Sievišķās saldkaisles noslēpumi: ārsti un zinātnieki pēta orgasmu

Sievišķā seksualitāte un orgasms ir samērā maz pētīta joma, kurā joprojām ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Tikai pēdējos gados ar modernām metodēm veikti eksperimenti sāk viest skaidrību gan par mītisko G punktu, gan sieviešu spēju piedzīvot vairākus orgasmus viena akta laikā, gan to, kas augstākās seksuālās baudas laikā notiek gan vīriešu, gan sieviešu smadzenēs. Ir ginekologi, kas savām pacientēm paraksta orgasmu kā alternatīvu hormonu preparātiem.

Vīriešiem līdz orgasmam nonākt ir vienkāršāk – ja ir panākta erekcija, tad pat pāris minūšu aktīvas stimulācijas var izraisīt sēklas izsviešanu un augstāko baudas mirkli. Ar sievietēm nekad neko nevar zināt. Ja izdodas atrast īstos glāstus, īstos punktus, kur pieskarties, sievieti var pacelt augstākajā ekstāzē. Bet nemākulīgs mīlnieks var nodarīt sāpīgi, sagādāt vilšanos vai pat izraisīt trulu vienaldzību.

Kāpēc orgasms sagādā tik spēcīgu baudu? Kā sievietēm izdodas baudīt vairākkārtīgus orgasmus viena akta laikā? Vai tiešām eksistē G punkts? Ap šo noslēpumu atklāšanu medicīna nopūlas jau sen.

“Mēs varam ceļot uz mēnesi, bet par mūsu pašu ķermeni mēs zinām joprojām nepietiekami,” atzīst dakteris, seksologs Emanuels Džanīni (Emmanuele Jannini) no Romas Tor Vergata universitātes. Viņš veltījis savu dzīvi, lai atrastu atbildes uz šiem jautājumiem. Pēdējos gados viņš un viņa kalibra zinātniskie seksa guru šajā jomā veikuši virkni pētījumu un beidzot sākuši iegūt kādas saprotamas atbildes.

Kas tad notiek smadzenēs?

Šīs jomas zinātniekiem nepieciešams kāds īpašs talants – spēja pierunāt sievietes atmest aizspriedumus un masturbēt vai pat nodarboties ar seksu zinātnieku vērīgo acu priekšā, ļaut to filmēt, novērot ar ultraskaņas izmeklēšanas aparatūru vai pat to darīt magnētiskās rezonanses aparātā, kas nav visromantiskākā vieta seksam.

Viens no šī zinātniskā virziena celmlaužiem bija Barijs Komisaruks (Barry Komisaruk) no Ratgeras universitātes ASV Ņūdžersijas štatā. Viņš mēģināja saprast, vai var izskaidrot vīriešu un sieviešu seksualitātes atšķirības ar smadzeņu uzbūves atšķirībām. Viņa eksperimentu dalībniekiem bija jānodarbojas ar seksu, kura laikā ar jaudīgu magnētiskās rezonanses tomogrāfu fiksēja smadzeņu aktivitātes pārmaiņas. Ja ikdienas aktivitātes galvas smadzenēs, ar šo metodi vērojot, atgādina naksnīgu pilsētu no putna lidojuma, kur izgaismojas tajā brīdī aktīvākās zonas, redzams, kā šī aktivitāte pārvietojas.

Zinātnieki noskaidroja, ka, neraugoties uz atšķirībām sajūtās, sievietēm un vīriešiem orgasmu pavada samērā līdzīga nervu aktivitāte, it kā tur ieslēgtos viss reizē. Līdzīgi kā liesmojošam mežam, arī smadzenēm orgasmā jau grūti izsekot atsevišķiem perēkļiem, no kuriem sācies ugunsgrēks. „Visticamāk, tieši tāpēc orgasma brīdī ne par ko citu domāt nav iespējams,” skaidro Barijs Komisaruks.

Un tomēr šajā emociju ugunsgrēkā iespējams izšķirt sevišķi karstus emociju ugunskurus. Viens no tiem atrodas smadzeņu dzīlēs, starpsmadzenēs esošajā hipotalāmā arkveida smadzeņu kodolā (nucleus arcuatus). Šī smadzeņu daļa ir atbildīga par baudas un apbalvojuma sajūtām, izdala neiromediatoru dopamīnu un atrodas tuvu organisma hormonālajam komandpunktam hipofīzei.

