"Pārtiku no roltoniem un kolas" - Rēzeknes neiroķirurgs šrilankietis Rambadagalla atklāti par darbu un dzīvi Latvijā

Mūsu saruna notiek pirmdienas vakarā, jo svētdienā bijusi operācija. Tā norit viegli – arī dators netraucē sajust labo humora izjūtu, sirsnību un labestību. Par tādiem cilvēkiem mēdzam sacīt – viņš ir īsts, neizliekas. Par Latviju un latviešiem, latgaliešiem Kavšanta vienmēr saka – mēs, nekad nelieto atsvešināto „viņi”.

Vai bieži strādājāt arī sestdienās un svētdienās, bet darbadienu vakaros esat mājās tikai ap septiņiem, astoņiem vakarā?

Jā, bet man tas patīk, tas ir mans darbs. Zināmā mērā es to neuzskatu par darbu smaga pienākuma izpratnē. Tas ir mans dzīvesveids.

Šrilanka, kā agrāk sacīja, Ceilona, ir tālu, latviešaprāt, gandrīz otrā pasaules malā. Kā nolēmāt mācīties šeit, Latvijā?

Es gribēju kļūt par juristu, bet mana mamma – lai viņai vieglas smiltis, viņa jau viņsaulē – gribēja, lai es būtu ārsts. Piekritu. Bija skaidrs, ka jādodas uz Eiropu, uz kādu valsti, kurā var mācīties angļu valodā. Šrilankā ir četras augstskolas, pēc eksāmeniem medicīnas studijās katra uzņem 100 studentus, bet eksāmenos pavisam piedalās aptuveni 300 000 pretendentu uz studijām. Turklāt medicīnas studijas apmaksā valsts, nav iespējams mācīties par maksu kā citās profesijās, tādēļ konkurence ir milzīga. Salīdzinot studiju maksu Eiropas valstīs, Latvijā tā bija mazāka, bet izglītība – kvalitatīva.

Studējot medicīna iepatikās?

Jā, trešajā kursā, kad sākās klīniskā prakse, reāla saskarsme ar pacientiem, aprūpe, sapratu, ka man tas ļoti patīk, es gribu palīdzēt cilvēkiem. Piektajā kursā ieinteresēja ķirurģija, bet sestajā kursā sapratu, ka gribu strādāt neiroķirurģijā.

Studijas augstskolā bija angļu vai latviešu valodā?

Sešus gadus mēs, studenti no citām valstīm vispārējo medicīnu, studējām angļu valodā, bet pēc tam rezidentūrā mācījāmies latviešu valodā. Gan jāteic, ka aptuveni gada laikā latviešu valodu iemācījāmies jau saziņas līmenī.

Rēzeknē ļoti daudzi nerunā latviešu valodā. Vai ir viegli ar sarunāties ar pacientiem, kuri runā krievu valodā?

Sākumā krievu valodā varēju pateikt tikai „Labdien!”, „Labvakar!” un „Atvainojiet, es slikti runāju krievu valodā!”.  Pamazām, pamazām iemācījos un saprotu, ko man saka, bet vienalga – runāju kā bērnudārza bērns, kas cenšas likt vārdus kopā vienā teikumā.

Tātad protat trīs valodas?

Nē, četras – savu dzimto singāļu valodu, angļu, latviešu un krievu valodu. Īrijā mazliet iemācījos gēlu valodu. Jo vairāk valodu zini, jo esi bagātāks. Man patīk vismaz kaut cik zināt tās valsts, reģiona valodu, kur dzīvoju, patīk, ja varu iepazīt cilvēkus. Mazliet saprotu latgaliešu valodu, viena no dziesmām, ko dziedu latgaliski, ir Tōli dzeivoj muna meilō.

Kad iedzerts kaut kas stiprāks, vairs nav neērti, ka valoda tāda nepareiza, nebaidies runāt. Tā arī pamazām sāku sarunāties latviešu valodā, par spīti kļūdām un nezināšanai.

Vai, sākot dzīvot Latvijā, jums nebija kultūršoks? Šrilankas un Latvijas kultūra droši vien ļoti atšķiras?

