Kas ir zobu pastas sastāvā esošie fluorīdi un kā to norīšana var ietekmēt veselību

Fluorīdu pievienošana ūdens apgādei ir tikusi slavēta kā viens no 20. gadsimta desmit galvenajiem sabiedrības veselības uzlabošanas pasākumiem. Taču, iespējams, šo metodi, ko 40. gados ieviesa, lai bērniem nebojātos zobi, tagad būtu jābeidz izmanto.

Divi jauni pētījumi vedina domāt, ka ūdens fluorēšana patiešām varētu būt noiets etaps. No viena pētījuma rezultātiem var secināt, ka nav tādas fluorīdu devas, kas augošam organismam būtu droša, bet otra pētījuma secinājumus caurvij doma, ko fluorīdu lietošanas pretinieki akcentējuši jau gadiem, – šīs ķīmiskās vielas ir neirotoksīns, kas ietekmē bērna IQ un spēju mācīties, un tā ir pat tad, ja bērns tās saņēmis vēl mātes miesās, kad viņa grūtniecības laikā dzērusi fluorētu ūdeni.

Ūdens fluorēšanas atbalstītāji ir pārliecināti, ka fluorīdu indīgo ietekmi nosaka to deva. Viņi uzskata, ka ieteiktajā koncentrācijā, kas ir viena daļiņa uz miljonu (atbilst vienam miligramam litrā ūdens), fluorīdi ir droši. Un tomēr jau 2015. gadā ASV Veselības un cilvēku pakalpojumu departaments samazināja drošo fluorīdu koncentrāciju līdz 0,7 mg, jo zobārsti ziņoja, ka pieaug fluorozes gadījumu skaits – arvien vairāk cilvēku fluorīdu ietekmes dēļ mainījās zobu emaljas krāsa.

Fluoroze sastopama arvien biežāk, jo lielākā daļa zobu pastu satur fluorīdus – vielas, ko pirms ūdens fluorēšanas tās nesaturēja. Mūsdienās nelielajā daudzumā pastas, ko mēs uzspiežam uz zobu birstes, ir 0,75–1,5 mg fluorīdu.

Tos slikti izvada

Pētnieki no Aikāna Medicīnas skolas Ņujorkā uzskata, ka pat samazinātā fluorīdu koncentrācija varētu būt pārāk augsta, it īpaši tāpēc, ka veselības speciālisti nav ņēmuši vērā augoša organisma spēju izvadīt fluorīdus. Pieaudzis cilvēks no organisma izvada aptuveni 60% šo minerālvielu, taču bērni izvada tikai aptuveni 45 procentus.

Bērnu nierēs un aknās uzkrājas aptuveni 55% fluorīdu, ko tie uzņem no zobu pastas un ar krāna ūdeni.

Pētnieki uzskata, ka traucēta nieru darbība var pasliktināt vairogdziedzera darbību un, iespējams, izraisīt slimības kā hipotireoze un Hašimoto tireoidīts. Vēl iespējams, ka neizvadītos fluorīdus varētu absorbēt organisma cietie un mīkstie audi, piemēram, kauli un citi orgāni. Agrākos pētījumos pierādīts, ka cilvēkiem, kuriem asinīs ir paaugstināts fluorīdu līmenis, ir lielāka iespēja saslimt ar kaulu slimībām.

Ziņas par intelektu

Fluorēšanas oponentus visvairāk uztrauc fluorīdu ietekme uz intelektu un mācīšanās spējām.

Piecdesmit četros pētījumos norādīts, ka augsta fluorīdu koncentrācija pazemina cilvēku IQ, turklāt 60 pētījumos ar dzīvniekiem atklāts, ka fluorīdi pasliktina atmiņu un spēju mācīties.

Sievietēm, kas grūtniecības laikā lietoja uzturā visvairāk fluorēta ūdens, bērniem četru gadu vecumā bija salīdzinoši viszemākais IQ. Pētnieki secināja, ka uz katru mililitru fluorīdu, kas bija mātes urīnā, IQ rādītājs pazeminājās vidēji par 4 punktiem.

