Mēris, holera, Ebola un Covid-19 - cīņā ar visām šīm slimībām ir viens niknākais ienaidnieks

Kas kopīgs 1771. gada mēra dumpim Maskavā, 19. gadsimta holeras dumpjiem, raganu nogalināšanai Haiti 2010. gadā un Ebolas dumpjiem Āfrikā un aicinājumiem izrēķināties ar īstenajiem vainīgajiem Covid-19 pandēmijas laikā? Pasaules veselības organizācija PVO ir brīdinājusi – arī Covid-19 pandēmijai nāk līdzi tās māsa infodēmija (infodemic) ar meliem, puspatiesībām, naidu, musināšanu un nemieriem, infekcijas apkarošanas pasākumu sabotēšanu. Tas var būtiski kavēt infekcijas ierobežošanu, ātrāku atgriešanos pie normāla dzīves ritma un ekonomikas straujāku atlabšanu.

Nogalināt raganas

Haiti 2010. gadā piemeklēja holeras epidēmija, kurā mira vairāk nekā 1000 cilvēku. Lai gan mūsdienās šī slimība ir izpētīta un ārstējama, tomēr daļa šīs salas iedzīvotāju ārstiem netic, jo zina – nelaimē vainojamas raganas. Valsts dienvidu rajonos sākušas raganu medības vārda tiešā nozīmē un nogalināti vairāki cilvēki. Raganas esot ne tikai nežēlīgi nodurtas, bet arī līdz nāvei nomētātas ar akmeņiem.

Ebolas infodēmija: “Baltie ēd mūsu cilvēkus!”

Apkarot Ebolu Āfrikā varētu ātrāk un efektīvāk, ja daudzi vietējie neiekristu murgainu ideju varā.

Ebolas vīrusslimība (agrāk – Ebolas hemorāģiskais drudzis) ir reti sastopama, īpaši bīstama un smaga infekcijas slimība. Sākas strauji, līdzīgi kā gripa ar drudzi, kakla, galvas un muskuļu sāpēm, kam pievienojas caureja un vemšana, un daudziem pacientiem – gan iekšēju, gan ārēju asiņošanu. Asiņos viss, kas var asiņot. 50 – 90% ar Ebolas vīrusu inficēto mirst.

Vīruss, kas izraisa Ebolas vīrusslimību, tika atklāts 1976. gadā infekcijas uzliesmojuma laikā kādā ciematā netālu no Ebolas upes Kongo Demokrātiskajā Republikā (agrāk Zaira).

Varētu vienkārši apturēt, bet…

2014. – 2015. gadā Rietumāfrikā reģistrēts lielākais līdz šim novērotais uzliesmojums Gvinejā, Libērijā un Sjerraleonē, kurā saslima 28 640 cilvēku, no kuriem mira 11 323. Infekcija izplatījās pa 10 valstīm, ieskaitot ASV, Lielbritāniju, Spāniju un Itāliju.

Labā ziņa – šī infekcija neizplatās pa gaisu, bet kontaktējot ar slimnieku, viņa izdalījumiem un asinīm. Arī pieskaroties mirušā līķim, vēl 50 dienas pēc nāves var inficēties. Ziepes, hlorūdens, saules gaisma un žāvēšana ātri iznīcina Ebolas vīrusu. Arī izmazgājot ar šķidrumiem inficētu apģērbu veļasmašīnā, Ebolas vīruss tiks iznīcināts. Uz virsmām, kas atrodas saulē vai ir nožuvušas, Ebolas vīruss var izdzīvot tikai īsu brīdi. Nedaudz zināšanu par šo infekciju, uzmanības, kopjot slimniekus, roku mazgāšana pēc pieskaršanās slimajam, karantīnas ievērošana un mirušo kremēšana ir pietiekami efektīvs veids, lai apturētu baisās slimības izplatīšanos. It kā vienkāršas lietas, ko varētu iestāstīt vietējiem iedzīvotājiem. Bet! Nenovērtējiet vietējās tradīcijas un maģisko domāšanu par zemu!

