Viena lieta, ko leģendārs ārsts iesaka sākt darīt visiem bez izņēmuma! Intervija ar Andreju Peredistiju

Vai cilvēki tagad vairāk rūpējas par savu veselību?

Nekas nav mainījies. Vairāk rūpējas tie, kam ir apdrošināšanas polises, viņi nāk arī tad, kad nekā nopietna nav, bet tie ir apmēram 10 procenti. Jauni, aktīvi cilvēki, informēti, daudz lasījuši un arī salasījušies. Arī tie, kuru radiniekiem kaut kas nopietns noticis, mēdz to ekstrapolēt uz sevi.

Tagad ir kādas jaunas modernās kaites?

Nav. Onkoloģija vienmēr ir bijusi tāda, par ko cilvēkiem sevī ir aizdomas, bet tas ir normāli un pareizi. Ja par to cilvēkam ir kaut kādas aizdomas, tad labāk pārbaudīties. Nevis domāt “gan jau būs labi” un nonākt ļoti nepatīkamā situācijā.

Bet no tiem, kas nāk sportiski un jauni, lielākajai daļai ir pārslodzes. Par daudz skrien, par daudz lec. Pārāk intensīvi. Tagad krosfits ir diezgan populārs pasākums. Tie, kas ar to nodarbojas, izskatās labi attīstīti un spēcīgi, bet lielai daļai ir problēmas, īpaši tad, kad cilvēks vecāks paliek. Ar audiem ir problēmas – tie netur to slodzi, ko cilvēks piedāvā.

Kas tad cilvēka ķermenim ir labākais – ārstnieciskā vingrošana?

Fizioterapijai, manuprāt, ir liela nākotne. Latvijā fizioterapeitu ir daudz, pie mums ORTO klīnikā vien vairāk nekā trīsdesmit. Nobukot ir ļoti vienkārši. Pacienti pēc operācijām, uz rehabilitāciju un tādi, kam tas iepatīkas divas reizes nedēļā, – tādu ir ļoti daudz. Fizioterapija ir ļoti labs veids, kā sevi motivēt: pirmkārt, tu esi samaksājis, otrkārt, ir atbildība fizioterapeita priekšā, un vēl tev cilvēks saka priekšā, ko darīt, nav pat lieku reizi jāsasprindzina smadzenes – seko ieteikumiem un dari! Pusgads paiet, un saproti, ka pilnīgi citādi jūties.

Neesat šajā ziņā kā kurpnieks bez kurpēm?

Es pats vingroju katru dienu 40 minūtes obligāti. Mājās no rītiem. Muguras sāpes motivē – ja nevingro, tad sāp.

Sākāt tad, kad sāka sāpēt?

Kādreiz man ar muguru bija ļoti lielas problēmas, tad tā intensīvi arī sāku vingrot. Diezgan daudz esmu nodarbojies ar sportu, paliekot vecāks, sapratu, ka daudz ko vairs nevaru izdarīt kā agrāk. Tagad nedaru to, ko agrāk, bet pietiekami labi jūtos ikdienā. Nav problēmu, sēžot mašīnā, kā bija kādreiz. Tiem, kam sāp mugura, nav jāmeklē brīnumzāles, vienkārši regulāri jākopj savs ķermenis.

Nekad nav par vēlu sākt?

Nekad. Mani vecāki sāka vēlu, es viņus ļoti aģitēju, un viņi joprojām iet uz fizioterapiju. Viņiem ir astoņdesmit. Mammai gan bija insults, bet viņa vingro trīs reizes nedēļā obligāti! Tas palīdz ķermenim noturēties, palīdz līdz pēdējam. Un ir tomēr labi, ja dzīves nogalē neesi sabrucis.

Kādas operācijas veicat visbiežāk?

Ceļu locītavas, endoskopiskās operācijas. Vidējā vecuma cilvēkiem ap 50 tās ir artroskopiskās operācijas. Vēl endoprotezēšana – ceļu locītavas un gūžas locītavas maiņas operācijas.

Ko šie cilvēki darījuši nepareizi?

Tā pat nav viņu vaina. Ja cilvēks ir guvis traumu un tāpēc noplīsusi saite vai cīpsla, tā ir traumas vaina. Bet ļoti liela daļa ir deģeneratīvās problēmas, tās pienāk līdz ar vecumu. Lielai daļai, kam ir ar vecumu saistītas problēmas, tās nav obligāti ārstējamas ķirurģiski, tas, piemēram, attiecas uz tiem pašiem meniskiem. Vārds “menisks” cilvēkiem parasti uzreiz asociējas ar operāciju. Bet pēdējos desmit gados šis koncepts ir diezgan strikti mainījies, un es esmu viens no tiem, kas to proponē Latvijā. Domāju, ka liela daļa pacientu, kam ir bojāti meniski, ir ārstējami konservatīvi: nav jālien iekšā celī, nav jāmēģina salabot to, ko sabojājusi daba. Ja nu vienīgi tad, ja tas rada nopietnas mehāniskas problēmas, piemēram, locītava ķeras vai lec ārā, runājot konkrēti par menisku.

Kā tad to ārstēt?

Bieži vien nav jādara nekas. Dabai ir diezgan lieli resursi, ķermenis prot pielāgoties un atrisināt daudzas problēmas, kas tajā notiek, bez mūsu iejaukšanās. Cilvēkam liekas, ja sāp un viņš nerīkosies intensīvi, tad viss būs ļoti slikti. Domāju, ka lielākā daļa to, kam deģeneratīvi ir plīsuši meniski, nemaz nezina, ka viņiem tādi meniski ir! Ja paņemsim 1000 cilvēkus vecumā no 35 līdz 50 un uztaisīsim viņiem magnētisko rezonansi, domāju, kādiem 70 % būs bojāti meniski. Viņi par tiem neko nebūs dzirdējuši. Ar saplēstu menisku var dzīvot un neko nejust. Ar daudzām citām lietām ir tāpat.