To, cik ļoti lielu baudu var izjust, aktivizējot šo smadzeņu daļu, jau 1954. gadā fundamentālā pētījuma noskaidroja Kanādas zinātnieki: Džeimss Oldss un viņa kolēģis Pīters Milners. Viņi implantēja žurkām elektrodus šajā smadzeņu daļā un dzīvnieki, nospiežot pedāli, varēja sev stimulēt šos centrus. Žurkas to darīja līdz pat 1000 reižu stundā, aizmirsdamas pār ēšanu, dzeršanu un jebkurām citām vajadzībām līdz pat tam, ka varēja mirt no aukstuma, bada un slāpēm.

Tieši šo zonu aktivē labs sekss un dažādā mērā arī ķīmiskas vielas. Smagākās, atkarību radošās vielas, kas neadekvāti kairina baudas centru, ir kokaīns un amfetamīni. Nedaudz maigāk šo zonu ietekmē arī nikotīns, kofeīns un šokolāde. Tāpēc nav brīnums, ka arī orgasms var radīt atkarību. Tomēr atšķirībā no mākslīgās vielu radītās baudas – īstu. Tādu, kas nevis grauj organismu, bet ieslēdz dažādus ķermeni atjaunojošus procesus.

Atšķirības starp sieviešu un vīriešu orgasmu parādās jau pēc kulminācijas sasniegšanas, kas zināmā mērā izskaidro abu dzimumu uzvedības atšķirības. To pētīja Komisaruks kopā ar psiholoģi Kačinu Allenu. Zinātnieki atklāja, ka pēc orgasma atsevišķas vīriešu smadzeņu daļas pārstāj atbildēt uz sensoru ģenitāliju kairināšanu, savukārt sieviešu smadzenes pēc orgasma šajā ziņā paliek ieslēgtas. Iespējams, tāpēc sievietes viena akta laikā spēj izjust vairākkārtīgu orgasmu, bet vīrieši – nē.

Neizpētītā anatomija

Pat šī smadzeņu skanēšanas analīze raisīja zināmas diskusijas, pat nerunājot par mēģinājumiem noteikt orgasma anatomiju, pētot visu ķermeni un galvenokārt dzimumorgānus. Vīrieša dzimumloceklim ir tikai viens punkts, kas nogādā smadzenēs signālus par sajūtām, savukārt sieviešu ģenitālijās ir vismaz trīs vai četri šādi punkti.

Sievietes seksualitātes pamatā ir kuteklis jeb klitors. Kurš pirmais iedomājies par šī orgāna svarīgumu, nav noskaidrots. Bet šis orgāns saskatāms uz vissenākajām statuetēm – paleolītiskās Venerām, kas attēlo bezsejainas sievietes ar lielām krūtīm, apaļiem vēderiem un izteiktām kaunuma lūpām, bet vienā skulptūriņā ar klitoru.

Tomēr par to, ka klitors ir atsevišķa anatomiska vienība, kas ir visām sievietēm un atbild par seksuālo baudu, speciālisti sāka rakstīt vien 16. gadsimtā. Savā grāmatā De re anatomica, kas publicēta 1959. gadā, itāļu anatoms Realdo Kolumbo aprakstīja klitoru, kā sievišķās saldkaisles avotu, lai gan nākamajos gadsimtos sieviešu orgasma tēma vairs netika atspoguļota un par klitoru praktiski aizmirsa gan ārsti, gan anatomi.

No jauna par to atcerējās 20. gadsimtā, bet īpašu uzmanību joprojām tam nepievērsa. Psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids, kaut arī atzina, ka sieviete spēj izjust orgasmu, uzskatīja, ka klitora jutīgumam nobriedušā vecumā jāatiet otrā plānā, salīdzinot ar vaginālo. Nespēju izjust vaginālo (maksts) orgasmu viņš uzskatīja par psihoseksuālā nenobrieduma pazīmi. Arī feministēm par to bija, ko teikt – viņas tracināja pieņēmums, ka vaginālais orgasms būtu ar kaut ko labāks.

