“Es biju nobijies. Tā varēja būt mana pēdējā vizīte.” Austrim veica sarežģītu aknu transplantāciju
Austris Augusts ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kuram veiksmīgi veikta aknu transplantācija. Viņš intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par savu pieredzi, pārdzīvojot šo sarežģīto operāciju, kā arī izteica aicinājumu cilvēkiem aizdomāties par savu gatavību kļūt par orgānu donoriem pēc nāves, tādā veidā palīdzot citiem.
“Man bija nepieciešama aknu transplantācija tādēļ, ka man bija hroniski žultsvadu sašaurinājumi. Šī slimība joprojām netiek ārstēta, tai nav risinājuma.
Lai gan varam teikt, ka tās risinājums ir aknu transplantācija. Daktere teica: kamēr paša orgāns spēj pildīt savas funkcijas, viņa nerekomendēs kādam uzreiz gulties zem skalpeļa un piekrist transplantam.
Līdz 26 gadu vecumam dzīvoja ar savām aknām
Manā gadījumā orgāns spēja pietiekami labi darboties līdz 2016.gadam, kad man bija 26 gadi. Tā gada 1.decembrī man bija aknu transplantācija, kas norisinājās Igaunijā, Tartu Universitātes klīnikā.”
Neiedziļinoties detaļās, var teikt, ka operācija kopumā bija veiksmīga, Austris drīz atgriezās Latvijā un turpināja pilnvērtīgi dzīvot. “Lielos vilcienos mēs varam tā teikt. Paldies Dievam, viss ir labi, es esmu vesels, es dzīvoju, es priecājos par dzīvi, esmu pateicīgs visiem, kas iesaistījušies grūtībās, kurām man un manai ģimenei nācās iet cauri pirms vairākiem gadiem.”
Ja nebūtu donora orgāna, visticamāk, viņš vairs nebūtu starp dzīvajiem
Taču, ja Austrim tolaik nebūtu bijis pieejams donora orgāns un viņam netiktu veikta aknu pārstādīšana, viņš šodien, visticamāk, vairs nebūtu starp dzīvajiem. “Reāli domājot – nē, nebūtu. Tas nebūtu iespējams.”
Dažkārt ir iespējams, ka cilvēks turpina dzīvi bez kāda orgāna, piemēram, bez vienas nieres vai bez kādas ekstremitātes, piemēram, bez rokas, bet Austris nebūtu varējis dzīvot bez aknām. “Manā gadījumā tā nevarētu. Man jau tika konstatēta aknu ciroze. Cilvēks var dzīvot ar vienu nieri vai nieru mazspēju, bet nevar dzīvot bez aknām.”
“Aknas pilda ļoti, ļoti svarīgu funkciju. Varbūt citiem cilvēkiem šķiet, ka sirds ir būtiskākais orgāns, tomēr medicīna pati paskaidro, ka patiesībā aknas ir būtiskākās, jo tās filtrē un attīra asinis, palīdzot organismam saņemt skābekli tur, kur tas ir nepieciešams. Sirds pilda tikai asins pumpēšanas funkciju.”
Kāpēc tāds pārbaudījums?
Austris zināja stāstīt, ka viņa slimība nav iedzimta, jo citiem radiniekiem un senčiem viņa dzimtā nav bijušas tik smagas līdzīgas kaites. “Tā bija organisma izpausme, kā tas slikti reaģēja pats uz sevi.”
“Īsti neviens nevar iemeslus komentēt, bet katrā ziņā tas nebija nekas tāds, ko var dabūt, netīšām saaukstējoties.”
Nejauši atklāja aknu iekaisumu
Viņš ir ļoti pateicīgs Latvijas ārstiem, ar kuriem joprojām sazinās, konsultējas un pie kuriem dodas uz regulārām apsekošanām. “Tas viss sākās 2008.gadā, kad, man mācoties vidusskolā, kāda meitene saslima ar C hepatītu (tā saucamo Botkina slimību), un visiem, kas bijām saskarsmē ar viņu, nācās pārbaudīties, nodot asins analīzes, lai redzētu aknu rādītājus. Arī es to izdarīju, neko nenojaušot.
Izrādījās, ka man aknu rādītāji ir paaugstināti, kas liecināja par aknu iekaisumu. Tad tas viss lēnām attīstījās un turpinājās. Sākumā nebija aizdomu, ka tas varētu būt kaut kas tik nopietns, cik nopietni tas izvērtās 2016.gadā, kad saņēmu transplantu. Pakāpeniski 8 gadu laikā tas notika. Pāris gadu laikā tika konstatēta slimība.