Apmīļo un slēpj mirušo

Nomirušo noliek uz mājas terases un apglabāt nesteidzas, bet atvadās apmīļojot un skūpstot. Reizēm paiet pat vairāki mēneši, kamēr mirušo apraudzīt un apčubināt atnāk tālāk dzīvojošie radi. Pirms apglabāšanas aizgājējam noskuj visu apmatojumu, ko vēlāk izmanto maģiskos rituālos. Bēres ir viens no svarīgākajiem rituāliem Rietumāfrikā – vietējie tic, ka no aizsaules aizgājējs atlīdzinās par labām bērēm. Statistika gan ir bezkaislīga – viens tradicionāli apglabāts Ebolas slimnieks inficē apmēram 20 savu pavadītāju, bet viņi savukārt pa ķēdīti vēl citus. Otrs riska faktors – mirušos mēdz apglabāt pie upes, lai ūdeņi aiznes visu slikto prom no šī ciema. Diemžēl ūdeņi aizskalo vīrusu lejup pa upi uz citiem ciemiem.

Uzbrūk slimnīcām un mediķiem

Valdības rīkojumu par mirušo kremēšanu un citiem epidemioloģiskās drošības pasākumiem vietējie izvairās izpildīt. Viņi saslimušos slēpj mājās, bet pēc nāves tomēr piekopj savas tradīcijas. Nāvējošās sērgas izplatīšanās vēl ir tikai daļa nelaimes – vietējie uzbrūk mediķiem un draud nodedzināt Ebolas slimnīcas, tāpēc tās apsargā armija. Vietējo loģika ir neapgāžama. Nu saslima un nomira daži cilvēki. Tā taču gadās. Bet tad atbrauc baltie, uzceļ pārvietojamos hospitāļus, un pēc tam jau sāk slimot daudzi. Tātad dakteri atveduši sērgu! Kas vēl trakāk – viņi mirušos neatdod tuviniekiem tradicionālajiem bēru rituāliem. Kas gan ticēs pasakām par infekciju, par to, ka mirušos, īpašos maisos iesaiņotus, sūta kremēt! Baltie dakteri apēd melnos cilvēkus! Ir daudzi, kas netic slimības eksistencei, neko nezina par vīrusiem, negrib neko par to zināt un uzskata to par valdības sazvērestību.

Bruņoti saslimušo tuvinieki ar varu viņus “glābj” no slimnīcām, bet pēc tam inficētie bēguļo pa pilsētu, aplipinot arvien jaunus sērgas upurus.

Ebolas dumpji

Sjerraleonē, kur bija liels daudzums saslimušo, tūkstošiem cilvēku protestēja pie valsts lielākās slimnīcas Kenemā. Policija bija spiesta pūli izdzenāt ar asaru gāzi. Nemierus radīja vietējā tirgū izplatījušās baumas – patiesībā neesošā epidēmija ir tikai viltus aizsegs, lai attaisnotu kanibāliskās prakses, ko piekopj vietējā slimnīcā. Gekedu pilsētā Gvinejas rietumos, no kurienes 2013. gadā sākās šī epidēmija, nodedzināja tiltu, lai kavētu mediķu ierašanos, bet tuvējā ciemā nogalināja grupu mediķu, epidemiologu un žurnālistu, kuri devās izglītojošā misijā, lai vietējiem izskaidrotu visu par infekciju. Visu šo astoņu brīvprātīgo līķus atrada atkritumu bedrē pie vietējās skolas.

Gvinejas Sarkanā Krusta komandas paziņo, ka uzbrukumu mediķiem ir jau tik daudz, ka viņi pamet savu misiju.

Maskavas mēra dumpis

Kad Maskavā bija pēdējais Eiropā lielākais mēra uzliesmojums no 1770. līdz 1772. gadam, baumas un tumsonība veicināja bīstamās sērgas izplatīšanos.

