Onkoloģijas plāns ir, bet līdzekļu visam pagaidām nav

Lai noskaidrotu, kāda ir situācija, "Kas Jauns Avīze" tikās ar Saeimas deputātēm Evitu Zālīti-Grosu (Konservatīvie) un Ilzi Indriksoni (Nacionālā apvienība) – viņas darbojas Onkoloģisko pacientu deputātu atbalsta grupā.

Kāds progress, salīdzinot ar iepriekšējo periodu,  šobrīd ir panākts ar jauno onkoloģijas plānu?

Ilze Indriksone: Plāna izveidošana, darbojoties kopā ar nozari, ir ļoti, ļoti svarīga, jo bez tāda vispār neko nevar panākt. Ja izdotos rast finansējumu visam plānam, tad tas būtu ideālais ceļš. Diemžēl šobrīd visām vajadzībām finansējuma nav, un tas ir sāpīgākais moments. Domāju, bez parlamenta iesaistes, bez aktīvas šīs atbalsta grupas darbības noteikti arī paša plāna nebūtu – katru reizi, tiekoties ar veselības nozares pārstāvjiem, mēs ļoti aktīvi viņus uz to virzījām.

Evita Zālīte-Grosa: Piekrītu, progresu mēs varēsim sākt mērīt, kad būs rezultāti, kad redzēsim, ka reāli pacientiem ir sniegta palīdzība un izglābtas dzīvības. Šobrīd ir dokumenta sagatave, kas turpina iepriekš aizsākto darbu pieejamības pilnveidošanā onkoloģiskās aprūpes pakalpojumiem.

Ir iezīmēts konkrēts finansējums, ir atspoguļotas pilna aprūpes cikla vajadzības, sākot no profilakses un skrīninga, beidzot ar paliatīvo aprūpi. Gribu atgādināt, ka Eiropas Komisijas daudzgadu budžeta faktiski vienīgā prioritāte veselības jomā ir onkoloģija, un Latvijas plāns tiek tuvināts Eiropas Vēža apkarošanas plānam. Salīdzinājumā ar iepriekšējo Onkoloģijas plānu 2017.–2020. gadam finansējums ir būtiski pieaudzis – 2017. gadā bija 13 miljoni eiro, bet 2022. gadā jau 52 miljoni.

Kas ir svarīgās lietas, kam finansējums pietrūka?

Evita Zālīte-Grosa: Aiz katra eiro stāv dzīvība. Mums ir izdevies panākt nesalīdzināmi būtisku pieaugumu onkoloģiskās aprūpes finansējumam, ja skatām pret iepriekšējo plānu. Bāzē ir iezīmēti ik gadu teju 30 miljoni eiro, bet tas nav pietiekami.

Daudzkārt esam dzirdējuši Saeimā no pacientiem un nozares, ka naudas pietrūkst gan diagnostikai, gan zālēm, rehabilitācijai, paliatīvajai aprūpei. Ieviešot veselības aprūpi, kas noliktu centrā pacienta veselības iznākumu, nevis samaksu par pakalpojumiem, ieguvējs būtu pacients, kā arī valsts un visa sabiedrība kopumā.

Ilze Indriksone: Lai pietiktu visām onkoloģijas vajadzībām, uzreiz būtu vajadzīgi vismaz simt miljoni eiro. Piemēram, kompensējamiem medikamentiem domātie līdzekļi katrā iepriekšējā gadā bija beigušies ar visai lieliem mīnusiem.  Tāpat esošais finansējums nenodrošina to, lai sarakstā varētu iekļaut pilnīgi visus nepieciešamos medikamentus.

Kas tad ir šī jaunā plāna galvenie stūrakmeņi?

Ilze Indriksone: Manuprāt, vissvarīgākais ir, ka mēs ejam uz katra pacienta individuālu ārstniecības plānu, kas līdz šim bijis ļoti minimāli izmantots. Vairāk veicās tiem, kam bija labs onkologs vai ārsts, kas spēja to nodrošināt.

Ļoti liela nozīme ir vēža reģistra iespējami ātrākai izveidei – kādreiz tāds bija. Šobrīd notiek ļoti aktīvs darbs, un esam gandrīz droši, ka līdz gada beigām tas tiks izveidots. Ja katrs pacients būtu uzskaitīts, tad arī vieglāk būtu saprast vispārējo situāciju un prognozēt vajadzīgo finansējumu. Tad arī nebūtu situāciju, kad vieni pacienti pārmaksā par dažādām diagnostikām, bet citi pie tām nemaz netiek.

