Sāls istaba jeb haloterapija - kam tā ieteicama, un kas tajā tik labs?

Sāls alas ir viens no speleoterapijas jeb alu terapijas veidiem, kas ir nemedikamentoza ārstēšanas metode, kurā izmanto ilgstošu uzturēšanos nemainīgā mikroklimatā karsta (kritenes), sāls, termālajās, aukstuma alās, sāls raktuvēs, grotās, šahtās un citās līdzīgās vietās.

Slimnieku dziedniecība alās sākusies dziļā senatnē, taču jo īpaši to popularizēja viduslaikos mūki, kas izmantoja alas gan ļaužu dziedināšanai, gan viņu imūnsistēmas stiprināšanai. Tomēr sāls alu un raktuvju apbrīnojamā iedarbība kļuva plaši pazīstama tikai 19. gadsimta vidū.

Lielais atklājums Veļičkas sāls raktuvēs

Veļičkas sāls raktuves Polijas dienvidos, kas jau 40 gadus iekļautas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā, ir pasaulslavenas arī kā sāls terapijas šūpulis. 19. gadsimta pirmajā pusē Veļičkas klīniku vadīja poļu medicīnas doktors, ķirurgs Fēlikss Bočkovskis (Feliks Nepomucen Boczkowski), kurš izpildīja arī sāls raktuvju galvenā ārsta pienākumus. Vairāk nekā desmit gadus novērojot sāls racēju smago darbu un viņu kaites, Bočkovskis nonāca pie pārsteidzošiem rezultātiem, ko publicēja 1843. gadā, liekot pamatus jaunai medicīnas jomai – haloterapijai (halos grieķu valodā – ‘sāls’).

Saviem pacientiem ārsts parakstīja ne tikai siltas sāls vannas un krievu vai sāls pirti, bet arī izstrādāja metodiku ārstēšanai tieši šahtās – jo sevišķi pret plaušu un bronhu kaitēm. Daudzus gadus uzmanīgi sekojot līdzi kalnraču elpošanas sistēmas stāvoklim, viņš bija nonācis pie secinājuma, ka šahtās esošais mikroklimats iedarbojas uz organismu ar izteikti ārstniecisku efektu. “Tāda veida saslimšanām daudz iedarbīgāka par sāls vannām ir ilglaicīga atrašanās sāls šahtās,” savā darbā rakstīja Bočkovskis. “Šī parādība tiešā veidā saistīta ar īpašo mikroklimatu šahtās, kur gaiss ir piesātināts ar vissīkākajām sāls daļiņām un sāls putekļiem. Šis sāls-gaisa savienojums iedarbojas ārkārtīgi pozitīvi uz vājām un slimām plaušām, kas sevišķi pamanāms kalnraču vidū, kuri, par spīti neizturamiem darba apstākļiem, nodzīvo līdz dziļam vecumam. Ar pārliecību var konstatēt, ka viņu stāvoklis būtiski uzlabojas, tiklīdz tie nokļūst šahtas dziļumā pēc ilgas un grūtas nolaišanās.”

1837. gadā Veļičkā sāka celt leģendāro sanatorijas-kūrorta kompleksu, kurā Bočkovskis ar sāls vannām, terapiju šahtās un paša izstrādātu diētu veiksmīgi ārstēja vairāk nekā 30 slimību, ieskaitot artrozi, artrītu, reimatismu, skrofulozi jeb perifēru tuberkulozu limfadenītu, gremošanas sistēmas problēmas, limfodrenāžas, nervu, elpošanas ceļu slimības un citas. Ārsts rūpīgi dokumentēja visu pacientu slimības vēsturi, un no viņa apkopotās statistikas izrietēja, ka tikai 10 % gadījumu slimnieki nejuta nekādu efektu no sāls terapijas. Parasti tie bija gadījumi, kad slimība bija ļoti ielaista.