18. gadsimta otrajā pusē cilvēces zināšanas par infekcijām un masveida saslimšanām būtiski pieauga. Jau 1768. gadā Krievijas imperatore Katrīna II izpotējās pret bakām, kas tajos laikos bija viena no visizplatītākajām infekcijām. Viņa uzstāja, lai visi galminieki un ierēdņi sekotu viņas piemēram. Šajā ziņā progresīva bija Krievijas impērijā ietilpstošā Vidzemes guberņa.

Neraugoties uz to, pēc trijiem gadiem Krieviju pārstaigāja mēra epidēmija, un nācās cīnīties ne tikai pret pašu slimību, bet arī ļaužu tumsonību un tās raisītiem dumpjiem.

Pretojas karantīnai

Maskavā bija pēdējais Eiropā lielākais mēra uzliesmojums no 1770. līdz 1772. gadam. Šo briesmīgo sērgu uz pilsētu atnesa krievu – turku kara laikā. No Melnās jūras piekrastes caur Moldovu un Ukrainu. Pirmais armijas hospitāli no mēra mira armijas virsnieks un drīz pēc tam arī viņa ārsts, pēc tam lielākā daļa pārējo cilvēku, kas atradās slimnīcā. Nākamais uzliesmojums bija austuvē, kurā mira 130 cilvēku. Sākumā varas iestādes mierināja cilvēkus, ka tas nav mēris, tikai infekciozs drudzis, bet sērgai strauji izplatoties, atzina, ka tas ir kas nopietnāks.

Prevencijas pasākumu ieviešana sākās novēloti. Lai arī ārsti ieteica izolēt saslimušos, bet kontaktpersonas turēt karantīnā, cilvēki tam pretojās.

Neuzticas ārstiem

Sabiedrības lielākā daļa neuzticējās ne slimnīcām, ne ārstiem. Baumoja, ka ārsti no slimnīcas nevienu dzīvu neizlaižot. Arī mediķu ieteikumus, par dzīvesveidu, kas varētu sargāt no mēra, neņēma vērā. Tā laika Maskavā nabadzīgajos strādnieku kvartālos cilvēki dzīvoja ļoti blīvi antisanitāros apstākļos, atkritumus izmeta uz ielām, tie nokļuva arī strautos un upēs, no kurienes ņēma ūdeni dzeršanai. Arī no mēra mirušos vienkārši izmeta uz ielas. Bagātākie un gudrākie cilvēki vai nu ieslēdzās mājās un ievēroja pašizolāciju, vai laikus devās uz saviem ārpilsētas īpašumiem. Maskavā drīz tika noteikta karantīna – nevienu neizlaida no pilsētas, lai infekcija neizplatītos uz citām pilsētām.

Pūļi skūpsta ikonu

1771. gadā pilsētā mira vairāk kā tūkstotis cilvēku dienā, raisot anarhiju, paniku un dumpi. Briesmīgās sērgas sabaidīti cilvēki lielos pūļos pulcējās pie Dievmātes ikonas, kas atradās virs Kitaigorodas Varvaras vārtiem. Viņi ticēja, ka šī svētbilde var pasargāt no mēra, kāpa pa trepēm pie tās un to skūpstīja. Maskavas arhibīskaps Ambrosijs centās novērst šādu masveida ļaužu pulcēšanos, kas tikai sekmēja plašāku mēra izplatību. Lai pasargātu ticīgos, viņš uz epidēmijas laiku aizliedza noturēt publiskus aizlūgumus, bet ikonu pārvietot uz Kira un Joanna baznīcu. Savukārt saziedotā nauda, lai tā neizplatītu infekciju, tika aizzīmogota. Paklīda baumas, ka arhibīskaps naudu piesavinājies.

