"Tagad esmu laimīgs pensionārs!" Saruna ar bijušo Katastrofu medicīnas centra vadītāju Mārtiņu Šicu

(Intervija ar Mārtiņu Šicu notika 2020. gada decembrī)

Mēs ar jums tagad dzeram tēju. Bet man vienmēr ir licies, ka ārsti dzer daudz kafiju.

Jums neliekas, tā tiešām ir. Mans draugs profesors Danilāns skaidri un gaiši deklarējis, ka kafija ir veselīga un pat ļoti un ka no tās spiediena celšanās nemaz tik liela nav. Mediķu dzīve ir kafijas pilna. Reanimācijā strādājot, dzērām 8–10 tasītes dienā. Kā tāds rituālais dzēriens katrā brīvā brīdī. Spiedienu vispār nevajadzētu pārāk bieži mērīt. Jo vairāk par šīm lietām domā, jo augstāks tas ceļas.

Kam jūs pats savā veselībā pievēršat uzmanību? Kas ir jūsu “vājais punkts”?

Man tādu pat īsti vairs nav. To jau droši vien var redzēt – es esmu ļoti kustīgs. Man nav laika daudz par kaitēm domāt.

Un vēl es esmu ceļotājs. Pasaules valstu skaits, ko esmu iepazinis, ir virs simta. No astoņdesmito gadu sākuma katru gadu apceļota vismaz viena vai vairākas valstis. Sāku vēl agrāk, protams, ar PSRS republikām krustu šķērsu. Liktenis man bija tāds, ka pēc armijas piecus gadus neļāva izbraukt pat uz draudzīgajām demokrātiskajām valstīm, par kapitālistiskajām nemaz nerunājot. Uz tām liegums bija astoņi gadi.

Ko bijāt izdarījis?

Es biju beidzis medskolu, tāpēc armijā biju feldšeris un nokļuvu dažādās slepenās mācībās, arī valdības pazemes bunkuros, vietās, kas saistītas ar atomizmēģinājumiem. Vārdu sakot, biju redzējis to, kas skaitījās slepens. Tā man ielika to zīmodziņu, un mana lielākā sāpe studiju gados bija tā, ka, lai gan biju viens no labākajiem studentiem kursā un arī sportā aktīvs, es nekur netiku. Ne studentu vienības braucienos uz Poliju, Austrumvāciju, Dienvidslāviju, ne pēc tam studentu praksēs šajās valstīs. Tāda armijas zīmodziņa – krievu slepenības – dēļ… Tā nu man atlika aktīvi ceļot pa PSRS. Un varbūt pat labi, tagad tur būtu grūtāk nokļūt. Bet pārējā pasaule tagad pieejama.

Tālākais punkts, kur esat bijis?

Esmu izceļojis visus kontinentus, izņemot Antarktīdu, kurp mani nemaz nevelk. Tas ir ļoti dārgs ceļojums, kurā aizbrauc un varbūt meteoroloģisko apstākļu dēļ galā nenokļūsti un nemaz neko neredzi. Vēl var braukt uz Ziemeļpolu ar atomledlauzi, ko piedāvā krievu kompānija. Taču nauda – 20–30 tūkstoši eiro par to, ka tevi uzsēdina uz ledlauža, dzirda ar krievu šņabi, baro ar ikriem, pēc tam izved ārā un saka: nu tu esi Ziemeļpolā! Bet vienīgais, ko redzi, atkal ir sniegs un migla… Un vai tas maz ir Ziemeļpols, ej nu sazini. Pēc tam, tālāk dzerdami šņabi, visi atgriežas Murmanskā. Kaut kā nevelk mani tāds Ziemeļpola piedzīvojums.

Bet citādi tiešām esmu visus kontinentus izbraucis. Pa Magelāna ceļu apbraucis visai Dienvidamerikai, bijis Ugunszemē un Folklendu salās. Āfrikā ļoti daudz un skaistas vietas esmu redzējis – Ugandā un Kongo, Sudānā, Namībijā, Mali… Vairākas reizes esmu laimīgi aizlidojis no kādas valsts dienu pirms apvērsuma.

Man ļoti patīk Pakistāna un Butāna. Bet ne visai patīk Indija, īpaši tās “netīrā” dienvidu daļa. Ungārijā dažādu iemeslu dēļ esmu bijis reizes astoņas. Ļoti daudzas reizes Zviedrijā. Pirmajos neatkarības gados zviedri mums ļoti aktīvi rīkoja apmācības. Vispār Eiropa mums tajos gados lika ar karoti dažādas gudrības mutē, spēj tik uzņemt. Nebija velosipēds no nulles jāizdomā.

Jūs tik ilgus gadus vadījāt Katastrofu medicīnas centru un noteikti esat īstais cilvēks, kam jautāt: kas tad ir katastrofa?

Visbiežāk katastrofa ir termins tehnokrātiskajā sadaļā: salūst, nokrīt, nogrimst, sabrūk. Un otrs – ir ārkārtas sabiedrības veselības situācija, kas arī var kļūt katastrofāla, piemēram, epidēmija. Tagad mums valstī līdz ar kovidu jau divreiz bijusi ārkārtas situācija, bet tā vēl nav medicīniskā katastrofa. Ārkārtas situācijas Latvijā gan ir tuvu katastrofai, taču tādas iestājas ļoti reti. Kāda paaudze pat var nodzīvot bez reālas ārkārtas situācijas.

