foto: ekrānuzņēmums no video
“Mēs tiksim šim pāri!” britu medicīnas veterāns mierina sabiedrību Covid-19 krīzes laikā
"Ja mēs lecam kājās un sākam “rīkoties” tikai tādēļ, lai visi pamanītu, ka mēs rīkojamies, mēs pavisam noteikti pakļaujam briesmām cilvēkus, kuri šādās situācijās ir īpaši apdraudēti," apgalvo britu mediķis.
Runā speciālists
2020. gada 17. marts, 04:48

“Mēs tiksim šim pāri!” britu medicīnas veterāns mierina sabiedrību Covid-19 krīzes laikā

Jauns.lv

Reaģējot uz starptautisko paniku saistībā ar Covid-19, savu viedokli par vīrusa izplatīšanos, valstu ieviestajiem drošības pasākumiem un sabiedrībā notiekošo publiski paudis viens no Lielbritānijas atzītākajiem mediķiem, onkologs Karols Sikora.

Mediķis savā viedoklī, kuru publicējis britu medijs Dailymail.co.uk, pauž atbalstu Lielbritānijas valdības pieejai, kuru daudzi kritizē kā pārāk vāju, salīdzinājumā ar citviet spēkā esošajiem ierobežojumiem.

Ārsts kritiski vērtē skolu slēgšanu un cilvēku izolēšanu mājokļos, piebilstot, ka pētījumi un par konkrēto vīrusu pieejamā informācija ir nepietiekama, lai pamatotu, ka šāda rīcība ir visatbilstošākā.

Kā vienu no galvenajiem ienaidniekiem britu medicīnas veterāns nosauc bailes un panikas izplatīšanos. Pārpublicējam mediķa viedokli tulkojumā no angļu valodas:

"Vai mēs skaidri zinām, ka izolēšanās ir laba ideja?"

Koronavīruss ir ļoti lipīgs un tam izplatīties palīdz mūsdienu plašās iespējas pārvietoties. Nebūs pārspīlēts, sakot, ka nākotnes prognozes ir visai drūmas, taču situācija nebūt nav bezcerīga.

Patiesībā – pieņemot, ka sabiedrība uzvedīsies atbildīgi un disciplinēs sevi – es ticu, ka šī krīze var beigties jau ap jūliju, pārsteidzot mūs visus.

Lai tas notiktu, ir viens priekšnosacījums. Mums ir maksimāli jāizvairās no kāda cita potenciāli nāvējoša spēka – panikas.

Pārspīlējot un sagriežot kājām gaisām mūsu prioritātes, mēs varam nodarīt ļaunu tūkstošiem cilvēku, kuri šobrīd liek visas cerības uz medicīnas nozari – tiem, kuru izredzes izdzīvot saruktu vai pat izzustu, ja iespējas viņus pilnvērtīgi aprūpēt tiktu patraucētas. Tieši tādēļ es atbalstu Lielbritānijas valdības pieeju šai krīzes situācijai [Lielbritānijā daļa sabiedrības vaino valdību neadekvāti vājā reakcijā uz notiekošo].

Daudzi teiks, ka mums vajadzēja rīkoties daudz ātrāk un daudz dramatiskāk – skolas un robežas bija jāslēdz, pašiem jāizolējas mājokļos. Medicīnai esmu atdevis lielāko daļu savas dzīves.

Karjeras laikā esmu piedzīvojis dažādas šāda veida krīzes un mana pieredze liek man domāt, ka pārspīlēta, nesavaldīga iejaukšanās var nodarīt tikpat daudz ļauna, cik problēmas, kuras šādi iecerēts risināt.

Īsāk sakot – ja mēs lecam kājās un sākam “rīkoties” tikai tādēļ, lai visi pamanītu, ka mēs rīkojamies, mēs pavisam noteikti pakļaujam briesmām cilvēkus, kuri šādās situācijās ir īpaši apdraudēti.

Šis nebūt nav ieteikums ignorēt situācijas nopietnību. Lai arī vairumam šis vīruss izpaudīsies kā viegla saslimšana – ne smagāka kā saaukstēšanās – būs daudzi, kurus tā skars ļoti smagi.

Koronavīruss ir maziņa, īpaši pielāgota mašīna, kas iekļūst ķermenī, plaušās, nolaupa šūnu mehānismus, nogalina tās un izspļauj ārā vēl vairāk infekcioza vīrusa. Organisms uz ko tādu reaģē dažādi.

Daudzi – īpaši tie, kuriem jau ir plaušu vai sirds kaites – pieredzēs grūtības ar elpošanu. Daži saslims ar pneimoniju, pastāv arī orgānu darbības notpietnu traucējumu riski. Tikmēr ir gadījumi, kuros inficējies cilvēks teju vai neizrāda simptomus.