Mūsdienu haloterapija

Mūsdienu sāls terapija sāka savu uzvaras gājienu 20. gadsimta astoņdesmitajos gados. Tika izstrādāta metode, kā sāls alu mikroklimatu radīt virszemes apstākļos, un, tā kā šīs metodes galvenais faktors ir sauss dabīga akmenssāls aerosols, to nodēvēja par haloterapiju. Tādējādi Eiropas un Amerikas medicīnas praksē parādījās telpas, kur tika radīts šis mākslīgais mikroklimats, kas pēc saviem parametriem ir tuvs pazemes sāls alu vai šahtu apstākļiem. Tās dēvē par sāls istabām, kabinetiem, palātām, kamerām un tamlīdzīgi.

Haloterapijas efektu nodrošina vairāki ārstējošie faktori. Pirmkārt, sāls istabas sienas un grīdu sedz daudzkārtains sāls pārklājums, kas rada antibakteriālu un pretalerģisku vidi. Svarīga nozīme ir izmantotajam sālim – tam vajadzētu būt dabīgam nogulu akmenssālim no zināmām atradnēm. Akmenssālim jeb halītam piemīt noteiktas fiziskās īpašības un nemainīgs sastāvs, ļoti mazās devās tas neizraisa bronhu gļotādas kairinājumu, ko reizēm sāls šķīdumi daļai bronhiālās astmas vai citu plaušu slimību slimnieku ierosina. Turklāt pašlaik sausa akmenssāls aerosola iedarbība uz elpošanas ceļiem un organismu kopumā ir vislabāk izpētīta. Citu sāļu, piemēram, silvinīta (kālija hlorīda un nātrija hlorīda maisījuma) vai jūras sāls, iedarbības mehānisma izpēti apgrūtina to mainīgais sastāvs, nevēlami piemaisījumi, kā arī antropogēnais (cilvēka darbības radītais) piesārņojums jūras sālī.

Otrkārt, haloterapijas neatņemama sastāvdaļa ir sertificēts haloģenerators, aprīkots ar speciālu elektronisku iekārtu, kas nodrošina vienmērīgu noteikta diapazona (0,5 mg/m³ – 10 mg/m³) sāls aerosola plūsmu visa seansa laikā un ko var kontrolēt, noregulējot ārstniecisko koncentrāciju (režīmu).

Treškārt, kad sāls tiek sasmalcināts haloģeneratorā, spēcīgas mehāniskās iedarbības rezultātā šīs daļiņas – aerojoni – iegūst negatīvu lādiņu un augstu virsmas enerģiju. Tām savstarpēji iedarbojoties ar gaisa molekulām, notiek gaisa jonizācija. Vieglie negatīvie aerojoni gādā par papildu terapeitisko iedarbību uz organismu un telpas vides attīrīšanu. Šāds gaisa jonizācijas paņēmiens ir fizioloģisks un drošs.

Ceturtkārt, gaisa mikroklimats sāls istabā tiek uzturēts elpošanas orgāniem vislabvēlīgākajā līmenī – ar stabilu mitrumu (40–60 %) un pastāvīgu temperatūru (18–24 °С).

Sāls terapijas seansa neiztrūkstoša sastāvdaļa ir arī relaksējoša mūzika un ērtas gultas vai krēsli, kā arī pieklusināta gaisma. Estētiski pievilcīgam telpas dizainam – parasti tas veidots, atdarinot dabisku sāls alu – arī ir svarīga loma psihoemocionālā stāvokļa uzlabošanā.

Teorijas par iedarbības mehānismu

Lai gan haloterapija ir populārs terapeitiskais pakalpojums, zinātniskajās aprindās lielākoties valda skepse, jo ir maz pētījumu un pierādījumu par tās efektivitāti. Tāpēc vairums skeptiķu pieļauj, ka sāls terapija varētu būt relaksējošs spa pasākums, bet panākumi ārstēšanā esot, pateicoties placebo efektam.