Tomēr, ja tā būtu taisnība, izrādītos, ka pasaulē ir pārāk daudz sieviešu, kuras nav spējīgas realizēt savu seksuālo potenciālu. 30 –40% sieviešu ir atzinušas, ka viņām nav izdevies piedzīvot orgasmu tikai no iekļūšanas makstī. Daudz lielākam sieviešu skaitam izdodas to panākt, stimulējot klitoru.

Žurkas atklāj orgasma noslēpumus

Vai tiešām sievietes, kas nesasniedz vaginālo orgasmu, nepietiekami cenšas? Vai tas ir domāts tikai izredzētajām, vai katra to var sasniegt, ja saprot veidu – kā? Un vai var izjust orgasmu, ja sievietei vispār nav klitora?

Barrijs Komisaruks atklāja atbildes uz šiem jautājumiem gluži nejauši, kad pētīja žurku pārošanās uzvedību. Kādā jaukā dienā, iebāzis irbulīti žurkas vagīnā, viņš izsauca grauzējam neparastu uzvedību. „Tikko es biju pieskāries dzemdes kaklam, žurka sastinga un pārtrauca kustēties,” atceras zinātnieks. Piedevām pie šādas žurku stimulācijas dzīvnieki kļuva nejutīgi pret sāpēm. Kad šo eksperimentu viņš izmēģināja uz sievietēm, izrādījās, ka arī cilvēku dzimumam raksturīgs tas pats – vaginālā stimulācija bloķē sāpju signālus. Bet kā un kāpēc tas notiek?

Lai to noskaidrotu, Komisaruks veica pētījumu kopā ar seksologi, emeritēto profesori Beverliju Viplu (Beverly Whipple) no Ratgeras universitātes. Viņi pētīja sievietes ar dažāda smaguma muguras smadzeņu bojājumiem. Zinātnieki noskaidroja – pat ja traumas dēļ bloķēti medicīnai zināmie nervu ceļi no ģenitālijām pa muguras smadzenēm uz galvas smadzenēm, sievietes joprojām juta pieskārienus makstij un dzemdes kaklam. Dažas no tā baudīja orgasmu, neraugoties uz to, ka bija pārrauts kaunuma nervs, kas inervē starpeni un savieno klitoru ar galvas smadzenēm. „Sievietes ar muguras smadzeņu bojājumiem nejuta savu klitoru, bet izbaudīja orgasmu no maksts stimulācijas,” apliecina Komisaruks. Tas ir pierādījums, ka vaginālais orgasms eksistē.

Skaidrojums ir vienkāršs – signālus no vagīnas uz galvas smadzenēm nodod pa klejotājnervu – galveno parasimpātiskās nervu sistēmas nervu, kas uz galvas smadzenēm iet nevis caur muguras smadzenēm, bet pa iekšējiem orgāniem un galvas smadzenēm pievienojas galvas smadzeņu stumbra rajonā.

„Sievietes apraksta klitora orgasmu kā vairāk lokalizētu un ārēju, bet vaginālo kā daudz dziļāku un pārņemošu visu ķermeni. Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka nervi, kas nāk no klitora, atšķiras no nerviem, kas raida signālus no maksts,” piebilst Komisaruks.

Zinātnieki arī skaidro iemeslus, kāpēc maksts orgasms apbrīnojamā kārtā spēj padarīt ķermeni nejutīgu pret sāpēm. Viena no versijām – nervi, kas savienojas ar muguras smadzenēm, spēj bloķēt neiromediatora izsviedi, kas ir atbildīga par sāpju sajūtu. Otra versija – signāli no dzemdes kakla kairinājuma var veicināt organisma iekšējo atsāpinātāju, morfijam līdzīgu vielu – endorfīnu izdali.

Tātad, ja no dažādām sieviešu ģenitāliju daļām sajūtas nodod pa dažādiem nerviem (turklāt gan vieni, gan otri izsauc orgasmu), vai var apgalvot, ka kāda maksts daļa ir jutīgāka par citu? Un uz ko būtu jākoncentrē savi meklējumi pāriem, kas vēlas sasniegt šo nenotveramo vaginālo orgasmu?

