Pirms 8 gadiem Iveta pameta Latviju, bet tagad ir laimīgi atgriezusies savā vecajā darba vietā

Iveta uz Vāciju devās 2013.gada janvārī, kad arī daudz citu medicīnas māsu brauca prom no Latvijas. Tolaik medmāsu algas bija diezgan zemas un tāpēc lielu popularitāti iemantoja dažādas firmas, kas mediķiem organizēja kopīgus braucienus uz ārzemēm.

"Es iepriekš biju tā, kas teica, ka nekad nebraukšu prom, es palikšu Latvijā, tā būtu nodevība pret Latviju, Latvijas medicīnu, ja es aizbrauktu!" Iveta raksturoja savu tā laika nostāja, paskaidrojot, ka tolaik medmāsu algas sāka samazināties un tāpēc naudas jautājumu dēļ nācās savas domas mainīt.

"Tad es domāju, kāpēc nepamēģināt? Aizbraukšu uz pāris gadiem, padzīvošu, pastrādāšu, paskatīšos, kā viņi strādā, apgūšu valodu, kas arī ir pluss." Iveta devās uz kādu firmu, kas organizēja mediķu braucienus uz Vāciju, un pieteicās darbam Maincā. Viņai piedāvāja strādāt universitātes klīnikā Ortopēdijas un traumatoloģijas nodaļā.

Bailes, ka piekrāps

Klīnikas pārstāvji bija ieradušies Latvijā, lai tiktos ar potenciālajiem darbiniekiem. "Cik nu mēs katrs zinājām vācu valodu, bet kaut kā kūlāmies cauri," Iveta ar smaidu atcerējās tolaik piedzīvoto.

Pēc pārrunām uz Maincu devās vairākas medmāsas no Latvijas. "Īstenībā man no sākuma bija ļoti bail braukt, jo bija dzirdēts ļoti daudz lietu, ka firmas apkrāpj, aizbraucot tur, nav kur dzīvot un darba arī īsti nav. Bet mūsu firma bija ļoti labi noorganizējusi visu. Mums bija kopmītņu tipa dzīvoklīši, kur mēs dzīvojām trijatā. Kāds dzīvoja pa vienam - kā tajā brīdī sakrita."

Aizbraucot tur, bija jāmācās arī papildus vācu valoda, kas pirms braukšanas bija jāapgūst arī Latvijā. Lai aizbrauktu no Latvijas, vācu valodu vajadzēja A2 līmenī, bet strādāšanai konkrētajā klīnikā bija nepieciešams B2 līmenis. "Sākumā no rītiem mācījāmies vācu valodu, bet pēcpusdienā gājām uz klīniku apskatīt nodaļas, pamazām strādāt." Pēc valodas kursu apgūšanas medmāsas sāka strādāt klīnikā.

Vācieši uzreiz nesit plaukstas un nepriecājas

"Ceļš nav viegls. Visi, kas brauc, domā: "Aj, es tagad pelnīšu lielo naudu un viss būs baigi superīgi!" Bet tā jau dzīvē nenotiek! Tā ir cita nacionalitāte, citi cilvēki. Viņi tevi nepieņem uzreiz. Nav tā, ka tu tur ierodies un viņi sit plaukstas un priecājas par to, ka tu tur esi. Tā jau patiesībā nav!" 

Viņa arī atklāja, ka ne visas medmāsas varēja izturēt darbu Vācijā: "Daudzas meitenes, pat no mūsu grupiņas, pēc trīs mēnešiem atgriezās atpakaļ Latvijā, jo nevarēja izturēt garīgi. Bija liels stress un ilgošanās pēc ģimenes."

"Pēc tam, ja vēlies, vari pāriet uz citu klīniku. Tev vairs nav nekādu saistību ar to pašu klīniku. Pirmā gada laikā tomēr jārēķinās ar viņiem."

Vēl lielāks medmāsu trūkums

"Es biju ļoti pārsteigta, ka viņiem pašiem ļoti trūkst medicīnas māsu,"  Iveta teica un piebilda, ka Vācijā ir nedaudz citādāks mediķu iedalījums. Operāciju māsas skaitās operāciju tehniskie asistenti - tur nav tā, kā ir Latvijā, kad medmāsa trīs gadu laikā iegūst pamata izglītību un tad mācās specialitātē. Viņiem ir citādāk - medmāsa trīs gadus apgūst tikai operāciju māsai nepieciešamo.