Liela daļa ārstu, tāpat kā Fēlikss Bočkovskis, tomēr savā praksē novērojuši, ka cilvēkiem ar elpošanas ceļu problēmām pēc sāls terapijas ir uzlabojumi. Izvirzītas vairākas teorijas par to, kāpēc sāls terapijai ir šī pozitīvā ietekme. Populārāko pamatā ir priekšstats, ka sāls daļiņas iznīcina kaitīgos mikroorganismus plaušās vai ka sāls samazina iekaisumu un gļotas. Sāls pretiekaisuma īpašības ir sen pierādītas, un, piemēram, kakla vai deguna skalošana ar sāls šķīdumu parasti efektīvi samazina iekaisumu. Attiecībā uz haloterapijas efektivitāti Amerikas Plaušu asociācija atbalsta teoriju, ka sāls daļiņas, kad tiek ieelpotas, piesaista ūdeni elpceļos un plaušās un sašķidrina gļotas. Tādējādi cilvēkiem ar slimībām, kas izraisa biezas krēpas, piemēram, hroniski obstruktīvo plaušu slimību (HOPS) vai cistisko fibrozi, klepus ir produktīvāks un vairs nav tik mokošs.

Vieni no progresīvākajiem haloterapijas atbalstītājiem ir Krievijas speciālisti, kur, sadarbojoties daudzu jomu speciālistiem un zinātniskajām un medicīnas iestādēm, sākot ar Sanktpēterburgas Valsts medicīnas universitāti un Maskavas Pulmonoloģijas institūtu un beidzot ar Gripas institūtu un Kara medicīnas akadēmiju, jau kopš deviņdesmitajiem gadiem notiek intensīvi pētījumi par haloterapijas efektivitāti un metodiku. Krievu pētnieku apkopotā darba secinājums vēsta: “Sausā, augstas dispersijas dabiskā akmenssāls aerosola ietekmes izpēte uz dažādiem elpošanas sistēmas patoloģiskiem un sanoģenēzes (pašizārstēšanās) mehānismiem apliecināja, ka haloaerosols stimulē elpošanas ceļu aizsardzības mehānismus un tam piemīt sanogēna, bronhus drenējoša, pretiekaisuma, imunitāti koriģējoša iedarbība. Sausais dabīga akmenssāls aerosols nodrošina inhibējošu (kavējošu) efektu uz mikroorganismu vairošanos un aktivitāti, papildinot to ar viņu patogēno īpašību zaudēšanas procesu. Nātrija hlorīdam raksturīgā dabiskā pretmikrobu iedarbība neatstāj negatīvu efektu uz vietējo aizsardzību un veicina elpošanas sistēmas biocenozes (dzīvo organismu kopuma) uzlabojumu. Gaisa ārstnieciskajā vidē esošie vieglie negatīvie aerojoni aktivizē metabolismu un bioloģisko audu lokālo aizsardzību, labvēlīgi ietekmē sirds un asinsvadu, endokrīno sistēmu, kuņģa un zarnu traktu, elpošanas sistēmas gļotādu, nodrošina adaptogēnu (organisma pielāgošanās un aizsargspēju veicinošu) iedarbību uz centrālo un perifēro stresu samazinošo organisma sistēmu. Atrašanās halokamerā stabilizē veģetatīvo nervu sistēmu, pozitīvi ietekmē psihoemocionālo stāvokli un iedarbojas pret depresiju.” Saskaņā ar krievu speciālistu novēroto pozitīvs haloterapijas efekts tiek panākts 75–90 % gadījumu.

Bronhīts, iekaisums un alerģija

Šķiet, visplašākā joma, kur pielieto haloterapiju, ir dažādas elpceļu un plaušu kaites, kā arī alerģijas, it sevišķi bērniem. Kā atzīmē krievu pētnieki: “Pediatrijā haloterapiju visvairāk izmanto bērnu ar bronhiālo astmu ārstēšanā un rehabilitācijā periodos pēc lēkmes un starp lēkmēm (efektivitāte 75–85 %).”

