Danilāns: "Svarīgākais kuņģa pienākums ir nevis gremošana, bet kaut kas pilnīgi cits!"

Lasītājiem var šķist pilnīgi aplams mans padoms, kurā ieteikšu kafiju bez bažām dzert jebkurā ēšanas brīdī – sākumā, maltītes vidū, beigās –, un nav būtiski, vai kuņģis ir tukšs vai pilns. Lai lietu iepazītu, tā jāpievelk tuvāk jeb iepazīts ienaidnieks ir mazāk bīstams.

Subjektīvās sajūtas var maldināt

Padziļināti zinātniskie pētījumi pārliecinoši rāda, ka kafija kuņģi (un citas zarnu trakta daļas) nevis bojā, bet stiprina! Šie pierādījumi ir droši un tāpēc nav salīdzināmi ar “gudrībām”, kas dzimušas mūsu subjektīvo sajūtu vērtēšanas un mūsu prātošanas rezultātā. Viegli var izdarīt kļūdainu secinājumu, ja spriež par kāda uztura produkta vai kādas vielas iedarbību, ņemot vērā tikai šā produkta izraisītās subjektīvās (patīkamās vai nepatīkamās) sajūtas.

Vai tad, ja subjektīvās sajūtas liek pamatā, lai pierādītu kafijas “kaitīgumu”, šīs sajūtas jāliek pamatā arī tam, lai “pierādītu” alkohola, nikotīna, narkotiku derīgumu? Mans padoms ir strikts – jāmet krūmos bažas, ka kafija ir ļauna, nav jāspriež, ka kafijas “nevēlamu” ietekmi var ietekmēt ēšana, diennakts stunda, gada laiks, meteoroloģiskie apstākļi vai Mēness fāzes.

Jā, bet kur tad paliek kafijas rosinātās nepatīkamās sajūtas? Der ielāgot, ka šo sajūtu īstenais izraisītājs visbiežāk ir nevis kafijas individuāla nepanesamība, bet gan tas, ka kafija nav lietota ilgu laiku. Ja kafiju sāk lietot pēc ilga pārtraukuma, tad, protams, sevi cienošs kuņģis un zarnas sāk protestēt: “Kas te notiek?!” Īstenībā, atsākot kafijas regulāru lietošanu, lielākajai cilvēku daļai nepatīkamās sajūtas pakāpeniski samazinās un izzūd.

Komiska pieskaņa kafijas nopelēju secinātajam ir tad, ja kritizēto kafiju viņi krietni sasaldinājuši vai lietojuši kopā ar pamatīgu piena daudzumu vai krietnu kūciņas kluci. Vēl lielāku diskomfortu izraisa kafijai pievienotie saldinātāji. Izrādās, ka nevis kafija, bet saldinātāji ir īstenie sūdzību izraisītāji aptuveni pusei to lietotāju. 

Vispirms zupu, pēc tam otro?

Kafija nav vienīgais nozākātais produkts, kas ticis pakļauts dažnedažādiem kļūdainiem secinājumiem. Ļoti bieži tiek diskutēts par ēšanas paražām. Mēs esam pieraduši ēdienu dalīt pirmajā ēdienā (zupas, buljoni), otrajā ēdienā (pamatēdiens) un trešajā ēdienā (saldie). Un, sekojot šim iedalījumam, tiek karsti rekomendēts, ka ēšana obligāti jāsāk ar pirmo, jāturpina ar otro un jāpabeidz ar trešo. Un liek darīt tikai tā un ne savādāk! Tiek iegalvots, ka trakas lietas notiks tad, ja kāds ēšanu sāks ar saldo vai neēdīs zupu.

Fiziologi jau izsenis pierādījuši šīs tēzes aplamību. Lieta tāda, ka apēstie produkti kuņģī aizkavējas samērā ilgu laiku (aptuveni pusstundu). Der zināt, ka kuņģa sulā nav daudz gremošanas enzīmu (ir viens olbaltumvielas šķelošais ferments pepsīns), tāpēc populārais priekšstats par to, ka kuņģī barība tiek aktīvi sagremota (fermentēta) nav pareizs. Lai arī kuņģī notiek neliela olbaltumvielu sašķelšana, tomēr tauki, ogļhidrāti netiek sagremoti (sašķelti).

No šā viedokļa skatoties, sanāk, ka nav īpaši svarīgi, kura ēdiena sastāvdaļa kuņģī iekļūst vispirms. Jo pirmās porcijas spiestas sagaidīt nākamās, lai visas tiktu rūpīgi samaisītas.

Otrs svarīgs kuņģa pienākums ir nesagāzt zarnās visu savu saturu uzreiz, bet darīt to prātīgi, nelielām porcijām. Tas tāpēc, lai zarnas netiktu stāvgrūdām pārpildītas ar barības vielām, lai zarnu trakts varētu barības vielas sagremot bez steigas un pilnvērtīgi. Jāteic, ka pēc pusstundas klusēšanas kuņģis sāk iesviest zarnās pirmās satura porcijas, bet dara to ne visai kārtīgi – porciju lielums ir atšķirīgs.