Mēs sekojām līdzi ārstu norādījumiem, regulāri veicām dažādas pārbaudes, bija arī dažādas nelielas operācijas, procedūras, kurās paplašināja sašaurinājumus žultsvados. Bet tie bija tikai īslaicīgi risinājumi, lai pagarinātu iespēju dzīvot ar savu orgānu.
Ārste jau laicīgi brīdināja, ka vajadzēs aknu pārstādīšanu
Mans hepatologs, daktere Ieva Tolmane, kura joprojām ir mana ārstējošā ārste, kaut arī es neuzskatu sevi par slimu, jau laicīgi mani un mūsu ģimeni nolika fakta priekšā, ka būs nepieciešams aknu transplants: “Gatavojieties tam!” Tajā brīdī viņa necentās mūs iebiedēt, bet gan ļāva mums jau laikus sagatavoties tam, ka būs aknu transplantācija.
Laicīgais brīdinājums ļāva izvairīties no liela šoka. “Tas nebija šoks. 8 gadi ir diezgan ilgs laiks. Ir grūti pierast, ja izmaiņas notiek momentā, bet, ja tas notiek vairāku gadu garumā, ir vieglāk. Es jau lēnām sāku pierast pie visādiem simptomiem, kas bija saistīti ar šo slimību, ar ko es saskāros. Brīžiem es pat nepamanīju tos, kas liecināja, ka kaut kas nav kārtībā, bet citi cilvēki no malas to redzēja.”
Austris joprojām sazinās ar ārsti un informē viņu par saviem aknu rādītājiem un pašsajūtu. “Man nepieciešami imūnsupresanti, un viņa ir viena no ārstēm, kura spēj man tos izrakstīt.”
Operāciju sagaidīja ar pārdabisku mieru
Uzzinot, ka pienācis īstais brīdis aknu transplantācijai, viņš nebija pārsteigts un nobijies. “Arī mani vecāki, ģimene nebija ļoti izmisusi. Pārdabisks miers valdīja pār mums, ejot tam visam cauri.
Protams, bija savas grūtības. Nebija tā, ka mēs vienkārši nedomājām par tām. Nē, bija brīži, kad vairāk pārdzīvojām, bija brīži, kad mazāk pārdzīvojām, bet kopumā tiešām bija pārdabisks miers.”
Tā kā daktere jau laicīgi bija brīdinājusi par transplanta nepieciešamību, ģimene bija sagatavota.
Nobijās, ka tā varēja būt pēdējā vizīte Tartu
“Protams, tajā dienā, kad man piezvanīja no Igaunijas un pateica, ka man ir jābrauc šodien, tagad un tūlīt, ka dažu stundu laikā man jau ir jābūt tur, es tad negribēju braukt. Es biju nobijies, jo nezināju, kas un kā būs. Tā varēja būt mana pēdējā vizīte Tartu. Bet kopumā ielikām to visu Dieva rokās. No savas puses izdarījām visu iespējamo, bet par pārējo parūpējās Dievs.”
Tuvojoties brīdim, kad bija jāveic aknu pārstādīšana, Austrim bija vienošanās ar ķirurgu, ka viņš dzīvos mājās un gaidīs zvanu no Igaunijas. Līdz Tartu bija jābrauc 3-5 stundas. “Tas bija pietiekams laika termiņš, kurā es varēju ierasties, ja orgāns tiktu atrasts. Mēs vienojāmies, ka es esmu mājās un tad, kad atrodas orgāns, viņi man paziņo, un es jau esmu gatavs doties uz Igauniju.”
Motociklists tik viegli nevar kļūt par donoru
Stāstot par orgānu donoriem, Austris vērsa uzmanību uz kādu izplatītu mītu. “Ir cilvēki, kas uzskata motociklistus par donoriem. Tas ir ļoti liels mīts. Tā īsti nav patiesība.
Lai cilvēks tiešām būtu uzskatāms par derīgu donora materiālu, viņam jau iepriekš ir jābūt mediķu uzraudzībā. Praktiski tas nozīmē to, ka cilvēks jau atrodas slimnīcā un mediķi ilgstoši ir viņu izsekojuši un pārliecinājušies par to, vai kāds no šī cilvēka orgāniem būtu derīgs kļūt par donoru.
Sarežģītas pārbaudes, lai kļūtu par orgānu donoru
Pat tad, ja cilvēks ir oficiāli atzīmējis, ka vēlas kļūt par orgānu donoru, bet, ja viņš mirst, guļot mājās vai citur ārpus slimnīcas, viņu neviens neapstiprinās kā donoru kādam citam. Ir ļoti, ļoti daudz un dažādas sarežģītas pārbaudes, kas pirms tam ir jāveic.