Pētnieki no Jorkas Universitātes Toronto analizēja datus, kas iegūti no 512 mātēm un viņu bērniem, no kurām 141 dzīvoja apkārtnē ar fluorēta ūdens apgādi. Pētnieki vēroja fluorīdu daudzumu mātes organismā grūtniecības laikā, kā arī testēja viņu bērnu IQ, kad tie sasniedza trīs vai četru gadu vecumu. Kā jau varēja paredzēt, sievietēm, kas dzīvoja vietās, kur bija fluorēts ūdens, urīnā bija vairāk fluorīdu, taču viņu bērniem arī biežāk IQ rādītājs bija zem vidējā 107 punktu līmeņa grupā.

Uz katru miligramu fluorīdu, kas bija litrā mātes urīna, zēnu IQ pazeminājās par 4,49 punktiem, lai gan meitenes, izskatās, fluorīdi neietekmēja. Šī atšķirība likusi kritiķiem noraidīt pētījumu kā pavirša darba rezultātu, tomēr, iespējams, ka zēni un meitenes attīstās atšķirīgi, kā skaidrojums varētu būt pašas mātes IQ, kam varētu būt lielāka ietekme uz bērna IQ rādītāju nekā fluorīdam.

Pētījumi apliecina saikni

Kanādiešu pētījumu varbūt varētu ignorēt, ja nebūtu tik daudz citu pētījumu, no kuru rezultātiem var secināt to pašu. Piemēram, pētnieki no Guidžou Medicīnas universitātes slimnīcas atkārtoti pārskatīja 26 pētījumu rezultātus, kuros bija iesaistīti 7258 bērni, un secināja, ka fluorīdu koncentrācijai ūdenī ir nenoliedzama saistība ar zemākiem intelekta rādītājiem.

Citi ķīniešu pētnieki veica līdzīgu darbu un secināja to pašu. Viņi pārskatīja 27 pētījumus, kuros bija salīdzināti IQ rādītāji dažādos reģionos ar atšķirīgu fluorēšanas līmeni, un ievēroja, ka bērniem, kas dzīvoja vietās ar augstāku vai zemāku fluorīdu līmeni ūdenī, konsekventi atšķīrās IQ rādītāji.

Kentas Universitātes pētnieki Lielbritānijā pat secināja, ka “fluorīdiem ir potenciāls ļoti būtiski nelabvēlīgi mainīt sabiedrības veselību”, savukārt zobu veselību tie ietekmē pavisam nedaudz. Tāpēc, kā saka pētnieki, publiskās ūdens apgādes fluorēšanu vajadzētu atkārtoti izvērtēt.

Ietekme nav maznozīmīga

Viens no pētnieku secinājumiem – fluorīdam ir tikai neliela ietekme uz zobu veselību – joprojām tiek aktīvi apspriests, un to dara gan fluorēšanas atbalstītāji, gan oponenti.

Cochrane pētnieku grupa, kas tiek uzskatīta par objektīvu zinātnisko datu “tiesnesi”, pierādīja, ka fluorēšana samazina zobu bojāšanos – bojātu un trūkstošu zobu īpatsvars bērniem, kuri dzīvoja vietās ar fluorētu ūdens apgādi, samazinājās par 35 procentiem. Tomēr pētījuma recenzenti izteica bažas, ka 20 pētījumi, kas tika analizēti, bija veci, tajos bija mazs dalībnieku skaits un tie saistījās ar lielu neobjektivitātes risku.

Pētnieki no Lībijas Notrdamas universitātes Luēzā domā līdzīgi.

Par fluorīdu trūkumu nav jāuztraucas. Fluorīda savienojumi ir bieži atrodami ūdenī un augsnē. Katrreiz, kad dzeram tēju vai ēdam jūras veltes, kas satur ēdamus kaulus vai čaumalas, mēs uzņemam fluorīdus un, protams, to darām arī ikdienā, mazgājot zobus ar lielāko daļu zobu pastu.

