Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Hosams Abu Meri ir spēcīga personība – ar austrumniecisku šarmu, nedaudz svešādu mentalitāti, redzošu ārsta aci. Viņš mūsu problēmas, iespējams, saskata skaidrāk.   (Foto: Rojs Maizītis)

Ārsts Hosams Abu Meri: "Pēdējā laikā ir ļoti uzkrītoši, ka jauni vīrieši pieņemšanas laikā raud"

Runā speciālists
7. jūnijā 05:18 2021. gada 7. jūnijā 05:18
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Gastroenterologa Hosama Abu Meri dzimtenē Libānā ārstu uzskata par Dieva un cilvēku starpnieku. Kamēr viņam kā lielajam Avicennam nav uzcelts piemineklis Gaiļezerā, Hosamam jākalpo ļaudīm, izgriežot polipus, veicot kolonoskopiju un uzklausot privātās dzīves problēmas. Viņu pašu cīņa ar vēzi esot darījusi darbīgāku, kaut egoistiskāku. Uz tik trauslas robežas stāvot, saproti, ko gribi izdarīt.

Hosams bez koķetērijas, drīzāk ar atkailinātu sirdi saka – viņš esot latvietis. Divdesmit astoņi gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai iesakņotos. Diemžēl arī žurnālu dzeltenajās lappusēs, jo šķīries un precējies viņš ir vairākkārt. Taču – arī savu grāmatu nopelnījis. Visnotaļ spēcīga personība – ar austrumniecisku šarmu, nedaudz svešādu mentalitāti, redzošu ārsta aci. Viņš mūsu problēmas, iespējams, saskata skaidrāk.  

Vīrieši raud

– Esat domājis, vai jums kā mediķim šajā pandēmijas laikā ir grūtāk vai vieglāk?

– Uzskatu, ka ārstiem pandēmijas laikā ir ļoti grūti. Ne tikai tāpēc, ka visu laiku jāstaigā ar respiratoru, jābūt ļoti uzmanīgiem, telpas jāvēdina, bet tādēļ, ka pacienti ir kļuvuši citādi. To jūtu kā gastroenterologs. Cilvēki ir nepacietīgāki, emocionālāki, un īsti vairs nevar saprast, tā tiešām ir slimība, kuras dēļ viņi nokļuvuši pie manis, vai varbūt problēma ir psiholoģiska. Grūti spriest, vai pacienta sūdzības par simptomiem kuņģa un zarnu traktā nav parādījušās psihoemocionālā fona dēļ.

Jebkurā gadījumā – vajag ārsta palīdzību. Reizēm ir grūti atšķirt, cik tas ir akūti, vai pacientam uz vizīti jānokļūst agrāk, jo ir čūlas saasinājums vai cita nopietna slimība. Citam tās pašas sūdzības var būt radījušas emocijas, viņš informāciju ir salasījies Google, atpazinis simptomus, kas saistīti ar konkrētu slimību, un jau tā kā sāk ar to dzīvot, viņam šķiet, ka ir vēzis, un cauri… Meklē palīdzību. Protams, arī agrāk bija tādi pacienti, bet daudz mazāk nekā patlaban.

Praktizēju jau septiņpadsmit gadu, bet tieši pēdējos divos mēnešos uzkrītoši ir arī tas, ka vīrieši pieņemšanas laikā raud. Ne jau astoņdesmitgadīgi, bet tādi – ap 35 un 50… Esmu pieradis, ka sievietes ir emocionālākas, varbūt privātajā dzīvē ir problēmas, un, runājot par sūdzībām, viņas sāk raudāt. Tas notiek diezgan viegli, man ierasti, saprotami, bet vīrieši… It kā jau nav slikti, ka viņi raud.

Tā ir laba zīme, ka cilvēki visu nepatur sevī, bet šie trīs gadījumi pēdējā mēneša laikā mani tiešām pārsteidza. Tas nozīmē, ka pandēmija ietekmē visus – neatkarīgi no tā, vai viņš ir vīrietis, jauns, vecs, ar darbu vai bez. Visi vienādi jūt papildu slodzi. Manuprāt, tieši tas mums, ārstiem, šobrīd ir grūtākais. Vakarā atnāc mājās noguris ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, psiholoģiski. Tā bija arī agrāk, bet ne tādā apmērā.