Ir viegli pierast, ja domājat seno Latvijas kultūru. Latviešu valoda ir otra vecākā indoeiropiešu valoda, kas nākusi no sanskrita. Arī singāļu valoda nāk no sanskrita. Senās Latvijas tradīcijas nav ļoti atšķirīgas no Šrilankas tradīcijām. Protams, ir dažās lielas atšķirības, bet Šrilanka ir Dienvidāzijas valsts, kurā diezgan daudz un vieglāk ir pieņemts Rietumu stils. Tā bija angļu kolonija un britu ietekme ir jūtama. Man nebija grūti pierast pie šejienes dzīves. Mēs visi esam cilvēki, uzskatu, ka ir visiem kopīgas, fundamentālas lietas, ko visi saprot un kas visur ir līdzīgas.
Esmu bijis Mežaparkā uz lielajiem Dziesmu un deju svētkiem. Tas ir kaut kas neaptverams – kā skan daudzu tūkstošu koris, kā cilvēki visi kopā dzied! To nevar pateikt vārdos nevienā valodā! Tā enerģija, ko rada kopā dziedāšana, ir kaut kas varens. Tā ir maģija. Mēs varam ar to lepoties!

Zināt, es mazliet brīnos, ka mani draugi latvieši tomēr ir diezgan atturīgi dziedātāji. Ja man patīk, es dziedu, bet viņi laikam kautrējas (smejas).

Mana vismīļākā dziesma ir Prāta vētras Mana dziesma. Tajā ir arī dziļš filozofisks, zemteksts, es pat teiktu – ģeniāla dziesma.

Vai bija viegli pierast pie Latvijas klimata?

Te dzīvot ir skaisti. Sniegu pirmo reizi ieraudzīju Latvijā – biju to redzējis, tikai skatoties televīziju. Atceros, ka mēs dzīvojām Universitātes kopmītnēs Iļģuciemā. Sāka snigt, un mēs izskrējām ārā vienos šortos, tas bija tik fantastiski, tā bija kā maģija – sniegs! Pikojāmies, spēlējāmies ar sniegu kā bērni. Bija tik labi, ka aukstumu pat nejutām. Domāju, ka ķermenis ir pielāgojies klimatam, es nesalstu un nesaku, ka te ir „baltā ziema” un „zaļā ziema” (smejas). Patiesībā man vienmēr paticis vēsāks laiks, neesmu karstuma mīļotājs.

Vai esat bijis arī citos Latvijas novados, pilsētās un pilsētiņās?

Jā, un man patīk mazās pilsētas, lauki. Arī Rīga ir jauka, bet, ja jāizvēlas dzīves vieta, tad labāk izvēlos Rēzekni, nevis Rīgu. Izvēli varētu mainīt pat ne nauda, bez kuras, protams, neviens nevar iztikt, tikai vien ļoti interesants darba piedāvājums. Man ir labi Latgalē, Rēzeknē. Latvijā ir labi cilvēki, skaista daba un īpaša, mierīga noskaņa. Latvijas mazās pilsētas ir skaistas, ar savu auru. Jūs dzīvojat Cēsīs – tā ir viena no skaistākajām Latvijas pilsētām, ir tik labi staigāt pa tās ieliņām, apskatīt seno viduslaiku pili. Vienmēr priecājos, ja pietiek laika un varu tur aizbraukt.

Vai jums vispār ir brīvais laiks? Šķiet, jūs vienmēr esat darbā?

Mazliet jau ir. Jau sacīju, ka man patīk mans darbs, tas nav apgrūtinājums. Pagājušajā gadā gan desmit mēnešus strādāju viens, kolēģis slimoja. Tad bija sajūta, ka atvaļinājumu nesagaidīšu (smejas), bet tas pienāca un pāris nedēļu varēju atpūsties. Saprotu, ka ģimenei atliek pārāk maz laika, tiešām saprotu, ka man vajadzētu vairāk būt kopā ar sievu. Saprotu, ka neesmu labākais vīrs, bet savu darbu ļoti mīlu, tā nu ir.

Kā iepazināties ar savu sievu Martu?

Mans draugs Kristaps reiz uzaicināja mani kopīgi pusdienot. Atbrauca kopā ar tagadējo sievu un darba kolēģi. Iekāpu mašīnā un ieraudzīju skaistu meiteni. Ļoti skaistu! Tā bija Marta. Man viņa iepatikās un pie pirmās izdevības pajautāju Kristapam, cik meitenei gadu. Kad Kristaps pateica, ka Martai ir tikai divdesmit gadi, nodomāju – Nē, nē! Pārāk liela gadu starpība, ar tik jaunu meiteni nekas taču nevar izdoties. Man tobrīd bija jau trīsdesmit trīs.