Fluorīdi nav uzturviela, lai gan 50. gados zobārsti to par tādu uzskatīja, tāpēc fluorīdiem nav ieteicamās dienas devas, bet gan “adekvāts uzņemšanas daudzums”, kas atkarīgs no tā, vai esat pieaugušais vai bērns, sieviete vai vīrietis.

Adekvāta fluorīda dienas deva bērnam ir 0,7 mg, bet aktīvistu grupa "Fluoride Action Network", kas iestājas pret fluorēšanu, ir pārliecināta, ka bērni, mazgājot zobus vai lietojot zobu higiēnas produktus, dienā uzņem daudz vairāk fluorīdu. Neliels zobu pastas daudzums satur 1,5 mg fluorīda, un mutes skalošanas līdzekļi satur 0,25 miligramus.

Cochrane pētnieki uzskata, ka pat tad, ja fluorīdu koncentrācija ūdenī atbilst zemākajam noteiktajam līmenim – 0,7 mg litrā –, fluoroze, slimība, kas rodas fluorīdu pārpilnības dēļ, skar aptuveni 12 % bērnu. Vietās, kur fluorīdu koncentrācija ūdenī ir lielāka, šis rādītājs būs lielāks.

Ūdens fluorēšana varbūt tiešām bija viens no desmit galvenajiem sabiedrības veselības saglabāšanas pasākumiem pagājušajā gadsimtā, jo tas bija laiks līdz pārticībai, ko baudām mūsdienās, taču, pieaugot labklājībai un pateicoties apziņai, ka nepieciešams veselīgs uzturs, kas satur mazāk cukura, kā arī zobu pastu pārpilnībai, kuras satur fluorīdus, šķiet, ka ūdens fluorēšana ir pagājušā gadsimta risinājums un tās laiks ir pagājis.

Fluorīdam nav saistības ar zobu bojāšanos. Trīs valstis – ASV, Īrija un Austrālija – ir to desmit valstu vidū, kur ūdens apgādē sastopams visvairāk fluorīdu, gan arī to, kurās ir vislielākais zobu bojāšanās rādītājs. Un tomēr nav saistības starp fluorēšanu un valsts iedzīvotāju zobu veselību. Visticamāk, zobu stāvokli vairāk ietekmē uzturs un dzīvesveids.

Starp vietām, kurās ūdens apgādē sastopams visvairāk fluorīdu, ir Honkonga, Singapūra, Bruneja, Austrālija, Čīle, Malaizija, Īrija, Izraēla un ASV.

Savukārt valstis ar augstākajiem zobu bojāšanās rādītājiem ir Norvēģija, Japāna, Jaunzēlande, Islande, Grieķija, Somija, ASV, Itālija, Īrija un Austrālija.

Fakti par fluorīdiem

• Mazi bērni bieži norij pusi no zobu pastas, kas ir uzspiesta uz zobu birstes, tā uzņemot līdz pat 1,5 mg fluorīdu.
• ASV uz visām zobu pastām, kas satur fluorīdus, ir jābūt brīdinājumam par indīgumu.
• Gandrīz visi fluorīdi cilvēka organismā ir zobos un kaulos.
• Neraugoties uz esošajiem mītiem, fluorīdi nepasargā kaulus, ko skārusi osteoporoze; patiesībā tie tikai palielina lūzumu risku.
• Fluorīdus sāka pievienot dzeramajam ūdenim 1945. gadā ar solījumu, ka tas palīdzēs uz pusi samazināt kariesu bērniem. Tā arī notika, tomēr jāpiebilst, ka tas sāka samazināties jau 30. gados.
• Līdz 2004. gadam fluoroze – zobu emaljas krāsas izmaiņas, ko izraisījusi pastiprināta fluora lietošana, – tika konstatēta 41 % amerikāņu pusaudžu.
• Gandrīz visi pētījumi par fluorīdu efektivitāti tika veikti līdz 1980. gadam.
• Tikai 10 % pasaules iedzīvotāju lieto fluorētu ūdeni.