Princis Harijs atklāti par savu veselību: “Mums visiem ir garīgas problēmas”

Harija garīgā veselība saņēma triecienu pusaudža vecumā, kad 1997. gadā viņš pēkšņi zaudēja māti princesi Diānu, kura gāja bojā traģiskā, mistiskā autokatastrofā Parīzes tunelī.

Zaudējums atstāja smagas sekas uz zēna psihi, kuras turklāt netika laikus novērstas, – viņš vērsās pēc palīdzības pie speciālistiem, kad bija jau gandrīz trīsdesmit gadu vecs. Tikai pēc divdesmit gadiem, 2017. gadā, Harijs sāka publiski runāt par savām problēmām, pievienojoties tām slavenībām visā pasaulē, kas cīnās pret garīgo slimību sociālo stigmu.

Bum, bum, bum… kā veļasmašīna

Jau drīz pēc mātes nāves mazais Harijs sāka ciest no panikas lēkmēm, kas viņu pārņēma daudzajos karaliskajos pasākumos. “Manā gadījumā bija tā – uzvalkā un kaklasaitē, katru reizi atrodoties ar cilvēkiem pilnā telpā. Tas notika diezgan bieži – es viss nosvīdu, sirds sita bum, bum, bum, un jutos burtiski kā veļasmašīna,” princis tēlaini, bet gana skaidri raksturoja savas panikas lēkmes. “Sajūta bija tāda: ak, mans Dievs, vediet mani no šejienes tūlīt prom! Bet, gaidi vien, es nevaru iziet, man vienkārši jācenšas to noslēpt.”

Princis Harijs arī atzina, ka viņa sabiedriskais stāvoklis šajā laikā bijis ļoti apgrūtinošs, zem savas publicitātes nastas viņš juties pilnīgi sagrauts. “Iespējams, es daudzos gadījumos atrados ļoti tuvu galīgam sabrukumam, kad visādas bēdas un meli, un nepareizi priekšstati, un viss pārējais uzbrūk no malu malām,” atzinās princis.

Harijs jūtas pateicīgs savam vecākajam brālim Viljamam, kurš visu laiku mudināja viņu meklēt speciālista palīdzību. Galu galā 28 gadu vecumā Harijs vērsās pie psihoterapeitiem, taču pirms tam viņam vēl nācās pārvarēt bailes no šīs palīdzības lūgšanas.

Afganistānas atklāsme

Par savu garīgo problēmu risināšanas izšķirošo ierosinātāju princis Harijs uzskata dienestu Afganistānā. Vispirms viņš tur kalpoja armijā desmit nedēļas 2007.–2008.  gadā, bet bija spiests dienestu pamest, jo kāds Austrālijas žurnāls atklāja viņa klātbūtni. Otrajā tūrē Harijs dienēja armijas gaisa spēkos 2012.–2013. gadā kā kaujas helikoptera Apache otrais pilots un artilērists. Šajā reizē jau pēc Harija ierašanās radikālie islāma fundamentālisti Taliban paziņoja, ka darīs visu, lai princi likvidētu: “Mēs lietosim visu savu spēku, lai no viņa atbrīvotos, vai nu nogalinot, vai saņemot ķīlniekos.” Neraugoties uz draudiem, Harijs palika Afganistānā četrus mēnešus. Vēlāk viņš kā kara veterāns atzina, ka armijas biedru vidū spējis aizmirst, ka ir princis Harijs.

Iespējams, tieši šī izjūta armijā veicināja Harija atveseļošanās sākumu. “Kad zaudē savu mammu 12 gadu vecumā, tev jātiek ar to galā. Apjēdzu, ka pēc divdesmit gadiem es joprojām īsti vēl neesmu… ka 15, 17 gadus vēlāk es joprojām neesmu ar to ticis galā. Afganistānā pienāca brīdis, kad sapratu: labi, izbeidz to visu,” atceras Harijs. “Kad nu es reiz izbāzu galvu no smiltīm, pēc Afganistānas, tas bija milzīgs, dzīvi mainošs moments. Sajutos kā – princi Harij, tu vari to izdarīt! Kamēr vien neesi kļuvis par galīgu muļķi, tikmēr spēsi saņemt atbalstu, jo esi panācis uzticamību ar desmit gadus ilgu dienestu un tiešām vari kaut ko mainīt,” viņš sevi pārliecināja.