Ja tomēr pieskaramies šim laikam un kovidam, mani, piemēram, ļoti satrauc Latvijas iedzīvotāju “nacionālā īpašība” pārkāpt noteikumus, neievērot noteiktās robežas. Ja mums atļauts braukt ar 50 km/h, tad daudzi uzskata, ka jābrauc vismaz ar 58 km/h. Tāda nemitīga pārkāpšana ir mūsu norma. Nedrīkst iet pāri ielai pie sarkanās gaismas, bet vairums cilvēku to visu mūžu dara. Un, ja ir pateikts, ka jāvelk maskas un jāievēro distance, tad vēlme to neievērot ir milzīga! Bet interesantākais, ka ir ļoti daudz pretrunu valdības lēmumu līmenī. Tā neievēro pieņemtos likumus, nerunājot par solījumiem, piemēram, piešķirt naudu zinātnei, mediķu algām, skolotājiem. Tas vēl vairāk raisa cilvēkos vēlmi pārbaudīt, cik tad daudz izdosies pārkāpt. Pat braukšana pie stūres ar reibumu 0,5 promiles ir gandrīz kā pienākums.

Jā, mūsu pienākums būtu pašiem ar sevi tikt galā, bet mēs neesam tādam uzdevumam gatavi. Tāda pilnīgi pārprasta demokrātija. Un vēl vairāk pārprastas cilvēktiesības. Šī negatavība parūpēties par to, lai citi cilvēki nesaslimst, mūsu sabiedrībā ir ļoti, ļoti liela. Ja pat skolas direktors slims turpina iet uz skolu… Vai ja skolotāju attieksme ir – neiesim taču zaudēt labvēļu apmaksātu autobusu un, vienalga, kaut slimi, brauksim ekskursijā! Nu, ko vēl? Jā, vēl kāds var nodomāt, ka tas ar masku ir slimais, tāpēc es masku nelikšu, lai visi domā, ka esmu vesels, pat ja esmu slims! Un cilvēki domā: mēs taču esam labi pazīstami, kāpēc tad satiekoties neapkampties? Un apkampjamies, un sabučojamies, kaut apkārt kovids…

Jā, bet par to katastrofu – kad jūs pats lietojat šo vārdu?

Katastrofa ir sabiedrībai, mediķiem ir ārkārtas medicīniskās situācijas, piemēram, kad slimnīca netiek galā ar darbu apjomu. Katastrofas ir ugunsdzēsējiem, glābējiem. Un ar daudz ko mēs, mediķi, vēl varam tikt galā. Izņemot epidēmijas, pandēmijas, ķīmisko vielu noplūdes – ar to Latvijas mediķi var netikt galā. Jo tas šaurais kakliņš ir tieši glābšanas etapā. Piemēram, Maxima traģēdija, kad ar rokām jāceļ, jāatrok. Tāpat pēc zemestrīcēm, tiltu, ēku sabrukšanas, kur akmeņi jāceļ burtiski ar rokām pa vienam ārā. Un ierobežotā vietā nevar strādāt 100 vai 1000 glābēju vienlaikus. Tikmēr laiks iet… To no gruvešiem izglābto jau mediķi spēj pēc tam aprūpēt, bet vajag tikt līdz viņam.

Mūsu sistēma bija izveidota ļoti efektīva, diemžēl tagad tā tiek placināta un vājināta ar visādām reorganizācijām, optimizācijām, mazo slimnīcu slēgšanām. Valstī vairs nav šī lielā gatavība izglābt situācijā, kad jāglābj.

Mums bija izstrādāti plāni, kas tika ļoti profesionāli gatavoti, bet cilvēkus, kas to darīja, dienests uztvēra apmēram kā dīkdieņus un teoretizētājus: kāpēc vispār gatavoties kaut kam, kas varbūt nemaz nenotiks? Naudu nogrieza, kapacitāte tika un tiek placināta. Un, kas mani satrauc, – valsts rezerves netiek atjaunotas. Piemēram, desmitiem gadu veci ģeneratori būtu jāaizvieto ar jauniem. Bet attieksme tik bieži ir – nu kāpēc gan taisīt rezerves. Bet saprotiet, rezerves nav mūžīgas! Tāpat kā pārtikas rezerves nevar stāvēt mūžīgi – arī sasaldētas olas vai gaļa nevar stāvēt 30 gadus. Rezerves pastāvīgi jāatjauno. Un tam Latvijā līdzekļi nav piešķirti gadu desmitiem. Mūsu valsts vienkārši nav gatava ārkārtas apstākļiem, ceram uz Eiropas palīdzību. Un mēs uzstājīgi negribam mācīties no citu valstu pieredzēm un kļūdām.

Cik Latvijā bijušas tādas katastrofas? Černobiļa it kā nebija “mūsu katastrofa”, Maxima…

Manā dzīvē vēl bija Ķeguma tilta sabrukšana, bija Talsu traģēdija. Tolaik medicīniskās palīdzības nodrošināšanas etapā bija lielas problēmas. Un tas bija nopietns pamudinājums vēlākos gados izveidot pirmās palīdzības apmācības sistēmu Latvijā, lai klātesošie cilvēki līdz mediķu ierašanās brīdim spētu sniegt cits citam palīdzību. Toreiz Talsos sabiedriskā aktivitāte, nepareizi organizējot palīdzību, noveda pie divu mazu puisīšu nāves.