– Jums jābūt arī mazliet psihoterapeitam…

– Diemžēl tāds esmu. Lielākoties visas slimības, kā zinām, sākas galvā. Smadzenes izdala hormonus, tie ar asiņu plūsmu aiziet uz sirdi, kuņģa un zarnu traktu, ietekmē nervu sistēmu. Mēs, ārsti, bieži vien ārpus prakses kļūstam par pacientu draugiem, labiem paziņām, cilvēki vēlas ar mani nedaudz vairāk parunāties par savām problēmām ārpus kabineta – par privāto dzīvi, ģimeni, darbu. Iespējams, ja atbildēšu uz pāris jautājumiem, viņam kļūs vieglāk. Ir cilvēki, kas atnāk ar ļoti lielām problēmām, parunājas pusstundu un aiziet jau mazliet citādi, smaidīgāki. Bet mums ar to visu ir grūti. Ne tikai mediķiem, kas strādā pirmajās līnijās ar Covid-19 pacientiem, bet arī tiem, kas ambulatori. Agrāk savā praksē tik daudz smagu stadiju gadījumu neredzēju, jo tādi pacienti ar ātro palīdzību tika aizvesti uz slimnīcu.

Tagad slimnīcas lielākoties uzņem tikai ar ļoti akūtām problēmām, situācijās, kas jārisina ātri. Hronisko slimību pacienti gaida rindās, rodas paasinājumi, jo stāvoklis pasliktinās, tas var kļūt akūts. Kamēr nevar tikt pie ārstējošā ārsta vai slimnīcā, viņi spiestā kārtā meklē ambulatoro palīdzību. Bet mums nav gultu, kur pacienti divas dienas varētu gulēt, kamēr viņus kārtīgi izmeklēju. Varu mēģināt sazvanīt kolēģi, lai paņem bez rindas, lai kaut kā palīdzētu cilvēkam ar akūtu problēmu. Agrāk tādi bija pāris gadījumi mēnesī, tagad – divi trīs nedēļā.

Veicu kuņģa un zarnu trakta izmeklējumus – endoskopiju, gastroskopiju, kolonoskopiju. Agrāk izņēmām nelielus polipus, bet ar lieliem veidojumiem sūtījām uz slimnīcu, jo ir risks ambulatori tos izgriezt no resnās zarnas vai kuņģa, operācijas laikā cilvēks var asiņot, rasties plīsumi. Tas ir augsts risks.

Tagad, ja redzam, ka pacientam ir liels polips, iespējams, tajā sāk parādīties vēža šūnas, līdz slimnīcai jāgaida vairāki mēneši, lai plānveidā tos izņemtu, mēs uzņemamies risku. Es izgriežu arī lielos. Pārbraucis mājās, visu nakti domāju, vai pacients tiešām neasiņo, no rīta sazvanām, brīdinām – ja parādās pazīmes, sauciet ātro palīdzību. Par laimi, nekādu komplikāciju nav bijis, bet tā ir papildu slodze nervu sistēmai, grūti izturēt fiziski un emocionāli.

Labi saprotu ārstus, kuri strādā slimnīcā. Viņu slodze ir divreiz lielāka, kā viņi to iztur… cepuri nost! Bet arī ambulatorajā praksē ārsti strādā no rīta līdz vakaram. Ir rindas, daudz darba.

Foto: Rojs Maizītis

Kad bremzes netur

– Uzstājāties ar lekciju Apēst stresu. Tā ir pandēmijas problēma, jo mainās ēšanas paradumi – to savā praksē redzat?

