Pēda, ko negribas rādīt ne saulei, ne cilvēkiem. Ortopēds stāsta, kāpēc "pēdas kauliņu" labāk operēt

Kā tad to izaugušo pēdas kauliņu īsti sauc?

Tas, ko tautā sauc par kauliņu, patiesībā kā diagnoze latīniski ir Hallux valgus. Latviski pareizāk būtu – greizais īkšķis. Tā ir kompleksa deformācija, tas, ko sauc par kauliņu, izspiežas uz āru, bet faktiski deformācija ir starp pleznas kaulu un īkšķi. Proti, pirmais pleznas kauls novirzās, atvirzās no otrā un cīpslu nepareiza darbības virziena rezultātā veidojas deformācija – īkšķis virzās pārējo pirkstu virzienā.

Un nevis, kā tautā saka, kauliņš izaug?

Nē, daļēji tur taisnība ir. Hroniska mehāniska kairinājuma rezultātā uz kaulu tajā vietā tiešām veidojas tāds neliels uzaugums. Kaut kādā mērā kauliņš uzaug – nosaukumā tā ir tā sauktā pseidoeksostoze. Papildus tam tiek kairināti arī mīkstie audi virs locītavas, un tie iekaist, kas pastiprina sāpes.

Kāds ir trakākais gadījums, ko esat redzējis?

Kādai vecākai kundzei īkšķis stāvēja, ja var to tā iedomāties, praktiski perpendikulāri pārējiem pirkstiem. Tik ļoti novirzījies, ka skatījās uz mazā pirksta pusi un bija zem visiem pārējiem pirkstiem – visi citi pirksti bija īkšķim pāri.

Kāpēc vispār notiek šāda deformācija?

Tā ir tā sauktā multifaktoriālā deformācija, ir daudzi faktori. Vislielāko lomu spēlē ģenētika – iedzimtība. Parasti šī kaite tiek mantota pa sieviešu līniju. Un tikai 10–15 % gadījumu tā ir vīriešu problēma.

Savu lomu te spēlē saistaudu stāvoklis, arī pēdas forma. Un šīs lietas mēdz saasināties vai pasliktināties grūtniecības laikā, jo saistaudi tad, gatavojoties dzemdībām, kļūst elastīgāki, arī svars pieaug.

Tātad pirmām kārtām ģenētika, dzimums. Tālāk sava nozīme ir arī apavu izvēlei – augstpapēžu kurpes ar smailiem purngaliem var veicināt deformāciju, taču tas nav vienīgais faktors. Papildu faktors – plakanā pēda.

Var teikt tā: ja deformācija parādās pieaugušā vecumā, parasti tā neattīstās ļoti agresīvi. Bet jaunākā paciente, ko esmu operējis, bija tikai 12 gadu veca. Ja šī deformācija izteikti iedzimst, tā var būt ļoti traucējoša bērna vecumā. Un to arī var koriģēt jau agrīni. Ne gluži bērna, bet agrīnā pusaudžu vecumā, pilnībā apstādinot deformācijas tālāko attīstību.

Un deformāciju var un vajag koriģēt jau jauniešu vecumā. Cilvēki nāk un saka: “Jā, bet tās taču ir augšanas zonas, kauli vēl aug, un esmu dzirdējis, ka tādu operāciju taisīt nevajadzētu…” Gluži tā nav. Principā, tikko viena no augšanas zonām īkšķim ir slēgusies – tā, kas ir tuvāk pirkstam –, operāciju var taisīt ar ļoti labiem rezultātiem.

Ja tādā pārsteidzoši agrā vecumā problēma parādās, tas parasti jau ir ģimenē “iedzimts”. Vienmēr prasu, cik izteikta deformācija ir mammai vai vecmammai. Un ļoti bieži saka: “Nu, vecmammai tas īkšķis bija briesmīgs!” Tas parasti ir stimuls – jo redz, kāda ir perspektīva. Ja deformācija ir ģenētiski mantota, var uzskatāmi redzēt scenāriju, kā būs, ja tā netiks koriģēta.

