Viņa uzvarēja Covid-19. Atklāta saruna ar Zani Eniņu
Zane Eniņa ir viena no retajiem Covid-19 slimniekiem, kas par šo kaiti runā atklāti. Viņa intervijā portālam Jauns.lv atklāj, ka šī slimošanas pieredze bija labs pamudinājums pārvērtēt dzīves prioritātes, novērtēt dzīvības dāvanu un to, ka apkārt ir milzums daudz atbalstošu cilvēku. Protams, sākumā bija bail un saņemtas arī negatīvas piezīmes, taču kopumā cilvēki izturējušies labvēlīgi.
- Kad un kā saslimāt ar Covid-19?
Oktobra pirmajā pusē devos uz Vecpiebalgas pusi – jau vasarā biju pieteikusi dalību mākslas meistarklasē, kuru ar nepacietību gaidīju. Tajā laikā vēl Covid-19 izplatība bija salīdzinoši mērena, un man šķita, ka visliekākā piesardzība jāievēro Rīgā, bet laukos ir droši. Dažas dienas pēc tam pamanīju ziņās, ka slimība uzliesmojusi tieši Vecpiebalgas novadā. Vēl pēc nedēļas saņēmu ziņas no meistarklases rīkotājiem – viņiem konstatēts Covid-19. Tajā brīdī es sapratu, ka arī mani simptomi, kurus sākotnēji uztvēru kā saaukstēšanos, varētu būt Covid-19. Veiktās analīzes to apstiprināja.
- Kādas bija pirmās sajūtas un domas, saprotot, ka esat saslimusi ar Covid-19?
Biju ļoti nobijusies, jo man ir hroniska plaušu saslimšana. Man šķita, ja dabūšu Covid-19, sveikā cauri netikšu.
No otras puses, saņemot pozitīvās analīzes, savā ziņā piemeklēja atvieglojuma sajūta – ļaunākais ir noticis, ko nu vairs. Kā būs, tā būs!
- Kā noritēja saslimšana? Vai tā bija smaga? Kādi bija simptomi? Kāda bija pašsajūta slimojot?
Pirmā nedēļa bija smaga – bija ļoti stipras galvassāpes, tām pievienojās muskuļu sāpes, kaulu laušana. Bija arī sauss klepus, nedaudz sāpēja kakls, acis, uz laiku pazuda oža un garša. Papildus šiem simptomiem bija izteikts nespēks un grūtības uztvert sarežģītākas lietas, smadzenes strādāja lēnāk. Tomēr manas galvenās raizes, ka slimība varētu pārņemt jau tā daudz cietušās plaušas, nepiepildījās. Otrajā nedēļā saglabājās nogurums, bet sāpes pamazām norima. Trešajā nedēļā jau sāku justies samērā labi, 21. dienā veicu atkārtotas analīzes un tās bija negatīvas. Kopumā mana slimības gaita bija salīdzinoši viegla, nebija nepieciešamība doties uz slimnīcu.
- Kāda bija līdzcilvēku reakcija, uzzinot par jūsu saslimšanu ar Covid-19?
Tā kā daudzi apkārtējie zināja par manu plaušu diagnozi, viņi bija noraizējušies. “Lai nu kam, bet tev noteikti nevajadzēja saslimt,” man pirmajās dienās teica vairāki draugi. Kopumā cilvēku attieksme bija ļoti atbalstoša – tiku pie ļoti daudziem labas veselības vēlējumiem, ieteikumiem veselības stiprināšanai un piedāvājumiem atvest pārtiku un medikamentus, sanest malku līdz mājas durvīm un citādi palīdzēt.
- Kā vērtējat mediķu rīcību saistībā ar Covid-19?
Mediķu rīcība bija raita un profesionāla. Analīzes izdevās nodot minūšu piecu laikā, process bija ātrs un tikai mazliet nepatīkams. Rezultātus saņēmu pēc aptuveni diennakts – gan e-pastā, gan zvana veidā no laboratorijas. SPKC speciālisti piezvanīja vēl pēc diennakts, lai iztaujātu par inficēšanās avotu un maniem kontaktiem, lai identificētu cilvēkus, kurus es varētu būt inficējusi. Vienīgi “Apturi Covid” aplikācijas paziņojums pienāca adresātiem aptuveni 6 stundas pēc tam, kad ievadīju kodu – tas manā skatījumā ir ilgs laiks. Vēl mani mājas vizītē apciemoja speciālisti no Latvijas Biomedicīnaspētījumu un studiju centra, lai paņemtu analīžu paraugus, kā arī regulāri uzturēju kontaktu ar savu ģimenes ārstu, kas sekoja līdzi manam veselības stāvoklim.