Mītiskais G punkts

Ilgu laiku kā galveno mērķi uzskatīja slaveno G punktu, kas pagājušā gadsimta 80. gados ieguva savu nosaukumu par godu vācu ginekologam Ernestam Grefenbergam (Ernst Gräfenberg). 1950. gadā viņš aprakstīja erogēno zonu, kas izvietota maksts priekšējā sieniņā iepretim urīnizvadkanālam. Nākamie pētījumi parādīja, ka šajā zonā atrodas asinsvadu un nervu mezgls. Zinātnieks pieņēma, ka daļai sieviešu, sevišķi tām, kam ir stipri iegurņa diafragmas muskuļi, šīs zonas kairināšana var radīt spēcīgu orgasmu un no urīnizvadkanāla izsviest nelielu šķidruma daudzumu, kas pēc sava sastāva ir atšķirīgs no urīna.

Drīz informācija par šo brīnumaino punktu maksts priekšējā sieniņā sāka izplatīties aizvien plašāk. Daudzi pāri centās atrast šo punktu. Diemžēl šie centieni bieži bija nesekmīgi.

G punkta meklējumi noveda līdz saprašanai, ka anatomiski viss ir daudz sarežģītāk. Pierādījumi par G punkta eksistenci vai neeksistenci ir diezgan fragmentāri un bieži vien neattaisno to nozīmi, ko tiem piedēvē. Piemēram, viens no pētījumiem, kas noliedz G punkta eksistenci, bija pamatots uz magnētiskās rezonanses tomogrāfijas skenēšanu, kas bija veikta tikai vienai sievietei. Tas ir visai apšaubāms pamats nopietniem zinātniskiem secinājumiem. Feministes publiski paziņoja, ka G punkts ir vīriešu izgudrojums, lai tik varētu pierunāt sievietes iekļūt tur. Jautājums kļuva arvien saspīlētāks arī ar strīdiem par to, kā pienākas pareizi dēvēt dažādas sievišķo dzimumorgānu iekšējās daļas un kur sākas vienas un beidzas citas.

2008. gadā Džanini publicēja pētījuma rezultātus, kurā piedalījās deviņas sievietes, kas izjuta vaginālo orgasmu un 11– kas to neizjuta. Ultrasonogrāfiskās izmeklēšanas rezultāti parādīja, ka pirmajām ir biezāki audi, kas atrodas starp maksti un urīnizvadkanālu. Vai tiešām starp sievietēm, kas spēj vai nespēj izjust vaginālo orgasmu, patiesībā eksistē noteiktas fiziskas atšķirības?

Neredzamais orgāns

„Vārds punkts liek domāt, ka tas ir kaut kas līdzīgs pogai, kuru jāuzspiež, lai sasniegtu orgasmu vai baudu. Tiek domāts vesels orgāns, kurš ir vai kura nav. Bet nevienam līdz šim nebija izdevies saprotami aprakstīt šādu orgānu,” skaidro Džanini.

Un, ja tas nav punkts, poga, tad kas tas ir? Mūsdienās aizvien vairāk zinātnieku piekrīt vienkāršai hipotēzei – tas ir klitors. Vairums ļaužu domā, ka klitors ir nelielam zirnītim līdzīgs veidojums ādas virspusē, vietā, kur saiet kopā mazās kaunuma lūpas. Tomēr pēdējie magnētiskās rezonanses tomogrāfijas pētījumi parādījuši, ka tā nav. Patiesībā klitors ir daudz lielāks – apmēram deviņus centimetrus garš divdaivains orgāns. Tas izvietots gar maksts priekšējo sieniņu, paralēli urīnizvadkanālam. Šo orgānu varētu raksturot arī kā sadalītu vīriešu dzimumlocekļa analogu.

Pierādīt vai noliegt G punkta eksistenci ir grūti tieši tāpēc, ka sievišķās ģenitālijas ir tik sarežģītas. Stimulēt vienu noteiktu maksts priekšējās sieniņas daļu ir diezgan problemātiski, jo pie tā vienlaikus stimulē arī klitora iekšējo daļu un urīnizvadkanālu.

Tieši tas tika nodemonstrēts Džanīni nākamo eksperimentu gaitā, kas veikti kopā ar ginekoloģi Odili Buisonu Senžermēnas  Ultrasonogrāfijas centrā Francijā.

Zinātnieki pierunāja trīs sievietes vai nu stimulēt maksts priekšējo sieniņu ar saeļļotu tamponu, vai stimulēt klitora iekšējās daļas ar pirkstiem. Pētnieki ultrasonogrāfiski vēroja, kas šajā laikā notiek zem ādas. Vaginālās iekļūšanas laikā sāka kustēties un piebriest klitora iekšējās daļas un audi apkārt urīnizvadkanālam. Bet, masturbējot ar pirkstiem, iedarbība tika nodrošināta tikai uz klitora ārējo daļu.

