Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Astrologs Andris Račs. (Foto: Jānis Deinats)

"Šī noteikti nav pēdējā dzīve" - astrologs Andris Račs atklāti par dzīvi, krīzēm un kaislībām

Esi vesels
2019. gada 2. decembrī 06:37 2019. gada 2. decembrī 06:37
  "Ko Ārsti Tev Nestāsta"
Andris Račs ir astrologs ar gandrīz trīsdesmit gadu pieredzi. Un, kas pavisam interesanti, cilvēks, kuru ciena pat tie, kas ne visai mīl astroloģiju.

Nesen iznākusi jūsu jaunākā grāmata “Ceļā uz mīlestību. Sieviete, vīrietis un zvaigznes”. Kāpēc jūs gribējāt rakstīt grāmatu par mīlestību, par attiecībām?

Mans kolēģis – būvinženieris, tehnisko zinātņu doktors un astrologs Juris Biršs – diezgan tieši pateica: “Astroloģijā var rakstīt tikai par mīlestību vai par biznesu. Tikai tas cilvēkus interesē.” Bet es pateikšu patieso iemeslu. Man gribējās kaut ko tādu – no sirds. Tā nu pirmā grāmatas daļa ir no sirds, otrā – prātam. Un vēl viens iemesls ir tas, ka man šajā darbā nākas redzēt tūkstošiem attiecību. Līdz 50 gadu vecumam man varbūt dažreiz izspruka frāze “es domāju”, bet es visu laiku citus savā astroloģijas skolā mācīju tā, kā man bija mācīts, un ar savām domām neapgrūtināju. Bet tad es sāku uzdrošināties arī savus novērojumus pateikt. Cilvēku attiecību musturi ir ļoti privāti, un jābūt ļoti uzmanīgam tos atklāt pasaulei, taču viss, kas grāmatā ir, ir balstīts uz daudziem, daudziem reāliem piemēriem no dzīves. Jo tāds formāts – privāti piemēri – ir ļoti interesants. Un nav svarīgi, vai to dara Andris Račs vai kāds cits. Starp citu, kopš nodarbojos ar astroloģiju dziļāk tieši attiecību kontekstā, man ir mainījusies attieksme pret seriāliem. Pret tā sauktajām ziepju operām – jo tieši tā viss arī ir, kā tur parādīts.

Kuru cilvēka dzīves jomu astroloģiskajā kartē var redzēt visprecīzāk?

Visprecīzāk var nolasīt temperamentu jeb to, ko vecajā viduslaiku medicīnā sauca par cilvēka tipu. Piemēram, ājurvēdā iedala trīs tipos: vata, pitta, kapha. To var ļoti labi nolasīt. Tāpat stihijas: uguni, gaisu, ūdeni, zemi, ēteri. Jo tas ir kaut kas tāds, kas iedots uz mūžu un kas nekad nemainīsies. Pārējās lietas prasa jau lielāku iedziļināšanos, tur jau jāņem vērā daudzi citi apstākļi: laikmets, ar ko cilvēks ir kopā, kas ir viņa vecāki… Un kāds ir viņa līmenis – tas atkal no indiešiem, kuri dala cilvēci trīs līmeņos – tamasā (kas ir tumsa), radžasā (kur dzīvo vairākums – kaislības un darbības) vai satvā (kur ir garīgums, radošums, tīrība un gaisma).

Karte jau pati par sevi bez sarunas ar cilvēku neko vērtīgu nepasaka.

Kāds jums pašam temperaments?

Es esmu piedzimis vairāk ar to radžasu. Ka visu laiku kaut kas jādara. Bet es vēl kādu laiku, cerams, dzīvošu, tāpēc apzināti strādāju pie tā, lai to savu līmeni padarītu vieglāku. Pat fizikāli vieglāku. Nuja. Bet to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt.

Un kas ir tas, kas jūs visvairāk nodarbina?

Man ir seši bērni.

Man ir četri.

Tad jūs to varat iedomāties. Lasīju Ulda Pīlēna grāmatu, un tur ir viena ļoti laba vieta, ko es attiecinu arī uz šo ģimenes jautājumu. Ja ir divi cilvēki, tad viens ir A, otrs ir B. Un A ir attiecības ar B. Bet B ir attiecības ar A. Bet, kad tur vēl ir C, D, E, F, E… Tad veidojas ģeometriskā progresija, tur tik daudz attiecību un situāciju, un nevienam no iesaistītajiem nav vienalga, kas notiek. Bet tā nav žēlošanās. Bērni – tā man ir apzināta dvēseles un prāta izvēle. Turklāt, jo tālāk, jo vairāk.

