Kā arbūzu lietot veselības stiprināšanai un organisma attīrīšanai

Arī mūsdienās arbūzs ir lielisks līdzeklis veselības stiprināšanai un organisma attīrīšanai. Ēdamas ir visas arbūza daļas – pat miza un sēkliņas. Dienvidos no arbūziem vāra nardeku jeb arbūzu medu, iztvaicējot sulu līdz medus konsistencei.

Arbūzu mizas mēdz lietot ceptas, sautētas vai biežāk marinētas. Savukārt no arbūzu sulas var raudzēt vīnu.

Arbūza sastāvā ir 92 procenti ūdens. Arbūza mīkstumā ir no 5,5 līdz pat 13 % cukuru, pamatā – glikoze, fruktoze un saharoze. Arbūza mīkstumā 0,68% pektīnu, daudz magnija un kālija, arī vitamīni un antioksidanti. Neraugoties uz to, ka arbūzs ir ļoti salds, tajā ir maz kaloriju – tikai 38 kilokalorijas 100 gramos.

Ārstniecības drogu izmanto arbūza augļus – gan mizu, gan mīkstumu un arī sēklas. Arbūzam piemīt spēcīgas urīndzenošas, žults dzenošas, iekaisumu un temperatūru mazinošas īpašības. To lieto vēdera mīkstināšanai un kā vispār spēcinošu līdzekli. Arbūzs normalizē vielmaiņu un veicina zarnu darbību.

Minerālvielas, ko satur arbūzs, labvēlīgi iedarbojas gan uz sirds un asinsvadu sistēmu, gan gremošanas orgāniem un darbojas urīndzenoši, neizsaucot nieru un urīnceļu kairinājumu. Labs diētisks produkts pie hroniskiem un akūtiem aknu iekaisumiem zarnu darbību normalizē, izvada holesterīnu, mazina aterosklerozi. Pie drudža labi remdē slāpes. Regulē skābju bāzu līdzsvaru un lieto pret organisma skābināšanos.

Arbūzus nav vēlams lietot čūlas slimību paasinājuma brīžos, kolītu gadījumos, ko pavada caureja. Diabēta slimniekiem ieteicams konsultēties ar ārstu un jāievēro paredzamā diennakts cukura deva.

Diemžēl arbūziem ir tendence sevī uzkrāt nitrātus. Šāds ar slāpekļa mēslojumu pārmēslots arbūzs var izsaukt nelabumu, galvassāpes, vemšanu, kuņģa sāpes un caureju. Mūsdienu ķimizētā lauksaimniecībā audzēti arbūzi, jo īpaši to mizas, var saturēt dažādus pesticīdus un izraisīt alerģijas.

Arī sēklas

Arbūza sēklas satur pat līdz 25% eļļas, linolskābes un palmitīnskābi. Visādā ziņā līdzīga mandeļu eļļai un var to aizvietot. Sēklām ir pikants aromāts, tās var lietot, žāvētas grauzdētas vai maltā veidā. Ķīnā un Vjetnamā arbūzu sēklas ēd, tāpat kā mandeles un kopā ar citām sēklām, lieto ķīniešu jaungada svinībās. Ja arbūzu pievieno kokteiļiem, to blendē ar visām sēklām.

Arbūzu sēklu eļļu iegūst ar auksto spiešanas metodi no kaltētām arbūza sēklām. Kosmētikā arbūza sēklu eļļu (reizēm to sauc arī par kalahari eļļu) izmanto gan pieaugušo, gan bērnu un zīdaiņu ādas kopšanā, krēmu un citu kosmētikas līdzekļu gatavošanā, kā arī aromterapijā kā bāzes eļļu. Tā ir noturīga pret karsēšanu, neveido taukainu vai lipīgu slāni uz ādas, viegli iesūcas un lieliski mīkstina, un baro.

Arbūza nosaukums cēlies no persiešu valodas un, burtiski tulkojot, nozīmē ēzeļu gurķis. Tas cēlies no savvaļas arbūza, kura dzimtene ir Āfrika Kalahari tuksnesis un savulaik bija svarīgs ūdens avots bušmeņu ciltīm. Šo sulīgos, apmēram tenisa bumbiņas izmēra un 200 gramu smagos strīpainos augļus labprāt ēd dzīvnieki – no ziloņa līdz pat pelei.

Senajā Ēģiptē pazina un kultivēja arbūzus jau 20. gadsimtā pirms mūsu ēras. Arbūzu sēkliņas ievietoja faraonu kapenēs, un tās atrastas arī Tutanhamona sarkofāgā. Arbūzu mēdza attēlot uz kapeņu sienām, un tas pieminēts daudzās uz senajiem papirusiem rakstītajās medicīnas receptēs.

Arbūzs bija pazīstams arī senajiem romiešiem – to savā dzejā minējis dzejnieks Vergīlijs. Senajā Romā to ēda gan svaigu, gan sālītu, gan vārīja arbūzu medu. Ap desmito gadu simteni arbūzus iepazina Ķīnā un katru gadu septembrī rīkoja arbūzu svētkus.

Arābi arbūzu pirmām kārtām uzskatīja par ārstniecības augu un piedēvēja tam spēju attīrīt organismu un izvadīt no ķermeņa slimības, ja pastāvīgu šo augli lietot pirms maltītes.

Arbūzi receptēs

Dienā apēd 1,5 līdz pat 2,5 kg arbūza mīkstuma. Ēd vienmērīgi visas dienas garumā pa nelielam gabaliņam. Bez arbūza šajās dienās neko citu uzturā nelieto. Dzer tikai vārītu ūdeni. Arbūzu laikā nedēļā var iekārtot vienu vai divas šādas atslodzes dienas.