Ar gadiem viss cilvēkā mainās. Vienmēr saku pacientiem, kas prasa, kāpēc tā: paskatieties spogulī! Cilvēki cīnās ar vecumu.

Kāds no uztura bagātinātājiem palīdz jūsu jomā? Glikozamīni, hondroitīni?

Domāju, nevajag to visu pilnīgi noliegt, tā atņemot cilvēkam cerību, ka ir kaut kas tāds, kas brīnumaini palīdz. Neviens no mums, ne tie, kas ir pret šādiem uztura bagātinātājiem, ne tie, kas ir par, nevar pierādīt, vai tas tiešām strādā. Līdz šim brīdim neviens pētījums to nav pierādījis. Lielākā daļa no tiem ir komerciāli pētījumi, kuri nav randomizēti, un to ticamības pakāpe ir stipri zema. Taču aptiekās ir pilni plaukti, cilvēki pērk, jo uz kastītes uzzīmēts celis vai cita locītava un rakstīts, ka skrimslis atjaunojas pusgada laikā. Visas tās vielas, kas nopērkamas aptiekās, principā nav sliktas, tās ir vajadzīgas mūsu ķermenim.

Esam 2. kursā mācījušies bioķīmiju, atceramies, kādas vielas ir vajadzīgas, lai ķermeni vispār būvētu un uzturētu normālā stāvoklī. Teikšu tā – mēs varam noliegt, ka tas strādā, mēs varam apstiprināt, ka tas strādā, bet katram cilvēkam pašam ir jāpieņem lēmums. Ja man, teiksim, jautā, vai ir vērts lietot uztura bagātinātājus, man vispirms jāpaskatās uz cilvēku – kas viņš tāds ir, ko dara, kā izskatās, cik viņam gadu –, tas ir būtiski. Astoņdesmit gados pēkšņi sākt lietot uztura bagātinātājus – tā ir izmesta nauda. Labāk sākt vingrot!

Viens cilvēks saka: “Es jau lietoju, bet nekas labāk nekļūst…” Pienāk klāt cits: “Es sāku lietot, man pēc nedēļas pārgāja, tagad viss ideāli!” Mans absolūti intuitīvais viedoklis, kas balstās uz novērojumiem, – noliegt to pilnībā nevajadzētu. Ja cilvēks nav pārliecināts par savu dienas racionu, ēdienkartes kvalitāti – arī populāru diētu, gavēņu dēļ tajā var nebūt pietiekami glikozamīna un hondroitīna –, nav nekas slikts lietot šos preparātus.

Bet es vienmēr saku, ka pirmajā vietā ir vingrošana. Nav jēgas barot savu ķermeni – savus muskuļus, saites un cīpslas – ar labām vielām, ja tas vispār nav pieradis strādāt.

Saprotu, ka neesat operāciju piekritējs… Kad tomēr noteikti ir vajadzīga operācija?

Es esmu operāciju piekritējs, jo esmu ķirurgs! (Smejas.) Man patīk operēt. Tas ir mans darbs. Bet ne tik daudz “priekš maizes”, man patīk pats process, jo esmu iemācījies tiktāl darīt to labi, ka jau viegli varu gūt labu rezultātu, man nav jāmokās. Nav iepriekš diennakti jāsēž un jālasa grāmatas, lai to izdarītu. Protams, ir arī sarežģītāki gadījumi.

Ir ļoti daudz gadījumu, kad nevar iztikt bez operācijas. Teiksim, bojātas krusteniskās saites, bojāti meniski, bet tā, ka rada problēmas. Vai ja cilvēks ir jauns un jau ir skrimšļu defekti. Nodilušas ceļa locītavas, nodilušas gūžas locītavas – tad jādarbojas ķirurģiski, tur nav variantu. Mums ļoti daudzi cilvēki cieš līdz pēdējam, jo kāds viņam ir izstāstījis, ka kādam citam pēc operācijas nav bijis labi, un viņi baidās. Bet nekas tik labi nemotivē kā sāpes – ja cilvēkam ir reālas sāpes un ir pamatojums tam visam, bieži tas ir ķirurģiski ārstējams. Ne vienmēr mēs arī varam palīdzēt. Situācijās, kad viss jau tiktāl sabrucis… Bet tad cilvēks parasti jau ir guļošs, stipri vecs.

Sabrucis vai nodilis – kā pareizāk?

No sākuma dilst, pēc tam sabrūk. Ja runa ir par celi, gūžu vai kādu citu locītavu, kur ir iestājusies nopietna artroze, sākotnēji tas ir viegls, neliels nodilums. Daudzi cilvēki nāk novēroties gadiem, kamēr beigās saka: viss, es vairs nevaru… Tad redzam, kā tas celis lēnām, lēnām sākumā dilst, tad pazūd skrimslis, tad sāk bojāties kauls, tad tas deformējas, un tad locītava sabrūk.

Tas viss notiek ar sāpēm. Mēs esam iemācījušies ar tām sadzīvot, kas arī nav labi, lietojot visādus pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļus, izmantojot papildu ierīces, ar kurām pārvietoties, mazāk balstoties uz bojāto ķermeņa daļu. Ja locītava ir sākusi dilt, cilvēki gan ir iemācījušies ar to sadzīvot, piebremzēt šo procesu, bet pilnībā to izārstēt nav iespējams. Finišs ir tāds, ka locītava tiek izņemta ārā un vietā ielikta jauna. Tehnoloģijas šobrīd ir tādas, ka principā gadu pēc operācijas cilvēks vairs nevar sajust starpību starp veselo un slimo pusi. Īpaši, ja runājam par gūžas locītavu. Celim vēl ir kaut kādas nianses, bet arī to, ja cilvēks nav kāds supersportists, nejutīs vispār.

