Cīnītājs! Artjoms piedzima tikai 1,2 kg smags, bet tagad ir neparasti apdāvināts puika

Jūlija intervijā portālam Jauns.lv atminas 2013.gadā piedzīvoto pirmo grūtniecību. "Tas bija mans pirmais bērniņš, man toreiz bija 25 gadi. Sākumā grūtniecība bija ideāla, bet tad ap 25.nedēļu man parādījās augsts asinsspiediens, parādījās olbaltums asinīs, tūska. Man konstatēja preeklampsiju. Man liekas, ka es vēl staigāju četras nedēļas, lietoju veselu kaudzi ar tabletēm, bet nekas nelīdzēja. Nākošās vizītes laikā mans ārsts izsauca ātros.

Šoks par nokļūšanu slimnīcā

Es līdz šim nekad nebiju bijusi slimnīcā. Man bija šoks, ka kaut kur jābrauc, jo pašsajūta bija diezgan laba. Atbrauca ātrie, pārbaudīja asinsspiedienu, tur bija fantastika, ļoti augsts! Uzreiz mani veda uz Stradiņiem. Tur es pavadīju piecas dienas. Visu laiku kontrolēja asinsspiedienu, nevarēja to dabūt zemu vai normālu - ne ar zālēm, ne ar ko.

Ārsti un medmāsiņas visu laiku runāja par to: "Tu saproti, ka neiznēsāsi bērnu līdz galam." Es jau tā biju šokā, pārbijusies. Es nezināju, par ko viņi vispār runā. Aborts vai kas tas būs?

Taisām dzimšanas dienu?

Pēdējās dienas vakarā mani aizveda pārbaudīt bērna sirdstoņus. Tie nebija labi. Pēc pusstundas, stundas pārbaudīja vēlreiz, un tad visi atkal runāja: "Tu neiznēsāsi 40 nedēļas. Tagad ir 29.nedēļa." Tajā istabiņā, kur klausījās toņus, ienāca mediķis un teica: "Nu ko, taisām dzimšanas dienu?""

To dzirdot, Jūlija nopriecājās par šī labā cilvēka attieksmi pret notiekošo - viņš nevis baidīja grūtnieci, ka viņa neiznēsās bērnu līdz 40.grūtniecības nedēļai, bet gan pozitīviem vārdiem piedāvāja rīkot mazuļa dzimšanas dienu.

Piedzimst maziņš, bet vesels

"Pie tam bija 2013.gada 13.decembris, piektdiena. Es domāju: kad vēl taisīt dzimšanas dienu, ja ne šodien?" Jūlija optimistiski smejoties stāsta, piebilstot, ka dēla dzimšana bija plānota ap nākamā gada 19.februāri.

"Stundas laikā es parakstīju visādus papīrus un mani aizveda uz operācijas zāli. Pati operācija bija aptuveni pusstundu. Bērniņš piedzima maziņš - 1,250 kg, bet stāvoklis bija diezgan labs." Pirmajā novērtējumā viņš saņēma 7 punktus no 10 iespējamajiem. Radītāji bija ļoti labi, salīdzinot ar citiem priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem, kuru vērtējums bija pavisam švaks - tikai 2 vai 4.

Viņa jutās šokēta par pēkšņo ķeizargriezienu. "Es pirmo reizi vispār dzirdēju, ka ir priekšlaicīgi dzimuši bērni. Es pat nezināju, ka tāds termins eksistē."

Pamatīgs darbs - atslaukt pienu

Pēc ķeizargrieziena Jūlijas asinsspiediens stabilizējās. Pieradusi pie augstā asinsspiediena, sieviete sākumā piedzīvoja grūtības pielāgoties pie normāla spiediena. Piemēram, viņai bija grūti noiet piecus metrus pa koridoru. Bet jau pēc dažām dienām pašsajūta uzlabojās.

Viņa ik pa trīs stundām atslauca pieniņu un nesa dēlam. "Tas jau bija kā darbs," viņa labsirdīgi smejas.

Pusotrs mēnesis Bērnu slimnīcā

Pēc dzemdībām aptuveni nedēļu Jūlija ar jaundzimušo pavadīja Stradiņa slimnīcā, bet, kad Bērnu slimnīcā atbrīvojās inkubatora vieta, mazulīti speciāli aprīkotā mediķu automašīnā pārveda uz turieni. Arī Bērnu slimnīcā Jūlijas galvenais pienākums sākumā bija atslaukt pienu un nest to mazulītim.

Viņa Bērnu slimnīcā pavadīto laiku atceras ar pateicību. Mediķi esot bijuši ļoti labi un izpalīdzīgi. Stāstījuši visu nepieciešamo.

Jūlija ir lasījusi dažādas sliktas atsauksmes par Stradiņu slimnīcu un Bērnu slimnīcu, taču uzsver, ka pati piedzīvojusi tikai pozitīvu attieksmi. "Ja tu esi atklāts un adekvāts, tad visu izstāstīs un viss būs kārtībā."

