Dzintaru koncertzāles bijušā direktora drosmīgā cīņa ar vēzi
Kādreizējais Dzintaru koncertzāles direktors Andrejs Kondratjuks tagad jau vairākus gadus ir zemkopis un audzē arbūzus un melones. Viņš ēd veselīgi, taču vēzis aptuveni gada laikā viņa kuņģī „uzbrieda” līdz pat 3. stadijai.
Dzīvības loterija
2020. gada 26. aprīlis, 08:44

Dzintaru koncertzāles bijušā direktora drosmīgā cīņa ar vēzi

Žurnāls "Kas Jauns"

„Man parādīja bildi ar lielu kuņģa čūlu, kurai pa vidu bija labi iekārtojies prāvs audzējs,” Dzintaru koncertzāles bijušais direktors Andrejs Kondratjuks stāsta, līdz kam noveda nevainīgas sāpes pakrūtē.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

„Pārbaudē man atklāja vēzi 3. stadijā, ko izoperēja ar visu kuņģi,” aicinot ikvienu līdzcilvēku ieklausīties sava ķermeņa brīdinājuma signālos un regulāri veikt veselības pārbaudes, divas nedēļas pēc audzēja operācijas pieredzē ar žurnālu Kas Jauns dalās Dzintaru koncertzāles bijušais direktors Andrejs Kondratjuks.

Kuņģi nodod zinātniskajiem pētījumiem

Pirms vairākām nedēļām, uzmodies pulksten divos naktī, Andrejs sēdās pie datora, lai uzrakstītu savu pieredzi. Skarbu, atklātu un... iedvesmojošu, rosinot savu dzīvi, dzīvību un esību novērtēt un sargāt, kamēr nav par vēlu. „Draugi, kolēģi, līdzcilvēki! Es nerakstu bieži, bet šoreiz saprotu, ka nedrīkstu klusēt, jo daudziem šodien var gadīties kas stipri līdzīgs un diemžēl ne tas patīkamākais. Kā arī nezinu, cik laika ir palicis, tāpēc vēlos izdzīvot to pilnvērtīgi. Tikai lūdzu to neuztvert kā palīdzības saucienu, jo palīdzēt var tikai pats sev, un tad arī Dieva palīdzība Tev sekos. To rakstu, jo tas var notikt ar ikkatru no mums, arī ar tādu pārliecinātu vēža noliedzēju kā mani. Un tā par visu pēc kārtas.

Esmu salīdzinoši kārtīgs pilsonis un cenšos reizi gadā nodot asins analīzes un apmeklēt ārstus. Atzīstos, pie ārstiem eju reti, reizi gadā pie ģimenes ārsta pēc norīkojuma uz analīzēm un reizes trīs – nodot donora asinis. Jau pirms gada, varbūt vairāk, naktī jutu spiedošas sāpes pakrūtē – vakarā pārēdos, protams, bija manas domas, un nogāju virtuvē ieraut 15–20 gramu mārrutku uzlējuma, ko pats gatavoju, uzkodu maizes garoziņu, un miegs atkal klāt.

Bet no janvāra vidus šīs spiedošās sāpes mani sāka piemeklēt katru nakti, no sākuma līdzēja kola, pēc tam jau bija jāķeras mezimam pie ragiem, bet naktī uz 13. martu uz stundu bija palīgs vārīts piens ar sodu un medu, bet tikai stundu. No rīta kolēģis darbā silti ieteica atrast „kobru”, kuru nepatīkami, bet ļoti ieteicami ir pāris reižu gadā norīt. Es to pēdējo reizi darīju pirms 12 gadiem, tad viss bija kārtībā. Šoreiz – 13. martā, piektdienā, lai arī datuma un dienas sakritība man ir laimīgākā diena manā mūžā, jo piedzima mana pirmā princese – mazmeitiņa.

Jā, šoreiz man parādīja bildi ar lielu kuņģa čūlu, kurai pa vidu bija labi iekārtojies prāvs audzējs, kas tomēr izrādījās visvienkāršākais vēzis. Es, kurš 8 gadus ik rītu rija pa ķiploka daiviņai, neslimoju ne ar kādām gripām un pārējām saaukstēšanās slimībām, varēju no ledusskapja aukstu pienu dzert malkiem un joprojām to daru, biju pārliecināts līdz mielēm, ka tādus šis krabis nespēj sasniegt, jo ķiploks saskaldot vēža šūnas, tā vismaz biju lasījis kādā grāmatiņā. Bet tā jau saka, ne viss, kas rakstīts uz žoga, ir patiesība... Parasti es atļāvos ēst visu, ko sirds kāroja un maks atļāva. Tā sākās mans ceļš cīņā ar šo gadsimta briesmoni laikā, kad visu pasauli arvien vairāk sāka pārņemt vēl viens briesmonis – Covid-19.