Tādējādi Harijs 28 gadu vecumā beidzot iesaistījās terapijas kursā pēc “pilnīga haosa”, kas valdīja viņa dzīvē beidzamajos divos gados.

“Es pilnīgi noteikti varu teikt, ka mammas zaudēšana 12 gadu vecumā un tādējādi visu emociju apspiešana uz divdesmit gadiem ir atstājusi diezgan smagu efektu ne tikai uz manu personīgo dzīvi, bet arī uz manu darbu,” bija viņa secinājums. “Mans paņēmiens, kā es ar to cīnījos, bija galvas slēpšana smiltīs, atsakoties pat domāt par mammu, jo kā gan tas varētu palīdzēt?” Harijs atzīst, ka pēc Diānas nāves pirmo reizi raudājis bērēs un pēc tam varbūt vēl kādu reizi. “Tāpēc ir ļoti daudz sēru, kas vēl jāatlaiž. Tas bija klasisks gadījums – neļauj sev domāt par mammu un bēdām, un sāpēm, jo tas nekad viņu neatgriezīs atpakaļ un tikai padarīs tevi vēl skumjāku.”

Neuzvaramo spēles kā terapija

Bez ārstēšanās profesionālu speciālistu uzraudzībā Harijam ļoti palīdzēja komunicēšana ar karavīriem, kas kļuvuši par invalīdiem. 2014. gadā princis Harijs iedibināja Invictus (no latīņu valodas – neuzveikto, neuzvaramo) spēles – starptautiskas sporta sacensības esošajiem un bijušajiem ievainotajiem karavīriem vai invalīdiem, kas ik gadus notiek citā valstī un kurās var sacensties deviņos sporta veidos. Šā gada maijā Invictus spēlēm vajadzēja norisēt Nīderlandē, bet pandēmijas dēļ tās pārceltas uz nākamo gadu.

Harijs atzina, ka tikšanās ar šo spēļu dalībniekiem piespieda viņu stāties pretī pašam savām bailēm un meklēt palīdzību no malas. “Patiesībā piedalīšanās Invictus un sarunas ar visiem tiem puišiem par viņu problēmām mani tiešām dziedināja un palīdzēja. Man radās daudz jautājumu. Neviens no viņiem patiesībā nebija saistīts ar Afganistānu, bet Afganistāna bija tā, kas izraisīja visu pārējo un šo procesu,” uzskata Harijs. “Jā, simtprocentīgi. Invictus man ir kā sava veida terapijas līdzeklis.”

Princis arī piebilda, ka viņam līdzīga pieredze nav retums karavīru vidū. “Tik daudziem, kuri cieš no depresijas, trauksmes, alkoholisma, tas var būt no jaunības, un Afganistāna ir ierosinātājs, kas to visu liek celt gaismā un tikt ar to galā.” Šajā sakarībā Harijs, kā to bieži mēdz darīt intervijās, pat pajokoja: “Tik daudzi cilvēki ir nedaudz garīgi slimi. Apbrīnojami! Mums visiem ir garīgas problēmas, un mums visiem ir jārisina šī sava lieta. Tā vietā, lai skrietu savās darīšanās ar 50 procentu lielu jaudu, iedomājieties, ja mēs varētu skriet par visiem 100 procentiem. Iedomājieties, ko mēs varētu sasniegt!”

Harijs runājies arī ar ne mazums cilvēkiem, kas pārcietuši līdzīgu traumu kā viņš, un atklājis, ka spēj tiem palīdzēt. “Ir līdzības, un tu vari palīdzēt viņiem un mazliet pavilkt uz zoba. Un brīdī, kad tu paķircinies, var redzēt, kā viņi atslābst. Tu palīdzi sev, tāpēc vari palīdzēt arī citiem. Un tas ir ļoti iedarbīgi,” viņš uzskata. “Kad vari atdabūt savu galvu un sevi pašu uz pareizā ceļa, tu vari palīdzēt neticami lielam cilvēku daudzumam, jo spēj nolasīt šīs zīmes cilvēkos. Vari tās redzēt viņu acīs. Vari novērot pēc viņu reakcijas.”

