi vārdi, ko jūs sev atgādināt?

Jau vairākkārt šajā sarunā teicu, ka nedusmojos, man nepatīk dusmoties par lietām, ko nevar mainīt.

Tas, ko varu ietekmēt, – lai ir labi ģimenē. Un man tiešām paveicies ar bērniem tajā ziņā, ka sazināmies praktiski katru dienu. Kopā svinam Jāņus un Ziemassvētkus. Esmu ar dēlu kopā pat uz kūrortiem braukusi. Mums tiešām ir ļoti cieša saikne – ar bērniem, viņu ģimenēm. Un es par to esmu bezgala laimīga.

Oops! Notikusi kļūda