Kurš dzīvos, un kurš mirs? Medicīnas ētikas eksperts skaidro, kas būs, ja nāksies domāt, kuru glābt pirmo

Vaicāts, vai, ņemot vēra Itālijas pieredzi, kur ārstu un medmāsu iespējas sniegt palīdzību pacientiem krietni pārsniedz saslimušo skaitu, pastāv kādas rekomendācijas, kā šādos apstākļos strādāt mediķiem, Markmans sacīja: “Mums [Vācijā] ir ieteikumi par palīdzības sniegšanas prioritātēm tikai klasiskas katastrofu medicīnas kontekstā – tas nozīmē, ka, slimnīcā masveidā ienākot ievainotajiem, cietušos apskata un iedala kategorijās atkarībā no viņu veselības stāvokļa.”

Taču šobrīd Vācijā nav ieteikumu ārstiem, kuri var nonākt līdzīgā situācijā, kāda ir Itālijā, kad Covid-19 dēļ intensīvās terapijas nodaļās ir par daudz  pacientu, turklāt ne visiem var nodrošināt mākslīgo plaušu ventilāciju resursu trūkuma dēļ, viņš skaidro.

Markmans stāsta, ka situācijās, kad ir liels pacientu skaits un parūpēties par visiem kļūst neiespējami, no individuālās stratēģijas jāpāriet uz tādu, kas ir mērķēta uz grupu, sabiedrību kopumā. Ja ir viens pacients, tad mēs cenšamies piemeklēt viņa stāvoklim un atveseļošanās perspektīvām atbilstošāko un optimālo ārstēšanu. Savukārt grupas stratēģijas mērķis ir nodrošināt iespējami zemu saslimstību un mirstību konkrētas sabiedrības grupas vidū. Mediķi šādos apstākļos izjūt lielu stresu, jo viņi nav pieraduši tā strādāt, skaidro medicīnas ētikas eksperts.

Uz jautājumu – situācijās, kad slimnīcās pietrūkst mākslīgo plaušu ventilācijas iekārtu un gultu intensīvajā terapijā, kurš būtu jāārstē pirmais – tas, kuram palīdzība ir visvajadzīgākā, vai tas, kuram ir vislielākās iespējas izdzīvot, eksperts atbild: “Parasti mēs pacientus iedalām pēc tā, cik neatliekami viņiem ir jāsniedz palīdzība: vissmagākajiem gadījumiem tiek nodrošināta visintensīvākā terapija. Situācijās, kad resursu trūkst, mēs arvien biežāk izmantojam citu pieeju un nosakām prioritāros pacientus, ņemot vērā viņu iespējas atveseļoties. Šāda stratēģija tiek izmantota katastrofu laikā un var tikt pilnībā attaisnota situācijās, kad ir pārāk daudz pacientu, kuriem vajadzīga mākslīgā plaušu ventilēšana, taču visiem tās nepietiek.”

“Mūsu prioritātei vienmēr ir jābūt resursu palielināšanai. Vācijā šobrīd aktīvi pie tā strādā. No ētikas skatu punkta tam ir tikpat liela nozīme, cik esošo resursu optimālai izmantošanai, piemēram, vienmērīgam slimnīcas gultu sadalījumam intensīvās terapijas nodaļā un, iespējams, pacientu apmaiņai,” viņš izskaidro situāciju Vācijā.

Eksperts uzskata, ka ar Covid-19 saslimušie nav vienmērīgi sadalīti pa federācijas reģioniem. Piemēram, Heinbergas rajonā ir ļoti daudz saslimušo un vietējās slimnīcās ārstējas daudzi pacienti smagā stāvoklī, taču vienlaikus esot reģioni, kur pagaidām fiksēts krietni mazāks inficēšanās gadījumu skaits. “Mums jāizrāda solidaritāte un maksimāli efektīvi jāizmanto esošie resursi, lai nevienam par tiem nebūtu jācīnās,” saka speciālists.

Viņš norāda, ka pirmām kārtām ir ļoti svarīgi nodrošināt medicīniskā personāla aizsardzību - tas sevī ietver aizsargtērpu un masku pieejamību, kas šobrīd tiek piegādātas saraustīti. Kas attiecas uz psiholoģisko spiedienu – ja mediķi būs spiesti izdalīt prioritāros pacientus, tad ir jābūt definētiem skaidriem kritērijiem, pēc kā to veikt. Tāpat mediķiem jāsaņem atbalsts no kolēģiem, lai nevienam nenāktos pieņemt lēmumu vienam pašam.

Eksperts, vaicāts, par kādiem kritērijiem ir runa, skaidro: “Vajadzēs novērtēt intensīvās terapijas izdošanās iespējas. Viens no kritērijiem būs akūta elpas trūkuma smagums. Turklāt būs jāņem vērā citu pacientam esošu slimību ietekme uz iespējām un viņa vispārējo stāvokli. Svarīgi arī noteikt, kādiem kritērijiem nevajadzētu būt nozīmei, piemēram, ģimenes stāvoklim, sociālajam statusam vai pacienta etniskajai izcelsmei.”

“Tai pašā laikā es uzskatu, ka Vācijā ir izveidota ļoti efektīva veselības aprūpes sistēma, mēs varam mobilizēt noteiktas rezerves, lai nodrošinātu SARS-CoV-2 inficētu smagi slimu pacientu pienācīgu ārstēšanu,” saka eksperts.