Lai novērstu katastrofālo medmāsu trūkumu, vācieši tolaik labprāt organizēja mediķu braucienus no Latvijas un citām līdzīgām valstīm.

Jāstrādā ļoti daudz

"Darbs tur nav viegls. Lai nopelnītu naudu, ir ļoti, ļoti, ļoti jāstrādā. Jāstrādā daudz." Vācijā Iveta piedzīvoja citādāku darba uzskaites kārtību. Piemēram, nakts dežūras ilgums bija 13 stundas, bet aprēķinātais darba laiks - 7,7 stundas. Protams, pārējās stundas tika apmaksātas kā nakts darba stundas, bet tās neieskaitīja darba laikā. Tas nozīmē: lai nostrādātu savas darba stundas, bija jāstrādā ļoti daudz. "Man ļoti reti bija brīvs."

Turklāt Iveta izjuta, ka pirmos divus gadus vācieši iebraucējus īsti nepieņēma. Piemēram, viņi sākumā skatījās, kā viņa mazgā rokas, vai pareizi uzvelk halātu, cimdus."Es nezinu, ko viņi bija iedomājušies, no kādām valstīm mēs esam atbraukuši, bet bija jūtama neuzticēšanās. Protams, neteiksim, ka par Latviju daudzi zināja, īpaši vācieši, kas ir diezgan izglītoti."

Viņai gadījās diezgan vācisks kolektīvs - vairums kolēģu bija vietējie Vācijas iedzīvotāji. Savukārt citām latvietēm bija jāstrādā arī ar daudziem speciālistiem, kas iebraukuši no dažādām valstīm, piemēram, arābu zemēm.

Pirmās uzslavas

"Pēc diviem gadiem sāku just, ka ārsti sāka atcerēties manu vārdu, sāka prasīt, no kurienes es esmu, kur Latvija atrodas. Viņi sāka vairāk uzticēties un skatīties, ka es jau nemaz tik slikti nestrādāju. Pēc gadiem viņi teica, ka nesaprot, kāda mums Latvijā ir izglītība, bet tā ir ļoti laba. Viņi teica, ka ļoti jūt atšķirību, kā mēs strādājam un kā vācu māsas strādā. Tas mums bija pagodinājums - ka mēs tiekam novērtētas, ka medicīniskā izglītība Latvijā nemaz nav tik slikta, kā varbūt daudzi domā."

Arī Latvijas ārsti strādā labi. "Ļoti daudziem cilvēkiem ir priekšstats, ka Vācijā medicīna ir visperfektākā, vislabākā, bet es tā gluži nevarētu teikt par klīniku, kurā es biju. Arī mūsu ārsti ir ļoti gudri, kompetenti un ļoti skaisti strādā." Gadu laikā medmāsa iemācījusies saskatīt, kurš ķirurgs strādā skaisti un kuram ir dotības šajā jomā.

Nepeldas naudā

"Pagājušajā gadā es tomēr izdomāju, ka atgriezīšos Latvijā, jo mans mērķis nebija tur aizbraukt un nodzīvot līdz pensijai un sapelnīt lielo Vācijas pensiju."

Sākumā viņa dzirdēja izteikumus, ka varēs sapelnīt lielo Vācijas pensiju, bet tas nav tik viegli izdarāms. Tad Vācijā ir jāstrādā visu mūžu. "Jā, vāciešiem pensijas ir lielas, bet iebraucējiem pensiju viņi rēķina pēc nostrādātiem gadiem, un nav tā, ka aiziesi pensijā un peldēsies naudā. Tā gluži nav."

Bez bailēm, ka varētu palikt bez darba

"Man likās, ka ir laiks atgriezties. Domāju: es vēl gribu Latvijā strādāt. Es domāju, ka patlaban varbūt ir pēdējais laiks, jo man bija 45 gadi. Domāju, ja es vēl tur piecus gadus nostrādāšu, kas mani Latvijā ņems atpakaļ? Domāju, ka varbūt sāksies diezgan lielas problēmas. Bet izrādījās, ka Latvijā arī vajag medmāsas! Un arī šobrīd vajag māsas."

Pagājušā gada jūnijā atgriežoties Latvijā, viņa meklēja darbu tuvāk mājām, Ziepniekkalnam. Vispirms devās uz 2.slimnīcu, bet tur "man tur ļoti nepatika - ne attieksme, ne tas, ko viņi piedāvāja". Tad viņa aizgāju uz savu veco klīniku, kur iepriekšējie kolēģi , protams, teica: "Jā, jā, nāc atpakaļ!" Tā kopš septembra Iveta atkal strādā savā iepriekšējā darba vietā - Bērnu slimnīcā.