Andrejs pirmajā dienā pēc vēža un kuņģa izoperēšanas. „Tagad pasmejoties vai ieklepojoties sāp tikai vēl līdz galam nesadzijusī operācijas rēta. Dvēsele nesāp,” sev raksturīgajā dzirkstošajā balsī atzīst Andrejs.

Pēc laba drauga onkologa ieteikuma tūlīt pat 16. martā biju pie ģimenes ārsta un lūdzu „zaļo koridoru” uz Onkoloģijas centru, 25. martā jau bija pilnīgi skaidrs, krabis jāņem ārā ar visu kuņģi. Paldies ārstējošā ārsta operatīvai rīcībai, un 2. aprīļa pēcpusdienā jau bija bez kuņģa kunga kopā ar visu krabi.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Paldies Visuaugstajam, mans optimisms arī šodien nav noplacis, tikai pastiprinājies, un varu tagad droši teikt: cīņa tikai sākas, jo vēzis jau paspēja savas metastāzes ieripināt tālāk limfmezglos; to es pilnībā uzzināju vakar, cik tālu, un, kā saprotu, tad dziļi. Un vienalga mana pārliecība par uzvaru nav ne par mata tiesu mazinājusies,” norāda Andrejs, atklādams: „Pēc operācijas man uzreiz palātā bija klāt meitene, lūdzot piekrišanu šo kuņģi ar audzēju nodot zinātnei, pētniecībai. Protams, ka akceptēju.”

Cer, ka palīdzēs arī bērza čaga un bebru dziedzeri

„Lai arī no 29. aprīļa noteikta ķīmijterapija, es, jau iznākot no slimnīcas, sāku lietot visu iespējamo tautas medicīnu, sāku ar čagu. Un interesanti, ka pirms gada nejauši žurnālā izlasīju rakstu, kā kāda sieviete ar tautas līdzekļiem kopā ar ķīmijterapiju paglāba kolēģi no 4. stadijas, pilnīgi bezcerīgi visus iekšējos orgānus pārņemtas vēža metastāžu okupācijas.

Tātad viņu var pievārēt, protams, 90 % atkarīgs no katra psiholoģiskā stāvokļa, cik kurš no mums ir spējīgs cīnīties. Gribu teikt, ka dzīvot bez kuņģa, vēl jau tikai divas nedēļas, ir tīri interesanti un nemaz nav briesmīgi, pat viegli, esmu par 10 kg vieglāks (no 84 uz 74), bet, ņemot vērā augumu 170 cm, tad viss kārtībā.

Tātad, kā iznācu no slimnīcas, tā nākamā dienā kolēģi no darba man atveda bērza čagu, kuru pats arī pagatavoju un aktīvi lietoju, tāpat lietoju arī bebru dziedzeru uzlējumu un visu pārējo dabisko, kas nevar nogalināt mani, bet vēzim varbūt arī nepatīk.

Paldies ārstējošam ārstam, viņš neiebilst pret manām aktivitātēm, lai arī viņa attieksmē, kā jau ārstam ar lielu pieredzi, jūtama zināma skepse. Nevaru nepateikt vislielāko paldies Onkoloģijas centra reanimācijas un nodaļas apkalpojošam personālam!

Laikā, kad slimnīcā neielaiž nevienu apmeklētāju, es jutos aprūpēts un apmīļots kā vistuvākais, vismīļākais radinieks, bet ar visu to viņas nespēja mani tur noturēt ilgāk kā 8 dienas, jo solīju, ka 9. aprīlī uz sieviņas dzimšanas dienu aizbēgšu vienalga, un, ņemot vērā manu labo kopējo stāvokli, izrakstīja oficiāli. Stāvoklis tiešām bija stabils, arī tagad tas ir vairāk nekā stabils, lai arī esmu uz slimības lapas.

Un vēlreiz saku, ka rakstu ne tādēļ, lai izstāstītu savu bēdu, bet lai aicinātu mūsu līdzcilvēkus, kurus vēl nav aizķēris vēzis, tomēr tas nav izraut zobu, – AIZDOMĀJIETIES, DRAUGI, VISMAZ REIZI GADĀ PAR SAVU VESELĪBU un izejiet pilnu veselības pārbaudi!

Ar jebkuru stipru un spēcīgu imunitāti un veselību šodienas ķimizētajā pārtikas plūsmā mūs var ķert jebkurš krabis, covids vai vēl kāds mutants, kuru pasaule vēl nepazīst.

Protams, neraugoties uz visu iepriekš stāstīto, ierastā dzīve turpinās, tikai citā ritmā un citā kvalitātē, bet arī pie tās esam spējīgi pielāgoties. Kas interesanti, enerģiju sevī jūtu divtik nekā pirms operācijas, acīmredzot tas rupucis daudz ēd mūsu enerģijas.