Es uzskatu, ka mediķi ir tie, kas mums kā sabiedrībai šobrīd jāsargā visvairāk.
Ne tikai tāpēc, ka viņiem, ikdienā kontaktējoties ar slimiem cilvēkiem, pastāv lielāks risks inficēties, bet tāpēc, ka mēs bez viņiem būsim dimbā. Jau šobrīd ļoti daudz cilvēku ir dusmīgi un nelaimīgi, ka nevar laikus tikt uz operācijām vai apmeklēt noteiktu speciālistu. Es arī, piemēram, nevaru veikt ierastās plaušu funkcionālās pārbaudes. Bet tajā brīdī, ja Covid-19 “noņems no trases” vēl lielāku skaitu mediķu, no kuriem daudzi jau šobrīd slimo vai atrodas pašizolācijā, nebūs, kas laikus palīdz.
Mums ir jāspēj saskatīt šī ķēdīte un jāpilda epidemiologu norādījumi. Nevis tāpēc, ka valdība tā liek, bet tāpēc, lai būtu kāds, kas nepieciešamības gadījumā izglābj tavu mammu, māsu, opīti.
- Kas bija grūtākais visā šajā Covid-19 stāstā?
Sākumā tās bija bailes par to, ka slimība varētu mani skart smagā formā un es varētu nomirt. Pēc tam bija bažas par to, ka smadzeņu kapacitāte varētu neatjaunoties un organismam varētu būt ilgtermiņa sekas. Tāpat bija psiholoģiski smagi zvanīt visiem cilvēkiem, ar kuriem biju tikusies starp inficēšanās brīdi un simptomu parādīšanos, lai brīdinātu par to, ka esmu slima un, iespējams, esmu viņus inficējusi.
- Lūdzu, padalieties ar atziņām, kas gūtas Covid-19 slimošanas laikā!
Man galvenā atziņa – ir jāpieskata savējie! Smagākajos slimošanas brīžos ir grūti gan fiziski, gan psiholoģiski, var būt apdraudēta slimnieka spriestspēja, tāpēc ir būtiski, ka kāds piegādā ēdienu, nepieciešamos medikamentus, seko līdzi slimības norisei, lai laikus vērstos pie mediķiem. Es ļoti novērtēju savas ģimenes un draugu atbalstu, tagad cenšos atlīdzināt, jo man tuva draudzene ir Covid-19 pozitīva.
Otra atziņa – Covid-19 var dabūt gandrīz jebkur, kur ir cilvēcisks kontakts, tāpēc svarīgi piesargāties un sekot epidemiologu norādījumiem.
- Vai esat jau pilnībā atgriezusies līdz tam ierastajā dzīvē vai tomēr vēl jūtat Covid-19 sekas?
Joprojām jūtu nogurumu – darot fizisku darbu, nevaru paveikt tik daudz kā agrāk, sagurstu diezgan ātri. Arī prāts vēl nav tik ass kā kādreiz, bet ir daudz labāk nekā akūtajā slimošanas laikā. Cenšos atgriezties darbos lēnām un uzmanīgi, respektējot ķermeni un prātu.
- Kāda bija darba kolēģu reakcija un attieksme, uzzinot par jūsu diagnozi, ņemot vērā, ka nule bijāt sākusi strādāt jaunā darba vietā, turklāt lielākoties attālināti?
Ļoti atbalstoša. Biju noraizējusies par to, kā kolēģi un sadarbības partneri uztvers šo ziņu,
jo manis dēļ aptuveni 20 cilvēki veica testu un sēdēja karantīnā. Bet visi bija ļoti saprotoši, paldies viņiem par to!
- Vai saslimšanai ar Covid-19 saskatāt arī kādas pozitīvas iezīmes? Piemēram, varbūt parādījās vairāk laika izdarīt kādu sen atliktu lietu vai varējāt netraucēti atpūsties?
Par atpūtu šo slimību es nesauktu, pašsajūta lielākoties bija diezgan nelāga, arī darbaspējas, īpaši iesākumā, bija ļoti limitētas. Man šī slimošanas pieredze bija labs mudinājums pārvērtēt dzīves prioritātes, novērtēt dzīvības dāvanu un to, ka man apkārt ir milzums daudz atbalstošu cilvēku.