Tas kauliņš, kas izaug pēdai, – tā ir locītava? Tās operācijas arī jūs taisāt?

Tur ir iesaistīta locītava, jā. Es šīs operācijas netaisu, mums ir dakteris Juris Brūklis, kas to dara. Ļoti labs speciālists, pabeidza rezidentūru Latvijā, bet aizbrauca uz Vāciju, kur 10–12 gadus strādāja privātā slimnīcā, nodarbojās ar pēdu. Tagad gadu strādā pie mums.

Tas ir katrai otrai sievietei…

Katrai otrai tomēr nav. Un vīriešiem vispār stipri reti.

No kā tas kauliņš deformējas?

Pēdai ir tik daudz locītavu, un ir viena ļoti svarīga locītava, kura, ar laiku kļūstot nestabila, veicina šādas deformācijas veidošanos. Faktiski tur bieži vien nekas neizaug, vienkārši pleznas kauls izlien ārā. 

Tas jau arī sāp.

Ne visiem. Lielākajai daļai nesāp. Sāp, kad locītava sāk dilt, tad sāp.

Tā ir viegla operācija?

Nē, tā ir ļoti sarežģīta operācija. Gūžas locītavu nomainīt ir vieglāk nekā tādu pēdu izoperēt.

Sarežģīta ir pati operācija vai atlabšanas process?

Gan operācija, gan arī atlabšanas periods. Ir situācijas, kad tas ļoti ātri notiek, bet pie lielām deformācijām bieži vien pēdai uztaisi vienā reizē līdz 10 operācijām, tik daudz locītavas ir jāapmaina. Jo pēda ir kā mozaīka: saliec vienā vietā, mainās citā vietā, un tev tas viss ir jāzina jau iepriekš. Tad ir jāsāk cīpslas pagarināt, saīsināt, kauliņu formu mainīt, zāģējot, skrūvējot, saliekot kopā pēdu tā, ka pilnīgi citādi izskatās. Cilvēkam jau vienkārši ir svarīgi, lai tā pēda būtu taisna. Lai tā kauliņa nebūtu, lai pirksts skatītos uz priekšu – un viss! Bet, lai to panāktu, nepietiek ar to, ka saliec kaulus kaut kā citādāk, tur jau arī visi mīkstie audi uzreiz mainās.

Un visas šīs operācijas taisa vienā reizē – viena lielā operācija sastāv no daudzām mazām. Gūžas locītavu maina vidēji stundas laikā, pat mazāk, bet tādu pēdu var divas trīs stundas operēt! Tā ir nopietna operācija.

Jūs neteicāt, ka gūžas maiņa būtu biežākā. Bet šķiet, ka visi par gūžām sūdzas…

ORTO klīnikā noteikti vairāk ir endoskopiskās operācijas. Taisām vairāk par 3000 operācijām gadā, no tām kādi 25 %, pat 30 % ir endoskopiskās un meniska operācijas, saišu operācijas ceļa locītavā. Viss pārējais ir pleci, ceļi, gūžas. Ir arī traumas – nav tik daudz, jo akūtus pacientus pie mums neved, bet ir arī tādi, kas ieguļas kādā no Latvijas slimnīcām, bet tad prasa, lai mēs viņus paņemam.

Vai arī jūsu jomā notiek pacientu pašārstēšanās?

Pie mums ir daudzas diagnozes, ko cilvēki paši ārstē. Piemēram, “tenisa elkonis” – sāp elkonis. Un tādu pacientu ir ļoti daudz.

Ko dara – silda, karsē?

Nu, cilvēki visu ko dara: ortozes pērk, palasa par tabletēm, teipus līmē. Paskatās jūtubā un līmē teipus.

Tas ir slikti?

Domāju, ka tas ir normāli. Klausieties, ir 21. gadsimts, informācijas – pāri galvai! Pie manis atnāk cilvēks ar jau gatavu diagnozi – pārliecināties, ka viņam ir taisnība. Vajag eksperta viedokli, vai tiešām tas tā ir. Ja tā ir primitīva, bieži sastopama problēma, internetā ir tūkstotis rakstu par tādām tēmām. Tie, kas ar datora pelēm strādā, kam elkonis sāp, zināt cik daudz pie manis tādu nāk? Cilvēki, kam neko daudz es nevaru palīdzēt, jo viss, kas viņam jāizdara, ir – jāpārtrauc lietot datora peli! Uz kādu laiku tas būtu risinājums. Bet neviens nav gatavs tāda “nieka” dēļ nestrādāt. Kaut pēc būtības cilvēkam ir pilnīgas tiesības paņemt slimības lapu un nestrādāt. Vai mainīt darba veidu.

Ja par tenisa elkoni, tenisa elkonis ir cīpslas iekaisums; cīpsla, kuras muskulis ir tas, kas kontrolē mikrokustības. Ja tu visu laiku esi nodarbinājis to visas dienas garumā – astoņas stundas, teiksim, VIDā sēž ierēdnis, katru dienu pilda tabulas –, tad beigās viņam tas elkonis cieš tikpat daudz, cik katru dienu hanteles cilājot. Tie paši kauliņi.

Visi taču zina, ka var joda tīkliņu uzzīmēt virsū (smejas.)

