"Tētis man uzdāvināja akniņu, lai es dzīvotu" - smeldzīgais Airitas stāsts par 2 transplantācijām un mušmirēm

Abas transplantācijas notika Vācijas pilsētas Hamburgas Ependorfas specializētajā klīnikā – Pediatriskās aknu transplantācijas centrā. Meitenes ārstēšanās izmaksas sedza valsts, Airitas tēva Ģirta uzturēšanos Vācijā – Bērnu slimnīcas fonds.

Liktenīgās pusdienas

Tas notika Smiltenes pagasta Brutuļu ciemā netālu no Abula, bijušās kolhoza fermas darbinieku divstāvu mājās Liepās 2010. gada 6. septembra pēcpusdienā. “Mūsu mājas kaimiņi, pensionāri Anatolijs un Irēna, uzaicināja toreiz piecgadīgo meitu Airitu, arī manu mammu un viņas brāli pusdienās cienāties ar sēņu karbonādēm. Sliktumi sākās tajā pašā vakarā – caureja, vemšana – sākumā domājām, ka nekas nopietns un drīz pāries. No rīta gan nācās saukt Neatliekamo medicīnisko palīdzību. Kopumā ar šīm sēņu karbonādēm toreiz cienājušies pieci cilvēki,” atceras Ģirts Augstkalns, Airitas tētis, kurš pats viesošanās laikā bijis devies makšķerēt. Airitas mamma Ligita todien bija darbā, cepa smalkmaizītes lielveikala Top! konditorejā. Kaimiņu pāris bija salasījis lielos daudzumos ļoti indīgās baltās mušmires, ko bija noturējuši par ēdamajām saulsardzenēm. Izrādījies, ka pat samarinējuši burkās ziemas krājumiem, sacepuši, un ledusskapī bijušas vēl svaigas saliktas – viss pēc tam izmests gružos.

Baltās mušmires Smiltenes apkārtnes mežos augot ļoti daudz. Ja sacepot, pat nevarot īsti pateikt, kas tās par sēnēm. Ģirts tagad atceras, ka bijis tajā mežā dienu pēc tam, kad vecīši salasīja baltās mušmires. Viņš lasījis meža skaistules – baravikas.

“Kad pēc sēņu maltītes otrajā rītā zvanījām Neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, “ātrie” atbildēja, ka uz mūsu adresi jau devušās divas ekipāžas. Tās arī visus piecus cilvēkus, kuri kopā pusdienojuši, aizveda uz Vidzemes slimnīcu. Abi maltītes gatavotāji  (vispirms sieva, tad vīrs) diemžēl drīz aizgāja mūžībā. Pēdējie Irēnas vārdi bija – kaut tik meitenīte dzīvotu! Policijai pat nebija pret ko ierosināt krimināllietu. Mēs to arī nevienu brīdi nedomājām darīt. Manai mammai un viņas brālim saindēšanās bija vidēji smaga – tika diezgan viegli cauri ar vemšanu, slimnīcā viņiem deva atbilstošus medikamentus. Airitu tūlīt nogādāja uz Rīgu, uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Viņa smagu aknu darbības traucējumu dēļ vairs nevienu nepazina, visus dzina prom. Dakteri paskaidroja, ka akna jau sākusi sabrukt – mēs ļoti pārdzīvojām,” stāstu turpina Ģirts un teic, ka bērnu gastroenteroloģe Ieva Puķīte pēc veiktajām pārbaudēm uzreiz atzinusi, ka nepieciešama aknu transplantācija. To Latvijā neveic, un bija jādodas uz Vāciju, Hamburgu, specializēto klīniku.

“Tētis man uzdāvināja aknu, lai es dzīvotu”

“Mums uzreiz palīdzēja sakārtot nepieciešamos dokumentus, ātri nodevām vajadzīgās analīzes, viss notika ļoti ātri – ar to nedrīkst vilcināties, jo ātrāk visu izdarīs, jo labāk. Lai glābtu mazo Airitu, uzreiz pieteicās ļoti daudz donoru, kas bija gatavi ziedot savas aknas. Starp citu, Donoru centrā mums pateica, ka pirmoreiz redzot, ka tik daudz – ap 10–15 cilvēku – pieteicās no visas Latvijas. Tomēr vistuvākais, no kura varēja paņemt aknas gabaliņu, biju es,” skaidro tētis, kurš bija arī meitas aknu donors tālajā 2010. gadā.

Operācija notika jau 11. septembrī. Tēvs piecgadīgās meitas glābšanai ziedoja ceturtdaļu savas aknas. Pirmās trīs nedēļas pie vīra slimnīcas palātā uzturējusies un palīdzējusi atlabt gan fiziski, gan morāli Airitas mamma Ligita. Kad 6. oktobrī no intensīvās terapijas nodaļas meitu izrakstīja uz 5. nodaļu, mamma bija pie viņas līdz pat 22. novembrim. “Tētis man uzdāvināja akniņu, lai es dzīvotu,” atgriezusies mājās, Airita stāstīja vecmāmiņai.