Cik procentuāli liela vispār ir šī problēma?

Statistikas dati atšķiras, jo ņem vērā dažādus faktorus, bet uzskata, ka šī deformācija dzīves laikā var piemeklēt 15–20 % cilvēku. Diezgan daudz. Vai tas vienmēr traucē? Nē.

Kāpēc tomēr sievietēm daudz biežāk?

Ir tādas saslimšanas, kas vairāk raksturīgas vienam dzimumam. Kāpēc sievietēm? Kā jau teicu, tas droši vien ir saistīts ar saistaudiem, kas sievietēm ir elastīgāki. To daba paredzējusi, lai grūtniecības laikā varētu augt vēders un pastieptos iegurņa saites, organismam gatavojoties dzemdībām. Attiecīgi paaugstināta elastība ir arī pēdas saistaudiem, tas veicina to, ka šīs deformācijas attīstās. Arī augstpapēžu kurpes tomēr nēsā tieši sievietes.

Statistiski vīriešiem šāda deformācija ir 10–15 reizes retāk. Bet manās pieņemšanās vīriešu attiecība ir vēl mazāka. Pirmkārt, vīrieši parasti valkā platākus apavus, arī optika viņiem nespēlē tik lielu lomu. Otrkārt, arī saistaudi ir stingrāki, un deformācija lēnāk progresē.  Vīriešiem biežāk attīstās artroze īkšķim jeb locītavas nodilšana – tā ir vēl cita tēma.

Jūsu pieminētā paciente, kurai īkšķis stāvēja zem citiem pirkstiem, kā viņa tik ilgi bija ar tādu pēdu sadzīvojusi? Kā vispār saprast, kad ir laiks operēt? Kad ir par agru, kad – jau par vēlu?

Parasti saku, ka jāizpildās vairākiem faktoriem, lai lemtu par operāciju. Ir noteikti kritēriji, kuriem ir jāatbilst, ko nosaka atradne apskates laikā, rentgena attēls. Deformācijai ir jābūt rentgenoloģiski pierādāmai. Otrkārt, ir jābūt sūdzībām, kas parasti ir sāpes, – vai nu sāp locītava vai pats “kauliņš” spiež apavos, nevar apavus piemeklēt. Nu, un trešais faktors ir optika: man ir bijušas pacientes, kuras atnāk un saka: man traucē, kā tas izskatās, nevis sāpes.

Šie trīs faktori nosaka, ka vajadzētu ārstēt. Par agru īsti nav, ja cilvēkam ir sūdzības, tas ir brīdis, kad var sākt domāt par korekciju. Arī par vēlu īsti nav nekad. Tikai – jo izteiktāka ir deformācija, jo sarežģītāka operācija. Sarežģītāka arī atlabšana, un pastāv augstāks risks, ka deformācija var atgriezties.

Tas ir tas noteicošais, kāpēc tautā klīst mīts, ka “kaimiņienei tāpat atnāca atpakaļ tas īkšķis”. Visbiežāk deformācijas recidīvs jeb atkārtota veidošanās ir saistīta ar to, ka ir vai nu ļoti izteikta, ielaista deformācija, vai arī nepareiza operācijas metodes izvēle. Proti, ja ir izteikta deformācija, ir jābūt sarežģītākas operācijas izvēlei, lai samazinātu risku, ka problēma atgriežas.

Un tādos ļoti ielaistos gadījumos kā minētajai kundzei, kas jau bija ekstrēms piemērs, kur īkšķis ir ļoti deformēts, sevišķi, ja paciente ir gados, mēdz pievienoties īkšķa pamatnes nodilšana, jo locītava visu laiku tiek noslogota nepareizi. Un tad vienīgais kompromisa risinājums ir īkšķa pamatnes locītavu padarīt stīvu: īkšķi noliek tā, kā vajadzētu, un fiksē. Tas ir funkcionāli pilnīgi korekti – cilvēks var paiet, arī apavos ar nelielu papēdīti, un deformācija nekad neatgriežas. Bet, protams, kustības īkšķa pamatnes locītavā vairs nav iespējamas. Vecumdienās ar to pietiek, bet jaunākām sievietēm, protams, tā nav izvēles metode.