Ko var uzzīmēt?

Joda tīkliņu. Padomju laikos vecie cilvēki stāstīja un arī pie manis nāk ar to. Uzzīmē ar joda tinktūru tādu režģi uz ādas… Es nezinu, kāpēc.

Kādas vēl dīvainas pašārstēšanās metodes?

Man bija viena ļoti skaista fotogrāfija: pie manis bija ieradusies paciente, kura bija saglabājusi iepakojumus no visām ziedēm, ko bija lietojusi. Bija nodilis celis, vienkārši beigts. Tā vietā, lai dienā izdzertu vienu pretiekaisuma tableti un tā atvieglotu savu dzīvi, viņa tur visu laiku kaut ko zieķēja virsū. Tā kā viņa dzīvoja mūsu valsts austrumu pusē, viņai no Baltkrievijas un Krievijas veda visādas ziedes. Tie nosaukumi… Lasi un saproti, ko nozīmē mārketings! Haizivs skrimslis, bebru dziedzeri… Un starp tām visām kastītēm bija viena Voltaren Emulgel. Palūdzu, lai viņa saliek visas rindiņā, es nofotografēju un tad pajautāju, kurš no šiem visiem preparātiem palīdz vislabāk. Tas bija kaut kāds haizivs skrimšļu preparāts. Voltarēns tas noteikti nebija…

Par lokālajiem pretiekaisuma līdzekļiem arī ir ļoti interesanti. Savā pieņemšanā es vispirms saprotu, kas ir par problēmu, tad mēģinu nolasīt nelielu lekciju par anatomiju, lai cilvēks saprot, par ko mēs runājam. Man ir kolēģi, kas vispār daudz nerunā, un man arī reizēm rodas tāds iespaids, ka var to mierīgi nedarīt. Jo cilvēks klausās, klausās, un, ejot projām, viņam tāpat vienīgais jautājums ir: “Un ko var pasmērēt?” Tu viņam esi nozīmējis terapiju, izklāstījis lietas būtību, pateicis, ka jāuztaisa tādi un tādi izmeklējumi, bet viņš – nu kā tad tā, jūs man nevienu ziedi neesat izrakstījis?!

No lokālajiem ārstēšanas līdzekļiem viena daļa ir pilnīgs blefs, piemēram, glikozamīnu smērēt uz ādas… Murgs kaut kāds! Vienkārši nesaprotu. Pasaulē vispopulārākās ir pretiekaisuma zāles. Daudzām zālēm ir tā – iedzer pustabletīti, un tev nekas nesāp. Jūs teicāt, ka stīva pamostaties no rīta, – tā ir tā ķermeņa vecuma deģenerācija, es arī stīvs pamostos no rīta.

Caurmērā 35 gados cilvēks šo sāk pamanīt. Kāds, kāpjot pa kāpnēm lejā, kāds citā situācijā. Cilvēki ir dažādi. Ir cilvēki, kam gūžas ir nomainītas jau 40 gados, citiem maina 75–80 gados. Vīriešiem biežāk nekā sievietēm gūžas tiek nomainītas jau vecumā no 40 līdz 50, vienkārši nodilst, nolietojas.

Par audu bioloģiju un tās teorijām līdz rītam varam runāt – kāpēc tas notiek, kāpēc tas viss tā ir. Bet teorijas ir, un, domāju, lielā mērā tās ir patiesas. Bet par rīta stīvumu runājot: tu iedzer tādu tableti vakarā, un pamosties kā jauns puika. Neiesaku tās dzert katram, bet, ja cilvēkam ir problēmas ar locītavām, ar muguru, viņam mājas aptieciņā šiem medikamentiem ir jābūt. Ibumetīns vai ibuprofēns, kas ir klasiskās bezrecepšu pretsāpju zāles, strādās 4–6 stundas, bet tie medikamenti – viņi dod ilgāku efektu. Tas stīvums un sāpes ir saistīts ar iekaisumu audos, nekas cits tas nav. Un iekaisums ir jāārstē.

Viena liela daļa šo cilvēku ir reimatologu kompetencē. Ir tik daudz visādu saistāmu slimību. Cilvēks jau ir tāda diezgan trausla būtne.

Ir kaut kas no dabas vielām, kuru iedarbībai ticat?

Domāju, ka ir. Bet jāsaprot, ka ar barību principā saņemam visas vielas, kas ķermenim nepieciešamas. Cits jautājums, vai pietiekamā daudzumā. Mīts par to, ka, ja tev dilst locītava, ir jāēd skrimšļi – nu, tad pēc analoģijas, ja tev ir slikta āda, tev ir jāēd āda vai kā? Tā tas nestrādā. Viss, kas nonāk organismā, tiek sadalīts ogļhidrātos, olbaltumos un taukos. Nu, nav katru dienu jāēd buljons! Amerikā vispār zupas neēd, viņu vienīgā zupa ir tomātu zupa. Mums, lai kādus tik skrimšļu novārījumus ēdam, slimu locītavu skaits ir tāds pats kā viņiem.

Man liekas, viss ir daudz vienkāršāk: ir jādzīvo, jābauda dzīve – tas ir svarīgākais. Ja runājam no balsta aparāta viedokļa, tas ir jākopj. Tas ir jāmīl – nevar pret savu ķermeni izturēties kā pret mašīnu, kuru rīt pārdosi. Mašīnu citreiz kopjam vairāk nekā savu ķermeni, un tas ir briesmīgi.

Konsultācija bieži beidzas ar to, ka es saku: saņemies! Tev pat nekas īpašs nav jādara. Vienkārši sāc ēst mazāk – vienalga, ko tu ēd, bet ēd mazāk! Neēd starp ēdienreizēm, ēd trīsreiz, divreiz dienā – ar to pietiek. Un mēreni vingro.