Viņa arī sadraudzējās ar citām māmiņām, kuru bērni uzturējās slimnīcā tajā laikā. Arī viņas nesūdzējās par personālu un tā komunikāciju. "Kā varēja, tā palīdzēja, nebija traki."

Medmāsiņa, lai cik profesionāla, neaizstāj mammu

"Ja gribi, visu iemācīs. Pēc dažām dienām māsiņas teica: "Mainām pamperus un pabarosi caur zondi." Visu iemācīja un nebija bail. Bet bija arī māmiņas (tās nebija jaunas - ap 40 gadiem), kas stāvēja pie inkubatora un raudāja. Māsiņas piedāvāja paņemt bērnu rokās, bet viņas: "Nē, nē, jums tik labi sanāk. Es negribu darīt pāri." Bija māmiņas, kas visā periodā ne reizi nepaņēma bērnu rokās. Tas ir galīgi šausmīgi, jo mammai ir grūti, bet bērnam tomēr daudz grūtāk. Neviena medmāsiņa neaizstāj mammu."

Kad Jūlijas dēls sasniedza 2 kg svaru, viņam veica pirmo poti un palaida mājās. Līdz tam bērniņam bija jāiemācās pašam ēst no pudeles. Sākumā viņu baroja caur zondi, bet pēc tam deva pieniņu ar pudelīti, no kuras viegli izsūkt saturu. Tikai vēlāk jaundzimušajam piedāvāja tādu pudelīti, no kuras sūkt ir grūtāk.

Mazulītim infekcija

Grūtus brīžus ģimene piedzīvoja ap Ziemassvētkiem, kad dēlam bija smaga infekcija. "Nevarēja saprast, kas notika. Temperatūra cēlās katru dienu, antibiotikas nepalīdzēja. Bija arī asins pārliešana, jo kaut kas nebija kārtībā ar eritrocītiem. 

Nebija viegli, bet es sevi un vīru ieprogrammēju, ka viss būs kārtībā, mums tikai jāaug un jānes piens. Bet, protams, visādi iznākumi var būt - nav visiem labi. Dažiem beidzas slikti. Bet, ja es vēl domāšu par slikto un ieprogrammēšu, ka kaut kas slikts notiks, nebūs nevienam labāk, jo slikti var notikt arī bez mūsu piepūles." Neskatoties uz piedzīvoto, Jūlija un viņas vīrs centās saglabāt optimismu.

Diemžēl otrā grūtniecība beidzās ar bērna nāvi  

Vienlaikus Jūlija iesaka sievietēm, kas piedzīvojušas līdzīgas situācijas, meklēt tās cēloņus. Viņai mediķi nepateica, kāpēc sākās preeklampsija un līdz ar to vajadzēja veikt akūtu ķeizargriezienu: "Es biju jauna, tieva un nebija skaidrs, kāpēc radās preeklampsija." Tās cēloņus būtu vajadzējis saprast, plānojot nākamo bērniņu.

Taču, plānojot otro grūtniecību un uzraugot tās gaitu, mediķi nemeklēja preeklampsijas iemeslus. "Es zaudēju otro bērnu. Bija šausmīgi, jo es viņu zaudēju 37.nedēļā. Ar visu reanimāciju un ātrajiem braucu uz Stradiņiem, tur bija šausmīgi. Pēc otrajām dzemdībām man atklāja trombofīlju," sieviete stāsta.

Bija izveidojies trombs, Jūlija pa nakti pamodās, jo sajutās slikti un vilka vēderu kā mēnešreižu laikā. "Pēc tam palika kaut kā auksti, baigi auksti. Bet bija jau par vēlu."

Aicina meklēt iemeslus veselības problēmām

Balstoties uz savu piedzīvoto, viņa aicina sievietes ar līdzīgām problēmām meklēt iemeslus. "Nevar tā būt, ka vienkārši tā notika. Tā nenotiek."

Viņa ir pārliecināta, ka arī pirmās grūtniecības laikā piedzīvotā preeklampsija saistīta ar trombofīlju. Viņa veikusi ģenētiskās analīzes, kas apstiprināja trombofīliju. Turklāt arī bērns to pārmantojis. "Ja tu zini, tad nav traki ar to slimot. Bet, ja tu nezini un īpaši, ja tu esi sieviete, var gadīties tā."

Pirmajā grūtniecībā parādījās preeklampsija, bet otrajā grūtniecībā nebija nekādu pazīmju, ka kaut kas nav kārtībā. "Tas viss notika pēkšņi."

Pirmā Jūlijas grūtniecība bija 2013.gadā, bet otrā norisinājās 2019./2020.gadā, tāpēc arī nevarētu teikt, ka organismam nebija laika atgūties un atpūsties pēc pirmajām dzemdībām. Otrajā grūtniecībā viņai būtu vajadzējis speciālas šprices, bet diemžēl viņa nezināja par trombofīliju un tāpēc tādus medikamentus nelietoja. "Ne visiem ārstiem ir pieredze ar trombofīliju. Visi parasti dod aspirīnu, jo kas gan var notikt! Bet viss var notikt!"