Doma, ka pārpildīts kuņģis izsviež lielākas porcijas nekā pustukšs nav īsti pareiza. Nekā nebija! Kuņģa pildījums tikai nedaudz sekmē iztukšošanos, un kuņģa pašsajūta nav svarīgākais satura evakuācijas ātruma noteicējs. Jo jau pēc neilga laika sprīža pārpildītais kuņģis savu darbību maina un sāk saturu evakuēt samērā vienāda lieluma porcijās. Un dara to nevis tāpēc, ka pašam tas “ienāk prātā”, bet gan tāpēc, ka saņem stingrus priekšrakstus (hormonu un nervu impulsu veidā), kas nāk no zarnu trakta. Kuņģis ir pazemīgs un paklausīgs zarnu kalps.

Kaloriju rēķini

Jā, bet kādi faktori ietekmē zarnas, ka tās dod kuņģim tik atšķirīgas pavēles? Izrādās, ka zarnas mazāku uzmanību pievērš evakuētās porcijas lielumam, bet gan kaloriju daudzumam porcijā! Zarnas “izanalizē” porcijā esošo tauku (kalorijām bagātīgs produkts), ogļhidrātu (satur mazāku daudzumu kaloriju) un olbaltumvielu (kaloriju daudzums ir vēl mazāks) sastāvu, pēc tam “aprēķina” kaloriju kopējo daudzumu porcijā. Ja kaloriju ir maz, tad kuņģim vēlīgi tiek ļauts evakuēt lielākas porcijas, toties, ja kaloriju ir par daudz, kuņģis saņem striktu pavēli nekavējoties samazināt porcijas lielumu.

Ūdens no kuņģa tiek izvadīts lielām porcijām un ātri. Bet, ja ūdenī ir barības vielas – tauki, ogļhidrāti, olbaltumvielas –, tad evakuēto porciju lieluma un evakuācijas ātruma noteicošais faktors ir kaloriju daudzums. Jau sacīts – kalorijām bagātīgu ēdienu kuņģis izvada lēni, dara to nelielām porcijām. Tāpēc trekns, kalorijām bagātīgs ēdiens kuņģī aizkavējas ilgāk. Ja cilvēks sirgst ar atviļņa slimību (kuņģa saturs tiek atgrūsts barības vadā, kas rada dedzināšanu aiz krūškaula), tad visilgāk un visstiprāk dedzināšanu rosina nevis kafija vai skābs ēdiens (te kaloriju ir maz), bet trekns uzturs (te kaloriju ir daudz!).

Svarīgi atrast problēmas īsto cēloni

Zinātnei nav iebildumu, ja ēšanas ieradumus ievēro precīzi. Bet ir iebildumi, ja šo stingro kārtību uzskata par vienīgo pareizo pieeju. Mūsu dienās kļuvis skaidrs, ka šāda ēšanas kārtība nepasargā gremošanas orgānus no bojājumiem. Pretēji – nekas  briesmīgs nenotiek, ja kādam cilvēkam labāk patīk citas variācijas. Un nav jākar pie lielā zvana, ja ēdienu kārtība ir mainīta vai kāds no trim ēdieniem nav apēsts. Kļūdaina ir doma, ka kuņģa zarnu trakta problēmu īstenais izraisītājs ir šādas ēšanas īpatnības. Šāda aplama cēloņsakarību skaidrošana nebūtu īpaši peļama (lai taču cilvēks sāk ar pirmo ēdienu un pabeidz ar trešo). Bet īstenā nelaime slēpjas apstāklī, ka kļūdainais skaidrojums asociējas ar stipri nejaukāku lietu, proti, ar to, ka tiek atlikta (netiek veikta) īstā cēloņa meklēšana. Dažreiz īstenais slimīgu traucējumu izraisītājs ir ļoti bīstama slimība. Tā vietā, lai laikus šo slimību atklātu, cilvēks noņemas ar niekiem un svarīgu jautājumu risināšanu nobīda uz vēlākiem laikiem.

Šāds aplams skaidrojums asociējas ar cilvēka dzīvībai bīstamas taktikas atzīšanu. Kā svarīgākais faktors daudzus mēnešus, pat gadus tiek “muļļāta” aplamas ēšanas versija, un tikai tad, ja pacients ir nokļuvis slimnīcā (vai apmeklējis ārstu), izrādās, ka īstā vaina bijusi “bezsimptomu” vēzis. Ko te piebilst? Vienīgi to, ka neviens īsts blēdis pēc blēža neizskatās! Nepareizās idejas dzen no skatuves patiesības atklāšanu.

Ne jā, ne nē, ne balts, ne melns

Ir cilvēki, kam patīk precizitāte, kārtība, viņi mīl iespējami pedantiski izplānot savas dienas gaitas, tostarp, ēšanas režīmu. Šiem cilvēkiem var bez bažām ieteikt ņemt vērā savas vēlmes. Taču ir cilvēki (un viņi nav sliktāki par iepriekšējiem!), kam grūti savu ikdienas tecējumu pakļaut precīzam grafikam. Lūk, šie cilvēki var bez pašmocībām atteikties no pedantiskiem ēšanas paradumiem un ritma. Ne vieniem, ne otriem ar gremošanas orgāniem nekas ļauns nenotiks, toties dzīves kvalitāte kļūs labāka abu grupu ļaudīm.