"Pienāks laiks, kad cilvēki ar šausmām atskatīties uz laiku, kad tika ēsti dzīvnieki!" - intervija ar psiholoģi Agnesi Amalu

Latvijā sniega baltumu nomainījis pelēkums parastais. Bet ko tu šobrīd redzi aiz sava loga?

Man no terases paveras skats gandrīz vai uz Austrumu pasaku: māju jumti ar terasēm, mošeju kupoli, pa smilšainām ielām klīstošas kazas un aitas, redzami kalni, palmas un arī jūra… Kaut kur kaujas kaķi, dažreiz suņi vienojas kopīgā gaudošanā…

Nesen pārvācies uz jaunu dzīvesvietu. Kādi bija tavi izvēles kritēriji, meklējot jaunas mājas?

Man svarīgi, lai ir brīva telpa online nodarbībām, jo turpinu strādāt – vadu vingrošanas nodarbības bērniem un jogas prakses un psiholoģijas nodarbības pieaugušajiem. Tāpat vēlos terasi vai dārziņu, lai varu pavadīt laiku svaigā gaisā, arī mājās esot.

Tu aizbrauci kovida dēļ? Vai tradīcija, kas šajā laikā izvērsās garākā braucienā?

Pagājušā gada janvārī atbraucu uz Ēģipti kopā ar mammu tikai uz mēnesi, beidzot apskatījām Kairu un arī piramīdas. Lai nav tā, ka Ēģiptē redzētas pludmales vien. Izdomāju nedaudz pagarināt laiku Dahābā, jo iekarsu vindsērfinga treniņos, gribējās turpināt. Un tad sākās pandēmija. Tajā laikā nenāca prātā, ka viss tik ļoti ieilgs, atgriezos Latvijā tikai pēc septiņiem mēnešiem. Pēc pusgada atkal devos uz Dahābu un tagad esmu atbraukusi trešo reizi. Man pietrūka pusotra mēneša, lai būtu nodzīvojusi gadu Ēģiptē, šo astīti tad tagad arī būšu realizējusi un nu jau atgriezīšos Latvijā pie tuvajiem.

Tev bija izvēle starp Ēģipti un kādu citu valsti?

Izvēle ir vienmēr, taču sanācis ir tā, ka Ēģiptē ir ļoti ērti šajā laikā uzturēties: nav nekādu ierobežojumu, ideāli apstākļi vindsērfingam, kas man ir būtiski. Esmu daudz ceļojusi dažādās valstīs, taču vieta, kur vienmēr atgriežos, ir Indija. Diemžēl uz Indiju šobrīd var tikt tikai ar medicīnisko vīzu. Jāuzturas kāds laiciņš, piemēram, ājurvēdas klīnikā. 

Un tavi tālākie plāni – kur dzīvot, ko darīt?

Tagad ir laiks, kad neko tālu nevar plānot. Jādzīvo diezgan spontāni, un arī tajā ir savs šarms. Kādu laiku baudīšu Latvijas āres. Ceru uz kārtīgu baltu ziemu. Gribu padzīvot arī lauku mājā, pakurināt krāsni. 

Man patīk, ka šis laiks ir devis iespēju ceļot un turpināt būt kopā ar saviem cilvēkiem online, varu turpināt vadīt nodarbības un arī konsultēt. Tas vispār ir kaut kāds luksusa variants, jo agrāk vienmēr ceļošana saistījās ar laiku, kad ierastās ikdienas gaitas it kā pārtrūkst, arī finansiāli ir izdevumi, bet ieņēmumi krietni samazinās. 

Cik viegli vai grūti vadīt jogas nodarbības attālināti? Un vai tev pašai no tā, vienalga, ir prieks un gandarījums?

Attālinātajām nodarbībām ir savi plusi un mīnusi. Ir ērti, ka cilvēkiem nav jātērē laiks ceļā uz studiju, var pieslēgties pat no dažādām valstīm. No otras puses, protams, pietrūkst klātienes: pieskaršanās ķermenim, lai palabotu vai piepalīdzētu kādā jogas pozīcijā, pietrūkst skatiena tieši acīs, nevis kaut kur monitorā. Tomēr jogas nodarbības, meditācija un, protams, sarunas un konsultācijas ir gana piemērotas online formātam. Grūtāk ar bērniem, daļa nespēj noturēt fokusu un atsakās no šādām nodarbībām, kamēr citi turpina un pat progresē.