Ko cilvēki darīja nepareizi?

Bērni bija apguldīti saulainā vietā uz sasiluša asfalta, aktīvie cilvēki viņus mēģināja ielikt savās mašīnās, burtiski stumjot iekšā mazajos zaparožecos, lai vestu uz slimnīcu. Tā viņu kritiena rezultātā salauztais mugurkauls tika salauzts līdz galam, un bērni mašīnās pa ceļam uz slimnīcu nomira.

Un kā bija jārīkojas?

Bērni bija jānogulda ēnā un jāgaida mediķu palīdzība, paralēli visu laiku ar viņiem nomierinoši runājot un iedodot padzerties. Zināt pirmās palīdzības noteikumus ir ļoti, ļoti svarīgi. Diemžēl nepareizu metožu lietošana notiek ļoti bieži.

Piemēram?

Piemēram, ceļu negadījumos. Uz ceļa bieži valda vienaldzība, kad neapstājas, nepieiet klāt, bet aizbrauc garām. Visi autovadītāji ir izgājuši pirmās palīdzības apmācību, likumā ierakstīts, ka ik pēc pieciem gadiem šīs zināšanas jāatsvaidzina. Bet cilvēki ir ar mieru maksāt divreiz vairāk, lai tikai neko nedarītu un to papīru dabūtu. Mums ļoti daudzās jomās ir burta kalpu jeb formālistu valsts. Un tāda domāšana valda lielā sabiedrības daļā. Kad savulaik man kāds paziņa jautāja, vai varu izkārtot papīru par to, ka apgūta pirmās palīdzības sniegšana, es uzvilkos ne pa jokam! Tas taču ir priekš tevis paša! Lai tu spētu palīdzēt otram cilvēkam un arī sev!

Un es atceros savā praksē uzcītīgāko pirmās palīdzības sniegšanas grupu – tā bija Māra Gaiļa “Mildas” komanda. Neskatoties uz to, ka komandā bija arī ārsts, jahtas ekipāža trenējās, jo zināja – tur, okeānā, tikai no viņiem pašiem būs atkarīgs, vai izglābsies nelaimes gadījumā. Tā bija grupa, kur cilvēki mirdzošām acīm alka sagatavoties, lai spētu cits citam palīdzēt.

Es ļoti brīnījos, kad uzzināju, ka Latvijā neatliekamās palīdzības operatori nenosaka cilvēka atrašanās vietu pēc zvana. Tā tiešām ir?

Tā tiešām ir, un tas ir pilnīgi nenormāli un cilvēknīstoši šajā laikmetā. Viens no glābšanas priekšnosacījumiem ir zvanītāja vietas automātiska noteikšana. Cilvēks zvana no purva – kā viņš spētu izstāstīt, kur atrodas? Vai naktī sniegputenī braucis pa Via Baltica autoceļu, un kaut kur starp Saulkrastiem un Ainažiem mašīna ieslīdējusi grāvī vai vispār ievirpuļojusi mežā. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde šajā posmā viņu tur tumsā var meklēt pat stundām un neatrast vairs dzīvu.

Latvijā gadā ir līdz pusmiljonam izsaukumu: avārijas, sirdis, traumas, temperatūras, slīkšanas, sāp, slikti, mirstu… Un katram no šā pusmiljona palīdzība pienāk apmēram divas minūtes vēlāk, jo tā ir notikuma vietas un ceļa izstāstīšana, un, ja vēl ir arī informācijas nodošana no viena dienesta otram… Ministru kabineta noteikumi jau 20 gadus diskreditē lauku iedzīvotājus, nosakot, ka laukos 25 % gadījumu mašīna drīkst neatbraukt pirmo 25 minūšu laikā. Un papildus tam aiz šīm divām minūtēm Latvijā ik gadu nomirst vidēji 50 cilvēki, kuri varēja tikt izglābti. Kad es savulaik Saeimā no tribīnes visai emocionāli teicu, ka katrs, kas nobalso pret to, lai piešķirtu naudu automātiskai zvanītāja vietas noteikšanas sistēmas izveidei, nobalso par viena cilvēka nāvi Latvijā katru gadu, tad deputāti nolaida acis, bet līdzekļus, vienalga, nepiešķīra. Nobalsoja tā, kā koalīcija lēmusi: neatbalstīt!

Un tagad jau notiek līdzīgi – veselības inspekcija zvana tūkstošiem kovidslimnieku kontaktpersonām un cilvēkiem pašizolācijā un jautā, vai viņš ir savā dzīvesvietā. Tur slimnieks galā var stāstīt, ko grib. Vai arī viņiem tur inspekcijā gaišreģi un ekstrasensi strādā. Tā vietā, lai vienkārši uzliktu aproci vai datorā redzētu, kur interesējošais sazvanāmais cilvēks karantīnā atrodas.

Par patīkamo. Kā jums izdevies, tik smagu darbu strādājot un nelaimes redzot, saglabāt dzīvesprieku?

