Selēns, kas spēj aizkavēt pat vēzi, un cinks auglībai: kāpēc tos nevajadzētu lietot bez ārsta ziņas?

Ja minerālvielas pārdozēt nav iespējams un liekais labi izvadās, tad ar mikroelementiem ir citādi. Tos var viegli pārdozēt. Tāpēc ne cinku, ne selēnu nevajadzētu lietot “tāpat vien”. „Pirms tam neieciešams konsultēties ar ārstu, kur noteiks, ka varētu būt kāda mikroelementa nepietiekamība. Līdzīgi kā omega 3 un omega 6 taukskābēm organismā būtu jābūt līdzsvarā, arī cinkam jābūt līdzsvarā ar vara daudzumu organismā. Tāpēc, cinku nevajadzētu lietot lielākās devās kā ieteicamās dienas devas un ilgāk nekā 2 nedēļas.

Izņēmums, protams, ir īpaši veselības stāvokļi, kad ir pierādīts cinka zudums un tās jālieto ilgstoši, vai arī cinks atrodams sabalansētu uzturvielu kombinācijās kopā ar varu. Citādi tas var atstāt nelabvēlīgu ietekmi uz vara vielmaiņu,” norāda Antra Briede.  

Cinks kā mazais cīnītājs  

Cinks ir atrodams gandrīz katrā mūsu ķermeņa šūnā, un tā ir neaizvietojama sastāvdaļa aptuveni 200 dažādos enzīmos – vairāk kā jebkurš cits mikroelements. Cinkam ir svarīga loma imūnsistēmā, jo tas regulē limfocītu jeb balto asinsķermenīšu ražošanu un darbību. „Cinks veicina brūču dzīšanu. Slikta brūču dzīšana varētu būt viens no vienkāršākajiem simptomiem, kad vari aizdomāties par cinka deficītu. Šim mikroelementam ir milzīga nozīme vēl topoša cilvēka attīstībā – gan grūtniecības laikā, gan jaundzimušajiem. Krievijas zinātnieki cinku iesaka arī bērniem ar aizkavētu augšanu līdz pusaudžu vecumam. Visbeidzot var cinkam teikt paldies par garšīgām pusdienām, jo tieši tas nodrošina mūsu garšas un smaržas maņu darbību!” teic Antra Briede.

Apaugļošanās atkarīga no cinka!

Jaunākie pētījumi liecina par cinka saistību ar veiksmīgu olšūnas apaugļošanu. Čikāga Ziemeļrietumu universitātes zinātnieki saistošā video parādīja, kā olšūna pēc spermas uzņemšanas „izmet” ap sevi lielu daudzumu cinka. Kādēļ tas tā notiek ir vairākas teorijas, piemēram, olšūna sevi pasargā no citiem spermatozoīdiem, jo vairāk kā viens olšūnai ir letāls. Cita iespēja – cinka izdalīšanās signalizē, ka olšūna ir apaugļota un var sākt dalīties. Jebkurā gadījumā šis atklājums, iespējams, nākotnē palīdzēs mākslīgās apaugļošanas jomā, jo, sekojot cinkam, varēs atrast veselīgas olšūnas.

Cinkam ir nozīme arī vīriešu reproduktīvajā veselībā, jo “vīrišķības hormona” – testosterona sintēze atkarīga no cinka pietiekamības organismā. 

Cinks pret saaukstēšanos

No 10 ievērojamiem pētījumiem 5 parādīja, ka cinka lietošana (piemēram, sūkājamo tablešu veidā) saīsināja slimošanas laiku. Pusē no pētījumiem gan netika secināts, ka cinkam varētu būt nozīme, tāpēc vismaz oficiāli cinks pret saaukstēšanos nepalīdz. Tomēr viens ir skaidrs – cinks piedalās imūnās sistēmas reakcijās. Ir pierādīta cinka labvēlīgā ietekme aknes un herpesvīrusu infekciju gadījumos. Cinku dažkārt iesaka arī psoriāzes un acu slimību – mākulas deģenerācijas – gadījumā, norāda ārste Antra Briede.  

Kur rast cinku? 

Uzņemot cinku ar pārtiku, vislielākā koncentrācija ir austerēs – tajās ir desmit reizes vairāk cinka nekā sarkanajā gaļā un vistā, ar ko cilvēki parasti uzņem lielāko daļu no tā dienas devas. Veģetāriešiem, tiecoties pēc cinka, jātēmē uz pupām, bet arī rieksti un pilngraudu produkti palīdz to uzņemt pietiekamā daudzumā. 

Ko piedāvā selēns

Selēns sastopams augsnē. Mūsdienās, kad augsne tiek noplicināta, selēna saturs augsnē kļūst arvien mazāks, tāpēc cilvēki ar uzturu selēnu uzņem relatīvi mazāk. 

Ar selēnu sadzīvē sanāk reti sastapties – vairāk nekā puse no industriāli izmantotā selēna tiek lietota stikla rūpniecībā, lai piešķirtu stiklam sarkanu krāsu. Kā mikroelements tas mūsu ķermenim nepieciešams nelielā koncentrācijā, tomēr par selēnu nedrīkst aizmirst. Viena no tā galvenajām lomām mūsu organismā ir veidot enzīmus ar antioksidantu īpašībām. Līdz ar vitamīnu C un vitamīnu E, selēns veido antioksidantu „lielo trijnieku”. Selēns palīdz nodrošināt vairogdziedzera un reproduktīvās sistēmas hormonu darbību.