– Tā ir. Ja arī cilvēks nezaudē darbu, viņš strādā attālināti. Agrāk notika kaut kāda kustība, tagad visu dienu sēž pie ekrāniem. Cilvēki, kuri strādā attālināti, nav laimīgi, jo nav darba grafika, ēst sanāk nepareizi, par maz kustību, un parādās sūdzības, liekie kilogrami, mugurkaula problēmas. Kā teicu, pandēmija ietekmē pilnīgi visus Latvijas iedzīvotājus jebkurā vietā, vecumā, darbā un dzimumā.

– Vai jūtat arī tādas mentālās sekas kā augošu agresiju, homofobiju?

– Jā. Redzam, ka sāk trūkt pacietības. Tā mēdz teikt, ka krīzē, problēmā tu uzzināsi cilvēka būtību, raksturu. Labi, katram no mums ir kādi pagātnes kompleksi, kas nosaka psihisko disbalansu. Serotonīna un adrenalīna hormoni ir palielināti, tas padziļina psihiskās problēmas, kuras sevī nesam no bērnības. Tās ir raksturā, personībā, bet šādā krīzē tās parādās. Un tas var notikt dažādos veidos – cilvēki sāk rupji runāt, kļūst agresīvi uzvedībā, sociālajos tīklos raksta lietas, ko grūti saprast. Bieži vien tas ir pārsteigums – mēs to cilvēku pazīstam, viņš ir korekts, bet kas ar viņu noticis?!

Kontroles mehānisma bremzes vairs nav spēcīgas. Ikdienā notiek dažādi incidenti, kas ietekmē arī psiholoģisko stāvokli. Ja cilvēkam ir bijis kaut kas dziļi zemapziņā, varbūt pat psihiska slimība, tā var parādīties. Normālos apstākļos tas būtu vecumdienās, bet šajā stresā jau 50–60 gadu vecumā ir cukura diabēts, paaugstināts holesterīns, galvas asinsvadu išēmija, skleroze. To novēroju saviem pacientiem.

Sociālie tīkli ir kā tirgus, kur visi kliedz un cits citā neklausās. Pietiek iemest kādu provokāciju, lai sāktu vārīties. Redzam, ka inteliģenti cilvēki kļūst nekontrolējami, sāk runāt to, ko nevarējām iedomāties pirms gada. Kādreiz mācību grāmatās rakstīja, ka, visticamāk, četriem pieciem no desmit ir kādas psiholoģiskas problēmas, psihiskas slimības dažādās formās un pakāpēs. Tik nopietnās krīzēs šādas problēmas izpaužas skaidrāk. Ir labi, ja valdība apmaksā psihoterapeitu, psihiatru konsultācijas, jo domāju, ka sekas vēl būs, ja arī pandēmija beigsies.

Ja vakcinācija notiks ļoti intensīvi, masveidā, tad 70–80 procenti iedzīvotāju būs vakcinēti līdz augustam, rudenī pandēmija būs pēdējā fāzē, un sāksim dzīvot brīvāk. Bet jāsaprot, ka pasaulē tā turpināsies arī nākamgad, īpaši nabadzīgajās valstīs, kur nevar vakcinēt visus iedzīvotājus. Vīruss riņķos apkārt dažādās formās, ir jābūt uzmanīgiem un jārēķinās, ka maskas būs jālieto arī nākamgad. Ārstiem, frizieriem, tādās slēgtās telpās kā lidmašīnās – vēl ilgi. Un psihoemocionālais stāvoklis būs jāuzlabo, jāpalīdz iedzīvotājiem gan šogad, gan nākamgad.

Esmu latvietis

– Jūs pandēmiju droši vien jūtat arī tā, ka nevarat aizbraukt uz dzimteni pie radiem.

– Ja godīgi, sāku just spriedzi. Protams, ilgojos pēc radiem, brāļa, māsas, mammas un tēta – man ir liela ģimene. Agrāk vismaz reizi divos gados biju Libānā. Ja kādu gadu neaizbraucu, tad mamma ar tēti vai māsa ar brāli atbrauca uz mēnesi pie manis, un vienmēr bija sajūta, ka viņi ir klāt, bija samērā viegli tikties. Pēdējoreiz vecākus satiku 2019. gadā, kad augustā viņi bija uz mūsu kāzām Latvijā. Pirms tam jūnijā biju Libānā, tātad pēc trim mēnešiem būs divi gadi, kopš neesmu tur bijis, neesmu saticis brāļus, māsas. Tāpēc palaikam ir bēdīgi. Skatos bildes, runāju ar viņiem katru dienu, lai nepamet sajūta, ka ir kāds atbalsts. Bet es gribētu braukt arī kur citur – pie jūras, uz siltajām zemēm.