Gandarījums ir jebkurā gadījumā, kaut arī dažreiz pēc ilgāka laika uznāk dīvains nogurums un prātā iešaujas doma: ak, debess, ar ko es te nodarbojos?! Kas tas ir?

Vai esi pietiekami darba ziņā noslogota?

Šobrīd ir kaut kāds balanss, jā. Kaut arī tā noslogotība, kā jau teicu, ir dīvaina.

Bet varbūt cilvēkam nemaz nav jābūt noslogotam un labāk, veselīgāk ir atpūsties?

Darbaholiķe es tiešām neesmu. Man gan arī savs darbs tik ļoti patīk, tas man nāk tik dabiski un pašsaprotami, ka neuztveru to īsti kā darbu. No rīta izbraukt ar vējdēli, pievakarē novadīt kādu nodarbību vai jēgpilni aprunāties ar cilvēku – tas ir darbs vai atpūta? Nevar īsti saprast. Nu, nesen no jumta krītošs sniegs bija papostījis ieeju vienā no manām deju studijām. Noorganizēju meistaru un sakopšanas darbus. Šodien tiešām var attālināti daudz ko realizēt.

Starp citu – ēģiptieši nodarbojas ar jogu?

Jā, daži ēģiptieši jogo. Nesen te bija atbraukusi pat jogotāju grupa no Saūda Arābijas, kas ir tikai pusstundas brauciena attālumā ar ātrgaitas jahtu. Joga vieno cilvēkus. 

Vai esi mēģinājusi vadīt kādas nodarbības Ēģiptē?

Šobrīd man pietiek darāmā. Šeit Dahābā cilvēki rotē, te tomēr ir tūrisma vieta. Mani vairāk interesē pasniegt nevis jogu kā tikai fizisku disciplīnu, bet visā tās veselumā – kopā ar jogas psiholoģiju. Tam ir vajadzīgs laiks un regularitāte, tāpēc šobrīd rosos tikai online, bet ar daudzmaz pastāvīgām grupām. Man gan bija brīnišķīgs piedāvājums no kādas vietējās latvietes atvērt jogas studiju Kairā, taču neesmu gatava tik kardinālām pārmaiņām. Vēl gribu darboties arī mājās Latvijā.

Kādus jogas veidus dzīves laikā esi izmēģinājusi, un pie kā apstājusies kā pie tā labākā?

Mana joga sākās bērnībā ar smaržkociņiem, vēlāk lasīju grāmatas par jogu, budismu, meditāciju, atteicos no gaļas, zivīm, vēlāk arī olām. Hatha jogai jeb jogas fiziskajiem vingrinājumiem pievērsos krietni vēlāk. Klasiski ir četras jogas: karma joga, bhakti joga, gjāna joga un radža joga, kas ietver arī hatha jogu. Tad ir daudzi moderni jogas veidi, radušies pēdējo 150–100 gadu laikā. Šodien jogu praktizē gandrīz pirtī (t. s. karstā jeb bikram joga), kazu vai kaķu kompānijā, ar alus kausu – dažādas deviācijas ir radušās. Joga ir kļuvusi par biznesu. Ko var pārdot, tas tiek piedāvāts.

Ir būts dažādās nodarbībās, festivālos utt., taču pa īstam jogas būtību izpratu, kad Indijā atradu savu jogas skolotāju Swami Amrit Mahamedha. Manas tradīcijas saknes iesniedzas Kašmirā – tā ir Trika joga. Viens no neduālistiskās filozofijas prakses veidiem. Viss eksistējošais ir augstākās apziņas manifestācija. Viss ir, un viss ir iespējams. Viss ir viens. Apziņa ir plāna matērija, un matērija ir sabiezējusi apziņa. Mums ir jākopj un jāuztur kārtībā arī ķermenis un dzīves telpa – tā ir tā pati apziņa, tikai citā formā.

Vedu arī jogotājus no Latvijas uz Indiju, vadīju arī jogas kursu āšramā. Tagad ir pauze, Indijā neesmu bijusi nu jau divarpus gadus.