Bērnu slimnīcas fonds no ziedojumiem ārkārtas gadījumiem sedza Airitas vecāku uzturēšanos Hamburgā operācijas un sekojošās ārstēšanās laikā. Aptuveni 150 000 eiro meitenes ārstēšanā ieguldīja valsts.

Atklājas iedzimta asinsslimība

Lai Airitas organisms neatgrūstu pārstādīto aknu, viņai visu mūžu jālieto zāles – imūnsupresanti, ko apmaksā valsts, un reizi mēnesī jānodod asinsanalīzes, lai piemērotu zāļu optimālo devu. Šīs analīzes ļāva atklāt, ka meitenei ir arī reta iedzimta slimība – specifisks mazasinības paveids, kad dažādu procesu dēļ asinīs nenonāk pietiekams skaits normālu trombocītu, kuru uzdevums būtu nodrošināt normālu asins recēšanu. Šī kaite gan nav saistīta ar bērnībā apēstajām mušmirēm un tai sekojošo ārstēšanu, un ārsti domā, ka kaut kad dzīves laikā tā būtu “izlīdusi”.

Jau krietnu laiku pēc asins slimības atklāšanas 2018. gadā braukuši uz galvaspilsētu, Bērnu slimnīcu, uz kārtējām pārbaudēm. Mediķi atzinuši, ka Airitai diemžēl trombocītu līmenis jau ir ļoti nepietiekams un nepieciešama kaulu smadzeņu pārstādīšana.

Vēl viena transplantācija

“Tā paša gada decembrī aizlidojām atkal uz Vāciju, uz to pašu Hamburgas klīniku. Atceros, 13. decembrī bija kārtējās analīzes – trombocītu daudzums katru reizi kritās zemāk un zemāk. Arī Hamburgas ārsti uzskatīja, ka kaulu smadzeņu transplantācija jāveic steidzami. Kā donors atkal braucu es,” notikumu gaitu pārstāsta Ģirts.

Kaulu smadzenes ir poraina elastīga struktūra kaulos, kas ražo asinsšūnas. Visu dažādo asins šūnu – gan eritrocītu, gan trombocītu, gan daļas limfocītu – priekšteči ir cilmes šūnas, kas, pamazām nobriestot, kļūst gatavas veikt sev paredzētos uzdevumus. Ja kāda iemesla dēļ rodas traucējumi šo šūnu nobriešanas procesā, organismam var kritiski pietrūkt kādas no šūnu grupām. Airitai asinsritē nenonāca pietiekams daudzums savu uzdevumu veikt spējīgu trombocītu. Tas nozīmē lielu risku attīstīties dzīvībai bīstamām asiņošanām.

Lai gan pēc operācijas nosaukuma var mānīgi iedomāties, ka pārstāda kaulu smadzeņu gabaliņu, taču ne vienmēr. Parasti mūsdienās šī procedūra vairāk līdzinās asins pārliešanai. Tomēr pārlietas tiek nevis vienkārši asinis, bet no donora asinīm atdalītas atbilstošās, līdz galam nenobriedušās cilmes šūnas, kas pēc ievadīšanas vēnā pašas ieņems vietu saņēmēja jeb recipienta kaulu smadzenēs.

Smagā sagatavošanās

Lai tā varētu notikt, pirms tam jāsagatavo šīm jaunajām šūnām vieta un ar ķīmijterapiju jāatbrīvojas no brāķa trombocītus ražojošām šūnām. Ķīmijterapijas iespaidā Airitai izkrita biezie kuplie mati, un, solidarizējoties ar meitu, matus nodzinis arī tēvs.

Savukārt donors jāsagatavo pirms šīs operācijas, ar zālēm veicinot cilmes šūnu – trombocītu priekšteču – nokļūšanu asinīs. Kad donora asinīs ir pietiekams daudzums pārstādīšanai gatavu šūnu, tad tiek ņemtas asinis, no tām atdalītas vajadzīgās nenobriedušās asins šūnas, bet pārējās asinis ievadītas donoram atpakaļ. Šī procedūra norit 5–6 stundas, atceras Ģirts.
Hamburgā tētis tolaik dzīvojis tā dēvētajā Vecāku mājā, kurā mīt vecāki, kuru bērni ārstējas klīnikā. Pirms atbildīgās procedūras Ģirtam veiktas dažādas analīzes, un pakāpeniski no rītiem un vakaros doti medikamenti, kas pastiprina vajadzīgo cilmes šūnu nonākšanu asinīs.