Ar sievu esam tādi cilvēki, kas vienmēr grib tikties ar draugiem, aicināt pie sevis, gatavot ēst reizi vai divas mēnesī; mums tā ļoti pietrūkst. Vasarā bišķi varējām, bet rudens otrajā pusē un ziemā pēc darba pastaigājamies vieni paši, cenšamies nesatikties ne ar vienu ārpus mūsu saimniecības un kolēģiem. Esmu vakcinējies, man ir imunitāte, pārbaudīju – daudz antivielu. Zinu – ja saslimšu, visticamāk, nenomiršu. Taču, kamēr nav pūļa imunitātes, nevaram tikties cits ar citu, jo var notikt slimības transmisijas.

– Kā jūsu vecākiem patika Latvijā, kādi bija viņu iespaidi?

– Viņiem te ļoti patīk. Es gandrīz jau 28 gadus dzīvoju Latvijā. Mamma te pirmoreiz bija 1999. gadā, kopā ar brāli uz manu izlaidumu Medicīnas akadēmijā. Ar tēti viņi bija, kad beidzu savu specialitāti 2004. gadā, pēc tam – gandrīz katru gadu. Viņi katru reizi no jauna pierod dzīvot Latvijas vasarā.

– Tā viņiem ir kā ziema?

– Kā maigs pavasaris. Ir lietus, ne ļoti augsta temperatūra. Libānā jūlijā un augustā ir 35–37 grādi, pat līdz četrdesmit. Latvijas 27 grādi ir ļoti maiga atmosfēra.

– Vai Latviju uzskatāt par savu veiksmes zemi – izstudējāt, izveidojāt karjeru, ģimenes dzīvi, mājas…

– Cilvēki, kuri mani pazīst ļoti tuvu, nejūt, ka esmu citas tautības. Okei, es neesmu latvietis, jo neesmu... Lai gan esmu latvietis – tā vienmēr saku. Man ir akcents, bet man vairs nenāk prātā jautājums, vai jābrauc dzīvot citur. Šī ir mana valsts, man ir darbs, ģimene, tauta un draugi, es šeit dzīvošu, strādāšu, kalpošu Latvijas interesēm, cik vien varēšu.

– Kas jums no Latvijas kultūras patīk visvairāk – rakstnieki, dziesmas, teātris?

– Dziesmu un deju svētki. Neesmu lasījis, vai vēl kaut kur ir tik milzīgi pasākumi – trīsdesmit tūkstoši dejo un dzied. Tas bija ļoti iespaidīgi, ko tādu redzēju pirmoreiz. 2008. gada Dziesmu un deju svētkos bija arī mani vecāki, viņi bija šokā – kā var tā būt, ka tik daudz cilvēku stadionā dejo, no dažādām Latvijas pusēm, nepazīstot cits citu! Uzskatu, ar to latvieši var lepoties. Man Latvijas kultūra ir saistīta arī ar Raimondu Paulu, viņa koncerts Līgosvētkos Liepājā bija pirmais, uz kuru biju Latvijā. Pēc tam, protams, arī uz Prāta vētru. Latviešiem ir daudz labu dziesmu.

– Ar draugiem kādas tautasdziesmas uzdziedat?

– Nē. Kādas latviešu dziesmas esmu dziedājis. Ja zinu dažus teikumus, varu vilkt līdzi, bet tautasdziesmām vārdus zinu ne ļoti precīzi.

– Tas jums vēl priekšā…

– Jā, vēl ir laiks līdz pensijai.

Padod roku, ilgi nedomā

– Bijāt jauns cilvēks, kad no Libānas devāties studēt uz Latviju, bet kas jums īpaši patika Libānas kultūrā?