Turpinu gūt zināšanas arī Amerikas Vēdisko studiju institūtā, kur apgūstu vēdiskās konsultēšanas kursu.

Ko tev joga devusi?

Izpratni par pasaules kārtību, par attiecībām, par to, cik ļoti viss un visi esam saistīti savā starpā. Veselības ziņā – prānajāma jeb elpošanas vingrinājumi. Tā ir jogas prakses sāls, ja tā varētu teikt. Būtiski iemācīties kļūt sava prāta saimniekam, nevis vergam. Elpošanas tehnikas ir kolosāls instruments!

Veselības sakarā jāpiemin arī mācības Stokholmas jogas institūtā MediYoga, kur uzņem cilvēkus ar medicīnisko izglītību.

Zviedrijā jogas terapeiti strādā valsts slimnīcās. Parasti tās ir māsas un fizioterapeiti. Tiek izmantotas zinātniski pārbaudītas jogas tehnikas, kas palīdz cilvēkiem ar dažādām vainām – muguras sāpēm, hormonālām problēmām, galvassāpēm utt. Tas gan tāds paradokss, jo joga pati par sevi ir tūkstošgadēs pārbaudīta zinātne, taču mūsdienās ir nepieciešami arī formāli zinātniski pētījumi. Tā nu esmu arī medicīniskās jogas instruktore. Savs labums šajā apmācību kārtībā ir, jo tiek uzturēts jogas terapeita standarts, citādi pieteikties varētu gandrīz jebkurš pēc youtube nodarbību vērošanas.

Tu mēdz paslinkot un neko nedarīt ar savu ķermeni?

Jā, arī man uznāk nekā nedarīšanas periodi. Tiem ļaujos. Dažreiz pēc tam ir uzrāviens jaunā kvalitātē. Mēs evolucionējam dažreiz secīgi, dažreiz lēcienveidā.

Tu tomēr esi tāda diezgan “karojoša vegāne”. Izstāstīsi savu vegānisma pamatojumu?

Nu, ko nozīmē karojoša? Vai bērnu tiesību aizstāvjus kāds sauc par karojošiem?

Es gan esmu pieradusi pie visu veidu epitetiem. Vegānoju jau divpadsmito gadu tomēr. Veģetāriete esmu ilgāk – 24 gadus.

Ir tāds termins, ne pārāk labskanīgs gan – sudzisms (no angļu speciesism). Tā ir sugu diskriminācija. Pamatojums ir ļoti vienkāršs: mums ir jāpalīdz vājākajiem un jāaizsargā viņi, nevis jāizmanto viņu vājums vai intelekta trūkums savtīgos mērķos. Ledus laikmets sen kā beidzies, mums vairs nav nekāda pamatojuma izmantot dzīvniekus savām vajadzībām. Pēdējo 30–40 gadu zinātniskie pētījumi apstiprina, ka mums veselības uzturēšanai nav nepieciešami dzīvnieku produkti. Mēs (vismaz mūsu kultūrā) neēdam suņus un kaķus, jo tas šķiet ētiski nepieņemami. Tie ir mūsu draugi, ģimenes locekļi. Vegānisms šo izpratni paplašina un ietver mīlestības, līdzjūtības un cieņas lokā visas sajūtošas būtnes.

Sabiedrības apziņa pamazām evolucionē. Vēl ne tik sen, līdz pat 18. gs. beigām un 19. gs. sākumam, Eiropā pastāvēja medicīniskais kanibālisms. Noteiktas cilvēka ķermeņa daļas īpaši pagatavotā veidā tika uztvertas par apēdamām zālēm. Šodien tas sabiedrībai vairs nebūtu pieņemami. Tāpat pienāks laiks, kad cilvēki atskatīsies ar izbrīnu un šausmām uz laiku, kad tika ēsti dzīvnieki. Šobrīd ir liels transformācijas laiks – gan ētiskā, gan ekoloģiskā ziņā.

Arī jogā viens no fundamentāliem dzīves principiem ir ahimsa – nevardarbība. Neesi ciešanu avots citiem, un būsi laimīgs! To saprata gan Buda un džaini, gan antīkie filozofi, gan vēlākie dižgari kā Ļevs Tolstojs, kurš teica – kamēr būs kautuves, būs kaujas lauki. Tā ir izpratne par cēloņsakarībām, par vardarbības loku, ko varam pārraut vien nepiedaloties tajā, izkāpjot ārā no šā vāveres riteņa.