Pēdējos gados parādījušies arī vairāki pētījumi, kuros aplūkota sāls terapijas ietekme uz elpošanas sistēmu, jo sevišķi saistībā ar mākslīgo sāls istabu popularitātes pieaugumu. Nesen rumāņu zinātnieki veica eksperimentālu pētījumu par haloterapijas iedarbību sāls istabā, rūpīgi atlasot dalībniekus un iepriekš izpētot to veselības stāvokli. Galu galā viņi atlasīja 15 cilvēkus, kam pamatdiagnoze bija bronhiālā astma, bet viņi cieta arī no alerģiskā rinīta, hroniska bronhīta, hroniskas obstruktīvas bronhopneimopātijas. Kontroles grupai, kas ārstējās mājās ar zālēm, tika atlasīti četri cilvēki ar tādām pašām kaitēm. Pēc 15 dienu haloterapijas kursa pētnieki atklāja “pretiekaisuma (arī pretalerģijas) mehānisma ierosināšanu un iekaisuma procesa samazināšanās tendenci”. Iegūtie dati arī apliecināja “ķermeņa jutīguma vājināšanos un infekciozā iekaisuma procesa samazināšanos cilvēkiem ar bronhiālo astmu, kā arī apstiprināja nepieciešamību pagarināt vai atkārtot haloterapijas kursu”. 

HOPS – jā vai nē?

Pašlaik sevišķu uzmanību kontrolētā haloterapija izraisījusi saistībā ar hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) ārstēšanu. Mūsdienās visā pasaulē no tās cieš ap 10 % cilvēku, un šim skaitlim ir tendence aizvien pieaugt. Pamatā tā ir smēķēšanas un gaisa piesārņojuma izraisīta plaušu slimība – tā ir ilgstoša, un tās ietekmē sašaurinās elpceļi. Kaitīgo daļiņu vai gāzu inhalācija rada iekaisumu elpceļos un bojā gaisa maisiņus jeb alveolas. Tāpēc samazinās gaisa plūsma un tiek traucēta skābekļa piegāde organismam. Visbiežāk slimība raksturīga cilvēkiem pēc 40 gadu vecuma, kuri ilgus gadus bijuši smēķētāji (vismaz 10 gadus, smēķējot aptuveni paciņu dienā) vai strādājuši piesārņotā gaisā (darbs ar ķimikālijām, putekļiem u. tml.). Izplatītākie simptomi ir elpas trūkums fiziskas slodzes laikā, ilgstošs klepus ar krēpām, biežas elpceļu infekcijas, sēkšana krūtīs, nespēks, krišanās svarā.

2014. gadā britu un austrāliešu pētnieki mēģināja izveidot apskatu par haloterapijas nozīmi HOPS ārstēšanā, diemžēl bija spiesti secināt, ka no vairāk nekā 100 publikācijām tikai trīs atbilda kontrolēta, randomizēta pētījuma kritērijiem, tāpēc zinātnieki neuzņēmās atbildību apgalvot, ka šis terapijas veids jāiekļauj HOPS ārstēšanā.

Pēc pāris gadiem krievu profesore Alīna Červinska (Alina Chervinskaya), M. D., Ph. D., no Sanktpēterburgas, kas veltījusi haloterapijas izpētei divdesmit gadus, publicēja randomizētu, kontrolētu pētījumu par kontrolētas sāls terapijas ietekmi uz profesionālu hronisku obstruktīvu plaušu slimību, kurā piedalījās 73 pacienti (45–64 gadus veci) ar vieglu vai vidēji smagu šīs slimības stadiju. Dalībnieki atšķirībā no kontroles grupas saņēma 10 haloterapijas procedūras ar noteiktu sāls aerosola koncentrāciju. “Tika novērots būtisks uzlabojums: viegla HOPS gadījumā – 40 %, mērenam HOPS – 30 % pacientu, un vispārējā efektivitāte šiem pacientiem – attiecīgi 90 un 85 % gadījumu. Iegūto rezultātu analīze ļauj novērtēt kontrolētu haloterapiju kā efektīvu metodi profesionālā HOPS pacientu rehabilitācijā un profilaksē,” secināja autore.

45 minūtes sāls istabā = 2 dienas pludmalē

Beidzamajā laikā ārsti sāls istabas nereti iesaka cilvēkiem, kas cieš no stresa, nomākta garastāvokļa vai pat depresijas. Sevišķi noderīga šī terapija izrādās distīmijas (hroniski nomākts garastāvoklis, kas turpinās vismaz divus gadus, bet nav pietiekami smags), pēcdzemdību depresijas, sezonālas depresijas un posttraumatiskā stresa sindroma gadījumos.