– Ja godīgi, neko daudz neatceros, kas man patika astoņpadsmit gadu vecumā. Tagad Latvijā esmu nodzīvojis pusotru reizi vairāk nekā Libānā, bet, kas man ir palicis, tā ir audzināšana – ka vienmēr jārūpējas par savu ģimeni. Tas nenozīmē tikai par mammu un tēti, bet arī par māsīcu un brālēnu. Ja draugam vajag padot roku, neko ilgi nevajadzētu domāt. Tas ir nācis man līdzi un, šķiet, nemainīsies nekad. Tā vienmēr ir bijis un būs – galvenais, ko esmu paņēmis no savas zemes tradīcijām, kultūras. Nevar izslēgt arī mentalitātes un rakstura iezīmes, to, kas ir būvēts kopš bērnības,  arābu viesmīlību.

– Nākat no ārstu ģimenes. Kā jūs tulkotu šo dzimtas tradīciju – vairāk kā misijas apziņu vai statusu sabiedrībā?

– Pirmais ārsts ģimenē bija mana tēva brālis, tēvocis, kurš 1963. gadā aizbrauca uz Franciju mācīties. Viņš atgriezās 1973. gadā un bija pirmais rajonā, kurš ir mācījies ārzemēs. Pārējie ārsti bija beiguši Libānas universitātes. Tolaik, kad viņš brauca mācīties, nebija domas, ka viņš pelnīs daudz naudas, svarīgāk bija palīdzēt savai pilsētai, rajonam, kurā viņš dzīvoja.

Ārsts arābu sabiedrībā ir ļoti cienījams cilvēks, viņa viedokli parasti uzklausa, jo uzskata par starpnieku starp cilvēku un Dievu. Viņš, protams, nevar palīdzēt tādam, kurš miris, pamosties, bet var palīdzēt nenomirt. Līdz ar to misijas apziņai ir ļoti liela loma ārsta dzīvē. Mani ģimenē audzināja – mācies par ārstu, lai spētu palīdzēt, un tu būsi cienījams, gudrs.

Pēdējo trīsdesmit gadu laikā Libānā ārsts ir kļuvis par ļoti prestižu profesiju, pelna labu naudu, iesaistās sabiedriskajos darbos, viņi ir ietekmīgi viedokļu līderi. Un tas var būt tāpēc, ka viņi palīdz daudziem. Cilvēki uzticas, jo viņi ārstam ir uzticējuši dzīvību.

– Ārstam ir viedoklis, kurā vienmēr ieklausās.

– Es piekrītu. Mākslinieki ir citādi domājoši, viņi pasauli redz emocionālāk. Viņiem nepieciešama stabilitāte, mīlestība. Ārsts ir pieradis domāt plašāk, redz, ka pacientam ir vairākas diagnozes, jādomā par ārstēšanu, turpmāko dzīvi, tāpēc ir attīstījusies spēja prognozēt. Mācībās ir pavadīti ilgi gadi, es studēju vienpadsmit, bet var teikt, ka mācos joprojām. Mākslinieks zināmā mērā par tādu ir piedzimis, mācījies dažus gadus, strādā šaurāk. Ārstam ir plašāks redzesloks.

– Un ir pieredze konstruktīvi cīnīties ar problēmām.

– Protams. Līdz pēdējam. Ārsts nebaidās no atbildības. Jo kas gan var būt svarīgāks par cilvēka dzīvību? Ārsti parasti nebaidās uzņemties atbildību jebkurā jomā, jo viņu profesijā atbildība ir katru dienu no rīta līdz vakaram.

– Vai piekrītat Ugam Dumpim, ka Covid-19 ir loterija?

– Domāju, ka tiešām loterija. No diviem viedokļiem. Ar to var saslimt nezinot, un tad imunitāti esi dabūjis par velti. Otrs – ja cilvēks dabū smago formu un izdzīvo. Un var vispār nesaslimt. Līdz ar to šī loterija var būt ar dažādām balvām (smejas).