Vēl izplatīta lieta – artrīts. Arī jūsu kompetence?

Artrīts ir visaptverošs jēdziens – locītavu iekaisums. Locītava var iekaist tad, kad ir bojāts menisks; var būt iekaisums, kad ir artroze – locītava sākusi dilt; var būt rematoīdais artrīts – tā ir sistēmiska saslimšana; var būt psoriātiskais artrīts; var būt podagrisks artrīts. Tās slimības, kas izraisa artrītus, ir ļoti daudz.

Vienalga, kas to ir izraisījis, pirmkārt, cilvēkam nozīmē pretiekaisuma zāles, ko var ievadīt dažādos veidos, sākot ar ziedēm, beidzot ar injekcijām locītavās, ko sauc par blokādēm.

Ir uz šīm kaitēm predisponēti cilvēki? Tā ir iedzimtība?

Jā. Tā ir ģenētika. Un nav tā, ka tas būtu “iedzimts no kāda”, tu tāds esi. Tavs kods ir tāds, nevis savādāks. Pirmkārt, cilvēki ir sākuši dzīvot ilgāk, stipri ilgāk. Cilvēki ir iemācījušies tikt galā ar nopietnām traumām – vairs nav tā, ka banāls potītes lūzums var kļūt fatāls, jo cilvēks nomirst no tā, ka viņam ir trombs kājā. Protam visu to ārstēt, pat nerunājot par kardioloģiju un tādām nozarēm. Runājot par balsta aparātu, mēs varam stiķēt tur daudz – man ir cilvēki, kuriem nomainītas četras, sešas locītavas. Un nepateiksi, ka tas tā ir! To dara nevis tāpēc, ka sāp, bet tāpēc, ka tas viss viņam sabrūk kaut kādu iemeslu dēļ. Un tie iemesli ir dažādi.

Bet es joprojām esmu par to pašu vingrošanu. Skaidrs, ka ir nodilusi locītava, bet ir cilvēki ar tik nodilušām locītavām, kuri ar tām perfekti sadzīvo! Un ilgu laiku! Līdz es saku – klausieties, kāja jau ir tiktāl deformējusies, ka vajag nomainīt locītavu, pat ja jums liekas, ka tā nesāp. Ir cilvēki ar nodilušām locītavām, kuri kalnos kāpj ar smagām mugursomām, nokāpj arī lejā, iztur milzīgas slodzes! Pārsvarā tie ir vīrieši ar tādiem baigi cietiem kauliem, kuriem skrimšļu vairs nav, bet viņš arī sāpes nejūt, iet un viss.

Sievietēm viena liela daļa problēmu ir osteoporozes, tās dod papildu problēmas. Arī asinsrites problēmas ietekmē, jo viss ir asinsvados.

Kā jūs uzskatāt, kad sākas vecums?

Ir divu veidu vecumi: fiziskais un mentālais. Viena daļa atnāk 30 gados jau tik veci… Vai 50 gados tik veci, ka par daudz veci! Un ir tādi, kas 65 gados ir jauni, slēpo utt. Bet ķermenis noteikti sāk degradēt jau pēc 30 gadiem. Novēroju pacientus, kam 35 gados jau ir padilušas locītavas… Bet tad viss, es domāju, atkarīgs no tā, cik tas cilvēks to savu kastīti, kurā ir viņa smadzenes, lieto un cik savu ķermeni mīl. Cik daudz un cik labi viņš to kopj. Lielākā daļa to nedara.

Bet principā man šobrīd 70 gadi – tas ir jauns cilvēks. Protams, kādā brīdī cilvēkam vienkārši izsīkst resurss, viņam neatjaunojas ķermenis. Skaidrs, ja tu redzi deviņdesmitgadīgu cilvēku, kuram muskuļu vairs nav, vieni kauli, viņš nevar daudz ieēst, barības vielas vairs neuzsūcas, tu liksi viņam no rīta vingrot? Nu, nē.

Bet es visus aģitēju sākt vingrot jau 30–35 gadu vecumā. Mēreni, nepārspīlējot. Jābūt rutīnai, tāpat kā no rīta un vakarā tīrīt zobus. Lai tās ir 20 minūtes, bet – regulāri.

Vai var teikt, ka nodilšana ir arī no sporta, pārāk kustīgas dzīves?

Nodilšana notiek tikai novecošanas procesa dēļ. Lielākoties. Sports… Nē, nē, ne no skriešanas, pat ne no maratona nekas nenodilst. Ir sporta veidi, kuros ir pārslodzes: riteņbraukšana, kur traucas pāri simt kilometriem ar milzīgām slodzēm, tur jau sirds nodilst, nevis locītavas! Tu tā izmanto savu dzinēju, ka tas tiek vienkārši nokauts! Lielai daļai, domāju, ir tādas problēmas. Futbolistiem ir pārslodzes apakšējās ekstremitātēs, cīpslas plīst, pārslogojas, visu laiku iekaist – katram sportam ir savas raksturīgas kaites.