Pietrūkst gandarījuma

Vācijā strādājot, bija grūti tas, ka nebija tāda dzīvesprieka, kāds tas bija Latvijā. "Kādreiz, kad strādāju Latvijā, es gāju uz darbu ar prieku. Man gribējās iet uz darbu. Tur bija sajūta, ka nav prieka, ejot uz darbu. Jā, es gāju, nopelnīju savu dienas normu, nācu mājās, biju pārgurusi, man nebija gandarījuma sajūtas. Te tomēr ir savādāk."

Lai gan tehniski Iveta darīja līdzīgu darbu kā Latvijā, tomēr Vācijā jutusi citādāku ārstu attieksmi pret medmāsām: "Tur ir ļoti augsta subordinācija starp ārstu un māsu. Ārsts var pateikt, ko viņš vēlas, uzkliegt zālē vai sākumā pateikt nesmukas lietas, piemēram, kā tu vari to nezināt, kaut gan medmāsa vispār redz to pirmo reizi. Viņi nav tādi ļoti atsaucīgi. Protams, bija arī atsaucīgi. Bet lielākā daļa ir ļoti augstās domās par sevi, pat tie, kas nav virsārsti un ir tikai asistentārsti. Ārsti varēja atļauties kaut ko pateikt  medmāsai, bet viņa neko nedrīkstēja pretī teikt, jo viņi ļoti ievēro subordināciju."

Pazeminājums amatā

Iveta novērtējusi, ka Latvijā ārsti ir ļoti atsaucīgi, izpalīdzīgi un atbalstoši. Ja medmāsa aizmirsusi kādu sīkumu, mūsu ārsti pateiks: "Nekas!" "Šeit kaut kādā ziņā māsa ir vienlīdzīgāka ar ārstu, man ir tāda sajūta." Iveta nevarēja pieņemt, ka starp māsu un ārstu ir tik liela plaisa, jo, Latvijā strādājot, bija pierasts, ka māsa un ārsts ir vienlīdzīgākā līmenī. "Aizbraucot tur, es tiku kaut kādā ziņā pazemināta amatā. Es it kā darīju darbu, pārzināju to, bet nebija gandarījuma." Protams, dzīvojot Vācijā, bija arī ilgas pēc mājām un vientulība. "Tas viss kopā sasummējās."

Medmāsa salīdzināja, ka operāciju tehniskās iespējas Vācijā ir daudz lielākas nekā Latvijā. "Implantu iespējas ir daudz plašākas, aprīkojums ir daudz labāks." Taču operāciju zāles Latvijā esot labāk remontētas, skaistākas un ar patīkamāku atmosfēru. "Viņi vairāk liek akcentu uz to, lai būtu, ar ko strādāt, lai būtu labi implanti un pacientam vislabāk. Kādos apstākļos strādā darbinieki, tas viņiem maz interesē."

Iespējams, Berlīnes lielajās klīnikās telpas ir skaistākas, bet Maincā Ivetai nepatika. Tāpat nepatīkami bija tas, ka darba telpas atradās zem pirmā stāva, kas nozīmēja, ka visa darba diena jāpavada bez dienas gaismas. Bija sajūta, ka visa diena pavadīta pagrabā.

Apmierināta Latvijā

Vienlaikus Vācijā piedzīvotas arī labs un jaukas lietas. "Kad es pateicu, ka braucu prom, ļoti daudzi teica: "Kāpēc, nē, ja tu gribi, vari jebkurā laikā atgriezties!" Pēc tam attiecības bija siltas ar kolēģiem. Kopumā man laikam visvairāk traucēja tā sajūta, ka ārsti ir kaut kas augstāks par mums, māsām. Es kaut kā līdz galam to nevarēju pieņemt."

Tagad, dzīvojot un strādājot Latvijā, Iveta ir apmierināta: "Man ļoti daudzi prasa, vai es nenožēloju, ka atgriezos. Patlaban varu teikt, ka vispār nenožēloju, ka atgriezos, jo tagad medicīnā atalgojums ir paaugstinājies un nav vairs tā, ka dzīvo no algas līdz algai un nezina, kā varēs iztikt."