Foto: Rojs Maizītis

– Pats kādreiz esat piedalījies loterijā?

– Kādos pasākumos noteikti. Bet vinnējis neesmu nekad.

– Neesat pircis loterijas biļetes, lai laimētu miljonu?

– Man nav tādas veiksmes. Neesmu no tiem, kas spēlē Latvijas Loto vai regulāri iet uz kazino, domājot – varbūt vinnēšu. Ar draugiem biju kazino vienu reizi, tā teikt, izmēģināju veiksmi ar vienu sitienu.

Garas naktis slimnīcas gultā

– Jūs par savu dzīvi un labklājību esat pieradis cīnīties pats?

– Kurš gan man varētu palīdzēt? Domāju, cilvēkam pašam jādomā par sevi, savu ģimeni, labklājību, veselību. Protams, ja blakus ir partnere, kura tevi mīl un saprot, bērni, kuri klausa un saprot, tev ir viss, ko vajag.

– Ar bērniem gan tā… ne vienmēr klausa.

– Nu, mēs jau paši arī neklausījām, kad bijām bērni un jaunieši (smejas). Katrā vecumā ir savas problēmas.

– Kuras ir lielākās dzīves cīņas, kurās esat uzvarējis?

– Visticamāk, tas bija jaunībā, kad 1997. gadā saslimu ar vēzi. Tas bija svarīgs pagrieziena punkts manā dzīvē. Ja cilvēkam jācīnās, lai paliktu dzīvs, kad viņam ir tik daudz plānu, ko realizēt, tad ārstēšanās laikā viņš sāk domāt plašāk, redzēt dzīvi citādi. Var teikt, ka parādās pilnīgi cita dzīves filozofija. Jā, varu teikt, ka es kļuvu strādīgāks, optimistiskāks un nedaudz varbūt arī egoistiskāks, jo sapratu, cik dzīve ir dārga. Tad negribi vairs tērēt laiku tādām problēmām un cilvēkiem, kuri tevi nenovērtē vai izraisa galvassāpes.

Tajā pašā laikā tu nebaidies no izaicinājumiem, jo esi bijis tādā pozīcijā un izdzīvojis. Tev nav jābaidās no darba vai dzīvesvietas maiņas. Tas laiks liek cilvēkam domāt. Sarunās ar cilvēkiem, kuriem ir onkoloģiskas saslimšanas, pat ja viņi nezina, ka arī es esmu to pašu pārcietis, redzu, ka viņi domā līdzīgi. Viņi dzīvi tomēr redz citādi. Protams, jo vecāks kļūst cilvēks, arī domāšanas stils mainās, kļūst mierīgāks, godīgāks, prātīgāks… Jā, bija tāds laiks, kad ļoti garas naktis pavadīju, slimnīcas gultā sēžot un domājot, ko es gribētu šajā dzīvē iegūt.

– Neieslīgāt pesimismā?

– Saslimu ceturtajā kursā, un mans mērķis bija izlaidums pēc sestā kursa; man tajā bija jābūt kopā ar visiem. Tāpēc, sēžot Libānas slimnīcā, lasīju mācību grāmatas, gatavojos kolokvijiem un eksāmeniem, braucu uz Latviju, lai tos nokārtotu. Neesmu zaudējis nevienu gadu, neņēmu akadēmisko, kā parasti dara.

Man spēku deva tas, ka bija mērķis, ko gribēju sasniegt – lai mani sauc par ārstu. Bija tāds joks, ko mammai teicu: neuztraucies, neraudi, es nenomiršu tagad, jo gribu, lai saka – ir nomiris ārsts Abu Meri, nevis vienkārši  – nomiris Abu Meri. Tāpēc pagaidām man tas nedraud, es dzīvošu.

Vēl mazliet…

– Kad saslima prezidents Tramps, viņš par 30 000 dolāru nopirka antivielu kokteili un izārstējās. Lielākā daļa to nevar atļauties. Esat domājis, ka būtu svarīgi, lai ārstēšanās nebūtu atkarīga no cilvēka labklājības?