Demolē klosterus, nogalina arhibīskapu

Ap desmit tūkstošiem ļaužu, bruņojušies ar rungām, cirvjiem, akmeņiem un mietiem, sapulcējās pie Varvaras vārtiem un ar saucieniem: “Aplaupa Dievmāti!” ielauzās un izlaupīja Čudova klosteri Kremlī. Nākamajā dienā sapulcējas vēl lielāks pūlis un devās uz Donskas klosteri, kurā slēpās arhibīskaps, viņu spīdzināja un nogalināja, bet pēc tam izdemolēja un izlaupīja arī šo klosteri. Pūlis sāka demolēt bagātnieku mājas, slimnīcas un karantīnas mājas. Tikai laimīgā kārtā tikai ar smagu piekaušanu izdevās palikt dzīvam tā laika izcilajam ārstam un epidemiologam Danilo Samoilovičam. Dumpis turpinājās no 15. – 17. septembrim. To apspieda karaspēks – 313 dumpinieku arestēja, ap 100 nogalināja, nāvessodu piespieda četriem.

No galvaspilsētas Sanktpēterburgas ieradās papildu karaspēks grāfa Grigorija Orlova vadībā, kas ieviesa pilsētā kārtību un pasākumus, kas ļāva uzvarēt mēra epidēmiju.

Karantīnā par samaksu

Viens no pasākumiem – slimnieku piespiedu izolācija. No mēra mirušo mantas bija obligāti jāsadedzina, bet mirušos savāca ar īpašiem ķekšiem. Tika izveidotas jaunas izolētas infekciju slimnīcas, palielināja karantīnu ēku skaitu un palielināja ārstiem algas.

Tomēr visefektīvākais izrādījās materiālais atbalsts – cilvēkiem, kurus izrakstīja no slimnīcām, maksāja 10 rubļus, kas tiem laikiem bija liela nauda, par kuru varēja iegādāties pat vairākas govis. Pats grāfs Orlovs regulāri apmeklēja slimnīcas, lai pārliecinātos, ka par cilvēkiem tur pienācīgi rūpējas.

Holeras dumpji

Holeras dumpji notika arī 19. gadsimta vidū dažādās valstīs. Idejas, kas ļāva vienoties grautiņiem un pat asinsizliešanai, bija dažādas. Viena no populārākajām – nekādas infekcijas nav, mums melo. Tad vēl lērums kaitēšanas murgu.

Indēšanas murgi visādās variācijās

Valdība indē vienkāršo tautu, ārsti un ierēdņi indē cilvēkus, ebreji indē poļus, un poļi indē ebrejus. Sātans un viņa pakalpiņi grib kaitēt kristiešiem. Šis idejas bija ne mazāk lipīgas kā holera un traucēja apkarot sērgu.

Piemēram, Krievijā 1830. – 1831. gada holeras epidēmijas laikā izplatījās idejas, ka tā nav nekāda infekcija, bet ārsti un ierēdņi tīšām indē vienkāršo tautu. Panikas pārņemti un satracināti pūļi uzbruka policijas iecirkņiem, slimnīcām, nogalināja ierēdņus, virsniekus, ārstus.

1830. gadā Tambovā, tikai vēl dzirdot, ka tuvojas holeras epidēmija, pūlis izdemolēja pilsētas slimnīcu.

Novgorodas guberņā dumpis sākās, kad valdība lika ievērot karantīnu, dezinficēt no sērgas mirušo mājas un mantas. Cilvēki ticēja baumām, ka valdība un ārsti karantīnā indē cilvēkus, izbārsta uz ceļiem indi.

Starajā Rusē un citās vietās piekāva feldšerus un ārstus, kā pirmo savā gultā nonāvēja pilsētas galveno ārstu Vāgneru.

Nogalina ārstus

1831. gadā holeras dumpis notika arī Sanktpēterburgā.

Ārsti neslēpa no tautas, kādā veidā viņi izvairās no inficēšanās ar holeru – vienmēr nēsājot līdzi etiķa vai hlorūdens pudelīti un ik pa laikam ar to dezinficējot rokas un seju. Savukārt tautai šķita, ka tās ir indes un mediķiem ir ļauni nolūki. Īpašu cilvēku sašutumu raisīja baznīcu slēgšana – vairums nepieņēma un pat nevēlējās saprast, kā izplatās infekcija, un izvēlējās domāt, ka tā ir sātaniska sazvērestība pret ticīgajiem.

