Ministrijas reformatori pret ārstiem izturas kā dzimtļaudīm

Mazajām slimnīcām tas draud ar iznīkšanu, mediķiem – pamudinājumu doties prom no valsts, pacientiem – kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības samazināšanos.

Izlems līdz gada beigām

Jau pagājušā gada beigās Veselības inspekcija sadarbībā ar Nacionālo veselības dienestu uzsāka neplānotas pārbaudes slimnīcās, kurās vērtēja to atbilstību noteiktajam slimnīcas līmenim. Veiktajās pārbaudēs atrastas problēmas II un III līmeņa slimnīcās.

Veselības ministrija izveidojusi darba grupu, kas izvērtēs pārbaužu rezultātus, lai pēc tam sarunās ar noteiktām slimnīcām un iesaistītajām pašvaldībām nonāktu pie secinājumiem, vai jāveic izmaiņas slimnīcas darbībā. Līdz 1. oktobrim ministrija pieņems lēmumu par slimnīcu līmeņu maiņu un līdz gada beigām iesniegs priekšlikumus grozījumiem normatīvajos aktos.

Veselības ministrijas institūcijas atzinušas:

• ārstiem, strādājot vairākās darbavietās – slimnīcu nodaļā, uzņemšanas nodaļā, ambulatorajā daļā, diennakts dežūrās, privātpraksē, blakusdarbā vai citā ārstniecības iestādē, ir problemātiski nodrošināt kvalitatīvu un drošu veselības aprūpes pakalpojuma sniegšanu, jo ir pārslodze;
• II līmeņa slimnīcās ir zema noslodze un zema ķirurģiskā operativitāte (vidēji viena operācija dienā), kas ietekmē pakalpojuma kvalitāti;
• nesertificēto ārstu un rezidentu uzraudzība ir formāla;
• darba laika uzskaite netiek nodrošināta elektroniski, tādējādi ir grūti pārskatāma;
• neizpilda no valsts budžeta līdzekļiem apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu.

Ministrija vēlas uzsvērt, ka mērķis nav kādu slimnīcu slēgt, samazināt gultu skaitu vai speciālistu pieejamību, bet paaugstināt veselības aprūpes kvalitāti (tostarp paliatīvo un medicīnisko aprūpi mājās), efektīvi izmantot cilvēkresursus, kā ierēdniecības valodā dēvē strādājošos, un valsts budžeta izlietojumu. Būtiski panākt, lai, pacientu nogādājot konkrētajā slimnīcā, pretī būtu nepieciešamie pakalpojumi augstā kvalitātē.

Tikmēr Valsts kontrole, analizējot situāciju veselības aprūpē, noteikusi četras galvenās problēmas – cilvēkresursu trūkumu, ārstu izvietojuma nevienmērību un novecošanu, nepietiekamu atalgojumu.

Slimnīcu biedrība brīdina

Latvijas Slimnīcu biedrība kategoriski iestājas pret ideju ierobežot ārstu darbību – atļaut strādāt tikai pamatdarbā vienas slodzes apmērā, liedzot darba iespēju citās iestādēs vai darba profilos. Biedrības ieskatā šāds lēmums mazinās ārstu profesionālo izaugsmi un vēl vairāk saasinās jau pašreizējo mediķu trūkumu.

Ārstu un medicīnas personāla darbošanās vairākās ārstniecības iestādēs vai vairākos profilos (piemēram, slimnīcā, ambulatorajā uzņemšanā vai pacientu pieņemšanā) pašreizējā veselības sistēmas modelī ir ierasta prakse ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un visā pasaulē. Mūsu valstī nepietiekamā atalgojuma dēļ ārsti līdztekus pamatdarbam ir spiesti meklēt papildu iespējas.

“Patlaban piedāvātie politikas veidotāju risinājumi, plānojot slimnīcu līmeņu pārskatīšanu un ārstu darbības ierobežošanu, var izrādīties pārsteidzīgi un radīt neatgriezeniskas sekas veselības aprūpes sistēmā kopumā,” norāda Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Jevgēņijs Kalējs.

Izbraucot no Rīgas, krītas prasmes?

