Olnīcu vēzis uz sarkanās līnijas. Kā to ārstējam Latvijā?
Jau vairāk nekā gadu pasaule cenšas uzveikt Covid-19. Tomēr līdzās tam nekur nav pazudušas citas slimības. Īpaši satraucoša situācija ir hronisko slimību jomā, jo, vairoties no saslimšanas ar vīrusinfekciju, pacienti daudz retāk apmeklē speciālistus. Tāpēc onkologi ceļ trauksmi un aicina sabiedrību pievērst lielāku uzmanību savai veselībai. Kampaņā “Olnīcu vēzis uz sarkanās līnijas” izceļ vienu no izplatītākajiem audzēju veidiem sievietēm – olnīcu vēzi. To Latvijā ik gadu atklāj 250–300 sievietēm.
Olnīcu vēzis – cik sen zināms?
Medicīnā olnīcu vēzis ir zināms jau vairāk nekā 150 gadu. 1809. gadā tika fiksēts pirmais olnīcu audzēja izņemšanas gadījums, kurš medicīnas vēsturē ir ļoti nozīmīgs, jo audzēja lielums bija sasniedzis 22 mārciņas.
Vēsturiski olnīcu vēzis tika klasificēts cistiskajos un cietajos audzējos, izšķirot tos pēc lieluma un rakstura. 1961. gadā šī klasifikācija tika aizstāta ar olnīcu morfoloģisko histopatoloģisko verifikāciju. Tas noteica, ka no terapeitiskās statistikas par olnīcu epitēlija audzējiem ir jāizslēdz pirmie neoplazmas gadījumi, kas radušies hormonu, dzimumšūnu audzēju un metastātisku karcinomu gadījumos.
1970. gadā kā viena no ārstēšanas metodēm bija medikamenta melfalāma lietošana, diemžēl tas izrādījās neefektīvs. Vēlāk Apvienotajā Karalistē sāka jaunas medikamentu grupas izstrādi, kuras sastāvā ir aktīvā viela cisplatīns. Tas ļāva strauji attīstīties ķīmijterapijai.
1971. gadā Pasaules Veselības organizācija (PVO) izdeva audzēju klasifikāciju, kurā olnīcu audzējus iedalīja serozās vai mucinozās cistās, endometrija audzējos, mezonefriskajos audzējos, karcinomās un neklasificētās karcinomās. 1999. gadā PVO šo klasifikāciju nedaudz mainīja, pievienojot papildu grupas un mainot atsevišķus nosaukumus.
Pirmās ziņas par to, ka ir panākts progress olnīcu vēža diagnostikā un ārstēšanā, tika saņemtas 1983. gadā. Ārstēšanā tika izmantota ķīmijterapija un ķirurģiskā terapija, kā arī testēta radioterapija. Pēdējo 30 gadu laikā gūtie panākumi olnīcu vēža skrīningā, diagnostikā un ārstēšanā liecina, ka esošās metodes ir veicinājušas progresu cīņā ar šo slimību.
Ārstēšana
Olnīcu vēzim nav specifisku simptomu, tāpēc vairums pacienšu ar šo diagnozi pie ārsta nonāk vēlīnā stadijā. Pirmās pazīmes, kas varētu liecināt par olnīcu vēzi, ir traucēta kuņģa uz zarnu trakta darbība, vēdera pūšanās un samazināta apetīte. Var parādīties sāpes vēderā vai neskaidra vēdera apjoma palielināšanās, kam iemesls ir šķidruma uzkrāšanās vēdera dobumā, ko producē olnīcu audzējs.
Šie simptomi parasti tiek ignorēti un netiek saistīti ar ginekoloģisku saslimšanu.
Tāpēc ļoti svarīgas ir regulāras vizītes pie ginekologa, ultrasonogrāfijas izmeklējums, asins analīzes, ārsta apmeklējums, līdzko parādās kaut mazākie simptomi.
Ja rodas aizdomas par olnīcu vēzi, sievietei veic asins analīzes, nosaka arī onkoloģiskos marķierus (CEA, CA125, HE4), kas ir bioloģiski aktīvas vielas, kuras izstrādājas organismā, un palielināta to produkcija var liecināt par audzēja klātbūtni. Taču jāatceras, ka olnīcu audzēja marķieri ir tikai papildu informācija ārstam. Ir arī dažādas citas situācijas, kuru gadījumos šo marķieru rādītāji var būt nedaudz paaugstināti. Piemēram, fizioloģiski CA125 palielinās grūtniecības laikā, pirms mēnešreizēm vai pēc tām, kā arī ja ir hroniski iekaisumi. Olnīcu vēža gadījumā CA125 pieaugums var būt vairākos simtos.