Kad sākām sarunāties, nodomāju, ka saprasties tomēr varam. Satikāmies vēlreiz, sākās mūsu randiņu laiks. Pēc kāda pusgada nolēmām padzīvot kopā, lai saprastu, vai varam sadzīvot, piemēroties viens otram. Izrādījās, ka varam gan. Iemīlējos. Marta ir ne tikai skaista, bet arī gudra. Pirms pieciem gadiem apprecējāmies.

Ja atgriežamies pie sarunas par studijām un darbu – kur mācījāties rezidentūrā?

Vienu gadu mācījos Īrijā, bet piecus rezidentūras gadus mācījos Latvijā, Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Bet es joprojām mācos, medicīna attīstās ļoti ātri un mums ir jāpielāgojas. Tas ir dinamiski un patīkami, uzzināt un apgūt kaut ko jaunu. Piemēram, mēs tomēr ļoti maz zinām par smadzeņu darbību, bet divdesmit gadu laikā šis zināšanas strauji attīstās, un mainās arī ārstēšanas taktika, operācijas, it sevišķi neiroķirurģijā. Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā, būtu grēks sūdzēties.

Kā izvēlējāties strādāt Rēzeknē?

Pēc rezidentūras man te nebija darba un domāju, ka Latvijā nepalikšu. Dzimtenē strādāt nevarēju, jo izglītība bija iegūta ārzemēs, vairs īsti nebiju savējais, ārzemniekam iegūt darbu būtu vienkāršāk. Un tagad nemaz negribu tur dzīvot, manas mājas ir te.

Aizlidoju atpakaļ uz Īriju, meklēju neiroķirurga darbu. Ziniet, kur liela nauda, tur arī liela mafija (smejas), un mani negribēja pieņemt pastāvīgā darbā. Strādāju reizēm vairāk, reizēm mazāk, reizēm pavisam reti. Uz Īriju aizlidojām kopā ar draugu. Viņa sieva bija no Rēzeknes. Kādu dienu kopīgi vakariņojām un viņš teica, ka zinot – es labi pelnu, bet vai man tomēr kaut kā nepietrūkst profesijā. Atbildēju, ka pietrūkst gan, un draugs vaicāja, vai es būtu ar mieru strādāt Latvijā, ja nenopelnīšu tikpat labi kā Īrijā, bet varēšu pastāvīgi strādāt kā neiroķirurgs. Teicu, ka strādāšu gan. Draugs pazina toreizējo Rēzeknes slimnīcas galveno ārstu, es ar viņu sazinājos, notika pārrunas un atlidoju uz Rēzekni paskatīties, kādi te darba apstākļi. Paskatījos, kāda ir operāciju zāle, tā bija laba un nolēmu, ka strādāšu Rēzeknes slimnīcā.

Sākumā dzīve droši vien bija visai skarba, jo alga bija maza?

Pārtiku galvenokārt no roltoniem un kolas. Toties darba pietika, varēju strādāt, un tas man bija svarīgi. Tagad viss ir mainījies. Uzskatu, ka Latvijā var labi dzīvot, ja grib strādāt un palīdzēt cilvēkiem – tā enerģija, ko atdod, nāk atpakaļ.
Kādā intervijā sacījāt, ka būtu labi, ja Rēzeknes slimnīcā varētu nodarboties arī ar tūrisma medicīnu, jo tad slimnīca varētu nopelnīt naudu, lai savus pakalpojumus sniegtu plašākam pacientu lokam. Turklāt rindas ir garas un ne visiem pietiek naudiņas, lai izvēlētos maksas pakalpojumu.

Vai jūsu nodoms izdevās?

Tā īsti tas nav izdevies. Esmu arī sapratis, ka pirmām kārtām vajadzīgas lielākas kvotas uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Situācija gan ir kļuvusi labāka, mēs tagad varam vairāk palīdzēt. Kvotas ir lielākas, ja ir akūts gadījums, rindā nav jāstāv. Es operēju ļoti daudz un man ir prieks, ka cilvēkiem nav jāmaksā milzu summas. Līdzmaksājums par operāciju ir 31 eiro, un par vienu dienu slimnīcā jāmaksā 10 eiro – šīs summas nav tik lielas. Kopumā ir lietas, kas mainās uz labo pusi, nav tikai tā, ka viss ir slikti, bet vēl daudz jādara, ļoti daudz.