Evita Zālīte-Grosa: Profilakse slimības novēršanai vai attālināšanai, skrīnings agrīnai diagnostikai un dzīvildzes pagarināšana. Te būtisku lomu spēlē inovatīvas un precīzas terapijas izmantošana atbilstoši konkrētai audzēja mutācijai, mirstības samazināšana ar atbilstošu diagnostiku un visu ārstēšanas līmeņu savlaicīgu pieejamību, rehabilitācija, kas ir kritiski svarīga personas funkcionālo spēju atjaunošanai vai uzturēšanai. Arī paliatīvā aprūpe, kas atvieglo ciešanas pacientiem, kuriem vairs ar citiem līdzekļiem nav iespējams palīdzēt. Pāri visam stāv arī  informācijas pieejamība.  

Kādas izmaiņas gaidāmas valsts kompensējamiem medikamentiem?

Evita Zālīte-Grosa: Piešķirtais papildu finansējums ļāvis iekļaut jaunus medikamentus un esošajiem pārskatīt iekļaušanas nosacījumus Diemžēl onkoloģijas pacientiem pastāv risks slimības recidīvam pēc ārstēšanas, kas paredz nepieciešamību piemērot terapiju ar tā saucamajiem otrās līnijas medikamentiem. Diemžēl, ņemot vērā finansējuma ierobežotību, ar plānu šis netiek pilnībā atrisināts, un tas, visticamāk, būs jāvirza uz papildu budžeta meklēšanu.

Vai plānots veselības finansējuma labad vēl paaugstināt akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem?

Ilze Indriksone: Līdzīgi kā Kultūrkapitāla fonda budžets ir sasaistīts ar azartspēļu nodokli, tā arī atdot naudu veselībai no šādām kaitīgām lietām ir ļoti labi – no vienas puses. No otras puses, mēs saprotam, ka smēķēšana ir slikta pēc būtības, un ceram, ka šī akcīzes nodokļa ieņēmumi samazināsies, jo cilvēki mazāk smēķēs.

Deputātu rosinātā akcīzes ieņēmumu novirzīšana onkoloģijai 2020. un 2021. gadā ļoti būtiski stimulēja nozares attīstību, un bija iespēja finansēt vairāk medikamentu, uzsākt molekulāro testēšanu plaušu vēzim, arī attīstīt dzemdes kakla vēža un prostatas vēža skrīningu. Tomēr pareizāk būtu atrast pastāvīgu un nemainīgu, no kādas jomas nodokļa neatkarīgu finansējumu onkoloģijas nozarei.

Vai šā plāna aktualizēšanā bija arī kāda nozīme Saeimā iesniegtajiem platformas manabalss.lv savāktajiem parakstiem, un kā vērtējat sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām?

Evita Zālīte-Grosa: Iesniegtie paraksti perfekti apliecina, ka jautājums sabiedrībā ir aktuāls, un to nevar ignorēt. Šī nav pirmā iniciatīva, pacienti ļoti aktīvi iestājas par savām vajadzībām un regulāri arī nāk uz Saeimas komisiju sēdēm. Mēs esam labi iesākuši šo procesu ar jauno onkoloģijas plānu, bet darbs ir intensīvi jāturpina, lai plāns nestu vērtību pacientiem. 

Ilze Indriksone: Tieši ar onkoloģiju saistīto NVO biedri  parasti ir labi indikatori visām problēmām, un mēs savās tikšanās reizēs dzirdam arī konkrētus stāstus. Mēs ne tikai uzklausām, bet arī mēģinām rast konkrētus risinājumus. Katra no šīm organizācijām ļoti labi pārzina tieši savas jomas pacientu problēmas un vajadzības, taču valstij vienmēr ir jāvērtē viss kopumā. Tādēļ svarīga ir arī sadarbība ar konkrētiem mediķiem – piemēram, ar Ķīmijterapeitu  asociāciju, un tā tas mums arī iedod to kopējo ainu un izpratni, kas būtu jādara.

Kāda ir sajūta – vai garais kovida laiks ir sarežģījis situāciju onkoloģijas jomā?

Ilze Indriksone: Ir gan sarežģījis, bet varbūt pat ne tajā apstāklī, ka kaut kas būtu pārtraukts pakalpojumu klāstā, jo onkoloģija bija viena no nedaudzajām medicīnas jomām, kas turpināja savu darbu. Diemžēl cilvēki paši izvairījās un baidījās apmeklēt ārstniecības iestādes, jo tur bija paaugstināts risks šo infekciju iegūt.

Man arī labi pazīstama vecāka gadagājumā sieviete tieši tā kovidu ieguva, bet, par laimi, izārstējās. Tas arī noteikti ietekmēs finansējumu, jo pēc datiem mēs redzam, ka šo divu gadu rezultātā saslimušo skaits pieaug, un tā ir arī visā Eiropā. Uzskatu, ka onkoloģijai šobrīd ir jākļūst par visaugstāko prioritāti.