Ja sievietei ģimenē kādai asinsradiniecei – vienalga, mammai, māsai, vecaimātei, mammas māsai – bijis olnīcu vai krūts vēzis, tad pasaules vadlīnijās iesaka veikt ģenētiskās analīzes, lai noteiktu gēnu – BRCA1 un BRCA2 – mutāciju. Mūsdienās olnīcu vēzis tiek pielīdzināts hroniski ārstējamai slimībai.
Ja vēzis tiek diagnosticēts savlaicīgi, ir iespējams nodrošināt mērķtiecīgu un inovatīvu terapiju, kas pagarina dzīvildzi.
Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja Aija Geriņa-Bērziņa: “Ārstēšana ir atkarīga no audzēja stadijas un lokālās izplatības. Ja audzējs ir lokāls, tad ārstēšana tiek sākta ar operāciju. Pēc operācijas izoperētais materiāls tiek nosūtīts patologam, kur notiek detalizēta vēža šūnu analīze, pēc kuras var noteikt audzēja šūnu sastāvu, potenciālu un aktivitāti. Patologs ir viens no svarīgākajiem speciālistiem vēža diagnozes noteikšanā, kas būtiski var ietekmēt tālāko ārstēšanas taktiku un slimības prognozi.
Pēc operācijas ārstu konsilijs atkarībā no audzēja stadijas lemj par pacientei piemērotu tālāko sistēmisku terapiju. Paciente tiek nosūtīta pie onkologa ķīmijterapeita, jo bieži nepietiek tikai ar audzēja izoperēšanu. Pēc šī slēdziena pacientei tiek sākta ķīmijterapija. Onkologs ķīmijterapeits, nozīmējot sistēmisko terapiju, ņem vērā iegūtos operācijas materiāla histoloģiskos datus un slimības stadiju.
Mūsdienās terapijas izvēli nosaka arī gēnu BRCA1 un BRCA2 mutāciju klātbūtne vēža audos, īpaši, ja slimība ir izplatītā stadijā vai ir konstatētas attālas metastāzes. Mērķis ir izvēlēties precīzāko, individuāli piemērotāko un efektīvāko terapiju slimības izskaušanā un dzīvildzes pagarināšanā, domājot arī par pacientes dzīves kvalitāti.”
Dzīvildze Latvijā un Eiropā
Diemžēl prognozētā dzīvildze olnīcu vēža gadījumā ir zema. Eiropā 60% pacienšu pēc slimības atklāšanas nomirst tuvāko piecu gadu laikā, 30% – pirmā gada laikā.
Sievietēm, kurām ir olnīcu vēzis un konstatēta pozitīva BRCA gēna mutācija, ļoti efektīvi darbojas PARP inhibitorus saturoši medikamenti, kas ļauj pilnībā apturēt slimības attīstību pat uz vairākiem gadiem. Tie ir pieejami sievietēm gan Lietuvā, gan Igaunijā, taču Latvijā pacientēm nākas samierināties vien ar ķirurģisku ārstēšanu un ķīmijterapiju.
“Situācija, kurā ir nonākušas olnīcu vēža pacientes, ir absurda un absolūti nepieļaujama. Saskaņā ar starptautiskajām vadlīnijām ārstēšana ar PARP inhibitorus saturošiem medikamentiem tiek uzskatīta par standarta terapiju, ko saņem pacientes visā Eiropā.
Šos medikamentus saviem pacientiem šobrīd var izrakstīt mūsu kolēģi kaimiņvalstīs, un nav skaidrs, kāpēc sievietēm Latvijā tie tiek liegti.
Šīs zāles mums ļautu no drošas nāves glābt vairākus desmitus jaunu sieviešu katru gadu,” stāsta onkoloģe ķīmijterapeite Aija Geriņa-Bērziņa. Lielākā daļa olnīcu vēža pacienšu ir gados jaunas sievietes no 30 līdz 60 gadiem darbspējīgā vecumā, kas maksā nodokļus un būtu tiesīgas saņemt palīdzību no valsts.
Veselības ministrija (VM) savukārt informē, ka pašlaik visām pacientēm ar olnīcu vēzi zāļu iegādes kompensācijas sistēmā ir pieejama ķīmijterapija un inovatīvā terapija ar bevacizumabu, liposomālo doksorubicīnu, savukārt pacientēm ar BRCA mutāciju – inovatīvās zāles niraparibs.