Pūlis no tirgus laukuma devās demolēt centrālo holeras slimnīcu, nogalināja vairākus ārstus un virsniekus, centās slimnīcu aizdedzināt. Armija apturēja satrakotos ļautiņus, un imperatora Nikolaja I pērkondimdošā runa lika pūlim noņemt cepures un mesties ceļos. Atgriežoties mājās, imperators lika sadedzināt visu savu apģērbu un ilgāk kā parasti mazgājās vannā.

Austrijā, Francijā un Lielbritānijā

Austrijas impērijā visvairāk no holeras cieta Aizkarpatos, kur mira 56 000 cilvēku. Karantīnas pasākumu dēļ zemnieki zaudēja iespēju braukt peļņā uz Ungāriju. Valdības norīkotas vienības metodiski nodarbojas ar aku dezinfekciju ar hlorkaļķi, bet zemniekiem šķita, ka viņi šādā veidā tiek tīšām indēti. Tas provocēja nemierus.

Kad 1832. gadā Parīzē sākās holeras epidēmija, kas nogalināja ap 20 000 cilvēku, ieskaitot divus premjerministrus, paklīda baumas, ka karaļa Luija Filipa valdība pilsētā saindējusi akas un ūdeni ar arsēnu. Jūnijā pilsētā izraisījās holeras dumpis, ko ar lielām grūtībām apspieda policija un armija.

1832. gada vasarā dažādās Lielbritānijas pilsētās notika holeras nemieri, kas bieži tika vērsti pret varasiestādēm un ārstiem. Liverpūlē no 1832. gada 29. maija līdz 10. jūnijam notika astoņi nozīmīgi ielu nemieri. Pūļa dusmu objekts bija vietējie mediķi. Klīda baumas, ka holeras upurus ievieto slimnīcā, kur tos nogalina ārsti, lai līķus izmantotu anatomijas studijām. Nemieri beidzās pēkšņi, reaģējot uz Romas katoļu garīdznieku aicinājumu, ko lasīja no baznīcas kancelēm un publicēja vietējā presē. Arī sabiedrībā cienītais vietējais ārsts Džeimss Kolinss publicēja kaislīgu aicinājumu nomierināties.

Vēsture atkārtojas. Kāpēc?

Vai tiešām tas ir tikai informācijas trūkums un cilvēku tumsonība, kas lielu un bīstamu sērgu gadījumos padarīja cīņas ar slimībām daudz sarežģītākas? Mūsdienās it kā cilvēki ir izglītoti un informācijas netrūkst. Tomēr vēsture atkārtojas. Baumas un sazvērestības teorijas tiek daudzinātas virtuālajā tirgus laukumā – sociālajos tīklos internetā tiek atrasti vainīgie, tiek it kā ne no kā uzkults naids pret viņiem, turpat izskan aicinājumi uz atriebšanu un dumpi.

Kā trauksme pārtop naidā

Par psiholoģiskajiem iemesliem, kādēļ cilvēki tic sazvērestības teorijām un iekrīt naidā, skaidro filozofs un antropologs Vents Sīlis. “Naida avots bieži vien ir bailes – joprojām viens no mūsu spēcīgākajiem motīviem,” uzskata filozofs.

“Konspirācijas teorijas ir pašapmāna veids, ar kura palīdzību cilvēki kompensē savus mazvērtības kompleksus un psiholoģisko diskomfortu, ko rada bailes no nezināmā, nesaprotamā, nekontrolējamā,” atklāj filozofs un uzsver: “Konspirācijas teorijas ļauj to piekritējam paša acīs izskatīties neparasti gudram. Interesanti, ka konspiratīvā patiesība ļoti bieži ir saistīta ar amorālas rīcības atmaskojumu.