Arbūza un fetas siera salāti

Arbūzu sagriež kubiņos. Fetas sieru sagriež mazliet mazākos kubiņos. Uz šķīvja pamīšus kārto arbūzu un fetas sieru. Visu pārslaka ar ēdamkaroti olīveļļas, rotā ar piparmētrām.

Pagatavo no saberztām arbūzu sēklām ūdeni (1:10). Garšai var pievienot augļu sīrupu vai cukuru.

Sejas skaistumam

Ja ir sausa sejas āda, uz sejas un kakla plānā kārtā uzklāj arbūza mīkstumu. Patur 15 minūtes. Masku nenomazgā ar ūdeni, bet tikai noslauka ar vates piciņu. Pēc tam seju iesmērē ar barojošu krēmu. Šī maska uzlabo sejas krāsu, āda kļūst maiga un gluda.

Arbūza mīkstuma masku iesaka arī psoriāzes un ekzēmas ārstēšanai.

Tautas medicīnā

Mizu novārījums ir lielisks urīna dzenošs līdzeklis. Izmanto tīras, ekoloģiski audzētu arbūzu mizas.

Kaltētas arbūzu mizas tautas medicīnā iesaka pret nieru, urīnpūšļa iekaisumiem, nierakmeņiem. Ekoloģiski audzētam arbūzam nogriež plānu kārtiņu mizas ārējā, zaļi svītrainā slāņa, to cepeškrāsnī vai kaltē. Lieto trīs reizes dienā pa tējkarotei uzdzerot 50 gramus silta, vārīta ūdens, kurā izšķīdināta pustējkarote medus.

Arbūzu mizas uzlabo arī mikroorganismu darbību resnajā zarnā. Tās lieto disbakteriožu ārstēšanā bērniem un veciem cilvēkiem.

Tautas medicīnā, tāpat kā ķirbju sēklas, arī arbūzu sēklas lieto, lai atbrīvotos no cērmēm. 100 g svaigu arbūzu sēklu sasmalcina, aplej ar litru ūdens un 45 minūtes vāra uz lēnas uguns. Nokāš, dzer trīs reizes dienā pa vienai krūzei.

Arbūzu mizu ievārījums

1 kg arbūzu mizu, 1200 g cukura, 1½ tējkarotes dzeramās sodas, 6 glāzes ūdens sodas atšķaidīšanai 3 glāzes ūdens sīrupam, vanilīna cukurs pēc garšas.

No biezām arbūzu mizām noņem visu ēdamo daļu, nomizo plāno virsējo miziņu, pārējo sagriež nelielos 5–8 cm garos gabalos, katrā gabalā iedur ar dakšiņu.

Vienā glāzē karsta ūdens izšķīdina dzeramo sodu un samaisa ar 5 glāzēm auksta ūdens. Sagatavotos mizu gabaliņus ieliek šajā šķīdumā, aiztaisa ar vāku un atstāj uz 4 stundām. Katlā ieber 600 g cukura, aplej ar 3 glāzēm ūdens, novieto uz uguns, vāra 10–15 minūtes.

Pa to laiku no šķīduma izņem arbūzu miziņas un vairākas reizes mazgā tekošā ūdenī, liek verdošā sīrupā un vāra 15 minūtes, noņem no uguns un atstāj uz 12 stundām.

Pēc norādītā laika pieber vēl 600 g cukura un vāra 3 stundas. 2 minūtes pirms vārīšanas beigām pieber vanilīnu (ja lieto vaniļu, to pieliek vārīšanas sākumā).

Arbūzu sulu ilgāk pavārot, iegūst attiecīgās konsistences arbūzu medu, ko iespējams daudz ilgāk uzglabāt. Šādā medū ir aptuveni 89% cukura.

Skābēti arbūzi

Skābēšanai izvēlas pašus mazākos arbūzus, var arī negatavus. Tos saliek mucā, sadurstot katru ar koka irbulīti vairākās vietās Veseliem arbūziem daudzās vietās caurdur mizu un liek sālītā ūdenī (800 g sāls uz 10 l ūdens). Nostādina (sāla) 1 mēnesi. Nosedz ar vāku un uzliek nelielu smagumu, lai arbūzi neuzpeldētu. Sālījumam arbūzi jāpārsedz. Rūgst apmēram mēnesi.

* Pasaulē audzē 1200 dažādas arbūzu šķirnes. Arbūzi mēdz būt bez sēkliņām, kā arī dažādās krāsās – dzelteni, rozā un sarkani.

* Arbūzu mūsdienās audzē 96 pasaules valstīs.

* Pirmā arbūzu raža novākta Ēģiptē pirms 5000 gadiem.

* Pavārgrāmatā arbūzs pirmo reizi pieminēts 1776. gadā, piedāvājot gatavot marinētas arbūzu mizas.

* Ginesa Rekordu grāmatā smagākais jebkad izaudzētais arbūzs reģistrēts 2005. gadā Arkanzasā. To izaudzēja fermeris Loids Braits, un šis strīpainais milzenis svēra 121,93 kilogramus.

* Ķīnā un Japānā arbūzs ir ļoti populārs ciemakukulis.

* Teksasas universitātes „A&M” zinātnieki 2008. gada vasarā veica arbūzu pētījumu, kurā atklājās, ka arbūzi var palielināt libido un mīlestības vēlmi cilvēkā. Izrādās, arbūzs satur tādas pašas vielas kā viagra.

Anda Leiškalne, žurnāls "Tautas Veselības Avīze" / Foto: Shutterstock