Izrakstīta no Jēkabpils slimnīcas, paciente nomirst Rīgā. Meita uzskata, ka mātes ārstēšanā pieļauta kļūda
Santa (vārds mainīts) savu mammu zaudēja apmēram pirms diviem mēnešiem. Viņa nomira, esot uzņemta slimnīcā, taču jautājumus rada ceļš līdz tai. Vai nokļūšana slimnīcā bijusi savlaicīga un vai nav bijis iespējams dzīvību glābt, ja iesaistītie būtu rīkojušies aktīvāk?
Santas mamma sākotnēji stacionēta Jēkabpils slimnīcā, taču ātri vien no tās izrakstīta, ar ieteikumu doties uz Rīgu. Taču tur sieviete tā arī nepaguva sagaidīt izmeklējuma rezultātus, vēsta Latvijas Radio.
“Es mammu biju samīļojusi, un šī bija pēdējā reize, kad mēs tikāmies. Svētdien sešos no rīta piezvanīja un pateica, ka mamma ir nomirusi," valdot asaras, Latvijas Radio stāsta Santa.
Santas mammas ķermenis kļuva dzeltens, un temperatūra kāpa līdz 40 grādu atzīmei. Sākotnēji ģimenes ārste sievietei izteikusi aizdomas par B hepatītu, bet nekāda tālāka rīcība nav sekojusi. Pēc ģimenes locekļu zvaniem ārstei viņa tomēr ieteikusi apmeklēt slimnīcu. Sieviete devusies uz Jēkabpils reģionālo slimnīcu, kurā uz mirkli arī pieņemta.
"Viņa man atrakstīja īsziņā, ka viņa ir Jēkabpils slimnīcā un gaida dakteri. Un viņa teica, ka B hepatīta viņai nav, jo ir uztaisītas analīzes, bet stāvoklis esot nopietns, un ārsts uzņemšanā pēc visiem izmeklējumiem ir teicis, ka viņai ir jāpaliek slimnīcā un viņi veiks tālākus izmeklējumus. Un pēc tam, tajā pašā dienā, es atbraucu mājās no darba, un viņa man raksta, ka ir mājās, jo slimnīcā nav paņemta. Es viņai zvanu un prasu – kāpēc? Viņa saka, ka ir nonācis cilvēks no administrācijas, runājis ar ārstu un viņa dzirdējusi, ka viņš teicis, ka viņiem neesot vietas. Tā kā mammai nav ne B hepatīts, ne arī Covid-19, tad viņiem neesot viņu kur ielikt," skaidroja Santa.
Jēkabpils slimnīcā konkrēto stāstu sīki komentēt nedrīkst, taču galvenais slimnīcas ārsts Georgijs Moisejevs apstiprināja – šobrīd Veselības inspekcija veic pārbaudi un slimnīca sadarbojas ar iestādi.
Viņš skaidroja – šajā gadījumā, pēc slimnīcas domām, ārstniecības procesā viss darīts pareizi, savukārt to, ka kāds būtu atnācis un pateicis, ka pacientam jādodas prom, ja viņam nav jādodas, noliedza.
"No ārstnieciskā viedokļa tur kļūda nav pieļauta. Izmeklējumu apjoms, kas būtu neatliekamā kārtā veicams, ir uztaisīts, un tika definēta hroniska rakstura problēma. Un arī diagnostika uzstādīta un sniegtas adekvātas rekomendācijas. Ja nepieciešama akūta hospitalizācija, tad vienmēr visiem pacientiem tiek vieta atrasta, un viņi tiek stacionēti. Visos gadījumos, ja tiek uzrakstīta sūdzība, līdzīgi kā par šo gadījumu, tad viss tiek rūpīgi pārbaudīts, tiek pārrunāts ar ārstiem. Arī slimnīca raksta savu skatījumu par problēmu, un tālāk to vērtē kompetenta iestāde, kas mūsu gadījumā ir Veselības inspekcija," stāstīja Moisejevs.
Pēc slimnīcas Santas mammai ieteikts veikt konkrētus izmeklējumus, tie arī veikti, taču strauji kļuvis sliktāk, un, jau nonākot slimnīcā Rīgā, Santas mamma izmeklējumu rezultātus tā arī vairs nesagaidīja. Pēc mammas aiziešanas Santa rakstījusi iesniegumu Veselības inspekcijai, bet, viņasprāt, saskārusies ar visnotaļ formālu un neieinteresētu attieksmi.
"Skaidrs, ka gadījumā, ja nepieciešama palīdzība, tad katrai veselības aprūpes iestādei būtu jāspēj informēt pacientu, kur tādu iespējams saņemt. […] Tā nav birokrātija, ka iesniegumus kā e–pastus nepieņem. Tas ir noteikts likuma normās, kā jāiesniedz iesniegumi Veselības inspekcijā un citās valsts iestādēs. Svarīgi, ka Veselības inspekcijai un citām iestādēm ir pieklājīgi un arī iejūtīgi, ņemot vērā tuvinieka zaudējumu, jāinformē cilvēki, kā iesniegumu iesniegt, kā to labāk darīt," norādīja Veselības inspekcijas Veselības tiesību eksperte Solvita Olsena.
Savukārt, vaicāta par to, vai bieži notiek situācijas, kurās pacients netiek pienācīgi ārstēts, jo tiek palaista garām kāda svarīga informācija, Olsena sacīja – visnotaļ bieži.