“Veselības inspekcijas pārmetums, ka viens ārsts strādā slimnīcas nodaļā, dežurē un ambulatori konsultē pacientus, biedrības izpratnē ir nevis valsts pārmaksa mediķiem par darbu, bet gan ārsta efektīva darbība un profesionalitātes pilnveide. Ja ārsts līdztekus savai pamata darbavietai ir spējīgs darboties citā profilā un savu spēju robežās arī dažādās ārstniecības iestādēs, tas ir tikai slavējami un nenorāda uz pakalpojuma kvalitātes pasliktināšanos. Jāuzsver, ka mediķi strādā vairākās darbavietās arī tādēļ, ka ar patlaban likumā noteiktajiem atalgojuma tarifiem tā ir vienīgā iespēja saņemt ieguldītajam darbam un kvalifikācijai atbilstošu atalgojumu,” skaidro Kalējs.

Veselības inspekcija paudusi, ka, pastāvot ārstu blakusdarbam, pakalpojumu kvalitāte pašvaldību slimnīcās esot apdraudēta, jo speciālists, kurš līdztekus darbam universitātes slimnīcā (paša augstākā līmeņa slimnīcas – Red.) dodas uz reģionālo slimnīcu, negarantē kvalitāti. “Biedrības ieskatā nav korekti apšaubīt ārstu kompetenci, jo iegūtie sertifikāti visiem ir vienādi, arī ārstu prasmes, mainoties darba apstākļiem un vietai, neatšķiras. Turklāt ārstu migrācija notiek ne tikai starp pašvaldību slimnīcām, bet arī universitāšu slimnīcās,” uzsver Kalējs.

Nav skaidra risinājuma, kā ilgstoši pastāvoša mediķu trūkuma situācijā mazināt iespējamos riskus. Ja kādas nozares speciālista kādā slimnīcā vienkārši nav, bet ārstu blakusdarbs tiks ierobežots, tad pašvaldību slimnīcas nespēs palīdzēt pacientiem. Tāda situācija būtiski ierobežos pakalpojumu pieejamību novadu iedzīvotājiem. “Ja ņem vērā prognozēto Covid-19 otrā viļņa iespējamību, tad pagaidām ir grūti iedomāties, kādas sekas pašvaldību slimnīcās tas varētu radīt,” komentē Kalējs.

Iespēja provincē tikt pie speciālista

Kopš 2018. gada likumdošanā veiktajām izmaiņām pagarinātā normālā darba laika jēdziens netiek izmantots. Pirms Darba likuma un Ārstniecības likuma grozījumiem mediķi pamata darbavietā varēja strādāt 1,5 slodzes, par katru stundu saņemot standarta atalgojumu, nevis paaugstinātu virsstundu darba likmi. Līdz šim ārsti veiksmīgi savienojuši pamatdarbu ar blakusdarba iespējām, taču medicīnas politikas veidotāji tuvākajā nākotnē plāno mediķu darbību ierobežot.

Balstoties uz pastāvošo likumdošanu, ārstniecības iestādēs mediķiem ir noteikts normālais darba laiks mēnesī vai astoņas diennaktis 24 stundu režīmā.

“Daudziem ārstiem blakusdarba veikšana ir ierasta prakse nepietiekamā atalgojuma dēļ,” skaidro Alūksnes slimnīcas vadītāja Maruta Kauliņa. Tomēr vairāk darba un daudzveidīgāka pieredze ir arī lieliska skola, kas paaugstina ārstu kvalifikāciju.

“Darbs uzņemšanas nodaļā, stacionārā vai ambulatori paplašina ārstu redzesloku un zināšanas, jo pēc būtības mediķis ir radošs speciālists, kurš vienmēr grib uzzināt ko vairāk un nemitīgi pilnveidoties. Viena darbības joma papildina otru. Katrs pacients sniedz unikālu pieredzi un arī otrādi – pacienti saņem pieredzes bagātāka ārsta palīdzību. Mediķiem tā ir nepārtraukta izglītošanās,” teic Kauliņa.

Alūksnes slimnīca kā pamata darbavieta ir 75% ārstu, citi speciālisti, piemēram, urologs vai nefrologs, pacientus pieņem reizi mēnesī, sniedzot iespēju vietējiem iedzīvotājiem saņemt plašāku pakalpojumu klāstu. “Protams, ārstu blakusdarbs norit saprāta robežās, jo ikviens jūt un izvērtē, cik lielai noslodzei ir gatavs,” piebilst Kauliņa.

Piecās darbavietās, bet bez pārslodzes

Reti kurš ārsts var dzīvot pārticīgi, strādājot tikai vienā vietā. Piemēram, ortopēds un mugurkaula ķirurgs Jānis Osītis gandrīz trīs gadus nostrādāja klīnikā Vācijā, tomēr izšķīrās atgriezties dzimtenē. Tomēr Latvijā viņam ir piecas darbavietas,

Intervijā žurnālam Ir viņš pats uzskaitījis: Bērnu slimnīca, Stradiņa slimnīcas Neiroķirurģijas klīnika, Rietumu klīnika, rehabilitācijas centrs Vaivari un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta specializētais medicīnas centrs.