Varbūt pie vainas tas, ka tik daudziem ir izdevies palīdzēt. Savā profesijā reanimācijā savām rokām esmu izglābis apmēram 10 tūkstošus cilvēku. Strādāju Gaiļezera slimnīcā no pirmās tās darbības dienas. Tie 10 tūkstoši, kam palīdzēts, – tie dod spēku, gandarījumu un prieku. Bet kādi 2000 ir aizgājuši manās rokās… Kad runa ir par cilvēka dzīvības izglābšanu, ir tikai viena lieta: vai esi izdarījis visu, kas ir tavos un vispār medicīnas spēkos. Stentu ievietošana sirdī, konstatējot vajadzību pēc tā jau ātrās palīdzības brigādē, bija milzīgs solis uz priekšu Latvijas medicīnā. Mēs ar profesoru Andreju Ērgli to ieviesām 2000. gadu sākumā. Domāju, ka simtiem darbaspējīgo cilvēku ik gadus tagad paliek dzīvi.

Pats sev biju devis uzdevumu – katru gadu ieviešam vienu jaunu tehnoloģiju cilvēku glābšanai. Un arī tas izdevās. Es vienmēr ļoti atbalstīju speciālistus, kas pie manis strādāja, lai viņi varētu strādāt vislabākajā veidā. Lai speciālistiem būtu laba aparatūra, jaunākie medikamenti. Savā ziņā mēs bijām pat tāds kā piemērs citām valstīm. Piemēram, mūs daudz izmantoja somi, kas brauca uz bijušajām PSRS republikām, bieži sadzērās un cieta. Mūsu speciālisti zināja krievu un arī angļu valodu, šoferus ieskaitot, varējām palīdzēt problēmās, repatriējām cietušos uz viņu dzimteni.

Kurus jūs uzskatāt par talantīgākajiem Latvijas ārstiem?

Viens no klasiskās akadēmiskās vides spīdekļiem, protams, ir Andrejs Ērglis. Jaunais Pēteris Stradiņš ir ļoti spēcīgs kardioķirurgs, vēnu speciālists Dainis Krieviņš, neiroķirurgs Renārs Putniņš, kuru kā jauno speciālistu savulaik iesaistīju Katastrofu medicīnas centra ārstu izlasē. Vienmēr esmu bijis liels Infektoloģijas centra profesores Ludmilas Vīksnas fans. Gaiļezera slimnīcas uzņemšanā ir dakteris Pēteris Tomiņš ar savu komandu. Es ļoti lielas nākotnes cerības lieku uz talantīgo, nu jau gan bijušo Jauno ārstu asociācijas priekšsēdētāju Kārli Rāceni. Man vispār svarīgākas šķiet nevis personālijas, bet komandas. Precīzāk, cilvēki, kuri spēj izveidot un vadīt komandas uz mērķi, radīt savas skolas. Kā redzat, vairāk tomēr saucu vecākās paaudzes speciālistus, kas ir mani vienaudži. Biznesā tam ir savs nosaukums – klibās pīles, bet, medicīnā un vienkāršā valodā runājot, mēs esam tie, no kuriem vēl var izspiest, bet kuros vairs nevajag ieguldīt. Tas tā, humoram.

Starp citu, man pašam arī ir stenti sirdī, ko ievadīja Ērglis.

Kā tas notika?

Biju pakļauts neiedomājami stipriem stresiem.

Veselības ministrija pina intrigas, nodarbojās ar mobingu, likvidēja un nīcināja ekselences iestādi – Katastrofu medicīnas centru. Un dažas dāmas, kuras biju uzaudzinājis, lai pašas nokļūtu pie valdīšanas, burtiski sadūra man dunčus mugurā. Tā nu es ar ātro palīdzību nonācu Stradiņa slimnīcā. Mani glāba un uz turieni aizveda Latvijas izcilākā ātrās palīdzības ārste Dzintra Jakubaņeca. Starp citu, viņa, būdama jauna dakterīte, 1991. gada janvāra barikāžu laikā zem lodēm glāba ievainotos pie Iekšlietu ministrijas. Tāds cilvēks!

Desmit gadu veidots darbs, kam apakšā bija apstiprināti projekti, skaidrs mērķis, un misija – glābt cilvēku dzīvības –, tika sagrauts. Bija dabūta nauda, zināšanas un starptautisko partneru atbalsts, lai izveidotu, iespējams, pasaulē labāko neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmu. Mums palīgā nāca milzīgi koncerni, unikālajā projektā redzot savu iespējamo nākotnes biznesu visā pasaulē. Zviedri ielika simtus tūkstošu mūsu komandas sagatavošanā, jo gribēja mūsu mazajā Latvijā izveidot tādu kā neatliekamās palīdzības jauno tehnoloģiju poligonu ar reģionālajiem centriem, lai pēc tam ieviestu šo sistēmu pie sevis un citās valstīs. No Eiropas un Latvijas valsts bija septiņi miljoni, ar kuriem gan nepietiktu, jo nākotnes tehnoloģijām vajadzēja kādus vienpadsmit miljonus.                    

Veselības ministrija nepieciešamo naudu atteicās pat pieprasīt, bet lieli koncerni, firmas ar miljardu budžetiem redzēja šajā mūsu projektā lielu potenciālu. Un bija gatavi uzdāvināt trūkstošo naudu ar nosacījumu: nepretendēt uz autortiesībām. Es, protams, piekritu, jo kādas autortiesības var būt valsts budžeta iestādei?! Svarīgi, lai labākais strādā cilvēces labā!

