“Cilvēki varētu mani ienīst” Divi dažādi latviešu pieredzes stāsti par koronavīrusa epidēmiju

"Izcils" laiks, lai vīrusu izplatītu

17. janvārī Ķīnā ģimenei sākušās brīvdienas. Dažas dienas pēc tam internetā parādījušās pirmās ziņas par koronavīrusu: “Nolēmām, ka laukā no mājām neiesim, sēdēsim iekšā un skatīsimies, kas notiks. Tā mēs nosēdējām nedēļu. Ar divus gadus vecu bērnu, kurš pieradis iet dārziņā... mājās diez kas nav.” Drīz vien sekojuši vairāki impulsi, kas nostrādājuši kā “sitiens pa pakausi”. “Aizsūtīju ziņu ārstam Uhaņā, kuru ļoti labi pazinu un jautāju - cik nopietni viss ir un vai mums būtu jābrauc prom. Viņa atbildēja, ka Uhaņā esot kā kara zonā, jo ļoti ātri pieaug inficēto skaits.” 

Uhaņa ir Ķīnas centrs. Un vīruss cēlies tieši tajā laikā, kad notiek vislielākā cilvēku migrācija pasaulē. (Ķīnas Jaunais gads, kad iedzīvotāji no lielajām pilsētām dodas mājās uz provincēm, lai svinētu svētkus ar ģimeni). “”Izcils” laiks un vieta, lai vīrusu maksimāli izplatītu. Negribu spekulēt, kā tieši vīruss cēlies. Ir daudz variantu par ko cilvēki runā, bet tās ir tikai baumas. Vai tas varētu būt tirgus – pilnīgi iespējams, jo higiēnas līmenis lauku tirgos ir ļoti zems. Cilvēki klepojot neliek roku priekšā, ļoti daudzi spļaudās uz ielām.” 

Aizbraucām no inficētās Uhaņas uz Disnejlendu

Lūgta noraksturot atmosfēru pilsētā pirms došanās prom, bijusī liepājniece saka: “Panikā cilvēki zog vai demolē, bet nekas tāds nenotika. Cilvēki vienkārši bija vairāk uzmanīgi.” Līva stāsta, ka vietējos iedzīvotājus šokējusi informācija soctīklos par citu bezatbildīgo rīcību: “Parādījās bildes ar parakstiem: tikko no Uhaņas aizbraucām uz Šanhajas Disnejlendu. Aizbēgt no inficētās pilsētas, lai aizbrauktu uz vietu, kur ir tik daudz cilvēku... Tā protams nedrīkst darīt, bet apstiprināja, ka cilvēki pārbaudīti. Šobrīd Šanhajas Disnejlenda ir aizslēgta tāpat kā Lielais mūris un citi apskates objekti.”

Par koronvarīsu Līva lasījusi jau decembrī. Pievērsusi vairāk uzmanības, jo agrāk tur dzīvoja, bet nedomājusi, ka tas izvērtīsies par tik lielu epidēmiju. Arī plāns pārcelties uz Kanādu bijis dienas kārtībā, taču pārmaiņas nākušas neplānoti strauji: “Sapratām, ka ģimenes veselība ir pirmajā vietā, ar to nejoko un nenogaida. Rītā uz svētdienu mani pamodināja vīrs un teica: es rezervēju biļetes uz Kanādu otrdien. Braucam? Jā, braucam! Nebija nekādu diskusiju vai jautājumu.”

Sākt jaunu dzīves nodaļu

Pēc 20 minūtēm visiem trim bija biļetes uz Toronto vienā virzienā. “Diezgan nereāli. (...) Tas nebija plāns, kādu mēs bijām iedomājušies. Mums bija daudz mantu, kuras atstājām. Bet tās ir tikai lietas un tās var nopirkt jaunas. Galvenais bija veiksmīgi nokļūt galamērķī.” Līva stāsta, ka bijis bail, ka Šeņdžeņu aizslēdz tāpat kā Uhaņu. Tomēr ģimenei paveicās, viņi paspēja. Pilsēta tika slēgt dažas dienas pēc aizlidošanas.

Lidojums uz Kanādu noticis maskās. Bija nakts un, kamēr bērns gulējis, Līva ar vīru arī gribējuši atpūsties, taču, kamēr vēl atradušies gaisā, prātā palicis jautājums: vai viņus Kanādā ielaidīs? “Bijām gatavi divas nedēļas sēdēt karantīnā. Jo skaidrs, ja laid kādu savās mājās, gribi būt drošs, ka visi ir veseli.” Taču lidostas darbinieki izturējušies jauki un ģimene veiksmīgi ieradusies Toronto, lai “sāktu jaunu nodaļu savam stāstam”.