Prieks nebija ilgs

Kad pienākusi pārstādīšanas diena, bijis pats izolēts no pārējiem, bet drīkstējis iet laukā. Meita Airita gan nevarējusi, jo visu laiku bijusi pievienota pie speciāliem vadiem – to kopgarums bijis ap sešiem metriem. “Pa palātu gan drīkstējusi staigāt, mazgāties arī bijis jāiet – tas katra rīta rituāls,” atceras smiltenietis.

5. janvārī notika pirmā no tēva iegūto cilmes šūnu pārstādīšana. Pēc nedēļas ārsti priecīgi konstatēja, ka Airitai strauji atjaunojušies trombocīti, bet pēc pāris dienām trombocīti jau bija atjaunojušies par visiem simts procentiem. Diemžēl nākamajā nedēļā Airitas trombocītu līmenis bija katastrofāli krities un bija tikai 30% no nepieciešamā. Iedzimtā autoimūnā slimība nīcināja ārā ne tikai savus, bet arī no tēva cilmes šūnām radītos trombocītus – tie imūnsistēmai izskatījās pārāk līdzīgi Airitas trombocītiem, kurus organisms uzskatīja par ienaidniekiem. Bija skaidrs, ka tēva trombocītus veidojošās cilmes šūnas pārstādīšanai neder – tās neaptur autoimūno procesu.

Ķīmijterapiju nākas atkārtot

“Man pat palika slikti – aizveda uz Krīzes centru. Bija ļoti sakāpuši vairogdziedzera rādītāji – laikam no medikamentiem, kurus man injicēja. Ar steigu bija jāmeklē cits donors tepat Vācijā. Donors šajā reizē bija jauns puisis ar labiem asins cilmes šūnu parametriem. Lai sakārtotu jaunajam operācijas veidam apmaksas dokumentāciju, tika zvanīts uz Rīgu, viss noticis ātri, un ar nepacietību gaidīta diena, kad otrreiz varēs veikt kaulu smadzeņu transplantāciju. Bija liela cerība, ka šoreiz izdosies.

Pirms nākamās transplantācijas Airitai atkal bija jāiztīra kaulu smadzenes no nederīgajām trombocītu cilmes šūnām. Meitenei vēlreiz bija jāpārcieš smaga ķīmijterapija. Piedevām divu smagu ķīmijterapijas kursu un pamatslimības dēļ Airitas organisms bija ļoti novājināts, un viņa saķēra kaut kādu slimnīcas infekciju. Ārstēšana kādu brīdi turpinājās pat intensīvās terapijas nodaļā, jo pēkšņi meitenei pamatīgi kritās asinsspiediens un palēninājās sirdsdarbība.

Uzmundrinot, jokojoties un atbalstot

“Airita ļoti nervozēja, bija smagi. No kaut kādām zālēm parādījās blakusefekti – viņa bija dusmīga, bļāva pilnīgi ne par ko. Es arī tad centos visādiem veidiem meitai uzturēt labu noskaņojumu, pasmaidīt un pajokoties. Ja es to nebūtu darījis, varbūt mēs 2018. gada septembrī pat nebūtu pārbraukuši mājās. Profesors Millers pēc tam man atzina: “50% panākumu ir tavs smaids un viss, ko tu darīji.” Kad aizbraukuši uz Hamburgu, Airitas svars bija 51 kilograms, bet tur nokritusies pat zem 30 kilogramiem.

Tad, kad Airitu no intensīvās terapijas palātas pārveda uz savu nodaļu, no lielajiem pārdzīvojumiem pēc uzsmēķēšanas parkā tēvam sareiba galva, viņš noslīga uz slimnīcas palodzes un zaudēja samaņu. Atjēdzies slimnīcas palātā dakteru ielenkts. Tieši tajā dienā Airitai bija paredzēta pirmā kaulu smadzeņu cilmes šūnu pārliešana no jaunā donora.

Otrā pārliešana bija paredzēta nākamajā dienā, un īsi pirms tās tēvs bija atjēdzies un atlaba tajā pašā palātā, kur meita.

Asiņu jūra

Kritisks atgadījums notika pēc otrās pārliešanas – meitene sacīja, ka viņai ir slikti, un tēvs vienā lēcienā bija klāt ar papīra turziņu. Meitene izvēma kādu litru asiņu. Ģirts ar steigu spiedis trauksmes pogu. “Palātā saskrēja bars mediķu. Skats bijis baigs – it visur asinis. Tur bija asiņu jūra! Meita uzdeva jautājumu: “Vai es mirstu?” Teicu – nē.

Ļoti reti, bet pēc cilmes šūnu pārliešanas šāda reakcija ar kuņģa asiņošanu mēdz notikt, skaidroja ārsti.
Tajā naktī sēdēju slimnīcas parkā, un man bira asaras. Biju visam gatavs – lai man dod vienalga kādas zāles, bet lai viņai palīdz. Lēnām, arī ar citu cilvēku atbalstu, tikām tam visam pāri.

