1918. gada spāņu gripas pandēmija pasaulē
100 gadu senās mācības: kā tika pielikts punkts nāvējošās spāņu gripas izplatībai?
Zinātnieki un vēsturnieki Covid-19 pandēmijas laikā atgriežas simts gadu senā pagātnē, lai saprastu, kādi ir efektīvākie risinājumi vīrusa izplatības apturēšanai, jo mūsdienu pasaulei jau ir pieredze ar ļoti nāvējošu pandēmiju – spāņu gripu, kas laupīja 25, 50 vai varbūt pat 100 miljonu dzīvības – aplēses par upuru skaitu atšķiras.
Izdevums “National Geographic” raksta, ka Filadelfijā, kas atrodas Pensilvānijas štatā, 1918. gada 17. septembrī fiksēts pirmais šīs nāvējošās un lipīgās gripas gadījums. Nākamajā dienā ar mērķi apturēt tās izplatību pilsētas vara nāca klajā ar kampaņu pret klepošanu, spļaudīšanos un šķaudīšanu publiskās vietās. Tomēr desmit dienas vēlāk, neraugoties uz faktu, ka epidēmija jau stāvēja uz sliekšņa, pilsētā notika parāde, kuru apmeklēja 200 000 cilvēku.
Gadījumu skaits sāka augt, līdz beidzot 3. oktobrī tika slēgtas skolas, baznīcas, teātri un aizvērtas citas vietas, kur pulcējas cilvēki. Divas nedēļas pēc dienas, kad gripa pilsētā tika fiksēta pirmo reizi, inficēto skaits jau sasniedza 20 000.
2007. gadā ASV publicētajos pētījumos, kuros salīdzināti vairāki ar spāņu gripas izplatību ASV saistīti parametri, tika konstatēts, ka mirstības rādītājs par 50% bija zemāks tajās pilsētās, kuras agrīni ieviesa preventīvos pasākumus, ja salīdzina ar pilsētām, kur tas notika vēlāk vai netika darīts vispār.
Pētījumu laikā radās vēl kāds svarīgs secinājums, proti, ierobežošanas pasākumu pāragra atcelšana varēja izraisīt uzliesmojuma recidīvu pilsētās, kur situācija jau bija nostabilizējusies. Piemēram, Sentluisā tā sapriecājās par zemo nāves gadījumu skaitu, ka divus mēnešus pēc uzliesmojuma sākuma atcēla aizliegumu pulcēties, taču drīz vien nāca jauns saslimšanas gadījumu pieauguma vilnis. Savukārt visas pilsētas, kuras turpināja ieviestos pasākumus, nefiksēja augstu nāves gadījumu skaitu.
Arī toreiz cīņas galvenais ierocis bija fiziska distancēšanās vienam no otra.
Tiesa gan, arī pirms simts gadiem ne visi bija naski uz noteikumu ievērošanu. Piemēram, Sanfrancisko 1918. gadā veselības inspektors nošāva trīs cilvēkus, kad viens no tiem atteicās valkāt masku. Savukārt Arizonā policija noteikumu neievērotājiem noteica 10 dolāru naudas sodu. Tomēr dažādi stingrie pasākumi atmaksājās, jo pilsētās, kurās tie tika ieviesti, situācija bija krietni vien labāka.
Vācu vēsturnieks Manfrēds Vasolds telekanālam “Deutsche Welle” stāsta: “Tas [spāņu gripas pieredze] parāda, ka svarīgs solis, lai apturētu slimības izplatīšanos, ir cilvēku nošķiršana, apturot ikdienas dzīvi un saskarsmi.”
Kā spāņu gripa tika uzveikta?
Kā zināms, tās pandēmija beidzās 1919. gadā, jo inficētie vai nu bija nomiruši vai kļuva imūni. Tiek uzskatīts, ka ne visi iedzīvotāji bija pakļauti inficēšanās riskam – iespējams, lielai daļai bija imunitāte pret šo gripu, ar ko daži pētnieki iepriekš centās izskaidrot faktu, kāpēc slimība vissmagāk skāra tieši gados jaunos cilvēkus.
Proti, vecāka gadagājuma ļaudīm 1889-1890. gada gripas pandēmijas rezultātā bija izveidojusies ilgstoša imunitāte, kuras jaunākiem cilvēkiem nebija. Tomēr vēlāk veikti pētījumi apgāza šo hipotēzi, jo tika atklāts, ka imunitāte varētu saglabāties mēnešus vai vairākus gadus, taču ne gadu desmitus.
Tomēr šī 100 gadus senā mācība parāda – samazināt jaunu inficēšanās gadījumu skaitu palīdzēja fiziska distancēšanās un ieviestie ierobežojumi.
Jānorāda, ka spāņu gripa, visticamāk, nemaz neaizsākās Spānijā. Lai arī nav zināms, kur tieši sākās uzliesmojums, kas pārņēma pasauli, par spāņu gripu tā, visticamāk, tika nosaukta tāpēc, ka Spānijas prese aktīvi ziņoja par vīrusu un tā izplatību, daudziem liekot secināt, ka uzliesmojums sācies tur.
Pētnieki secina, ka tieši cenzūras trūkums valsts presē šai nāvējošajai pandēmijai deva šādu iesauku, jo Spānijas valsts neliedza plašsaziņas līdzekļiem ziņot par epidēmijas apmēriem. Pastāv uzskats, ka tieši ASV bija uzliesmojuma epicentrs.