Jogas nodarbībās saku, ka vieglākais ir savas ārējās vardarbības apturēšana. Taču atliek vēl vārdi un domas. Arī ar vārdu var otram kaitēt un likt ciest. Mums ir jākļūst nevardarbīgiem arī domās, jo vardarbība vienmēr kā bumerangs atgriežas – agrāk vai vēlāk, tādā vai citā veidā. Mēs radām savu realitāti ar saviem darbiem, runu un domām.

Parasti tiek uzsvērts, kā visa vegāniem trūkst. Bet kā vegāniem ir daudz?

Trūkt var arī nevegāniem. Izpētīts, ka cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma trūkst B12 vitamīna, ziemeļniekiem gandrīz 90 % ziemā trūkst D vitamīna, dzelzs trūkuma anēmija arī nav retums. Tāpēc aptiekās lielu daļu vietas aizņem vitamīnu un minerāļu plaukti.

Kā ir daudz? Hm… Ievērojot pareizu augu uzturu, vajadzētu būt lielai izturībai un enerģijai – to rāda daudzu augēdāju sportistu pieredze – Novaks Džokovičs, Luiss Hamiltons, Patriks Babumians, daudzi ultramaratonisti ir augēdāji. Sporta traumas ātrāk sadzīst. Taču man vegānisms nav diēta, tas nav par maniem personīgajiem ieguvumiem vai sasniegumiem. Tas ir vienkārši pašsaprotams dzīvesveids, kad centies apzināti neizraisīt citu būtņu ciešanas un izvēlēties savai sugai un apziņai atbilstošus produktus.

Vai ir kādi uztura bagātinātāji, īpaši pārtikas produkti, ko lieto, domājot par savu veselību vai skaistumu?

Cenšos atcerēties par B12 vitamīna lietošanu. Esmu sapratusi, ka krietni jāierobežo eļļu lietošana, jāpievērš uzmanība eļļu kvalitātei. Pēc iespējas jāizvairās no hidrogenētiem augu taukiem, palmu eļļas – tas viss ir lieki un nevajadzīgi un var paaugstināt holesterīna līmeni pat vegāniem. Man gan tā nav gadījies. Ar eļļām var iedzīvoties arī liekajā svarā, jo tās tomēr nav nekas vairāk kā 100 % tauki.

Mazāk cukura, mazāk cepta, vairāk svaiga, tvaicēta. Tādas vispārzināmas lietas. Jāuzmanās ar vegāniskajām alternatīvām: sieri, augu tauku pastas, desas utt. Nereti tajos nav īpašas uzturvērtības, tikai eļļas un dažādas piedevas garšai. Augu uzturs var būt gan ārkārtīgi veselīgs, gan ne pārāk. Alus, čipsi, frī kartupeļi, kola – arī tās taču ir vegāniskas izvēles…

Kas ārstniecisks ir tavā virtuvē? Produkti, kuru labajai iedarbībai tici un par ko esi pārliecinājusies?

Zāļu tējas, vecā labā kumelīšu tēja ir brīnišķīga. Žāvēti augļi, ogas, linsēklas, zaļumi, spināti, dažādi augļi un saknes, griķi, auzas (vajadzētu ēst biežāk). Vēl labi atcerēties, ka parasto melno vai zaļo tēju nevajadzētu lietot kopā ar ēdienu – jo tālāk viens no otra, jo labāk. Tējā esošie tanīni kavē dzelzs uzsūkšanos. Līdzīgi jāuzmanās ar kafiju, kas kavē kalcija absorbciju. Tādi knifiņi.

Jā, atcerējos savu superproduktu – tofu! Tas gan ir labs un brīnumains ēdiens! Paldies ķīniešiem un japāņiem par šo tik daudzveidīgi pagatavojamo produktu!

Šeit, Dahābā, pirmo reizi pagaršoju vietējās aziātes paštaisīto tofu – tas bija debešķīgs! Svaigs un gards, un nesalīdzināms ar veikalos nopērkamo, tomēr esmu pieradusi arī pie veikala tofu.