Ir sistēma, kurai jāiziet cauri, lai cilvēku un orgānu varētu uzskatīt par tādu, ko mediķi varētu pārstādīt kādam citam. Process ir ļoti, ļoti sarežģīts. Es gaidīju rindā mēnesi, lai saņemtu orgānu. Tas bija brīnums! Nav tā, ka vienam dodam, bet otram – nē.
Tik vienkārši tas nav!
Ir ļoti daudz aspektu, kurus ņem vērā, piemēram, asinsgrupu, cilvēka garumu u.c. Es esmu neliela augums, un tas nozīmē, ka 2 metru gara cilvēka orgānam manā ķermenī vienkārši nebūs vietas.”
“Ir ļoti daudz un dažādas nianses, kas ir ļoti būtiskas, lai orgāns tiešām derētu kādam,” Austris teica un piebilda, ka nav gluži tā, ka cilvēks var vienkārši izteikt savu gribu, ka pēc nāves vēlas kļūt par orgānu donoru, un tas uzreiz un noteikti notiks. “Tik vienkārši tas tiešām nav!”
Viņš arī akcentēja: lai cilvēku uzskatītu par potenciālu donoru, viņa nāves cēlonim ir jābūt smadzeņu nāvei. Ja tiešām notiek smadzeņu nāve un šis pacients atrodas slimnīcā, tad viņš var tikt uzskatīts par potenciālu donoru kādam citam.
Noteikti pajautā pašam slimniekam vai viņa tuviniekiem
Stāstot par piemērotu donoru atrašanu, Austris norādīja, ka pie smagas slimības gultas guļoša pacienta tuviniekiem var pienākt mediķi un pavaicāt, vai viņu radinieks ir izteicis savu gribu šajā jautājumā. Protams, pirms tam mediķiem jāveic izmeklējumi, lai pārliecinātos, vai pacients vispār varētu kļūt par orgānu donoru.
“Ja cilvēks nav paspējis izteikt savu gribu, šo jautājumu uzdod viņa līdzcilvēkiem.” Lai šādās situācijās būtu vieglāk atbildēt uz mediķu uzdotajiem jautājumiem, Austris aicināja ģimenes locekļus savstarpējās sarunās pārrunāt šādu iespēju. Ir svarīgi, lai līdzcilvēki zina par mūsu nostāju šajā jautājumā, jo tad vajadzības gadījumā var ātri informēt mediķus par to.
Ja varētu, labprāt palīdzētu arī kādam citam
Austris pats nevar kļūt par donoru kādam citam, jo viņam ir aknu slimība, bet viņa vecāki ir izdarījuši atzīmi par to, ka viņu orgānus pēc nāves var izmantot, lai uzlabotu un paildzinātu kāda cita cilvēka dzīvi.
Debesīm cilvēku orgāni nav nepieciešami
Sarunas noslēgumā Austris atminējās Igaunijas klīnikā izlasītos vārdus, ar kuriem vēlējās padalīties plašāk. “Mani joprojām iedvesmo uz Igaunijas ķirurga biroja ledusskapja izlasītie vārdi. Uz ledusskapja bija vienkārša uzlīme angļu valodā. Tulkojot latviski, tur bija rakstīts: “Debesīm jūsu orgāni nav nepieciešami, tāpēc atstājiet tos šeit, uz zemes.””
Šo vārdu zemteksts ir aicinājums cilvēkiem piekrist kļūt par orgānu donoriem un izteikt savu gribu šajā jautājumā arī oficiāli. “Tas tiešām var mainīt kāda cilvēka dzīvi. Ja mēs skatāmies uz kaut ko tik nopietnu, kāda ir transplantācija un dzīve, tad cilvēkiem, kuriem ir nepieciešams transplants un kuri ir nonākuši šādās veselības grūtībās, dzīves turpinājumam tiek uzlikta naudas zīme, cenu zīme. Tas izmaksā kaut ko.
Tas tiešām var kādam ļoti palīdzēt
Bet viens ir izmaksas. Otrs aspekts ir cilvēka spēja līdz tam nonākt, tas, ka viņam ir nepieciešams reāls orgāns, kas spētu viņa mūžu pagarināt.
Austris aicināja ļaudis pārdomāt un izteikt savu nostāju jautājumā par orgānu donoriem pēc nāves. “Tas tiešām var kādam ļoti palīdzēt!”
Šeit var izlasīt plašāku informāciju, kas jādara, lai būtu iespēja kļūt par orgānu donoru.