Bet mans absolūts viedoklis un pārliecība, ka profesionāls sports no bērnības, īpaši tagad, kad piecos gados viņam jau ir par vēlu un tāpēc jāsāk jau četros gados spēlēt tenisu… Tas nav normāli!  Ja bērnam 5–7 gados jau piecreiz nedēļā ir fiziskie treniņi, bet ķermenis taču vēl aug… Tad viņi nāk un sūdzas par sāpēm – sāp pārsvarā locītavas, ap locītavām, tās vietas, kur vēl nav slēgušās augšanas zonas –, tās tiek pārslogotas, bojātas utt. Nepietiek ar to, ka tev ir ļoti labi muskuļi, skelets sāk lēnām norādīt – klausies, man pietiek, es vairs nevaru izturēt! Ir tādi sporta veidi, piemēram, motokross, kur visu laiku jātrenējas, ir jābūt ļoti labam, lai kaut ko sasniegtu. No tā visa pūļa, kas tur brauc, varbūt viens izsitas. Pārējie lūst katru gadu. Ir tādi bērni, kam līdz 18 gadiem ir jau 15 operācijas uztaisītas.

Krīt, lauž, plēš… Bet tā ir vecāku izvēle. Tāpat kā bērnam 3. klasē pasaka – tu būsi baletdejotājs vai baletdejotāja! Ved uz horeogrāfijas skolu, viņš iestājas, mācās, varbūt arī kļūst par baletdejotāju… Pats nezinādams, vai to grib.

Mans brālis ir beidzis šo skolu. Tas bija mammas sapnis, ka viens no dēliem kļūst par baletdejotāju. Labi, ka es tas nebiju (smejas).

Mātes sapņos otrs bija ārsts?

Viņai mana izvēle patika, bet es jau pēc 8. klases sāku strādāt – traumu slimnīcā strādāju no 1983. gada. Darba stāžs ir diezgan liels.

Otrs kļuva par dejotāju. Nodejoja kādus piecus gadus – un viss. Izauga ap 1,90 m augumā, bet padejot ar tādu augumu grūti.

Cilvēkam ir, piemēram, 50 gadi – kas būtu normāli, ka viņam sāp?

Man ir ļoti viegli – es varu dalīties ar personīgo pieredzi (smejas.) Viena liela daļa ir mugurkaula jostas daļas problēmas, kas liek sevi just.

Sēdošais darbs?

Ne tikai. Arī tas pats sports, arī vienkārši ikdiena. Sastāvdaļas, no kā esam veidoti: skelets, kauli, cīpslas, locītavas, saites, kas satur kopā kaulu galus, visādi amortizējošie starpskriemeļu diski, skrimšļi, kas ir kaulu galos papildu amortizācijai, meniski – tas viss apmēram 28, 30 līdz 35 gadu vecumā sāk mainīties. Šūnas vairs nedalās tik ātri, un, kad kāda šūna iet bojā, tās vietā laikus nenāk cita. Mainās arī šo visu detaļu apasiņošana, kas ir pamatelements visam. Mainoties apsaiņošanai, audiem netiek pietiekamā daudzumā piegādāts skābeklis. Un audiem bez skābekļa pienāk beigas.

Tā mēs tur lēnām maināmies… Tas, ko darām vingrojot, – cenšamies uzturēt normālu asinsriti visās ķermeņa daļās. Sākot ar pirkstu falangām līdz sejai – ir pat joga sejas muskuļiem. Sejas vingrošana – tas ir normāli, pie tā es arī nonācu pēc kaut kāda laika. Kad saproti, ka seja mainās, nav nekas slikts, ka tu ar to pavingro, lai uzturētu normālu asinsriti.

Bet, kad tev tie 50 gadi pienāk, dabiski tev ir jāsāp mugurai – jostas daļai, kas ir normāli. Gūžas, ceļi, elkoņi… Plecos arī ir atsevišķas sastāvdaļas, kas ar laiku bojājas. Neatkarīgi no tā, ko tu esi darījis pirms tam – spēlējis basketbolu vai rakstījis grāmatas. Tādi nu mēs esam.

Kāda ir bijusi sarežģītākā operācija, ko esat veicis?

Droši vien kāda smaga politrauma ar bojātām locītavām, kuras principā nav iespējams atjaunot. Vai kaut kādas lielas rekonstruktīvās operācijas. Tādas ir daudz bijušas.

Kādi ierodas gados vecāki pacienti?

Pārsvarā tie ir ar nopietni padilušām locītavām. Celis, gūža.

Varat palīdzēt?

Tas ir tieši tas vecums, kad tas ir jādara! Viens dzīves piemērs. Apmēram 2006. gads, atnāk paciente, viņai ir 75 gadi. Nodilis celis. Saku – jāmaina celis.  “Es jau tā kā par vecu, cik tad man te atlicis…” Tad ārstējām ar tabletēm, jāstaigā ar krāģīti, ar spieķīti. Pagājušogad viņu atveda meita – ratiņos. Divdesmit gados tas viss ir sabrucis tik tālu, ka nemainīt vairs nevar, bet arī vispārējais veselības stāvoklis vairs neļauj to darīt. Tik daudz blakus saslimšanas, blaknes, kas to padara par ļoti riskantu lietu. Stāsts ir par to, ka tomēr jāpadomā laikus.

Esmu operējis cilvēkus virs deviņdesmit gadiem. Nomaini locītavu, un cilvēks 93 gadu vecumā aiziet normāli. Riski, dabiski, ir lielāki nekā septiņdesmitgadīgajam, bet principā vecumam vispār nav nozīmes – svarīgi, kādā fiziskā stāvoklī cilvēks nonācis, cik mentāli viņš ir adekvāts. Atnāk 1932. gadā dzimusi sieviete, pilnīgi normāls un adekvāts cilvēks, mūsdienīgs cilvēks – viņai nodilis celis. Operē, un viss!

Tātad, ja sāp gūža, ja tā ir nodilusi, tad labāk to nomainīt 50 gados, nevis ciest līdz 70?