Bīstas pat vēzis

Selēns ir viens no pārliecinošākajiem vēža aizkavētājiem. Ir veikti vairāk nekā 100 apjomīgi pētījumi uz 20 dažādiem dzīvniekiem, kuros tika pierādīts, ka selēns ievērojami samazina vēža gadījumu skaitu. Pareizāk sakot – diētas, kurās nebija selēna vai tas bija nepietiekamā daudzumā, radīja augstu vēža risku. 

Atkritumu savācējs

Selēns aktīvi piedalās organisma bioķīmiskajās reakcijās, kas saistītas ar galaproduktu un dažādu metālu izvadīšanu. Olbaltumviela glutations šūnu līmenī darbojas kā atkritumu savācējs – tas sasita izvadāmos jonus. Glutationa spēja piesaistīt šos jonus atkarīga no pietiekama selēna daudzuma organismā. 

Kur rast selēnu? 

Selēns galvenokārt ir atrodams zivīs un citos jūras produktos. Arī cita veida gaļā ir pietiekami daudz selēna, lai pilnīgi bez problēmām nodrošinātu sevi ar dienas devu. Veģetāriešiem nav tik vienkārši, jo, it īpaši ja nelieto piena produktus, selēnu atliek meklēt graudaugos, kurus ir jāēd diezgan daudz. Ir gan izņēmums – Brazīlijas rieksti! Tajos selēna ir neiedomājami daudz – pietiek apēst vienu riekstu, lai uzņemtu visu dienas devu! Jāzina, ka selēns pārāk lielos apjomos ir indīgs! Pretēji populārajam mītam par “organiskas dabas vitamīniem”, jāmin, ka pārdozēšanas risks ir lielāks, lietojot organiskos selēna savienojumus, tāpēc ieteicamāki ir tādi uzturvielu kompleksi, kuros ir neorganiskais selēns (piemēram, nātrija selēnāts), nevis organiskais, piemēram, selēna raugs. 

Mazā bioķīmijas vārdnīca

Antioksidants: viela, kas organismā cīnās ar brīvajiem radikāļiem – molekulām, kam pārāk daudz gribās reaģēt ar jebkuru citu molekulu ko vien pagadās tuvumā atrast, tādējādi bojājot šūnas. Brīvie radikāļi ir viens no novecošanās iemesliem un var pat novest pie vēža.

Enzīms: bioloģiska molekula jeb proteīns, kas palīdz organismā norisināties sarežģītām ķīmiskām reakcijām. Piemēram, enzīmi piedalās mūsu gremošanas sistēmā un sašķeļ uzņemto pārtiku šūnu būvēšanai nepieciešamās pamatvielās. Enzīmi nav universāli un katram no tiem ir unikāla, neaizvietojama loma.

Limfocīti: plašāk pazīstami kā baltie asinsķermenīši, tie organismā atpazīst „svešo” – vai tā ir molekula, šūna, vīruss, vai baktērija – un to iznīcina. Pēc labi paveikta darba limfocīti spēj izveidot speciālas atmiņas šūnas, kas informē nākamo paaudzi par to kā vislabāk tikt galā ar iebrucējiem – tā radot imunitāti, vai vismaz palīdzot cīņā. Šo efektu mēs panākam arī ar vakcīnu palīdzību. 

Cinks un selēns – deficīts un pārdozēšana

Cinka dienas deva aptuveni gadu veciem bērniem ir 3 mg, augot palielinās līdz 11 mg pieaugušiem vīriešiem un 9 mg sievietēm. Cinkam trūkstot, sākas pastiprināta slimošana novājinātas imūnsistēmas dēļ. Zūd apetīte un garšas sajūta. Cilvēks krītas svarā, kļūst apātisks un iespējams nakts aklums. Bērniem tiek traucēta pilnvērtīga attīstība. Lielākā daļa no šiem simptomiem ir ļoti vispārīgi, tādēļ cinka trūkumu ir grūti pamanīt bez ārsta palīdzības. Alkohols apgrūtina cinka uzņemšanu tādēļ alkoholiķiem ir paaugstināts deficīta risks. Savukārt toksisks cinka daudzums rada nelabumu, vemšanu, vēdera krampjus, caureju un galvassāpes, norāda farmaceits Vadims Brižaņs.

Ilgstoši lietojot pārmērīgi daudz cinka, ir novēroti urīnizvadkanālu bojājumi. Cinks apgrūtina vara uzņemšanu ķermenī, savukārt vara trūkums nozīmē novājināto sarkano asinsķermenīšu ražošanu.

Selēna dienas deva aptuveni gadu veciem bērniem 20 µg, augot palielinās līdz 55µg pieaugušajiem. Selēna trūkums cilvēka ķermenī rada bioķīmiskas izmaiņas un atstāj to neaizsargātu īpašām, ar selēna trūkumu saistītām slimībām. Šīs slimības var radīt sirds problēmas, neauglību un osteoartrītu. Ķīnā 90. gadu vidū slimība laupīja dzīvības tūkstošiem cilvēku līdz zinātnieki atklāja, ka iedzīvotājiem trūkst selēna – šis deficīts bija atvēris durvis vīrusinfekcijai. Selēna pārdozēšana rada raksturīgu pēc ķiplokiem smirdošu elpu un metālisku garšu mutē. Cilvēkam sāk kļūt trausli vai pat krist ārā mati un nagi. Var rasties neiroloģiskas problēmas, piemēram, dusmu lēkmes vai trīce.