Šausmas pirms 100 gadiem jeb spāņu gripa. Koronavīrusa radinieks, kas nogalināja no 50 līdz 100 miljoniem planētas iedzīvotāju
Šobrīd visa pasaule satraukta par koronavīrusa plašo izplatību, taču šī nav pirmā reize, kad cilvēku skaitu uz planētas paretina nāvējošs vīruss. Vienu no cilvēces briesmīgajām traģēdijām ar daudzmiljonu upuriem pirms 100 gadiem izraisīja nekas cits kā koronvīrusa radinieks – tā dēvētā spāņu gripa. Vīruss, kas arī izcēlies Ķīnā, un par kuru mūsdienās zinātnieki spriež, ka tas radies mutāciju ceļā no putnu gripas, par starpposmu, iespējams, izmantojot cūkas.
Krievijas Impērijas teritorijā un Latvijā gripa atnāca ar pandēmijas otro vilni. Sākumā epidēmija izplatījās Ukrainā, inficējot Kijevā līdz 700 tūkstošiem cilvēku, tas ir, gandrīz visus iedzīvotājus, no kuriem mira 1,5 procenti.
Pakāpeniski spāņu gripa sāka savu uzvaras gājienu uz austrumiem un ziemeļiem - jau 28. augustā tā tika reģistrēta Permas un Vjatskas guberņās, septembra beigās vīruss aptvēra visu Centrālo Krieviju, oktobra vidū parādījās Krimā.
Latviju spāņu gripa sasniedza 1918. gada septembrī-oktobrī, bet epidēmijas kulminācija bija novembrī-decembrī. Toreiz līdz gada beigām Rīgā saslima vairāk nekā 3000 cilvēku, Liepājā mēneša laikā nomira 82 cilvēki, bet sevišķi smagi klājās lauku rajonos, kur nebija pieejama kvalitatīva medicīniskā palīdzība, un daudzviet gripa iznīcināja veselas ģimenes.
Pilsētās slimības izplatība lika mainīt teātra un koncertu programmas un slēgt skolas, taču tas neglāba no nāves vairākus pazīstamus Latvijas kultūras un sabiedriskos darbiniekus.1919. gada martā no gripas izraisītajām komplikācijām mira rakstnieks Fricis Bārda, bet 1920. gada februārī Parīzē - viens no talantīgākajiem latviešu māksliniekiem Jāzeps Grosvalds. No gripas mira arī viena no lielākajiem Latvijas laikrakstiem “Rigasche Zeitung” redaktors Gregors Brucers, aktieris Jānis Staliņš, žurnālisti Fricis Vītoliņš un Ādolfs Dobelis, kā arī daudzi citi.
Koronavīruss izmainījis Itāliju līdz nepazīšanai
Itālijā ar ar jauno koronavīrusu "Covid-19" inficējušies 130 cilvēki, un divi cilvēki ir miruši. Lielākā daļa no inficēšanās gadījumiem konstatēti ...
Tai pašā laikā var uzskatīt, ka spāņu gripas pandēmija zināmā mērā paglāba karos un atbrīvošanas cīņās nomocīto Latviju no citām epidēmijām. Jo nule kā jaunizveidotās valsts amatpersonas lieliski apzinājās, kādu postu var nest ļoti lipīgas slimības, tāpēc jau savas pastāvēšanas pašos pirmajos mēnešos pieņēma stingrus mērus, lai novērstu epidēmijas. Runa ir par Latvijas Armijas sanitārās pārvaldes cīņu ar “neredzamo ienaidnieku” – slimībām.
Vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs raksta, ka, pateicoties 1919. gada 19. jūlijā nodibinātās un venerologa, Dr.med. ārsta – pulkveža Pētera Sniķera vadītās Armijas sanitārās pārvaldes apņēmīgai un pārdomātai rīcībai, 1920. gadā Latvija izcīnīja vēl vienu kauju, uzvarot tīfa un dizentērijas epidēmijas, kas apdraudēja ne tikai katru valsts iedzīvotāju atsevišķi, bet arī visas valsts pastāvēšanu kopumā.