Cita donora šūnas iedzīvojas labi

Ja neskaita kuņģa asiņošanu, kopumā transplantācija izdevās veiksmīgi, jaunā donora cilmes šūnas labi iedzīvojās Airitas kaulu smadzenēs un joprojām nodrošina normālu trombocītu līmeni.

Kopumā abi nodzīvojuši Hamburgā deviņus mēnešus – no 2017. gada 13. decembra līdz 2018. gada 13. septembrim. Kad kritiskākais posms bijis garām, profesors Millers abiem ļāvis pārvākties uz Vecāku māju. Līdz mājupceļam Airitai bijis daudz pārbaužu un sākumā vēl neziņa, kā viņas kaulu smadzenēs iedzīvosies otra donora cilmes šūnas.

Protams, joprojām jānodod analīzes. Jāseko, kā darbojas kaulu smadzenes, kādi ir trombocītu līmeņi. Ir veikta arī kaulu smadzeņu biopsija, un rezultāti pagaidām ir apmierinoši,” nopriecājas rūpīgais tētis Ģirts.

Tāpat meitai visas vakcīnas, kas veiktas agrā bērnībā, bijis jāpotē no jauna, jo sarežģītais cilmes šūnu pārstādīšanas process nodzēsis uzkrāto imūnsistēmas atmiņu. Arī pret kovidu jauniete ir potējusies – ja cilvēks šādā situācijā saslimst, rezultāts var izrādīties ļoti bēdīgs.

Tikai pazīstamas sēnes

Vairākus gadus pēc trakās saindēšanās meitene sēnes vairs neēda. “No sēnēm tagad ēdu tikai labi pazīstamos podiņus. Taču vislabāk ir paņemt veikalā burciņu marinētu šampinjonu – tā ir īsta delikatese,” priecājas Airita.

Ģirts atzīst, ka pats arī šogad bijis sēnēs, jo mežu visapkārt dzīvesvietai daudz. Lasot gan tikai tās meža skaistules, kuras pazīstot. Cūcenes un baravikas esot salicis marinādēs ziemas krājumiem. Sēnes, ja lietojot uzturā, vispirms izvārot un tad cepot uz pannas.

“ Vairāk gan tagad lietojam uzturā zivis, jo esmu aktīvs makšķernieks pa tuvējām upītēm un ezeriem. Visbiežāk esmu ķēris līdakas, asarus, ruduļus, brekšus un karpas,” palielās aizrautīgais vīrietis.

Airitas tētis atzīst, ka pēc aknas paņemšanas transplantācijai pats veselu gadu neesot strādājis. Viņu arī mocījis bezmiegs. Naktīs neesot gulējis – skatījies sev mīļas filmas, pat divus datorkrēslus tādējādi salauzis.

Veselība – pirmajā, mācības – otrajā vietā

Sarunā iesaistās arī pati Airita, kurai tagad jau ir 16 gadu – meitene mācās Smiltenes vidusskolas 8. klasē, esot pati vecākā savā klasē – savu slimību dēļ dažās klasēs nācies pavadīt divus gadus. Meitene gan atzīst, ka patlaban esot grūti attālināti mācīties – nav līdzās skolotāju, kuri visu paskaidros. Ir doma arī par tuvāko nākotni – smilteniete vēlas kļūt par kosmetoloģi – arī pašai patīkot sievišķīgi un skaisti izskatīties. Tas pagaidām sapnis, bet, kas zina, varbūt piepildīsies.

Likteņa līkloči

“Nav Airitai īstas bērnības bijis kā citiem bērniem. Visa bērnība pagājusi lielākoties slimnīcās. Pati pirmā operācija viņai bija jau gada vecumā – Airita piedzima ar sešiem pirkstiem un vienu operēja nost. Meita vairāk savā dzīvē pieradusi būt starp pieaugušiem cilvēkiem – māsiņām un ārstiem, nevis starp vienaudžiem. Mēs, vecāki, pret viņu izturējāmies kā pret jēlu olu, lai, nedod Dievs, kaut kas nenotiktu! Bet gan jau būs labi! Es esmu ļoti pacietīgs. Ar smaidu cauri visai dzīvei – tāds mans princips,” atzīst smiltenietis Ģirts Augstkalns, piebilstot, ka Airitas mamma Ligita patlaban strādā Norvēģijā, bet ģimene visu laiku sazinās – priekos, bēdās vienmēr ir kopā. Ģimenē dzīvo arī Ģirta mamma Skaidrīte, Airitas mīļā omīte, kura tajā tālajā 2010. gada septembrī arī bija viena no mušmiru karbonādes “nobaudītājām” – veselība gan noregulējusies, un dzīve tagad rit savu gaitu.