Bija arī sarežģītāki gadījumi – dažām sievietēm vaginālā iekļūšana vienlaikus spēja stimulēt gan klitora iekšējās, gan ārējās daļas.

Dažādās sievietes

2009. gadā Cincinati Ohaijo štata ASV ginekoloģes un dzemdību speciālistes Reičelas Paulas klīnikā ieradās 42 gadus veca sieviete. Viņa bija piedzimusi bez urīnpūšļa un tāpēc pārcietusi daudz ķirurģisku operāciju, kas risināja šo problēmu. Bet, pēc Paulas vārdiem, nav ļaunuma bez labuma – šī sieviete izjuta satriecošus orgasmus. Paciente atklāja ārstei, ka izjūt vidēji divus orgasmus akta laikā – vienu, kad stimulē klitoru un otru vaginālās iekļūšanas laikā.

Dakteri Paulu ļoti iespaidoja šis pacientes stāsts jo īpaši tāpēc, ka sievietes urīnizvadkanāls un kopā ar nervu mezglu un pārējiem elementiem, ko uzskata par G punktu, neatradās parastajā vietā. Turklāt sievietes klitors atradās pašā maksts ieejas maliņā. „Iespējams, tieši tāpēc viņa tik bieži izjuta orgasmu,” pieļauj Paula.

Dakterei Paulai radās doma – viņai kļuva interesanti, vai klitora izmērs un novietojums atstāj iespaidu uz sieviešu spēju sasniegt orgasmu. Pētniece un viņas kolēģes atrada 10 sievietes, kuras apgalvoja, ka nekad vai gandrīz nekad dzimumakta laikā nav izjutušas orgasmu, un 20, kuras orgasmu izjuta katra akta laikā. Zinātnieki sīki izpētīja šo sieviešu klitoru uzbūvi ar ultrasonogrāfijas palīdzību un noskaidroja – jo mazāka klitora galviņa un jo tālāk tas atrodas no maksts, jo sievietei grūtāk sasniegt orgasmu.

Ja apkopo visus šos pētījumu rezultātus, tad var secināt, ka sievietes var izjust orgasmu dažādos veidos – no klitora vai maksts stimulācijas vai to kombinācijas. Tālākie Komisaruka pētījumi parādīja, ka signāli no dažādām sieviešu ģenitāliju daļām (arī krūtsgaliem) nonākt gandrīz viena un tai pašā smadzeņu segmentā, lai gan nedaudz atšķirīgās vietās. „Dažādu veidi orgasmiem un dažādām izjūtām ir viens un tas pats neiroanatomiskais pamats,” saka Komisaruks. Un tas var izskaidrot, kāpēc pie vienlaicīgas klitora, maksts, dzemdes kakla kairinājuma notiek daudz intensīvāki, sarežģītāki un pievilcīgāki orgasmi, kurus apraksta sievietes.

Tablešu vietā

Pētījumi Mičiganas universitātē pierādīja, ka hormonu līmeni sievietēm spēj mainīt ne vien klitora vai maksts kairinājums, bet arī erotiskas domas. Tas vēlreiz apliecina, cik svarīgi ir tas, kas notiek sievietes galvā. Amerikāņu ginekoloģe Sāra Godfrīda savām pacientēm iesaka orgasmu kā zāles, kas samazina sāpes, paaugstina auglību, normalizē sievišķo dzimumhormonu estrogēnu līmeni, samazina stresa hormona kortizola līmeni, samazina osteoporozes draudus un var izrādīties alternatīva hormonaizstājējterapijai. Viņai ir arī ieteikumi kundzēm, kurām kaut kādu iemeslu dēļ nav pieejams regulārs sekss, vai kas nevēlas masēt savu baudas aprīkojumu. Tās ir orgasma meditācijas, kuru laikā sievietes var tik dziļi aiziet erotiskās atmiņās un fantāzijās, ka atbilstošie smadzeņu centri iedarbina orgasmam atbilstošo hormonu ražošanu. Tas ar labiem panākumiem ir pārbaudīts gan zinātniskās laboratorijās, gan dakteres praksē.