Ja viņam ar pavēli no augšas liktu izvēlēties tikai vienu no tām, pacienti tikai zaudētu. Tieši Osītis pērn vadīja unikālu, sarežģītu operāciju – Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā sešgadīgai meitenītei skoliozes bojātu mugurkaulu iztaisnoja ar fiksatoru, kas ļaus bērnam turpināt augt. Iepriekš šādas operācijas veica ārvalstīs un bojāto mugurkaulu bieži sastiprināja ar metāla konstrukciju, kas apstādināja augšanu, bet tagad bērniem draudzīgākas operācijas iespējamas tepat Latvijā.

Osīša piemērs arī liecina, ka ārsts, strādājot vairākās vietās, var veltīt pacientiem gana daudz laika. Nevienā darbavietā nav pilnas slodzes, pa dienu viņš strādā tikai abās lielajās slimnīcās, Rietumu klīnikā un Vaivaros tiekas ar pacientiem pāris reižu vakaros, specializētā medicīnas centra izsaukumi ir piecas reizes mēnesī. “Piektdienu vakaros un brīvdienās cenšos nestrādāt,” Ir uzsvēris Osītis, kurš pirms aizbraukšanas uz Vāciju strādājis smagāk, bet pat ar privātpraksi “bilance bija negatīva”.

Vācijā, protams, apmaksa bija citā līmenī, bet jāstrādā bija kā robotam – mugurkaula operācijas piecas dienas nedēļā no astoņiem rītā līdz četriem vakarā. “Vācijā darba plānošana nepieļauj, ka cilvēks kaut minūti ir bezdarbībā. Tiek kontrolēts viss darbā pavadītais laiks. Ja nebiju kopā ar pacientu, jāraksta atbildes ģimenes ārstiem vai operāciju apraksti, arī šis laiks tika uzskaitīts. Klīnikā bija pat melnais aģents, kas bija mediķa uzsvārcī tērpies darba organizācijas speciālists, kura uzdevums bija inkognito pētīt darbinieku noslogotību. Viņa analīzi izmantoja strukturālām izmaiņām,” atklāj Osītis.

Pirms likvidēt, der padomāt

Ķirurgs Gundars Forstmanis 2010. gadā bija spiests doties strādāt uz Vāciju. Pēc septiņiem gadiem viņš atgriezās.

Tagad Forstmanis strādā Cēsu klīnikā – provinces slimnīcā, kur tagad iegādāts daudz aparatūras, arī 3D laparoskopijas aprīkojums, kas operācijas lauku parāda telpisku un dabisku. Viņš bija viens no pirmajiem Latvijā, kas ar tādu mācījās strādāt.

“Cēsu slimnīcai ir laba aura, un operācijas uz turieni brauc veikt gan no Rīgas, gan no pārējām Latvijas malām,” Tautas Veselības Avīzei saka Forstmanis. “Ceturtdienās un piektdienās strādāju ARS, bet pārējās dienas operēju Cēsu klīnikā un reizi nedēļā tur dežurēju. Cēsīs man ir trīs rezidenti, varu viņus mācīt, dot pašiem manā uzraudzībā kaut ko darīt, iespēju robežās sagatavot dzīvei,” stāsta Forstmanis.

Ja ministrijas ierēdņi no tā liegs kaut ko, zaudētāji būs tikai pacienti.  “Kad klausos medicīnas politikas veidotājos, ka mazās slimnīcas jālikvidē, tas nešķiet prātīgi. Pirms kaut ko likvidē, vajag stingri izdomāt, jo sagraut ir vieglāk nekā atjaunot. Cēsu klīnikā ir arī neatliekamā palīdzība. Protams, ir lielākas slimnīcas ar plašākām iespējām, bet reizēm dzīvības glābšanai ir svarīga katra minūte, katrs kilometrs,” atgādina Forstmanis.

Viņš jau ir pieredzējis Rīgas 1. slimnīcas pārveidi 2009. gadā, kad pēc toreizējās veselības ministres Baibas Rozentāles ierosmes to slēdza. 1. slimnīcu pārņēma pašvaldība, bet pēc šīs optimizācijas tā vairs nesniedz neatliekamo palīdzību un pārtapusi par poliklīniku un pansionātu, tikmēr stradiņu uzņemšanas nodaļā pacienti spiesti gaidīt rindā pat stundām ilgi.