Karaliskās ģimenes veselības problēmas

• Karaliene Elizabete II. Tikko nosvinējusi savu 94. dzimšanas dienu, karaliene ir visilgāk valdošais britu monarhs, kā arī visvecākā valdniece, kāda bijusi britu tronī. Ilgmūžības gēnu viņa acīmredzot mantojusi no mātes puses, kura sasniedza 101 gada vecumu, taču karaliene visu mūžu arī nodevusies fiziskajām aktivitātēm. Ārsti viņas veselību pašlaik vērtē kā labu.

• Princis Filips. Deviņdesmit astoņus gadus vecā karalienes dzīvesbiedra veselība kopš Ziemassvētkiem gan ir pamatīgi sašķobījusies, lai gan pirms diviem gadiem viņš veiksmīgi atlaba pēc gūžas protezēšanas operācijas. Beidzamajā desmitgadē viņam vēl tika veikta vēdera operācija, kā arī viņš ārstēja slimnīcā urīnpūšļa infekciju un koronārās artērijas slimību. Prinča Čārlza tēvs nav izgājis sabiedrībā jau gadu un lielākoties pavada laiku ratiņkrēslā.

• Princis Čārlzs. Septiņdesmit vienu gadu vecais Velsas princis, pirmais britu troņa mantinieks, pievienojās Covid-19 inficēto skaitam marta beigās. Par laimi, viņam bija viegli simptomi, no kuriem viņš atlaba nedēļas laikā. Ārsti slavēja Čārlza labo veselību, kas palīdzēja uzveikt šo bīstamo vīrusu, kā arī savlaicīgu pašizolēšanos Birkholā, Skotijā. Princis Viljams šajā sakarā paziņoja, ka tēvam bijušas “daudzas krūšu infekcijas, saaukstēšanās un tamlīdzīgas kaites pēdējos gados”, kas, iespējams, ir Čārlza veselības vājā vieta.

• Kamilla. Čārlza dzīvesbiedres (72) koronavīrusa tests bija negatīvs, un viņas ārste apliecina, ka Kamillas veselība ir laba. 2007. gadā Kornvolas hercogiene pārcieta ar vēzi nesaistītu histerektomiju (dzemdes izņemšanu), taču viņas lielākais veselības drauds ir osteoporoze, no kuras nomira Kamillas māte un vecāmāte. “Es uzzināju lielāko daļu par osteoporozi tiešā ceļā, jo redzēju, kā mana māte un vecāmāte cieta sāpes un apkaunojumu šīs mokošās slimības dēļ. Kopā ar ģimeni mēs šausmās vērojām, kā mana māte pilnīgi burtiski saruka mūsu acu priekšā.” Kopš 1995. gada Kamilla aktīvi darbojas Nacionālajā Osteoporozes biedrībā.

• Princis Viljams. Lai arī fiziski veselīgs, 37 gadus vecais Viljams atzinies, ka pēc mātes nāves izjutis “sāpes, kas nelīdzinājās nevienām citām sāpēm”. Viņam par apspiesto emociju palaidējmehānismu kļuva darbs Austrumanglijas Gaisa ambulancē, strādājot par helikoptera pilotu un ikdienā saskaroties ar citu cilvēku smagajiem pārdzīvojumiem. “Šīs sāpīgās emocijas… Es varēju sajust, kā tās manī iekšā vārās un varēja prasīt savu tiesu, un kļūt par īstu problēmu. Man vajadzēja par to runāt.” Kopā ar brāli un sievu viņš kampaņā “Galvas kopā” aktīvi iestājas, lai par garīgajām problēmām runātu atklāti un tās nestigmatizētu.

• Katrīna. Viljama sieva, trīs bērnu māte Keita (38) izceļas ar sportiskumu, tāpat kā pārējie karaliskās ģimenes locekļi. Kembridžas hercogienes veselībai pārbaudījums izrādījās visas trīs grūtniecības, kuru laikā viņa cieta no smagas grūtnieču vemšanas (Hyperemesis gravidarum). Keita nevairās runāt par jauno māmiņu garīgajām problēmām, ko izraisa viņu jaunais stāvoklis. “Daudzas mātes, ieskaitot arī mani, tas var reizēm novest pie pašpārliecības trūkuma un nezināšanas izjūtas,” viņa atzina, plaši daloties savā pieredzē.