Un tad es uzzināju, kāpēc viss apstājās. Cilvēki no “aprindām” bija prasījuši kādu miljoniņu atpakaļ no tiem septiņiem valsts un Eiropas dotajiem miljoniem. Rietumnieki bija šokā – mēs jums esam gatavi trūkstošos miljonus iedot, bet te “otkati”! Šī amoralitāte kopā ar tekstiem: “Ko tad tu te centies, to jau nevajag pabeigt, tikai tagad projekta naudu apgūt, pēc tam labot, pilnveidot un uzlabot”, tā apgūstot nākamās vēl lielākās naudas. Es ar to cīnījos, netiku galā ar e-veselības un citu projektu naudas apguvējiem, un beigās – centru vienkārši likvidēja.

Un jūs nokļuvāt slimnīcā.

Jā, un pēc slimnīcas izgāju garu rehabilitācijas kursu, pēc kā jaunajā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā mani iecēla par vadītāja vietnieku. Bija pienākuši laiki, kad vairs pat brīvi runāt nevarēja, – viss tika saskaņots un pausts caur preses sekretāru. Bet nu ko tur vairs… Tie bija tagad zināmie cilvēki, pret kuriem ir ierosinātas krimināllietas. Taču valstij rezultāts bija skarbs – iznīcināja konkurējošas neatliekamās medicīniskās palīdzības transportu nodrošinošās iestādes. Nav izveidota efektīva un droša vienotā katastrofu un neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēma. Uz Jūrmalu sāka divreiz dārgāk dzenāt mašīnas no Rīgas. Par to varētu daudz un plaši runāt, arī par to, kādēļ tagad visām neatliekamās palīdzības brigādēm jābraukā ar tiem lielajiem “šķūņiem” mazo, kompakto un ekonomisko “ātro palīdzību” vietā. Tās ir smagas, necaurejamas, ekspluatācijā daudz dārgākas… Man par to sāp sirds. Kaut es esmu pensionārs, tikai sevi piespiežot, varu tēlot, ka par to visu nepārdzīvoju. Palīdzības savlaicīga nesaņemšana var skart katru no mums un mūsu tuvākos, jo, optimizējot slimnīcu tīklu, nav izveidotas 50 nepieciešamās papildu ātrās palīdzības brigādes laukos.

Jā, uz tādu pārdzīvojumu fona jau pat kovids šķiet pievaramāka lieta. Starp citu, ko jūs pats tagad šā vīrusa profilaksei lietojat?

Man tas tiešām bija liels pārdzīvojums, pat izlikšana uz ielas no darba kabineta par informācijas sniegšanu par bojāgājušiem pēc Maxima traģēdijas bija daudz vieglāk pārdzīvojama. Jo toreiz zināju, ka tas ir “slikto” pasūtījums, bet mans pārkāpums, pat noziegums būtu bijis slēpt no sabiedrības šo informāciju.

Bet par Covid-19 profilaksi. Esmu vakcinējies ar pneimokoku vakcīnu, jo šī pneimonija ir smagākā un nāvējošākā Covid komplikācija. Citas profilakses pagaidām nav.

Sakarā ar stentiem man viens aspirīna preparāts jālieto, lai asinis būtu šķidrākas. Tas, starp citu, rada problēmas – ja odi vai dunduri sakož, koduma vietas paliek kā mazi zilumiņi.

Manas galvenās “zāles” ir fiziskās aktivitātes. Es daudz kustos, peldos, strādāju saulē, man sevi uz to nav jāpiespiež, es tāds esmu – kustīgs. Man ir lieli lauki, skaisti sakopts tēva īpašums. Man tur ir dīķmalas un zālāji gandrīz hektāra platībā. Pļauju ar traktoriņu, bet daudz arī ar rokas pļāvēju, vakarā skatos – reizēm gandrīz 30 tūkstoši soļu gluži nemanot nostaigāti. Paķeru no dobes kabaci, burkānus, bieti, pupiņas, zirņus, salātus, garšaugus, no siltumnīcas gurķi vai tomātu. No dīķa kādu zivi izvelku.

Es apmēram simts reizes esmu lēcis ar izpletni. Adrenalīna sporta veidi arī ir veselīgi. Pēc tiem, tāpat kā lielas fiziskās slodzes, ieslēdzas “tumšais muskuļu prieks”.

Kā tas ir?

Ir tāds fizioloģisks termins. Tā ir patīkama noguruma labsajūta un sirds sišanās, ka viss ir labi beidzies. Baudas un eiforijas sajaukums. Tāds ir arī pēc smaga darba, kad beidzot ir iespēja atpūsties.

Mani “vitamīni” ir ceļojumi, īpaši saulē uz ekvatora vai tuksnešos Latvijas ziemā. Ceļojumos katru gadu pavadu vismaz mēnesi pusotru. Šajā pavasarī mēs ar Olitu, manu mīļoto sievieti, kopā bijām Senegālā un Gambijā. Laimējās tur būt pirms kovida. Izbaudījām Dakāru un sālsezerus. Izstaigājām arī Kurzemes hercoga atstāto.

O, jums ir mīļotā sieviete!

Jā, jau 15 gadus. Mēs tā interesanti dzīvojam – gan pie viņas, gan pie manis, brīvdienās gandrīz vienmēr kopā, svētkos, ceļojumos. Jubilejas, draugi, teātri, koncerti mums ir kopīgi. Bet ikdienā un katru dienu kopā nedzīvojam.