Nepieciešamība kompensēt psiholoģisko diskomfortu un vajadzība justies īpašam ir pārāk spēcīga, lai kaut kādi fakti vai pierādījumi spētu to sagraut,” skaidro Sīlis.

Cik lielā mērā psihiatrija?

Ar sazvērestības idejām vieglāk aplīp cilvēki, kam ir tieksme uz dažāda smaguma psihiatriskiem traucējumiem, kas saistās ar paranoju (psihiatrijā par paranoju dēvē murgainas, no realitātes šķirtas idejas). Smagāk sazvērestības teorijas trāpa paranoidālās šizofrēnijas slimniekiem. Vieglāks stāvoklis ir paranoja – patoloģisks aizdomīgums, arī murgaina pārliecība, ka cilvēki ir ļauni un grib, lai citi mirst. Arī indēšanas un kaitēšanas murgi.

Vēl vieglāks stāvoklis ir paranoidie personības traucējumi (F60.0). Šiem cilvēkiem piemīt aizdomīgums un tieksme sagrozīt pārdzīvoto, kļūdaini izskaidrojot citu neitrālu vai draudzīgu rīcību kā apdraudošu, ļaunprātīgu vai pazemojošu. Viņi ir jūtīgi pret kritiku, meklē vainīgos, pašiem raksturīgs kriticisms un naidīgums. Savas subjektīvās tiesības aizstāv karojoši, agresīvi un pārspīlēti. Mēdz uztvert sevi kā pārspīlēti nozīmīgu personu, mēdz notikumus skaidrot ar konspirācijas teorijām. Biežāk nekā citi izjūt dusmas, skaudību, vēlmi atriebt, bailes, kaunu un vainas sajūtu. Šie cilvēki var būt divu veidu – pirmie ar ekspansīvi paranoidāliem personības traucējumiem ir enerģiskāki, aktīvi cenšas cīnīties ar institūcijām, garastāvoklis paaugstināts. Aktīvi arī sociālajos tīklos. Savukārt sensitīvais tips ir rāmāks, ievainojamāks.

Dažkārt tieksme uz sazvērestības teorijām nav ne smags, ne viegls psihiatrisks traucējums, bet vien psihiski vesela cilvēka rakstura īpatnība un vēlme būt opozīcijā oficiālajam viedoklim.

Interesanti, ka sazvērestības teoriju piekritēji tic tik dažādām savstarpēji izslēdzošām teorijām, bet vienmēr pretējām tam, ko saka valdība un oficiālās iestādes. No vienas puses, cilvēki var ticēt jebkam – gan plakanās zemes teorijai, gan citplanētiešiem, kas iefiltrējušies starp cilvēkiem un tamlīdzīgi. Taču, dzīvojot pārliecībā, ka vīrusa nav un neievērojot epidemioloģiskās drošības pasākumus, viņi reāli apdraud līdzcilvēku veselību un finansiālo labklājību, jo apgrūtina un padara ilgāku visu mūsu cīņu pret Covid-19.

ANO ģenerālsekretārs: “Naids izplatās kā infekcija”

 “Mēs cīnāmies ne tikai pret epidēmiju, mēs cīnāmies pret infodēmiju,” savā vēstījumā paudis ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs.

 “Pasaulei cīnoties ar šausmīgo Covid-19 pandēmiju (krīzi ar visnopietnākajiem izaicinājumiem kopš Otrā pasaules kara), mēs pieredzam arī bīstamu dezinformācijas epidēmiju,” viņš sacīja. Gutērrešs neminēja konkrētas valstis vai medijus, tomēr brīdināja, ka “vairojas veselībai kaitīgi padomi un viltus zāles.”

“Meli piepilda ēteru,” viņš sacīja. “Mežonīgas sazvērestības teorijas apsēdušas internetu.”

“Naids izplatās kā infekcija, kauninot un nomelnojot tautas un cilvēku grupas,” brīdina ģenerālsekretārs. “Arī pret šīm slimībām pasaulei ir jāapvienojas.”