Man bija pirmais ārzemju pacients – no Īrijas, operēju viņu Rīgā. Rezultāts ir labs, pacients atrakstīja, ka ir apmierināts. Domāju, ka ārzemju pacienti būs Rīgā, ka īrs nebija pirmais un pēdējais.

Vai kovida dēļ tagad nenāk pacienti ar ielaistām kaitēm?

Neiroķirurģijā ir mazliet citādi. Ja ir akūts gadījums, uzreiz tiek operēts, rindā nav jāstāv. Pārējos gadījumos es vienmēr runāju ar pacientu, izstāstu, kas viņam par vainu, ko tur var vai nevar darīt un kāds būs sekas, kādu rezultātu var sasniegt. Kā rīkoties, vai ārstēties un kā to darīt – tā jau ir pacienta izvēle. Nekad nepārmetu pacientiem, kāpēc viņi nāk tikai tagad, kāpēc kavējušies.

Jā, ir hroniskas slimības, piemēram dažādas muguras vainas un saasinājuma laikā sāpes mēdz būt ļoti stipras, pacienti pat sauc neatliekamo palīdzību. Tādēļ vienmēr pacientiem visu skaidroju, lai viņi saprot, kā viņu izvēle ietekmēs dzīves kvalitāti un ka viņu tiesības ir izvēlēties, piemēram, operāciju vai cita veida ārstēšanu. Galvenais, lai pacients saprot savu slimību un lai viņa izvēle ir apzināta.

Kovida laikā organizēju zoom platformas, kurās konsultēju pacientus, lai pacientiem būtu iespēja uzzināt nepieciešamo. Tā, protams, nav pilnvērtīga pieņemšana, tomēr tā ir iespējamā palīdzība ierobežojumu laikā. 

Jūs konsultējat pacientus arī citās Latvijas pilsētās?

Jā, Rīgā, Daugavpilī, Ludzā un Rēzeknē, protams.

Vai mainītu darba vietu, ja jums darbu piedāvātu kāda no lielākajām Rīgas klīnikām?

Tas nebūtu tik vienkārši. Kā jau sacīju, ar algu vien nepietiek, darbam jābūt interesantam, ar iespējām darīt arī kaut ko jaunu, un tam obligāti nav jābūt Rīgā. Man patlaban ir darba piedāvājums, vēl būs sarunas, un es domāšu, vērtēšu. Nav teikts, ka palikšu Rēzeknē, bet nav arī teikts, ka noteikti pārcelšos. Tad jau redzēsim. Esmu optimists par spīti visam, un domāju, ka būs labi.

Augsta līmeņa operācija Rēzeknē

Neiroķirurga vārds medijos izskanēja pagājušajā gada pavasarī, kad viņš veica Latvijā, varbūt pat Baltijā unikālu operāciju pacientam ar retu slimību – paraneoplastisko neiroloģisko sindromu.

Ar to slimo mazāk nekā 1% pasaules iedzīvotāju, bet tā piemeklēja kādu rēzeknieti. Toreiz neiroķirurgs skaidroja, ka „vajadzēja domāt, kas būs ātrākais. Lai būtu stabilitāte tur mugurkaulā. Un, kas svarīgākais, – kā vieglāk tikt līdz audzējam ar mazāku traumu”. Kavšanta Rambadagalla izvēlējās inovatīvu metodi, operāciju veica caur nelielu iegriezumu un izņēma ap mugurkaula nervu galiem aptinušos audzēju. „Šī operācija ir unikāla tādā ziņā, ka ir sarežģīta, riskanta, un pieeja bija atšķirīgāka nekā parasti. Tā ir ļoti reta slimība. Lepojamies, ka šeit, mazajā Rēzeknē, varējām to diagnosticēt, protams, ar palīdzību no Rīgas kolēģiem,” pēc operācijas ReTV stāstīja neiroķirurgs.

Materiāls tapis sadarbībā ar "Tautas Veselības Avīzi". Izdevumu iespējams iegādāties visās lielākājas Latvijas preses tirdzniecības vietās.