Uzskata pat, ka 45 minūtes sāls istabā sniedz līdzīgu efektu, kā divas dienas, kas ir pavadītas, atpūšoties pludmalē. Enerģijas pieplūdumu un pozitīvu attieksmi nodrošina gaisa jonizācija ar negatīvajiem aerojoniem – daudzi pētījumi apliecina, ka tiem ir šāda iedarbība.

Nesen poļu zinātnieki no trim nejauši izvēlētām Polijas pilsētām (neaizmirsīsim, ka Polijā atrodas slavenā Veļička!) aptaujāja 303 iedzīvotājus, kas bija 18–51 gadu veci. Pētnieki vēlējās noskaidrot, cik viņi ir informēti par sāls alām un vai tās izmantojuši veselības stiprināšanā. Izrādījās, ka “94 % aptaujāto bija labi informēti par sāls alām un 96 cilvēki bija izmantojuši vismaz trīs seansus tajās. Vairums sieviešu (57 %) apmeklēja sāls alas terapeitiskā nolūkā, savukārt vīrieši – gan terapijai, gan relaksācijai (abos gadījumos 39 %). Abu dzimumu pārstāvju problēmas, ko viņi centās tādā veidā risināt, attiecās uz rīkli, balseni vai deguna blakusdobumu. Depresiju kā iemeslu sāls alu apmeklējumam minēja tikai sievietes. Kopumā tie, kas apmeklēja sāls alas, pēc seansiem jutās labāk.” 

Nav jābūt zinātniekam, lai secinātu, ka sāls istabas vai dabiskas sāls alas ir veselīga alternatīva mūsdienu cilvēkam, kuram pietrūkst brīva laika atpūtai un aktivitātēm svaigā gaisā un kuram stress ir kļuvis par neatdalāmu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Un vai ir jāgaida zinātniski pierādījumi, lai to izmantotu? “Dabaszinātnes – tās nav lādes ar dārgumiem, gadsimtu pieredzes piepildītām, uz mūžiem noliktām un pilnveidotām bagātībām. Secinājumiem no pieredzes bagātības (un no tiem izrietošiem noteikumiem un vispārīgiem jēdzieniem) būtu jākalpo tikai par mājieniem tālākajos meklējumos, nevis par iemeslu norobežot zinātni līdz sistēmai, kurā nav vietas citai – jaunai – pieredzei,” tik tālredzīgi un brīvdomājoši savulaik rakstīja haloterapijas aizsācējs Felikss Bočkovskis.

Kam der, un kam neder

Haloterapijas apmeklējums ieteicams daudzos gadījumos – ja to izmanto terapijā vai rehabilitācijā, nepieciešama ārsta konsultācija un noteikts kurss, ja relaksācijā – efektu var sasniegt arī no vienas vai dažām reizēm. Piemēram, ja ir pazemināta imunitāte, ieteicams apmeklēt sāls istabu divas reizes gadā, kursa veidā pa 10–15 reizēm.

Haloterapija ieteicama šādos gadījumos.

• Lai ārstētu un rehabilitētu cilvēkus ar bronhiālo astmu, bronhītu, alerģiju, LOR patoloģiju, biežām akūtām respiratorām vīrusu infekcijām, ādas slimībām, kā arī rehabilitācijas posmā pēc elpošanas sistēmas orgānu operācijām.
• Lai nodrošinātu elpošanas orgānu higiēnu.
• Plaušu un alerģiju slimību profilaksei.
• Ādas stāvokļa uzlabošanai un atveseļošanai.
• Lai aktivizētu organisma aizsardzības mehānismus.
• Lai samazinātu paaugstinātu psihoemocionālo spriedzi, bezmiegu, depresiju.

Sāls terapijas kontrindikācijas

• Tuberkuloze
• Onkoloģiskas slimības
• Visas slimības asā formā vai saasinājuma stadijā
• Individuāla nepanesība