Pārtraucu jūsu stāstu par pēdējo lielo ceļojumu.

Tātad – es biju izvēlējies Ekvadoru un Galapagu salas. Un tad, lai nebrauktu atpakaļ uz Latviju, viens desmit dienas izceļojos pa Kolumbiju. Tad pārlidoju uz Sanhosē un ar grupu divas nedēļas ceļoju pa Kostariku, Nikaragvu un tālāk Panamu.

Jūs pirms ceļojumiem nopietni gatavojaties, lasāt?

Nav nemaz tā, ka par visām pasaules vietām būtu daudz, ko lasīt. Ir pietiekami daudz arī nezināmā un mazzināmā. Daudzos ceļojumos esmu braucis pirmajās grupās no Latvijas ar Jēkaba aģentūru, arī ar Impro. Mazajās “izpētes” grupiņās. Mums ir arī ceļojumu draugu vatsapa grupiņa Pasaulīte, kurā dalāmies, kur būts, kur vēl vajadzētu aizbraukt. Kāds atrod unikālu bildi, cits – stāstu, tā liekam informāciju kopā un nolemjam, kur vēl varētu aizbraukt. Šie ceļojumu biedri faktiski jau ir kļuvuši par nešķiramiem draugiem. Tā jau ir pilnīgi cita ceļotāju kategorija, kura neprasa, “kur ir manas 5 zvaigznes un baltie dvieļi”, bet var izgulēties arī guļammaisos Zīda ceļa karavānu staļļos.

Daudzās vietās esmu bijis ar pirmajām no Latvijas turp braucošajām grupām. Tā pirms gadiem piecpadsmit bijām Madagaskarā. Pērn mana Centrālamerikas ceļojuma laikā tur bija Olita. Salīdzinājām bildes – ja toreiz tā bija eksotika, tad tagad neatšķiras no citām urbanizētajām Āfrikas valstīm. Starp citu, tikai nesen uzzināju, ka savulaik Jānis Lūsis ir četrus gadus strādājis Madagaskarā par vieglatlētikas treneri. Tas sagrāva manas cerības, ka esmu starp Madagaskaras pirmatklājējiem no Latvijas.

Jūs pats ierunājāties par mīļoto sievieti. Vai drīkstu painteresēties par jūsu privāto dzīvi?

Pēc 25 gadiem laulībā es izšķīros. Un tad pieci gadi bija tādi, par kuriem varu teikt: cik gan daudz gudru un skaistu sieviešu sastapu! Bet ar Olitu mēs iepazināmies Taizemē – gadā, kad piedzima mana pirmā mazmeita. Un mazmeitai nu jau ir 18 gadu. Draudzējamies gan 15 gadus.

Mūs saista kopīgas intereses. Mums abiem īpaši patīk ceļot. Reizēm mēs neceļojam kopā, jo vai nu es, vai viņa tajā valstī jau esam bijuši, un kāpēc gan tērēt vairākus tūkstošus, lai redzētu jau redzēto un tūristu pūļu jau “sabojātāku”? Vai arī ir kāds ceļojums, kurā viņa nevēlas braukt, piemēram, uz vulkāniem Kostarikā un Nikaragvā viņa negribēja.

Bet par to ikdienas kopā dzīvošanu. Ikdienā cilvēki sāk iejaukties otra sadzīves detaļās, kurām vispār nav nozīmes. Kāda starpība, kā krūzītes plauktā saliktas vai kur stāv mans skuveklis? Mums šo strīdu nav.

Olita ar savu komandu nejauši uz īsu brīdi nonāca manā padotībā Katastrofu medicīnas centrā. Viņa ir starptautiski atzīta sabiedrības veselības eksperte, un man tas bija pārbaudījumu laiks, jo padotā un mīļotais cilvēks bija grūti savienojamas lietas. No šā darba viņa laimīgi nesen aizgāja pirmajā pensijas dienā. Bet viņa ir arī augstas klases ginekoloģe un turpina šo savu darbu.

Jūs nākat no lielas un nu jau arī valstī zināmas ģimenes: jūsu brāļadēli ir kamaniņbraucēji brāļi Šici.

Mums ir liela ģimene. Mēs esam pieci bērni, mūsu mammai – olimpiskajai vecmāmiņai Lilijai Šicai – bija 16 mazbērni, 22 mazmazbērni. Ziniet, viņai pat aizejot tā laimējās!

Ar ko?

Ar to, ka viņa, lai arī kļuvusi stipri vājāka, ar tik gaišu prātu nodzīvoja pēdējos trīs dzīves mēnešus. Mēs saorganizējāmies tā, ka kāds no mums, viņas bērniem, pie viņas mājās visu laiku dežūrējām. Mazbērni ar saviem bērniem brauca, bija jubilejas un sadziedāšanās, fotosesijas… Viņa līdz savam pēdējam brīdim bija gaiša un aizejot vēlreiz saveda kopā ģimeni un paaudzes.

Un vēl mammai paveicās, ka viņa savā simtajā gadā nomira pirms kovida. Bērēs bija sabraukuši visi viņas draugi un skolēni pulkiem, mamma bija skolotāja Murjāņu sporta skolā. Māra Zālīte, Jānis Paukštello bija viņas audzināmie. Atceros, mēs pat savulaik bijām greizsirdīgi uz tiem viņas skolēniem, kad viņi lustējās pa mūsu mājām.