- Zane, jūs esat viens no retajiem cilvēkiem, kas neslēpjoties dalās savā pieredzē. Kāpēc? Kāpēc, jūsuprāt, par to ir jārunā?
Mēs visi esam dažādi – savā pārliecībā, domās, izpausmēs. Es ļoti gribētu, lai mēs cits citu par to nenosodītu. Es esmu cilvēks, kas lielākoties dzīvo kā atvērta grāmata, daloties ar citiem savā pieredzē gan priecīgos, gan grūtos brīžos – es tāda vienkārši esmu. Lielākoties savā blogā mugursoma.lv rakstu par piedzīvojumiem ceļojot, bet dalos arī ar citām tēmām, kas mani ikdienā “aizķer”, veidoju projektus. Par to tieku gan slavēta, gan lamāta. Par Covid-19 man šķita svarīgi stāstīt, lai dalītos praktiskā pieredzē – kādas ir sajūtas, ko var darīt, lai stiprinātu veselību, jo apkārt ir daudz neziņas. Es, protams, uzsveru, ka šis ir mans stāsts, mana subjektīvā pieredze un citiem cilvēkiem slimība var noritēt pavisam citādāk. Tomēr – ja kāds no tiem līdzekļiem, kas palīdzēja man, varēs palīdzēt vēl kādam – par to ir vērts runāt. Vai arī – ja kāds, izlasot manu pieredzi, biežāk nomazgās rokas, veikalā nestumsies virsū priekšā stāvošam pircējam vai uzliks masku arī uz deguna – arī tad būs bijis vērts runāt.
- Vai slimošanas laikā saskārāties ar kādiem mītiem par Covid-19? Varbūt jums pašai pirms tam bija izveidojušies priekšstati, kas vēlāk izrādījās aplami?
Man bija pāris virtuālas sarunas ar cilvēkiem, kas uzskata, ka Covid-19 neeksistē, kā arī daži pārmetumi, ka publiski runāju par slimību – tā neklājoties darīt.
Bet tādi bija atsevišķi cilvēki, absolūti lielais vairākums teica paldies un vēlēja veselību. Es pati biju domājusi, ka Rīga ir bīstamāka nekā lauki, bet manā gadījumā viss izrādījās otrādi. Es biju domājusi, ka hroniskos slimniekus Covid-19 noteikti skars smagāk nekā veselos – arī tas nav taisnība: es tiku cauri samēra viegli, bet citi, veseli cilvēki, ir miruši.
Man šķiet, ka tā ir viena no Covid-19 īpatnībām – mēs nevaram īsti prognozēt, kā tieši tas ietekmēs katru cilvēku vai šis vīruss nebūs liktenīgs tev vai tuviniekam.
Tāpat mēs joprojām ļoti maz zinām par ilgtermiņa sekām, kas, iespējams, var būt bīstamākas nekā akūtā slimošanas gaita.
- Ko gribat pateikt cilvēkiem, kas ir ļoti noraizējušies par Covid-19, un ko tiem, kas joprojām uzskata to par izdomātu?
Es domāju, ka drīz ikvienam būs kāds personīgi pazīstams cilvēks ģimenē, draugu vai kolēģu lokā, kurš slimo ar Covid-19 vai ir to pārslimojis. Man šķiet, ka tam vajadzētu mazināt mītus par vīrusa eksistenci un likt cilvēkiem izturēties atbildīgāk. Arī tiem, kuri ir ļoti noraizējušies par Covid-19, es gribētu aicināt uztvert to mierīgāk, jo bailes un satraukums nevienam nenāk par labu. Tas, protams, nav viegli, arī pati minēju, ka biju nobijusies no vīrusa. Šis ir grūts laiks visiem, kad apkārt ir tik daudz neziņas par nākotni – raizes par tuvajiem, par ienākumiem. Tomēr katrā dienā, kas mums ir iedota, mēs varam ar pateicību saskatīt ko labu un vērtīgu, varam paši to radīt. Piemēram, piezvanot mīļam cilvēkam un uzmundrinot, izejot pastaigā svaigā gaisā, nedusmojoties uz tiem, kuru uzskati nesakrīt ar tavējiem.
Un atcerēties, ka sliktās domas un vārdi, ko veltām citiem, visvairāk saindē mūs pašus, tāpēc saudzēsim sevi un apkārtējos.
Lai visiem stipra veselība un mierīgs prāts!