Starp citu, sojas pupiņas, no kurām gatavo arī tofu, satur visas cilvēkam nepieciešamās aminoskābes olbaltumvielu veidošanai. Tā kā tas tiešām ir superprodukts!

Vai esi pārņēmusi kaut ko no ēģiptiešiem? Praktisku un filozofisku.

Ēdienu mēdzu apslacīt ar citronu – to īpaši iemācījos Ēģiptē. Garšīgi, un C vitamīns arī palīdz uzsūkties dzelzij. Ēģiptē iemācījos vārīt lēcu zupu.

Filozofisks… Te labi visi sadzīvo – dažādas tautības un kultūras. Es gan šobrīd runāju tieši par Dahābu, kas tomēr ir ļoti īpaša vieta, par visu Ēģipti neņemos spriest.

Tu esi ļoti izteiksmīga sieviete – kāda ir ēģiptiešu vīriešu reakcija uz tevi?

Te atkal jārunā tieši par Dahābu. Sīnaja pussalā vietējie iedzīvotāji ir beduīni. Pastāv pavisam reāls, kaut arī ārzemniekiem bieži nezināms dalījums – beduīni un ēģiptieši. Beduīni ir ļoti izturēti, pat lepni, viņiem grūti pieņemt palīdzību no svešiniekiem, pat ja tie cenšas palīdzēt, piemēram, beduīnu bērniem. Kā jau islāma kultūras zemē, šeit praktiski netiek lietots alkohols. Līdz ar to es gada laikā ne reizi neesmu izjutusi kaut mazāko uzmākšanos, divdomīgus skatienus vai ko tamlīdzīgu. Šeit dzīvo ļoti daudz ārzemnieku, arī ģimenes, arī sievietes. Dahāba ir ļoti droša vieta. Un tad tu aizbrauc uz Šarmas lidostu, kur kāds ēģiptietis pie piektās pases pārbaudīšanas reizes tev priecīgs uzprasa: Хочешь муж?

Kurā valstī ir tie labākie vīrieši? Un vispār viņu nozīme tavā dzīvē.

Tas ir neatbildams jautājums. Līdzīgi kā ar ēdienu vai krāsām. Ja sievietēm patīk mačo tipa vīrieši ar patriarhālas sabiedrības uzskatiem, lūdzu, uz Austrumiem. Ja iejūtīgi humānisti un feministi – uz Rietumiem. Tas, protams, tāds anekdotisks dalījums, bet man ir labāks kontakts ar mūsu kultūras vīriešiem, kaut arī esmu ļoti draudzīgās attiecībās ar vietējiem iedzīvotājiem un varu teikt par viņiem visu to labāko – draudzīgi, izpalīdzīgi. Patiesībā nozīme ir izglītotībai, līdzīgām dzīves vērtībām, humora izjūtai – tas viss var manifestēties jebkurā kultūrā un jebkurā pasaules malā. Man vīrietis ir arī draugs, domubiedrs un dvēseles radinieks, smiešanās biedrs. Esmu svētīta, ka jau daudzus gadus man līdzās tāds ir – cilvēks, ar ko viegli un priecīgi būt kopā.

Kādu tu iztēlojies savu nākotni?

Par šo atkal jāsaka: ko cilvēks tagad var plānot?!

Bet, ja nopietni, mans ceļš ir diezgan nemainīgs no ārējiem apstākļiem. Vienā vai otrā veidā būšu saistīta ar cilvēkiem caur jogas praksi un psiholoģiju. Tas ir mans ceļš. Dao, do vai dharma.

Ja drīkst jautāt – vai ir bijuši kādi veselības izaicinājumi, un kā ar tiem tiki galā?

O, man 20 gadu vecumā kā neapzinīgai, ar drošības jostu nepiesprādzētai pasažierei bija autoavārija! Bija lūzumi, plīsumi, reanimācija, operācijas, ilga rehabilitācija un vēl sekojošas operācijas.

Tu esi ļoti optimistiska soctīklos – vai tāda esi arī patiesībā?

Oh… Tas ir tik stiepjami un grozāmi! Diez vai esmu optimiste, taču arī pesimiste neesmu, drīzāk reāliste. Joga vispār māca redzēt pasauli tādu, kāda tā ir. Kāda ir, tāda ir. Un viss. Joki un humors ir arī psiholoģiskā aizsargreakcija – tur Freids nekļūdījās.