Tikai žēl, ka šodien jāiztur šī karantīna un bērni, mazbērni retāk atļaujas iebraukt, jo mēs esam riska grupā un viņi rūpējas, lai mums neatnestu vēl kādu pārsteigumu, bet, kad vajag, palīdz.

Tad nu pie mūsu šodienas iespējām, lai arī neesmu foto mīlis, bet labāk izbaudu mirkļus tagad un uzreiz, šoreiz padalīšos ar emocijām par šīm septiņām dienām.

Protams, tās traģēdijas un lauztos likteņus, ko tur sastapu, jums nerādīšu, šiem cilvēkiem ir daudz, daudz grūtāk,” secina Andrejs Kondratjuks, kas dzīvesprieku, optimismu un ticību labajam nav zaudējis, neraugoties uz skaudro dzīves pārbaudījumu.

Lūgšanās birst laimes asaras

„Par mani satraukties nevajag, esmu mierīgs kā bullis. Goda vārds! Man viss ir kārtībā – varu ēst, varu staigāt. Nu, jā, es mazāk varu staigāt, jā, mazāk varu izdarīt, pacelt neko nevaru. Esmu mājās, atļaujos aiziet uz lauku, atļaujos kaut ko izdarīt, ieiet siltumnīcā. Laistīt gan neko nevaru, jo šuvju dēļ vēl nedrīkstu neko celt,” sarunā ar žurnālu Kas Jauns saka Andrejs.

„Man arī pirms operācijas nebija nekādas panikas, jo eju pie ārsta, kuru pazīstu un kuram uzticos. Dakteri Viesturu Krūmiņu pazīstu jau 20 gadus, un viņš savulaik ir izglābis gan manu māsu, gan manu sievasmāti. Paļāvos uz dakteri un uz Augstāko,” atklāj Andrejs.

Andrejs, būdams vēl Dzintaru koncertzāles direktors, kopā ar komponistu Raimondu Paulu.

Vaicāts, vai vairs netic izdaudzinātajām ķiploka ārstnieciskajām īpašībām attiecībā uz preventīvu aizsardzību pret vēzi, viņš domīgi prāto, ka nevar zināt, kā būtu, ja būtu, un kā būtu, ja nebūtu. „Jā, ēdu, bet tie mani nepasargāja no vēža. Bet mēs jau arī nezinām, kā būtu, ja es tos ķiplokus nebūtu ēdis – varbūt tad jau sen būtu zem zemes! Bet tagad es dziedādams staigāju un vēl konjaciņu iedzeru,” viņš dzirkstoši iesmejas.

„Mostos rītausmā un skaitu savu rīta lūgšanu – tagad esmu ieviesis šādu jaunu rituālu, ko man ieteica viens gudrs cilvēks. Principā esmu ticīgs, bet, kad rītausmā skaitu lūgšanu, var sajust tādu enerģētiku, ka reizēm pat parunāt nevaru, jo asaras birst.

Šajā situācijā pamostoties novērtēju pilnīgi katru rītu, kurā esmu atvēris acis. Bet tonakt pamodos divos naktī, un mani pārņēma tik spēcīga sajūta, ka ir jāizstāsta šis savs pieredzes stāsts, lai cilvēki nepieļautu tādas kļūdas, kādas pieļāvu es, laikus nepievērzdams uzmanību sāpēm savā ķermenī. Es no sirds vēlos, lai cilvēki laikus pārbauda savu organismu, jo ķermenis mums ir tikai viens uz visu mūžu! Un mēs to varam zaudēt jebkurā brīdī.

Mums ir VĒL UZMANĪGĀK jāieklausās savā ķermenī, jo ārstu apmeklēšanas regularitāte – vai tā būtu reizi gadā vai pusgadā – negarantē, ka slimības pēc vienkāršajām analīzēm tiks laikus atklātas. Mums ir jāieklausās pat katrā mazākajā sava ķermeņa čukstā.

Kad tagad atskatos, mans ķermenis tādus nenojaušamus signāliņus sūtīja jau pirms pusotra vai pat diviem gadiem. Jo lielajā darbu dunā, kad paēdu vēlu vakarā vai dažkārt pat vienos naktī un uzreiz gāju gulēt, kas, protams, nav labi, jau tad jutu, ka spiež. Kas gan var spiest? Kuņģis pārstrādā, bet, izrādās, nē – spiež ne jau kuņģis! Spiež kāds, kas iekšā kuņģī ieperinājies un aug! Ja jau ir konstatēta trešā stadija, tad jau tas tur diezgan ilgi ir bijis. Ārsts teica, ka gadu vismaz.

Protams, cilvēkā svarīgākais ir dvēsele. Bet nedrīkst aizmirst, ka mums ir arī ķermenis, kurš ir jākopj, un jākopj vairāk un rūpīgāk, nekā kopjam savas automašīnas,” rosina Andrejs, kuram vēl priekšā nopietna ārstēšanās.

Tēmas