Kāpēc vieniem tas kauliņš sāp, bet citiem ne?

Grūti pateikt. Esmu redzējis ļoti izteiktas deformācijas, kas nav sāpīgas, un nelielas, kas ļoti izteikti sāp. Domāju, tas ir saistīts ar vairāk vai mazāk aktīvu dzīvesveidu, ar apavu izvēli. Ja ir liela slodze, piemēram, sportojot, vai uzvilkti nepiemēroti apavi, tad var sāpēt. Mēdz būt arī lēcienveida pasliktināšanās. Tie var sāpēt, kad deformācija progresē, un tad deformācijas attīstība var piebremzēties. Ar ko tas saistīts, grūti pateikt. Parasti korelē deformācijas pakāpe ar sāpju pakāpi – jo lielāka ir deformācija, jo vairāk sāp. Problēmas ir mehāniska rakstura – “kauliņu” spiež apavos, locītava ir pamežģījuma stāvoklī, proti, pirmais pirksts nedarbojas, kā vajag; tam līdzi nāk arī citas problēmas –var tikt veicināta mazo pirkstu deformācija, plakanās pēdas pasliktināšanās… Tāds domino efekts.

Vai jūs iesakāt cilvēkiem kā palīdzību sāpju gadījumā lietot pretsāpju zāles? Vai tomēr tā nav izeja?

Var lietot pretsāpju zāles. Samērīgi ar iemeslu, protams. Neilgā periodā akūtu sāpju laikā. Ar atrunu, ka nav citas, smagas veselības problēmas.

Vēl ir tā sauktās nakts ortozes – nakts fiksatori, kurus var uzlikt īkšķim, tie samazina sāpes un nesāp vismaz naktī. Ir tādas silikona starplikas, ko liek starp pirmo un otro pirkstu, tas palīdz tādā veidā, ka ir mazāks konflikts pirkstu starpā, kas var veicināt pat hroniskus ādas bojājumus, kad pirmā pirksta nags norīvē otrā pirksta ādu. Vēl var, protams, izvēlēties platākus apavus, kuros īkšķa locītavai ir vairāk vietas. Jo bieži vien ir tā, ka pati locītava sāp minimāli, bet vairāk sāp mīkstie audi virs locītavas – āda, gļotsomiņa.

Vai kauliņa deformācija ierosina vēl citas izmaiņas – mainās mugura, stāja, gaita?

Protams, ja cilvēkam sāp, mainās gaita. Cenšas svaru vairāk likt uz pēdas ārmalu, attiecīgi pēc tam pēda var sākt sāpēt citā vietā. Liela problēma ir tā, ka īkšķis, griežoties prom, pārstāj pildīt svarīgu funkciju – atsperšanos soļa pēdējā fāzē. Un, ja pirmais pirksts griežas prom, attiecīgi var griezties uz iekšu pati pēda – un liela slodze novirzās uz otro un trešo pleznas kaulu. Tas ar laiku var veicināt mazo pirkstu deformāciju, radīt tā sauktos āmurveida pirkstus.

Šī operācija, lai arī it kā skar “tikai” vienu kauliņu, patiesībā skaitoties sarežģīta un sastāv no vairākām mazām operācijām.

Tas, cik kompleksa ir operācija, atkarīgs no deformācijas. Ļoti bieži pēdai ir arī citas problēmas, kas vienlaikus jārisina, piemēram, tie paši āmurveida pirksti.  Faktiski pēda kā tāda mozaīka jāsaliek kopā no jauna.

Es teiktu tā: viens sarežģītības moments ir tas, ka ir jāpieņem iespējami pareizākais lēmums, kuru operāciju pielāgot katram konkrētam gadījumam.  Piemēram, ļoti vienkāršu operāciju īkšķim var realizēt pusstundā, 40 minūtēs. Savukārt, ja ir izteiktāka deformācija, operācijai ir vairāki etapi, kas var to būtiski paildzināt. Ja papildus īkšķim vēl jākoriģē arī mazo pirkstu deformācija un plakanā pēda, operācijas laiks tad var pagarināties vairākkārt.