Mājas mīlulis spiests palikt Ķīnā

“Tagad mēģinām pierast pie laika maiņas. Atpūšamies, izbaudām sniegu, pikojamies. Dzīvojot Ķīnas dienvidos ziemu nebiju redzējusi piecus gadus. Patīkama pārmaiņa. “Izņem” no prāta visu informāciju par vīrusu un to, kā devāmies prom,” tagad saka bijusī liepājniece.

“Durvis uz Ķīnu” Līva gan neesot aizslēgusi. Tas bijis liels dzīves posms. Turklāt, tur palicis arī ģimenes suns. “Diemžēl, lai suni izvestu no valsts nepieciešama diezgan gara procedūra. Tas var ievilkties vairāku mēnešu garumā, lai sakārtotu visus nepieciešamos dokumentus. Viņš ir atstāts suņu viesnīcā un šobrīd meklējam draugus un paziņas, kas varētu viņu paņemt līdz paši aizbraucam pakaļ, kad viss būs norimis...”

Ķīna vienmēr tumsā

Koronavīruss strauji izplatījies arī ārpus Ķīnas. Robežas ar kaimiņvalsti slēgusi Honkonga, kur vairākus gadus dzīvo Elīna Strēle ar vīru un meitu. Ķīnā Elīna nekad neesot bijusi: “Starp Honkongu un Ķīnu ir ļoti liela starpība. Ķīniešiem vajag vīzu, lai tiktu Honkongā un otrādi. Honkongā ir kapitālisms, bet Ķīnā komunisms. Ķīna vienmēr paliek tumsā saistībā ar ziņām un medijiem un tic visam, ko valsts viņiem sludina, ieskaitot neskaitāmās propogandas. Honkongā ir arī atšķirīga valoda – kantoniešu. Cita valūta. ”

Elīna ar meitu šobrīd atrodas Latvijā. Biļetes nopirkusi vēl pirms trīs mēnešiem. Un kā tagad saka, labi, ka tā, jo arī Honkonga esot paralizēta koronavīrusa dēļ. Elīna gan uzskata, ka situācija tiek ļoti pārspīlēta: “Cilvēki, kuri dzīvo Uhaņā varētu mani ienīst par to (ko saku). Bet es vērtēju no sava skatu punkta un atrašanās vietas. Jā, es aizbraucu prom, bet tāpēc, ka man ar bērnu tur nav ko darīt. Viss ir ciet. Mēnešiem sēdēt mājās? Tā var sajukt prātā. Skolas šobrīd ir slēgtas līdz pirmajam martam. Kad 2003.gadā plosījās SARS, bija līdzīgs scenārijs.”

100 eiro par maskām

Elīna stāsta, ka Honkongā slēgtas daudzas publiskās iestādes, veikali, biroji, atcelti pasākumi: “Aviokompānijas piedāvā pārcelt vai atcelt lidojumus bez maksas. Patīkami redzēt, ka šādos brīžos lielās kompānijas atbalsta cilvēkus, ko nevarētu teikt par aptiekām, kas palielinājušas cenas ķirurģiskajām maskām pat līdz simts eiro par divdesmit gabaliem. Dažviet tirgū manītas lielākas cenas dārzeņiem un augļiem. Daudzas preces produktu veikalos izpirktas. Cilvēki uzvedas mazliet histēriski. Varbūt tādēļ, ka cenšas mazināt reizes, kuras brauc iepirkties. Daudzi lielie uzņēmēji likuši saviem darbiniekiem strādāt no mājām. Cilvēki izvairās lietot sabiedrisko transportu. Sastrēguma stunda Honkongā vairs nav sastrēguma stunda. Tik vien kā pāris auto uz ielām.”

Elīnai Honkongā ir sava beķereja. Vaicāta, kā šobrīd veicas biznesam, viņa saka: “Viss kārtībā. Mūsu beķereja ir ciematā un vietējie ļoti priecājas, ka var iegādāties svaigu ierauga maizi, izdzert kafiju un šo to nopirkt, tā vietā lai riskētu un brauktu uz pilsētu un lielveikaliem.” Beķerejā patlaban palicis darboties Elīnas tēvs. Honkongā darba dēļ ir arī vīrs. Atpakaļbiļetes Elīnai pagaidām nav. Skatīšoties pēc situācijas, kā rīkoties tālāk.