– Manuprāt, Latvijā tā nav. Ir ļoti retas slimības, kurām nepieciešama ārstēšana ārzemēs, zāles, ko valsts nekompensē. Veselības ministrijā katru gadu ir iedalīts budžets to ārstēšanai. Protams, nevar palīdzēt ļoti daudziem, tāpēc ik pa brīdim dzirdam par ziedošanas akcijām, lai palīdzētu konkrētam cilvēkam. Bet neesmu dzirdējis, ka, piemēram, nepalīdz sētniekam, bet palīdz amatpersonām, pazīstamiem cilvēkiem. Jautājums tikai par to, vai tās zāles vispār Latvijā ir. Ja cilvēks ir spējīgs maksāt par ārstēšanu ārzemēs, viņš, protams, brauc. Tomēr valstī ir sistēma, ka rūpējamies par visiem, un šobrīd neredzu problēmu, ka viens ir labāks, otrs sliktāks.

Arī es esmu gulējis slimnīcā gan tad, kad biju students, gan deputāts, gan ārsts, un vienmēr izvēlējos normālu istabu un maksāju kā jebkurš. Skaidrs, ka ārsts runā ar mani kā ar mediķi, ne parastu pacientu, tas ir loģiski, jo esam vienas jomas profesionāļi, bet attieksme ir kā pret pacientu, kurš sēž man blakus palātā. Ar Trampu cita lieta – viņu uzskata par pasaules līderi, tas ir drošības jautājums.

– Bet kā uzskatāt – mūsu smagajiem Covid-19 pacientiem nevajadzētu tādus pašus antivielu kokteiļus?

– Zinu kolēģus, kuri strādā nodaļās ar smagiem pacientiem – anesteziologi, reanimatologi. Viņi dara visu, kas iespējams. Latvijas slimnīcās darbojas vienots algoritms, protokols. Viņi lemj par antivīrusa zālēm, ne visiem tās dod, taču tas nav atkarīgs no pacienta statusa, bet viņa vecuma, slimības smaguma pakāpes, sūdzībām. Esmu dzirdējis, ka pacienti, kas slimi ar Covid-19, ir nodevuši asinis, tajās ir antivielas, ārsti plazmu mēģina špricēt slimajiem, lai dotu imunitāti cīnīties ar vīrusu. Un šie pacienti ir parasti iedzīvotāji, diemžēl smagā stāvoklī, un viņiem vajag palīdzību. Ārsti līdz pēdējam dara visu, ko spēj.

Manuprāt, Latvijā ārstēšana notiek ļoti profesionāli, īpaši pēdējā pusgada laikā, jo ir jau skaidrs, ko vajag. Pirmos divus trīs mēnešus nesapratām, ko darīt, pacientiem deva skābekli, un viss. Tagad ir vairāki medikamenti, līdz ar to daudzi nepiedzīvo smago formu, mazliet uzturas slimnīcā un dodas mājās. Es ticu mūsu mediķiem un zinu, ka visi strādā pēc labākās sirdsapziņas, un nav iemesla par vienu rūpēties vairāk nekā par otru. Paldies Dievam, neesam tādā situācijā, ka pacientus vajadzētu šķirot pēc vecuma vai slimības smaguma pakāpes. Ceru, tā arī nebūs.

– Kā redzat – ko mēs varbūt darām nepareizi?

– Cilvēki neievēro pamatprasības. Zinu, ka visi gribam satikt savu bērnu, māsu, māsīcu, omīti, bet redzam, ka slimība aug ļoti intensīvi. Vasarā, kad bija labi, visi satikās un darīja, ko grib, bet rudenī situācija pasliktinājās. Vajag būt stingrākiem. Ja ievērosim noteikumus – divi metri, neiesim ciemos, lietosim īsto masku pareizā veidā –, tad slimība nebūs tik izplatīta. Diemžēl ir negodīgi cilvēki, kuri izmanto sociālos tīklus, lai destabilizētu uzticību epidemiologiem, ekspertiem.