Šobrīd vien aptuveni 20% inficēto ir bijusi nepieciešama mediķu iejaukšanās. Pārējie atkopjas dažu dienu laikā.

Konkrēti Lielbritānija ir izvēlējusies pieiet šai situācijai ar vēsu galvu, un līdz šim šī stratēģija nav pievīlusi. Taču neviens nevar piedāvāt absolūtu mierinājumu, ko daudzi cilvēki arī meklē.
Fotogrāfijas un stāsti no visas pasaules ir patiesi satraucoši – sabiedriskajā transportā guļoši pacienti, mediķi speciālos aizsargtērpos, karavīri ielās un valstu valdību apstiprināti ārkārtas pasākumi.

Arī bailes ir lipīgas un pastāv iespēja, ka, to izplatīšanās var novest pie medicīnas un aprūpes sistēmu pārslodzes un sabrukuma.

Kā lai mediķi turpina aprūpēt tos pacientus, kuri cieš no 21. gadsimta lielākajiem sabiedrības veselības apdraudētājiem – vēža un sirds slimībām?

Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mediķu uzmanība no šādiem pacientiem novirzās par labu jaunajam koronavīrusam, tikai tādēļ, ka no politiskā skatpunkta šobrīd pareizāk varētu šķist kā prioritāti izvirzīt jauno koronavīrusu.

Tad jāpiemin arī kārdinājums spert soļus, kuri patiesībā nodarītu vairāk ļauna, nekā laba. Informācija, kas pieejama par šo jauno vīrusa paveidu, pagaidām nav pilnīga.

Vai mēs skaidri zinām, ka cilvēku izolēšana mājokļos ir laba ideja, ņemot vērā to, ka ir pilnīgi skaidrs, ka inficēšanās risks šiem cilvēkiem šādos apstākļos ir augsts?

Ja mēs slēdzam skolas, vai tas nenozīmē, ka nododam bērnus veco ļaužu rokās – atstājam pie cilvēkiem, kurus mēģinām pasargāt?

Kā ar sekām, kuras piedzīvosim, ierobežojot uzņēmējdarbību un ekonomiku? Šīs lietas pašas par sevi var būt veselībai kaitīgas, īpaši tiem, kuru dzīves šādas pēkšņas izmaiņas sagriež kājām gaisā.

ASV prezidenta Donalda Trampa lēmums slēgt robežas no zinātniskā skatpunkta ir neloģisks, arī tad, ja uz vēlētājiem tas nostrādā ļoti labvēlīgi.

Ķermeņa temperatūras mērīšana uz robežām arīdzan ir apšaubāma. To ar specifisku ierīču palīdzību mūsdienās ir viegli paveikt, bet ir vēl vieglāk apmānīt šīs tehnoloģijas ar dažām aspirīna tabletēm drudža mazināšanai.

Kā tad pasargāt vājākos – tos, kuri ir veci un tos, kuriem ir hroniskas kaites?

Manuprāt ir nepieciešams atgriezties pie senākas “ciemu mentalitātes”, kura paredz atvēlēt laiku un uzmanību viens otra apraudzīšanai.

Pārliecināsimies, ka neviens no mums nav kritiski izolēts, spiests cīnīties ar vīrusu vienatnē. Mums ir jāuzņemas atbildība par sevi, jāizturas tā, it kā mēs visi būtu inficēti un jāgādā par to, lai mūsu rīcība nav tāda, kas veicinātu vīrusa izplatīšanos.

Par laimi, zinātne un tehnoloģijas ir mūsu pusē un tās ir pieejamas vairumam.

Notiekošais tuvākā nākotnē izmainīs arī to, kā darbojas medicīnas nozare. Līdz vakcīnai nebūs ilgi jāgaida, turklāt arī jau esošas zāles var būt noderīgas. Slimnīcu aptiekas jau šobrīd uzkrāj onkoloģiskus medikamentus, kuri varētu traucēt vīrusam iekļūt šūnās un mazināt iekaisumu.
Medicīnas un zinātniskie izdevumi ir pārpilni ar pētījumiem no Ķīnas un Dienidkorejas, kas palīdz ārstiem risināt situāciju. Tie visi bez maksas pieejami internetā, kas ir fantastisks žests.

Par spīti tam, kāds iespaids par situāciju varētu rasties no medijos teiktā, optimismam ir pamats, un ne tikai tādēļ, ka tuvojas pavasaris. Mēs tiksim šim pāri, taču ir svarīgi neļauties bailēm – tas ir visu laiku nāvējošākais ienaidnieks.