Jūs laikam nepiederat pie cilvēkiem, kas negrib iet pensijā, jo tad taču apstāsies dzīve.

Kas par muļķībām! Man tieši tagad nepietiek laika, lai darītu visu, ko gribu un kas jādara! Bet, redziet, es tiešām varu būt “apmierināts pensionārs”, kas ir liela laime. Jo cik daudz valstī ir to iepriekšējās sistēmas apcelto un nenovērtēto pensionāru… Man ir laimējies, ka mans stāžs medicīnas jomā bija vairāk nekā 50 gadi.

Mēs bijām seši bērni ģimenē, es iestājos Rīgā medskolā 15 gadu vecumā, uzreiz pēc 8. klases. Cik nu tur mamma un tēvs varēja palīdzēt, tāpēc uzreiz arī iekārtojos Stradiņa slimnīcā par ratiņu stūmēju. Naktīs pa ziemu kurināju krāsnis dzemdību nodaļā, kurā pats reiz biju dzimis un kurā vecmāte, kas mani bija pieņēmusi, mācīja man pieņemt dzemdības. Daudz tādu sakritību dzīvē bijis.

Trīs bērnu audzināšanas laiks ar vajadzību pelnīt, lai viņiem visa pietiktu. Daudz dežūru, daudz nakts un svētku dežūru, jo par tām labi maksāja. Un tie 50 gadi kopumā novērtējās pietiekami labā pensijā, ar kuru varu atļauties dzīvi tomēr baudīt. Kādreiz vēl kādu lekciju studentiem nolasu – kas var būt labāks, kā ar jauniešiem strādāt!

Jums ir četri mazbērni.

Jā, un mums ir dažādi darbaudzināšanas un līdzdarbošanās pasākumi, kas prasa laiku un izdomu. Bērni paši tiek ar mazbērniem galā, man vairāk tiek tas vectētiņa prieks par kopābūšanu ar mazbērniem, kad pats vēlos. Lielās ģimenēs vispār ir tāda laba lieta kā darbu dalīšana. Katrs dara to, kas viņam labāk sanāk un patīk. Es pats, piemēram, nemaz nesēņoju. Jo tas ļoti patīk un sanāk manam brālim. Viņš man tikai pajautā, cik grozus baraviku man vajag, un pa savām slepenajām vietām man tos salasa.

Ļoti pozitīvi pasākumi ir lielās ģimenes dažādās jubilejas. Pēc mammas aiziešanas atkrīt izstāžu atklāšanas un grāmatu atvēršanas svētki, viņa ļoti sekoja tam līdzi. Bet mēs ar Olitu tāpat normālajā bezkovida dzīvē esam lieli pa Latviju braukātāji. Kamēr visas koncertzāles vien apbraukā. Aizejam uz koncertu, paliekam viesnīcā, izstaigājam pilsētu. Uz teātri kārtīgi ejam, teātra vai koncerta biļete ir labākā dāvana, kas tad vēl? Smaržas un ziedi. Man ir aizņemti visi otrdienu vakari, esmu rotarietis. Pagājušogad biju Rotary “Rīdzene” kluba prezidents.

Ja ne medicīna, ko vēl jūs būtu gribējis mācīties?

Es, 14 gadu vecs puišelis, gandrīz tā nejauši sāku par mediķi mācīties.

Iespējams, ja nebūtu šīs nelaimes, tāpat kā citi lauku puikas, būtu aizgājis par mehanizatoru mācīties. Vai traktoristu.

Pat vēl mācoties medskolas 2. kursā, es gribēju startēt kā lidotājs izmēģinātājs. Savulaik jau kā ārsts izgāju kosmonautu testus. Bet īstenot šos avangardiskos sapņus man liedza bērnībā iegūta maza trauma. Dabūju ar stangu pa pieri, bija mazs lūzumiņš un diemžēl arī bojāts redzes nervs. Tāds ar vienu aci pusakls lidotājs pilnīgi neder, tur vajadzīga absolūta binokulārā redze. Beidzot institūtu, gribēju braukt Arktikas ekspedīcijā par ārstu, bet tur mani izbrāķēja. Un tās ekspedīcijas dalībnieki aizgāja bojā… Dieviņš mani pasargāja.

Jūsu dzīvē ir bijuši vēl līdzīgi notikumi?

Ir gadījies. Esmu ar mašīnu Piemaskavā iegāzies dziļā gravā un ne skrambas. Un vēl – es neuzkāpu uz nogrimušā prāmja Estonia. Gatavojoties ceļam uz tā, man piezvanīja mamma un sāka bārties, kā es tā varēju aizmirst, ka man taču viņas draudzene no Vācijas ielidojam jāsagaida un esmu apsolījis viņu izvadāt. Toreiz jau mobilo nebija, tāpat vien mammai no Saulkrastiem piezvanīju. Noklausījos pārmetumus, griezu mašīnu riņķī un braucu atpakaļ darīt to, ko biju apsolījis. Tā mamma mani no nāves izglāba.

Bet pirkstu galu nogriešana ar zāles pļāvēju neskaitās?

Vai, tas tagad šķiet pilnīgs sīkums! Tiešām sīkums. Kā es saku: neveiksmīgs manikīrs ar zāles pļāvēju. Nu, vienīgi reanimācijas darbā nevarēju atgriezties un tos katetrus vairs tāpēc nevarēju sataustīt un ielikt.