Bet, ja, piemēram, sievietes pēdai ir neliela deformācija, kas viņai traucē tikai vizuāli, jūs iesakāt veikt šo operāciju? Vai jūsu izvēle vienmēr ir operācija?

Parasti tomēr atnāk cilvēki, kuriem ir sūdzības. Ļoti reti traucē tikai optika, tie, es teiktu, ir tikai kādi pieci procenti gadījumu.

Ja ir sūdzības un izteikti redzama deformācija, es parasti iesaku neatlikt un operēt, jo šāda deformācija gandrīz vienmēr ir progresējoša. Ja deformācija ir pirmās pakāpes un sūdzības nelielas, iesaku nogaidīt un taisīt speciālos pēdas vingrinājumus. Vērot deformācijas attīstību. Ja pēc pusgada, gada situācija nemainās un sūdzības ir minimālas, ar to var sadzīvot, var gaidīt un lemt brīdī, kad deformācija sāk progresēt. Un tad gan es iesaku operēt. Jo, protams, ķirurģijai ir riski, bet pie pirmās pakāpes deformācijas tie ir mazāki nekā riski, kas būs jau komplicētākai operācijai. Pieaug arī cilvēka vecums, līdz ar to rodas papildu veselības problēmas: cukura diabēts, asinsvadu problēmas utt.

Rezumējot – viegla deformācija, kas optiski neprogresē, var gaidīt. Var taisīt vingrinājumus, var izmantot visādas ortopēdiskas palīgierīces. Savukārt tad, ja deformācija ir izteikta un/vai progresē, tad es ieteiktu labāk ķirurģiski operēt ātrāk nekā ielaist.

Teicāt – vienmēr progresējoša deformācija. Ja tas ir iesācies, vienmēr turpinās?

Jā, tendence parasti ir, ka deformācija progresē. Tas var notikt ļoti lēni, var notikt ātri vai lēcienveidā, bet progresē. Ja pielāgo apavus un nav tik lielas slodzes, un nav arī tik ļoti izteikta ģenētiskā komponente, tas var notikt arī ļoti lēni. Bet parasti tās kā jebkuras deformācijas tomēr progresē.

Jūs Latvijā esat tikai pusotru gadu, līdz tam strādājāt Vācijā. Vai arī tur specializējāties pēdas ķirurģijā?

Sākumā es Vācijā centos veikt pēc iespējas plašāku operāciju spektru, bet pēdējos četrus piecus gadus nodarbojos pārsvarā ar pēdām. Vācijā nokārtoju arī speciālu pēdas ķirurga sertifikāciju.

Salīdzināšanai – pie mums šīs operācijas ir lētākas?

To nevar viennozīmīgi salīdzināt. Vācijā medicīnai ir tā sauktā valsts sistēma jeb valsts apdrošināšana, to var salīdzināt ar mūsu automašīnu OCTA – šī apdrošināšana visiem ir obligāta. Un ir privātā medicīna, kurā cilvēki brīvprātīgi iemaksā lielākas summas, bet par to tad viņiem ir pieejama ātrāka un ērtāka medicīna. Valsts sistēmā šīs operācijas ir lētākas, salīdzinot ar privāto medicīnu Latvijā, bet maksas operāciju cenas privātā slimnīcā Vācijā, protams, ir augstākas.

Šai operācijai nav vienkāršs un ir diezgan ilgs pēcoperācijas laiks.