Toreiz, atbrīvojot Latgali, mūsu karaspēks iegāja novadā, kas bija dažādu lipīgu slimību epidēmiju aptverts – šeit plosījās tīfs un asinssērga jeb dizentērija. Pēc tam, kad Latvijas armijas karavīri uzsāka Latgales atbrīvošanu, izsituma tīfs sāka strauji izplatīties arī pārējā valsts teritorijā, ar to slimoja ne tikai karavīri, bet arī civiliedzīvotāji. Cīņā pret sērgu iesaistījās armija, konkrēti – Armijas sanitārā pārvalde.
Latgales atbrīvošanas kauju laikā Armijas sanitārās pārvaldes uzdevums bija ne tikai nodrošināt medicīnisko palīdzību kaujās cietušiem karavīriem, bet arī sevišķu vērību pārvaldes personālsastāvs pievērsa cīņai ar lipīgo slimību epidēmiju, kas plosījās šajā novadā un sāka izplatīties visā Latvijā. Pa Latgales dzelzceļiem sāka kursēt speciāli aprīkoti dezinfekcijas un atutošanas vagoni – pirts, kas, ierodoties kādā apdzīvotā vietā, ierīkoja tur karantīnas zonu, sniedzot palīdzību ne tikai militārpersonām, bet arī Latgales civiliem iedzīvotājiem, cenšoties izolēt un ierobežot epidēmijas izplatības rajonus.
Karaspēka daļas tika apgādātas ar dezinfekcijas līdzekļiem un dezinfekcijas aparātiem, kurus arī lietoja tīfa un dizentērijas izplatības ierobežošanai ne tikai starp karavīriem, bet arī civilistiem. 1920. gada janvāra vidū, kad sākās Latvijas armijas uzbrukums Ziemeļlatgalē, Armijas sanitārās pārvaldes priekšnieks pulkvedis P. Sniķeris ieteica karaspēka vienībām izvairīties no apstāšanās atpūtai apdzīvotās vietās un sādžās, tādejādi cerot samazināt risku karavīriem saslimt ar šajā apvidū izplatīto izsitumu tīfu. Tomēr šis ieteikums ne vienmēr tika pildīts, jo tieši šajā laikā sākās bargs sals; termometra stabiņš noslīdēja līdz – 30 C. Daudz saslimušo bija ne tikai kaujas daļās, bet arī Latvijas armijas medicīniskā personāla vidū. Tendence turpinājās arī pēc Latgales atbrīvošanas operācijas noslēguma.
Par izsituma tīfa izplatīšanos karaspēkā liecina statistikas dati: 1920. gada janvārī konstatēti 163 saslimšanas gadījumi, februārī – 492 saslimšanas gadījumi, martā – jau 528, aprīlī – 434, maijā – 454 saslimšanas gadījumi. Tālāk statistika rāda, ka latviešu militāro mediķu pūles mazināt tīfa epidēmiju vainagojās panākumiem: jūnijā – 169, jūlijā – 29, augustā – 12 un septembrī – 5. Pavisam 1920. gadā bija saslimuši un militārajās ārstniecības iestādēs no izsituma tīfa ārstēti 2329 karavīri, no vēdera tīfa un atguļas tīfa – vairāk nekā 1000 karavīru, no dizentērijas – 1799, no gripas – 1689, pārējām lipīgām slimībām – 802 karavīri.
Tiesa gan, ja ar tīfa epidēmiju Latvijas kara ārstiem izdevās tikt galā salīdzinoši ātri, tad to nevar teikt otru nikno ienaidnieku, ar kuru nācās cīnīties Armijas sanitārai pārvaldei. Saskaņā ar statistiku 1920. gadā no venēriskajām slimībām ārstējās 10 746 cilvēki jeb 14% no armijas personālsastāva, bet 1921. gadā – 21% no armijas personālsastāva.