Dažreiz, lai spētu par kaut ko pajokot, ir jāizdzīvo piecas nāves pieņemšanas stadijas: šoks un noliegums, dusmas, tirgošanās, depresija un pieņemšana. To var izdarīt arī diezgan ātri – diennakts vai dažu minūšu laikā. Un tad var jokot. Tā kā dzīvesprieks ir jākultivē, jo tas palīdz mums izdzīvot.

Kas tevi uztrauc? Kādas tendences?

Mani uztrauc daudzkas. Mani uztrauc cilvēku attieksme pret mūsu vienīgajām mājām – planētu Zemi un mūsu planētas brāļiem un māsām. Mani uztrauc dažādu veidu diskriminācija un sociālā netaisnība. Tāpat mani uztrauc liekulība, cenzūra un arvien pieaugošā domas, vārda un rīcības brīvības ierobežošana. Man šķiet, ka demokrātija mirst, un tas arī mani uztrauc.

Joga palīdz mazāk satraukties?

Jā, viennozīmīgi, jo uztraukties, kā redzi, netrūkst par ko! Joga palīdz saskatīt lielās cēloņsakarības. Kaut kādā bāzes līmenī ar mums var notikt tikai tas, ko esam vienā vai citā veidā nopelnījuši.

Nu, un tad pēdējais optimistiskais piliens: ja šī planēta un civilizācija neizdosies, ja mēs to totāli sačakarēsim un tā aizies bojā, būs citas! Gan jau būs veiksmīgāki projekti! Varbūt jau ir? Droši vien, ka ir, jo Visums ir tik milzīgs, un nevar būt, ka mēs esam vienīgie! Tas būtu skumji, garlaicīgi un vispār neloģiski.

Kas tavā veselībā būtu citādi, ja ne joga?

Grūti pateikt, jo tad vajadzētu vienu manu versiju, kura nejogo, lai ir, ar ko salīdzināt. Tas būtu īsti zinātnisks piegājiens. Kā jau mēģinu paust, joga ir mainījusi manu domāšanu un pasaules uztveri. Iespējams, joga ir mani pasargājusi no psihosomatiskām saslimšanām, jo viss tak sākas galvā, kā nu jau visi labi zina.

Man šobrīd vienīgās nelielās veselības problēmas ir saistītas ar senas traumas sekām, tā, sanāk, ir mana karma. Nekas jauns klāt nav nācis (tpu-tpu-tpu, lai visi dievi nogrābstās!).

Un kas atrodas tavā “zāļu skapītī”?

Melnā tēja, kas palīdz pret galvas sāpēm, arī aukstas vai karstas kompreses. Sālsūdens, kas palīdz uzturēt kārtībā kaklu un augšējos elpceļos – skaloju degunu un kaklu. Mēles skrāpis – katru rītu tīru mēli. Tad ir brīnumlīdzeklis ingvers un ingvera tēja. Ja vajag, lietošu antibiotikas vai citas alopātiskās zāles, bet tādas situācijas gadās ļoti reti. Es mīlu arī alopātisko medicīnu, tā spēj veikt brīnumus, un galu galā tieši ārsti ķirurgi savulaik izglāba man dzīvību.

Jautājums no sērijas “kā būtu, ja būtu”. Ko tu savā dzīvē gribētu uzlabot?

Nesen pļāpājām ar Horenu, kurš ar ģimeni šobrīd dzīvo Dahābā. Viņš katru vakaru sēžot platajā špagatā, jogā to sauc par samakonāsanu. Tad nu aizdomājos: varbūt man arī vajadzētu uzlabot savu plato špagatu? Bet man ir bezgala ērti meditēt ierastajā lotosa pozā, tā kā to špagatu drīz vien atlaidu!

Iekšēji, protams, vienmēr ir, pie kā piestrādāt.

Man par sevi ir diezgan liels miers. Zinu, ka vienmēr izķepurošos, izņemot to pēdējo lielo transformāciju, kuru gribētos piedzīvot Indijā. Man šķiet, ka Indijā vieglāk visu atlaist un mirt, tur esot nedaudz mazāks gravitācijas spēks.