Es teiktu, nav tik traki! Tas atkal atkarīgs no tā, cik sarežģīta bijusi operācija. To nosaka, pirmkārt, tas, cik ilgi vajadzīga atslodze kājai. Ja ir, teiksim, pirmās, otrās pakāpes deformācija, tad atkarībā no sāpēm es pat saku, ka var staigāt arī bez kādām palīgierīcēm, bez kruķiem, – tā uzmanīgi un pēdu slogojot, staigājot vairāk uz pēdas ārmalu, uz papēdi, bet principā drīkst pēdu slogot. Bet pie izteiktākas deformācijas mēnesis, pusotrs noteikti ir minimālas slodzes laiks. Ja deformācija nav ielaista, tas ir salīdzinoši ātri. Četras līdz sešas nedēļas jāvalkā speciāla kurpe, pēc tam, protams, izstrādā kustības, vajag iemācīties atkal normāli staigāt. Kādam ir tūska un sāpes 2–3 nedēļas, un ir cilvēki, kuriem tas ir ilgāk – divi vai pat trīs mēneši. Tomēr nevar teikt, ka ir ļoti sarežģīts atkopšanās posms. Pēc ceļa protezēšanas vai pat krusteniskās saites atveseļošanās gadījumā ir jāatkopjas tikpat ilgi, ja ne ilgāk.

Ko pēc šīs operācijas darīt nedrīkst?

Tieši pēc operācijas vajag rūpēties par brūci. Attiecīgi nevajadzētu iet vannā, brūcei jābūt sausai pirmo nedēļu vai divas, kamēr tā aizdzīst. Šajā laikā kāju vajag piesaudzēt, turēt vairāk uz augšu, lai tā nepiepampst. Nevajadzētu daudz staigāt, jo visam jāsadzīst. Ar speciālo kurpi vajag staigāt visu laiku, bez tās nedrīkstētu staigāt vispār.

Savukārt pēc tam vēlams iziet rehabilitāciju, lai pēdu iekustina, parāda vingrinājumus. Bet ilgākā perspektīvā nav nekādu ierobežojumu, pilnīgi nekādu. Operācija jau tāpēc tiek taisīta, lai cilvēks atgūst dzīves kvalitāti pilnībā.

Cilvēka spēkos vispār ir izvairīties no šīs deformācijas?

Ja runājam par laiku no pašas bērnības, tad jācenšas pēc iespējas vairāk staigāt basām kājām ārā, nevis tikai mājās pa gludu grīdu. Var veikt arī speciālus pēdas muskulatūru nostiprinošus vingrinājumus, kas nostiprina pēdu un samazina deformācijas attīstības ātrumu. Tos var parādīt fizioterapeits.

Par apaviem – atkal jāsaka par tiem augstpapēžu apaviem ar šauru purngalu, tie patiesi var veicināt deformāciju. Bet, kad deformācija jau ir attīstījusies, var turpināt veikt vingrinājumus, izvēlēties pietiekami platus apavus, lai samazinātu sāpes. Jau pieminēju ortozes, ko var likt pa nakti, silikona starplikas starp pirkstiem. Tas viss ir nopērkams medicīnas preču veikalos bez receptes. Tie, kas šīs preces tirgo, orientējas klāstā, redz, kāda ir cilvēka problēma, un var piedāvāt risinājumu. Taču realitāte rāda, ka cilvēki nelieto tās ilgstoši, jo tas ir ļoti traucējoši.

Teicāt, ka nevajag spriest pēc tā, ka kaimiņienei, redz, arī pēc operācijas kauliņš deformējās atkal no jauna. Kuros gadījumos tas tomēr var notikt atkal? Un kādos gadījumos ar vienu operāciju pietiks līdz mūža galam?

Ja izvēlas pareizo operācijas metodi un gadījums nav ļoti ielaists, un es pat teiktu, ka arī sarežģītus gadījumus pareizi operējot, var dabūt ļoti labu rezultātu.  Es negribētu tagad biedēt: ja ir ielaistāks gadījums, tad nevajadzētu operēt, jo tāpat būs slikti! Tā gluži nav. Nevar visus gadījumus mest vienā katlā, bet caurmērā es teiktu: izvēloties pareizo ārstēšanas metodi, neielaižot deformāciju un izejot pareizi visus atlabšanas etapus, deformācijas recidīva riski ir salīdzinoši nelieli.