Arī tagad citas medmāsas strādā vairākās darba vietās, lai iztikšana būtu labāka un varētu atļauties vairāk.

"Man šobrīd pietiek ar to, kas man ir. Nekādas ekstras, protams, es atļauties nevaru, bet šobrīd esmu ļoti apmierināta. Es esmu pie savējiem, pie ģimenes," viņa pauda, skaidrojot, ka Vācijā bija lielas ilgas pēc tuviniekiem. Taču labi, ka Vācijā atvaļinājums bija sešas nedēļas, bet Latvijā atpūtai atvēlētas tikai četras nedēļas. "Sanāca tā, ka varēju ņemt atvaļinājumu trīs reizes pa divām nedēļām. Varēja ņemt arī pa nedēļām. Mēnesi nedrīkstēja ņemt, jo tad izjauca citiem atvaļinājumu."

Latvijā Ivetas dzīve ir daudz intensīvāka. Arī sazvanoties ar Vācijas draudzenēm, viņas ievērojušas, ka Ivetai galīgi nav laika. Viņa piekrīt - tik tiešām laika ir par maz, jo viņa visu laiku ir nodarbināta.

Vācijā gaidītu atplestām rokām

Vācijas kolēģi uzsvēruši, ka Iveta jebkurā laikā var atgriezties Maincas klīnikā. "Es domāju, ka tā tas arī būtu, ka tie nebija tikai vārdi, ko viņi teica."

Iveta dalījās atmiņās, kā Vācijas kolēģi uz atvadām organizējuši viņai skaistu pārsteiguma ballīti, par ko viņa iepriekš pat nenojauta.

Taču patlaban viņa nepieļauj, ka kādreiz varētu atgriezties strādāt Vācijā. "Varbūt jāpaiet ilgākam laikam. Es pat nezinu, kam jānotiek, lai es atkal atgrieztos." Lai pamestu Vāciju un atgrieztos Latvijā, bija jāiziet cauri pamatīgam birokrātijas mudžeklim. "Tas nav viegli. Tam visam man bija vienai pašai jāiet cauri." Gan lai sakārtotu dokumentāciju sākumā, gan prom braucot, bija vajadzīga liela un gara darbošanās. "Laikam vairs nav tas vecums un enerģijas tam visam. Šobrīd es nedomāju, ka gribētu atgriezties," viņa smaidot sacīja.

Viegli nebija, bet nenožēlo ne mirkli 

Tajā pašā laikā viņa aicina jaunos mediķus, kuri jūt vēlmi pastrādāt ārzemēs, izmantot iespējas un to darīt. "Es nenožēloju ne mirkli, ka aizbraucu, ka esmu tur bijusi! Tā bija jauna pieredze man. Es daudz ko uzzināju, jo viņiem operāciju apjoms ir daudz reižu lielāks. Es ļoti daudz ko ieguvu. Es arī te, Latvijā, varu ārstiem kaut ko pateikt, kā viņi darīja, kādus padomus dot. Daudzi arī pieņem un saka, ka pamēģinās, varbūt tā ir labāk. Pieredze rodas strādājot - viens ārsts dara tā, otrs citādāk. Arī valodas apguve - es tagad varu brīvi vāciski runāt."

Pirms braukšanas Iveta domāja, ka nekad nevarētu aizbraukt no Latvijas, jo iepriekš viņai bija grūti īstenot lielas pārmaiņas un pieņemt lēmumu krasi mainīt savu dzīvi. "Vienkārši tajā laikā dzīve piespieda. Es sapratu, ka negribu tā dzīvot - gribu dzīvot labāk un vairāk redzēt pasauli. Ja kādai māsiņai ir ļoti liela vēlme doties uz ārzemēm, to var darīt. Protams, pirms tam ieteicams noskaidrot, ko klīnikā dara, un būt informētam par notiekošo."

Pat, ja aizbrauc uz ārzemēm un tur kaut kas nepatīk, vienmēr var atgriezties Latvijā. "Nav jau tā, ka kāds tur turētu ar varu." Sākumā darbs ārzemēs nav viegls, bet ar laiku izdodas pierast pie jaunās kārtības un cilvēkiem, tāpēc pēc vairākiem gadiem dzīve kļūst vieglāka.

Latvijā par Ivetas atgriešanos priecājas ne tikai tuvinieki un draugi, bet arī Bērnu slimnīcas kolēģi un pacienti. Prieks, ka zinošā medmāsa atgriezusies dzimtenē!