Jā, es mēdzu riskēt, arī darīt bīstamas lietas, bet ļoti izvērtējot visu, kas var notikt. Avantūristiski neuzvedos. Esmu ļoti daudzas reizes lēcis ar izpletni, bet, piemēram, ne reizi ar gumijām.

Kāpēc?

Mans svars ir kripatiņu lielāks, nekā vajadzētu. Un man ir jau 70 gadu. Es zinu, ka, šādā kombinācijā lecot, var tikt pie muguras skriemeļu izmežģījuma, kad notiek tas gumijas iestiepiens atpakaļ. Bet tas ir bīstami tieši vecumā pēc sešdesmit. Jaunākiem tas nedraud vai draud daudz retāk. Mugura pēc sešdesmit vairs nav tā pati, kas bija līdz tam un ar kuru varēja cilāt stieņus un pievilkties. Visam ir savs laiks. Tāpēc man ļoti nepatīk tāda septiņdesmitgadnieku izrādīšanās, tēlojot jaunekļus.

Manuprāt, veselīgākais sporta veids ir distanču slēpošana, esmu arī Latvijas izlasē savulaik bijis. Diemžēl pēdējos gados sniegs ir tik reti, ka manas un Olitas labās slēpes stāv bez pielietojuma. Ar manām savulaik Jānis Hermanis Lillehammeres olimpiādē nobrauca. Es nopirku, viņš nobrauca.

Ļoti laba ir peldēšana. Bet mans mīļākais sporta veids ir orientēšanās. Vēl viena izcila nodarbe ir dejošana. Draugu ballītēs līdz slapjiem krekliem vajag izdejoties!

Laivošana man ļoti patīk. Uz Ezera skaņām katru gadu jāaizbrauc, man tā emocionālā gaisotne ļoti patīk. Un vēl man patīk nokļūt plenēros lauku vidē, pāris dienas ar māksliniekiem padzīvot, izslēdzot un aizmirstot telefonu.

Jūs mēdzat skumt?

Nē, bet es esmu emocionāls un pat noraudos, skatoties filmu vai lasot grāmatu. Bet tās jau nav skumjas. Skumju vietā man ir mieles: par muļķības dēļ neizdarītiem darbiem. Par mūsu pašu valsti un arī par lielām lietām, kas tajā nav izdarītas. Es esmu daudziem procesiem gājis cauri – jau pirms neatkarības, tad LNNK dibināšana, barikādes, viss ir bijis… Un tik daudzas labas idejas nav piepildījušās, bet nauda “apgūta”. Un mani uztrauc tas, kas tagad notiek medicīnā. No jebkuru slimnieku ārstēšanas, glābšanas tas paliek par tādu efektīgu maksas pakalpojumu un farmācijas biznesu, kurā nav vietas nabadzīgajiem un grūtdieņiem.

Cik aktīvs zāļu lietotājs pats esat?

Ļoti maz lietoju. Protams, ja ir plaušu karsonis, antibiotikas jālieto. Ja ir sadurta un sastrutojusi kāja, arī neiztikt bez antibiotikām.

Bet katru dienu dzert vairākus preparātus sirdij?

Tikai hjertimagnilu, pārējais jāizvērtē. Es uzskatu, ka to pašu efektu var sasniegt ar sabalansētu uzturu. Ar sirds vainām nemaz tik ļoti neslimo nabadzīgie un trūcīgie bez liekā svara – tie, kas ēd dārzeņus no sava dārza un lieto piena produktus, ko atnes kaimiņi. Saknes, dārzeņi, augļi, ogas, zivis no vietējiem ūdeņiem. Trusis, vista, aitas gaļa…

Esmu par jums dzirdējusi, ka nekad nedalāt cilvēkus pēc viņu statusa.

Tas man kategoriski nepiemīt! Es pat labāk atrodu kopīgu valodu ar ātrās palīdzības šoferiem, nevis ministriem. Manī ir solidaritāte ar tiem “mazajiem”, kas visvairāk pakļauti aizskārumiem. Sekretāres, tehnisko darbu darītāji, apkopējas. Bet, ja apkopēja slikti slauka un vēl ar cigareti zobos, tad gan es viņai pateikšu, ko domāju. Esmu ļoti kategorisks pret smēķēšanu. Tāpēc esmu pat ar vienu otru kolēģi un draugu sastrīdējies. Smēķētāji no manis ir pat slēpušies. Es vienkārši zinu to ļaunumu, ko nodara smēķēšana.

Bet ko es vēl šobrīd daru – esmu Latvijas Disciplinārajā antidopinga komisijā priekšsēdētājs. Fantastisks kolektīvs mums tur ir. Sportisti, profesori, eksperti. Man vispār ļoti patīk strādāt akadēmiskā un augstas raudzes speciālistu vidē, kur katrs savu lietu vislabāk zina.

Kas ārstam visbiežāk jāatceras?

Ka pacientam ir jāpalīdz tā, kā tu vēlētos palīdzēt savam tuvākajam: mātei, tēvam, brālim, māsai, bērnam, draugam. Tad nevar kļūdīties. Pat ja tas nebūs darīts pēc kaut kādiem priekšrakstiem, tā nevar kļūdīties. Un rīcība būs ārsta cienīga. Cilvēks var arī nomirt, bet tu kā ārsts būsi izdarījis visu labāko.