VM parlamentārais sekretārs Ilmārs Dūrītis: “Nav korekti uzskatīt, ka Latvijā olnīcu vēža pacientes nav nodrošinātas ar inovatīvas terapijas ārstēšanas iespējām. Nacionālajā veselības dienestā (NVD) ir saņemts iesniegums arī medikamenta olapariba iekļaušanai Kompensējamo zāļu sarakstā (KZS) olnīcu vēža pacientēm ar pozitīvu BRCA mutāciju.
Vienlaikus VM informē, ka iesniegumi par zāļu iekļaušanu KZS ir iesniegti arī tām diagnozēm, kurām nav iekļauti inovatīvie medikamenti, piemēram, dzemdes kakla ļaundabīgs audzējs, mīksto audu ļaundabīgie audzēji, un šie pacienti atrodas daudz diskriminējošākā situācijā. NVD ir iesniegti un izvērtēti iesniegumi par 30 jauniem medikamentiem ar jaunu vispārīgo nosaukumu onkoloģisko pacientu ārstēšanai. NVD ir aprēķinājis, ka, lai iekļautu inovatīvus onkoloģiskos medikamentus Kompensējamo zāļu sarakstā, papildus nepieciešamie budžeta līdzekļi ir aptuveni 28 miljoni EUR pirmajā iekļaušanas gadā.”
A. Geriņas-Bērziņa komentē VM sniegto informāciju: “Kā minēja Dūrīša kungs, bevacizumabs (monoklonāla antiviela) un liposomālais doksorubicīns (ķīmijpreparāts) ir pieejami olnīcu vēža ārstēšanā. No šī gada janvāra zāļu kompensācijas sarakstā ir iekļauts arī PARP inhibitors niraparibs, kas ir domāts tikai kā otrās līnijas medikaments, ja attīstījusies slimības progresija, kā tas ir definēts Eiropas vadlīnijās. Šeit ir sajaukta lietu kārtība, jo ar olaparibu ir jāsāk ārstēt pirmā līnijā pēc pirmā slimības recidīva.
Pēc jaunākiem pētījumu datiem, terapijai ar olaparibu ir pierādīta efektivitāte, to lietojot, slimības bez progresijas laiks ir 4–5 gadi, tas ir milzīgs ieguvums, ja zinām, ka pēc parastās ķīmijterapijas 70% no pacientēm slimība progresē pirmajos trīs gados pēc diagnozes noteikšanas.
Ņemot vērā izrakstīšanas nosacījumus, vispirms ir jābūt pirmās līnijas efektīvākajai terapijai, un tikai tad, ja slimība progresē, tiek piemērota otrā līnija.
Mani kā onkoloģi ķīmijterapeiti, kas ikdienā strādā ar vēža pacientiem, urda jautājums, kāpēc Latvijas valsts joprojām nevar atrast līdzekļus vēža ārstēšanā, lai kaut nedaudz “noķertu” vismaz kaimiņvalstis. Dūrīša minētie 28 miljoni EUR onkoloģisko inovatīvo medikamentu kompensācijai Lietuvā tika piešķirti jau 2020. gadā, tad salīdzināšanai Latvijā tie bija tikai 1,6 miljoni EUR! Un minētie NVD aprēķini vēl nebūt negarantē, ka šo naudu pacientu ārstēšanai mēs patiešām dabūsim tuvāko gadu laikā. Mēs, onkologi ķīmijterapeiti, Latvijā esam kā ķīlnieki starp pacientu, valsts kompensācijas sistēmu un ārstēšanas vadlīnijām. Bieži vien vienīgā pacientu cerība saņemt mūsdienu vadlīnijām atbilstošu ārstēšanu ir lūgt finansējumu Ziedot.lv organizācijai, kas, pēc maniem uzskatiem, ir pilnīgs absurds.”
Kad un kā celt trauksmi?
Olnīcu vēža ārstēšanā laiks ir viens no galvenajiem faktoriem, tāpēc terapija jāsāk pēc iespējas ātrāk. Ārsti vēlreiz un vēlreiz atgādina, ka jāmeklē ģimenes ārsta vai ginekologa palīdzība gadījumos, ja pastāvīgi ir uzpūties vēders un ēdot ātri rodas sāta sajūta.
Ja vēders pūšas regulāri un tas nebeidzas vismaz trīs nedēļas, tā var būt viena no olnīcu vēža pazīmēm. Arī sāpes vēdera lejasdaļā un mazajā iegurnī, kā arī bieža urinēšana var būt slimības signāls. Katrā ziņā aicinām darba ikdienas skrējienā neaizmirst par sevi un ieplānot ginekologa un mazā iegurņa ultrasonogrāfijas apmeklējumu vienu reizi gadā, bet tām sievietēm, kurām ģimenē ir bijuši vēža gadījumi, pat divas reizes gadā.