Noteikti! Cilvēkiem parasti ir jautājums, cik ilgi tas viss kalpos. Ko varu teikt – tam gūžas locītavas implantam ir tāda kastīte, kurā tas stāv sterils, nācis no ražotāja, un tur nekur nav garantijas talona iekšā. Man ir gūžas, kuras esmu licis 1997. gadā, joprojām staigā. Cilvēki normāli pārvietojas. Un tolaik tehnoloģijas bija daudz zemākas nekā tagad. Tagadējās gūžas kalpos 30, 40 gadus – es nezinu, cik. Tā ieaug kaulā, kļūst faktiski par tavu ķermeņa daļu! Īpaši gūžas ir ļoti pateicīgas tādā ziņā.

Kas ir tas, ko var redzēt uz aci, bet kam cilvēki nepievērš uzmanību? Simptomi, kas ir būtiski.

Ja runa ir par balsta aparātu, no malas daudz nevar redzēt, ja tev nav kādas deformācijas. Ja deformācija ir redzama, tad process ir bijis jau diezgan ilgstošs. Īpaši, ja runa ir par dilšanas procesu. Ilgstošas, hroniskas sāpes noteikti ir jāpārbauda – kur ir tas iemesls. Ne vienmēr tas ir anatomisks vai fizisks moments, kas izraisa šīs sāpes. Diezgan daudz ir arī psihosomatikas. Ir cilvēki, kam es, apskatot, izrunājot, uztaisot visus izmeklējumus, nevaru līdz galam pateikt, kas viņam rada tās problēmas. Bet, atklāti sakot, ir jau lietas, ko mēs līdz galam nezinām arī.

Kur noteikti jāuztraucas – hroniskas sāpes vai sāpes, kuras ilgst vairāk nekā nedēļu un nerimstas, vienalga, kurā ķermeņa daļā tas ir, noteikti jāiet pārbaudīties. Par to nav uzreiz jāuztraucas, bet es vienmēr paturu prātā iespējamo onkoloģiju. Skeleta audzēji, kaulu audzēji ir diezgan agresīvi, un man ir bijuši gadījumi, kad cilvēkam vienkārši sāpēja, sāpēja, sāpēja… Un tad tu vienu dienu uztaisi rentgenu… Un jau ir vai nu amputācija, vai… nezinu. Tas ir diezgan raksturīgi, tas ir jāpārbauda. Es nevienu nebiedēju, nav tā, ka, tikko iesāpas, tā jāskrien taisīt rentgenu, bet, ja jums regulāri kaut kur ir sāpes, labāk tomēr pārbaudīt.

Pat ja tās parādās tikai tad, kad piemēram, tu skrien, vai pie kādas kustības, labāk aizej pie speciālista pārbaudīt. Piemēram, piepampusi locītava, smaga un stīva, tas nav labs rādītājs. Ja locītava pēkšņi kļūst stīva, nevari to saliekt, tas nozīmē, ka tur uzkrājies šķidrums. Vai nu pašā locītavā ir par daudz šķidruma, vai tagad ļoti izplatīti ir tā saucamie reaktīvie artrīti. Tad arī ir jāaiziet pārbaudīties.

Sāpes ir galvenais, svarīgākais indikators. Dabisks.

Mūžīgais jautājums – sāpošu locītavu sildīt vai atvēsināt?

Drīzāk atvēsināt nekā sildīt. Tad noteikti nekļūdīsieties. Jo ir situācijas, kad sildīt kategoriski nedrīkst.

Piemēram?

Pie iekaisuma noteikti nedrīkst sildīt. Jebkurš pietūkums locītavā – tas ir iekaisums.

Tā ka sildīt vai vēsināt, es noteikti dotu priekšroku – atvēsināt. Ja cilvēks jautā, vai var iet pirtī pēc operācijas, mēs parasti atturamies kādu laiku tīri intuitīvi. Nākamais jautājums – vai drīkst lietot alkoholu. Tam gan es neredzu nekādus ierobežojumus – lietojiet. Bet mēreni.

Bet alkoholu var sākt lietot kā pretsāpju līdzekli.

Jā, es zinu gadījumus, kad cilvēki nodzeras tikai tāpēc, ka iedzer un nesāp. Esmu tādus redzējis daudz. Un pēc tam viņi paliek pilnīgi normāli. Viņam izoperē gūžu, pirms tam viņš izskatījās pēc dzērāja, tu viņu satiec pēc pusgada, pilnīgi normāls cilvēks.

Noteikti esat redzējis arī cilvēkus, kas pretsāpju līdzekļus ir dzēruši gadiem – piecus, desmit…

Vairāk. Varbūt ne katru dienu. Bet viņi ir tik toleranti pret to. Esmu redzējis sievieti, kas dzer diklofenaku 10 gadus katru dienu pustableti. Jā, viņai raksta recepti, jo viņai sāp. Tā nav narkotika, viņai nav arī atkarība no tā visa. Tomēr tas ir izņēmums.

Kas notiek ar ļoti resna cilvēka ceļiem, locītavām?

Ir arī ļoti resni cilvēki ar pilnīgi veselām locītavām, gan ceļiem, gan gūžām. Tas, ka tev ir liekais svars, nenozīmē, ka tev nodils locītavas, nav korelācijas. Tas ir riska faktors – ja ir sākusi dilt locītava, cilvēkam ar lieko svaru ir daudz grūtāk, vairāk sāp. Bet, ja cilvēks ar lieko svaru ir jāoperē… Teiksim, ja vienā palātā pēc operācijas gulēs viens maziņš un sauss vīrietis un viens liels – dabiski, tas mazais piecelsies nākamā dienā un aizies. Bet otrs gulēs vēl ilgi un mocīsies.