Gudrs un apdāvināts pirmklasnieks 

Artjomam patlaban ir 7 gadi, viņš mācās pirmajā klasē. Pēc pirmā gada sarežģījumiem puikam kopumā ir laba veselība. "Tagad viss ir kārtībā. Pēc iziešanas no slimnīcas mums nebija baigo problēmu. Pāris reizes gājām pie ārsta Bērnu slimnīcā, bet tas vairāk bija tīri apskatei, jo man nebija sūdzību ne par ko." Viņam līdzīgajiem bērniem var būt problēmas ar acīm, bet Artjomam ar redzi viss ir kārtībā. Arī citu sarežģījumi zēnam nav. 

Jūlijas dēls ir ļoti gudrs, tāpēc bērnudārzā viņam piedāvāja apmeklēt vecāku bērnu grupiņu. "Viņam padodas gan matemātika, gan visas valodas. Viņš ir runīgs un loģiski domā. Es kaut kur lasīju, ka priekšlaikus dzimušie bērni ir nedaudz gudrāki, ātrāki. Es to redzu pēc sava bērna. Vienīgais, ko es pamanīju, ir tas, ka viņš ir hiperaktīvs."

Mamma to ir pārrunājusi ar skolotāju, kura ir ļoti mierīga un saprotoša. Viņai ir sava pieeja aktīviem bērniem, turklāt Artjoms tāds nav vienīgais klasē.

Sapņo par trešo bērniņu            

Runājot ar Jūliju, rodas sajūta, ka viņa ir ļoti optimistiska. To apstiprina arī viņas nākotnes plāni: "Es plānoju arī trešo grūtniecību. Tagad man jāgaida, jo iepriekš bija divi akūti ķeizargriezieni. Bet, jā, es gribētu trešo bērniņu!"

Lai trešā grūtniecība būtu labāk vadīta, viņa nomainījusi ārsti, kura ir pieredzējusi trombofīlijas jautājumos. Zinot savu diagnozi, labāk uzticēties pieredzējušam ārstam, jo trombofīlijas pacientiem ir dažādas nianses jau grūtniecības sākumā.

Arī Artjoms ļoti gaida brālīti vai māsiņu, bet pagaidām viņi par to nerunā, jo otrās grūtniecības sākumā vecāki viņam pateica par ģimenes pieaugumu un puika jau bija visiem kaimiņiem to izstāstījis. Patlaban viņš priecājas par vecāku nopirkto suni.

Traģiski notikumi var izšķirt ģimenes

Abās grūtniecības piedzīvotais nav radījis problēmas Jūlijas un viņas vīra attiecībās. "Mums ļoti labas attiecības bija jau pašā sākumā un ir arī tagad. Viņam arī vēl gribas bērnus. Mums viss kārtībā."

Viņa zina ģimenes, kuras līdzīgi traģiski notikumi izšķīruši, bet Jūlija domā, ka, iespējams, pārim jau iepriekš bijušas arī citas problēmas un smagi negadījumi pielikuši tikai punktu attiecībām.

Iedvesmojas no citu pieredzes

Rezumējot Jūlija atceras daudz dzirdēto ieteikumu nelasīt citu ģimeņu stāstus par līdzīgām situācijām, taču viņa, guļot slimnīcā, labprāt lasīja par gadījumiem, kad bērniņi piedzima priekšlaikus, bet pēc tam labi attīstījās un izauga lieli. Viņu ģimenei ļoti palīdzēja Bērnu slimnīcā izveidotā siena, kur redzamas priekšlaikus dzimušu bērniņu fotogrāfijas, kad viņi ir izauguši un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi.

Citu bērnu piedzīvotais un fotogrāfijas ļoti iedvesmoja un palīdzēja Jūlijas ģimenei. Viņa redzēja, ka ne vienmēr viss ir traki un ka bērni izdzīvo un attīstās arī ar mazāku piedzimšanas svaru. Kādai jaundzimušajai bija tikai 700 grami. Viņas ģimenei slimnīcā bija jāpavada vismaz trīs mēneši, bet tagad viņa ir liela un vesela meitene.

Bailes puisēnu pazaudēt

Jūlijas ģimene centās koncentrēties uz pozitīviem gadījumiem, jo "negatīvie var notikt arī bez mums".

"Man tiešām ļoti palīdzēja, kad redzēju veselu sienu ar 100 fotogrāfijām, kuru cilvēkiem viss beidzās labi," Jūlija saka un atzīst, ka bija bail puisēnu pazaudēt, īpaši pirms ķeizargrieziena, kad apkārtējie mediķi vairākkārt teica, ka neizdosies iznēsāt bērniņu līdz 40.grūtniecības nedēļai.

Dzīve kopā ar jaundzimušo bija tik pienākumu piepildīta, ka mammai nebija laika raudāt. Turklāt pozitīvi, ka blakus atradās arī citas bērniņu mammas, ar ko izdevās sadraudzēties.