Pirms Jaunā gada Latvijā bija milzīga antikovida ažiotāža, tajā piedalījās cilvēki, kuri netic pandēmijai, daļa politiķu, diemžēl arī daži pazīstami ārsti, kuri, iespējams, ir angažēti politiski, un uzņēmēji, kuriem jācieš ekonomiski. Pēc Jaunā gada viņi redzēja, ka katru dienu 30 cilvēki mirst, mēneša laikā – 1000, slimnīcas ir pilnas, sāk slimot viņu tuvinieki, radi, kaimiņi. Tagad viņi klusē, vairs nedzirdu tos, kuri teiktu, ka Covid-19 nav vai tā ir tikai gripa.

Arī es pirms gada teicu, ka varbūt tā ir tikai gripa, daudzi tā domāja, bet pēc trim četriem mēnešiem redzējām, kas notika Itālijā, citur pasaulē, un sapratām, ka tā nav. Tas ir ļoti riebīgs vīruss, kas var mainīties no viegla uz smagu, izplatās ļoti ātri. Ja ar to nekarosim, nerūpēsimies par drošības līdzekļiem, ja slimnīcās būs divi trīs tūkstoši cilvēku, tas nozīmē, ka nevienu citu slimību nevarēsim ārstēt.

Cilvēki sāks mirt ne tikai no Covid-19, bet arī no akūtām problēmām, hroniskām slimībām, sirds un onkoloģiskām. Es ar jūsu žurnāla starpniecību gribētu aicināt cilvēkus vēl nedaudz paciesties un uzticēties, ka vakcīnas ir vienīgais glābiņš. Jebkura no tām var dot imunitāti un aizsargāt mani, tevi, citus – vismaz no tā, ka nenokļūsim slimnīcā, nemirs mūsu omīte, vectētiņš, draugs vai kaimiņš.

Ir jāpaciešas līdz vasarai, tad tiksimies ārā; svaigā gaisā vīruss mazāk izplatās. Rudenī varēsim atsāk baudīt kultūru, ciemoties. Bet vīruss nepazudīs, tāpat kā tuberkuloze. Cilvēki joprojām ar to slimo, kaut lielākā daļa ir vakcinēti, arī pret difteriju bērni tiek vakcinēti, bet tā joprojām kaut kur ir. Bija jautājums par Pfizer un Moderna – ka tā ir jauna vakcinācijas metode. Izrādās, nav nekādu problēmu. Domāju, vasarīgs gaiss un saule ir kā gaisma tuneļa galā, mēs jau to redzam, drīz viss būs labi. Vēl trīs mēnešus jāpaciešas.

Foto: Rojs Maizītis

– Kad sasniegsim labus rezultātus, ko darīsiet – ņemsiet atvaļinājumu?

– Jā, man tas ir nepieciešams, esmu ļoti noguris – gan psiholoģiski, gan fiziski. Iespējams, došos ārpus Rīgas nedēļu dzīvot mežā, varbūt apceļošu kaimiņvalstis ar mašīnu. Ja būs iespējams un vasaras beigās lidošana kļūs brīvāka, būs izstrādāta vakcīnu pase un vakcinētiem cilvēkiem nebūs desmit dienas jāsēž izolācijā, varbūt apciemošu vecākus.

Saistītās ziņas

Hosams Abu Meri par laulību: "Manai sievai nav jādomā par rēķiniem"
Sēras Hosama Abu Meri ģimenē - koronavīruss laupa viņa tuva radinieka dzīvību
"No ārsta kļuvu par pacientu," - slimnīcā nonācis Hosams Abu Meri 4

Citi šobrīd lasa

Kājiņas kā modelei: 88 gadus vecā seriāla "Dinastija" zvaigzne pārsteidz ar brīvdienu fotogrāfijām 5
FOTO: ļaudis atvadās no mūziķa Gunāra Meijera
Kādai sievietei Vecāķu pludmalē pazūd piecgadīgā meita

13 лет спустя: как сейчас выглядят звезды сериала "Универ"

"Если бы мы потеряли еще день, я бы умерла": экс-жена Аршавина показала свое изменившееся лицо без прикрас