Kad diagnoze sarežģītāka par skaidrojumu! Kā saprast, kas tev kaiš?
Orientēties medicīnā – pat savā veselības stāvoklī – nav viegli. Nonākot ārsta kabinetā, var pārņemt baltā halāta sindroms, kas rada satraukumu (un pat maina asinsspiediena rādījumus), vēlāk, ejot uz aptieku pēc zālēm, var rasties grūtības izburtot ārsta rokrakstu. Un arī slimību nosaukumi mēdz būt tik sarežģīti, ka jāņem palīgā medicīnas enciklopēdija, lai saprastu, kas kaiš. To arī darām.
Ankiloze – pastāvīgs locītavas nekustīgums, ko izraisa kaulu galu saaugums. Ja saaugumu veido kaulaudi, locītava kļūst pilnībā nekustīga, ja saistaudi vai skrimšļaudi (fibrozā ankiloze), dažreiz nelielas kustības ir iespējamas.
Ankiloze rodas, ja iekaisuma, traumas vai deģeneratīvu procesu dēļ ir bojāti audi, kas veido locītavu vai atrodas tās tuvumā. To var sekmēt locītavu virsmu lūzumi, strutaini locītavu iekaisumi, osteomielīts, reimatiskas, arī deģeneratīvas locītavu slimības – artrozes. Locītavu kustīgumu negatīvi ietekmē arī locekļa ilgstoša imobilizācija.
Artroze – hroniska, deģeneratīva, progresējoša locītavu slimība, kam raksturīgas pārmaiņas locītavu virsmās. Ja artroze progresē, izveidojas deformējošā artroze jeb osteoartroze.
Izšķir koksartrozi (gūžas locītavā), spondilartrozi (mugurkaula starpskriemeļu locītavās), gonartrozi (ceļa locītavā) u. c. Ir dažādas deformējošās artrozes formas: kompensētā artroze, ja pārmaiņas locītavu virsmās nerada jūtamus traucējumus (tās konstatējamas tikai apskatē vai rentgenoloģiski), subkompensētā artroze, ja traucējumi rodas pēc lielākas piepūles, un dekompensētā artroze, ja traucējumi jūtami jau pēc nelielas piepūles.
Biežākie artrozes cēloņi ir skeleta attīstības traucējumi (gūžas locītavas displāzija, greizā un plakanā pēda, apakšstilba kaulu izliekumi u. tml.). Artrozes cēlonis var būt nepareizi kaulu lūzumu saaugumi, locītavu traumas, sīki bojājumi, kas bieži atkārtojas, pārslodze (smaga darba strādātājiem, sportistiem, akrobātiem), kā arī locītavu iekaisumi. Artrozes veidošanos veicina arī intoksikācija un bieža, ilgstoša locekļu atvēsināšana.
Deformējošās artrozes galvenais simptoms ir sāpes, kas rodas, ja pēc ilgāka miera stāvokļa sāk kustības, bet vēlāk samazinās un pastiprinās atkal, ja fiziska piepūle ieilgst. Sāpes rodas, arī mainoties laikapstākļiem.
Artrīts – locītavu iekaisums. Parasti izpaužas ar locītavu sāpēm, stīvumu, kustību ierobežojumiem un locītavu pietūkumu. Ja simptomi saglabājas ilgāk nekā divas nedēļas, jādodas pie ārsta.
Reimatoīdais artrīts – hronisks locītavu iekaisums. Visbiežāk skar mazās locītavas: sākotnēji – plaukstu un pirkstu, vēlāk – pēdu, potīšu, elkoņu, ceļu, gūžu un muguras skriemeļus kakla daļā. Ja slimību nenovērš, var būt locītavu deformācijas, un pakāpeniski locītavas var tikt sagrautas.
Slimība izpaužas ar locītavu sāpēm, tūsku, stīvumu, ierobežotu kustību spēju. Ja skarti muguras skriemeļi, var būt jušanas traucējumi rokās un plecos, sāpes, kas izstaro uz pakausi, grūtības pagriezt galvu.
Ankilozējošais spondilartrīts – hronisks starpskriemeļu locītavu iekaisums, kas var skart ne tikai locītavas, bet arī vietas, kur saites un cīpslas stiprinās pie kaula. Nereti mēdz iekaist roku un kāju locītavas.
Stenoze – mugurkaula kanāla sašaurinājums. Stāvoklis, kad deģeneratīvo pārmaiņu dēļ ir palielinājusies slodze uz saitēm un locītavām, tās ir kļuvušas lielākas (hipertrofējušās) un pakāpeniski sašaurinājušas mugurkaula kanālu.
Spinālā stenoze – jostas daļas kanāla sašaurinājums, kas nospiež uz kājām ejošos nervus. Pazīme, kas liecina, ka varētu būt jostas daļas stenoze: grūti noiet lielākus attālumus, pārņem noguruma sajūta kājās. Raksturīgi bieži krampji.
Kifoze – mugurkaula izliekums uz mugurpusi. Normāli mugurkaulam ir neliela kifoze krūšu un krustu daļā. Ja kifoze ir pārāk izteikta vai novērojama tādā mugurkaula apvidū, kur tās normāli nav (piemēram, jostas daļā), veidojas deformācija – kupris. Palielinātu kifozi ārstē ar koriģējošo vingrošanu.
Lordoze – kakla un jostas izliekums uz priekšu. Patoloģiskus mugurkaula izliekumus priekšas–muguras virzienā sauc par palielinātu lordozi.
Skolioze – mugurkaula izliekums sānu virzienā. Skolioze var būt iedzimta (vienam vai vairākiem skriemeļiem ir nepareiza forma) un iegūta (pēc rahīta vai poliomielīta). Iegūtā skolioze visbiežāk rodas vāju muguras muskuļu dēļ.
Ir skolioze uz labo pusi un skolioze uz kreiso pusi, var būt arī divloku jeb S veida skolioze.
Spondiloze – deģeneratīvas mugurkaula skriemeļu un disku pārmaiņas. Diski zaudē elastību, saraujas, izžūst un nespēj amortizēt mugurkaulu.
Spondilofīti – kaulu sabiezējumi, kas veidojas, ja skriemeļi ilgstoši savstarpēji saskaras un rīvējas viens gar otru.
Spondilartroze – mugurkaula starpskriemeļu locītavu deģeneratīva slimība. Spondilartrozi veicina mugurkaula ilgstoša pārslodze, aptaukošanās, mazkustīgs dzīvesveids. Biežāk un smagāk ar spondilartrozi slimo sievietes mūža otrajā pusē. Mugurkaula starpskriemeļu locītavās sākas skrimšļa deģenerācija, kas saistīta ar locītavas apveida pārmaiņām, kustību ierobežojumu, sāpēm, stīvumu.
Vai zinājāt?
Ar vecumu mugurkaula starpskriemeļu diski zaudē apjomu un kļūst mazāki, tāpēc cilvēka augums kļūst īsāks.