Ir cilvēki, kam tās ir endokrinoloģiskas problēmas, visi nevaram būt vienādi – tiem nav paveicies. Bet lielākajai daļai tas ir slinkums, absolūti jebkura ēdiena pieejamība. Aizej uz veikalu un nopērc. Garšo saldumi un vispār viss garšo, un tik ēd. 

Par psihosomatiskām sāpēm – kad jūs kā ārsts saprotat, ka tā ir psihosomatiska sāpe?

Es esmu pragmatiķis un skatos, kas mums ir izmeklējumos. Runājot ar cilvēku, saprotu, ka bieži vien šie cilvēki ir bijuši pie vairākiem ārstiem. Pie manis nonāk kā pie kārtējā ārsta – variants “es pie jums nāku kā pie pēdējā” man uzreiz liek drusciņ sarosīties. Kļūt uzmanīgam. Jo es esmu traumatologs ortopēds, es varu izoperēt locītavu, bet kļūt par ārstu, kurš jums izārstēs galvu, noteikti neesmu gatavs. Lai gan esam laika gaitā kļuvuši diezgan labi psihoterapeiti un saprotam, kā ar cilvēkiem runāt. Ar kuru var pajokot, ar kuru nevar.

Bet, ja runa ir par psihosomatiku, viena liela daļa ir jau ir nonākuši psihologu vai psihoterapeitu redzeslokā, daļa jau lieto antidepresantus, un tādu cilvēku ir ļoti daudz. Tos, kuri tos lieto regulāri, es atpazīstu diezgan ātri…

Pēc kā?

Pēc mīmikas, pēc runas stila. Parunājot ar cilvēku, redzu, ka viņam viss ir tādās drūmās krāsās. Bieži vien taisām magnētisko rezonansi un redzam, ka ir pilnīgi vesela locītava, bet viņam sāp celis vai roka… Bet parasti viņu sūdzības ir dīvainas, un viņi tās arī apraksta ļoti dīvaini: liekas, ka rokā “kaut kas staigā” vai “rāpo”. Bet citādi cilvēks ir pilnīgi normāls. Parasti konsultācija beidzas ar to, ka mēģinu ļoti delikāti pateikt, ka es šoreiz nebūšu īstais ārsts. Nez kāpēc postpadomju telpā cilvēkam, kam pasaka: klau, psihologs vai psihoterapeits ir baigi laba lieta, parunā ar viņu, atbilde ir: “Jūs domājat, ka es esmu traks?!”

Bet cilvēkam taču sāp…

Pirmkārt, parasti šie cilvēki no tādām sāpēm cieš ilgstoši. Viņi nāk ar virkni izmeklējumu, kuros tu skaties un skatāties kopā ar kolēģiem, radiologiem, nu, nav nekā! Skatos kāju, taustu celi – man ir vesels algoritms, kā es to daru, un saprotu, ka locītava ir pilnīgi vesela. Tad pārbaudu muskuļu tonusu, balansu, saku – jūs bijāt pie fizioterapeita? Jā, biju… Visu, ko prasu, viņš ir darījis, bet sāpes paliek. Tur neko nevar darīt arī ķirurģiski. Bet cilvēks ir absolūti nomākts. Man stāv priekšā pāris tādi pacienti, ar kuriem vienkārši nevar nonākt ne pie kāda slēdziena, jo man nav, ko pateikt. Varbūt labs psihoterapeits ar attiecīgām zālēm var kaut ko mainīt. Man ir bijuši tādi pacienti, kuriem iedod antidepresantus, un viņam viss pāriet. Tās slēptās depresijas, ko mēs reāli neredzam, to ir ļoti daudz. Nu, ļoti daudz!

Kā nenosargājāt pats savu mugurkaulu?

Domāju, ka savu mugurkaulu sabeidzu jau skolas pēdējā klasē, smagumus cilājot.

Piestrādājāt par krāvēju?

Palīdzēju uznest dīvānu. Tad man mugura pirmoreiz iesāpējās. Vēlāk es diezgan intensīvi spēlēju skvošu. Tenisu spēlēju ļoti daudz – visas tās rotācijas kustības… Līdz vienā dienā viena neveikla kustība, un viss. Tur pat nav jābūt sportam, pietiek jau ar to, ka vienkārši stāvi. Tāds recidīvs pēc tam man bija, kad vienkārši uztaisīju pietupienu – un viss, nevarēju piecelties. Nonācu līdz operācijai.

Revolucionārais lielais notikums jūsu jomā, kopš strādājat?

Viennozīmīgi – endoskopija! Mani pēdējie kursi institūtā, pirmā izstāde – vācu kompānija Storz, kas stāstīja, ka operācijas var taisīt caur maziem dūrieniem: endoskopiski. Prezentēja pirmos skopus… Tas sākās ar vēderu, vēlāk pievērsās locītavām. Vecie ķirurgi, kas mums pasniedza, teica – tā taču nav nekāda ķirurģija, tur taču jāgriež vaļā! Tagad dara tādus brīnumus, pats to daru – pleca locītavu jau vairs pat neatceros, kad vēru vaļā. Viss tikai endoskopiski.

Tas ļāva cilvēkiem izpildīt operācijas, kas agrāk bija ļoti traumatiskas un ar ne visai labiem panākumiem. Radikāli mainīja visu. Manas darba dzīves laikā maksimāli attīstījās endoprotezēšana un endoskopija. Principā es biju klāt šim procesam.

Kas no jums varēja sanākt, ja ne ārsts? Kas vēl gribējāt būt?

Nekas. Man pat kauns atzīties – man nekad nebija vēlēšanās darīt kaut ko citu.