Runājot pavisam “tautiski” – man ir, kur sevi likt. Jo es zinu sevi arī tādu, kad man sevi nav, kur likt. Un tas varbūt nemaz nav labāk.

Dzimumu astroloģiskajā kartē taču neredz?

Nē.

Vai jums tas nešķiet dīvaini?

Faktiski karte vispār ir NEKAS. Ja to neattiecina kontekstā uz kaut ko un kādu. Zvaigžņu stāvoklis debesīs katru brīdi veido karti – nu, un kas? Karte kļūst reāli dzīva tikai kopā ar to cilvēku. Tēlaini sakot, – mūzika ir sarakstīta. Tālāk jau ir izvēle, kas to izpildīs – sieviete vai vīrietis. Un tad tālāk jau attiecīgi varam domāt, KĀ izpildīs.

Jūs lietojat vārdu “pareģot”?

Nē, tikai pa jokam, pašironiski kādreiz.

Jums to noteikti jau ne viens vien teicis. Bet tas ir tik svarīgi – jūs taču saprotat, ka ar saviem “pareģojumiem” ietekmējat? Ieprogrammējat uz kaut ko, kas pēkšņi pēc nez cik ilga laika cilvēka galvā nozvana kā zvaniņš un liek pieņemt kādu lēmumu. Vai nepieņemt. Tā taču ir milzīga atbildība! Un jūs jau vēl to protat pateikt smalki, taktiski. Bet pa šiem gadiem tik daudzi beiguši jūsu astroloģijas skolu – vai par katru esat drošs, ka viņš drīkst ar cilvēkiem strādāt?

Trešā kursa sākumā mēs šo izrunājām pēc būtības. Jo ir palikuši tie, kas tiešām grasās to darīt. Tad mēs apspriežam, kāpēc tas jādara un vai vispār jādara.

Es pats, starp citu, joprojām neesmu pārliecināts, ka tas ir jādara… Ja astrologs pārvalda prognožu tehnikas, viņš var uzstādīt klientam diagnozi noteikta laika periodā. Tas nav jāsaka skaļi, taču astrologam ir jāredz dinamika. Bet negribu tagad aiziet no jautājuma prom. Protams, tas ietekmē. Un klienti neļaus samelot – es tomēr cenšos stundu ilgajā vizītē 50 minūtes runāt tikai tās labās lietas, ko cilvēks var izdarīt un paveikt. Pirms pāris dienām atnāca kāda sieviete, kas, jau ienākot kabinetā, sāka raudāt. Un tas nav rets gadījums. Bet aizgāja viņa, acīm mirdzot. Es uzskatu, ka tur ir tā mana darba jēga. Prognozēšana ir tikai instruments, ar kura palīdzību ieraudzīt, vai tiešām tas ir iespējams un kad visvairāk tas ir iespējams. Un, ja man nejautā, mēs varam norunāt arī bez prognozēm. Vienkārši ir lietas, kas ieliktas konstitūcijā. Un, ja jums ir ielikta liela nosliece uz to, ka būs daudz bērnu, tad, visticamāk, tā arī būs.

Bet kā jūs izlemjat: kas ir labi un kas ir slikti? Piemēram, daudz bērnu ir labi, bet daudz vīru – slikti?

Daudz partneru man neliekas laba lieta, bet daudz bērnu ir laba lieta. Es to nepropagandēju, bet man kā cilvēkam ir pārliecība, ka bērni – tā ir Dieva dāvana. Protams, kamēr viņi nepaliek par pusaudžiem. Es tagad jokoju, man vienkārši mājās tagad tādi pusaudži ir.

Bet bērni vienalga ir Dieva dāvana. Jo Dievs jau dāvina arī pārbaudījumus, kas nāk līdz ar bērniem. Lai mēs augtu. Es balstos uz klasiskās astroloģijas tehniku un morāli. Un tur “daudz bērnu” – tas ir labi. Te gan varu atklāt mazu noslēpumu. Astrologu valodā ir “viens”, bet divi – tas jau ir “daudz”. Var nojaust, ka bērnu būs vairāk nekā divi, bet neviens astrologs nevar kartē izlasīt, cik tieši bērnu būs.

Ir ļoti daudz cilvēku, kas staigā ar to vientulības nelaimīguma birku pa dzīvi. Viņi, manuprāt, ir daudz nelaimīgāki nekā tie, kuriem ir “daudz” un kuri no tā “daudz” tāpat mēdz nogurt. Bet tas ir mans viedoklis. Es nezinu, vai Dievs tāpat domā. Vēl viena mana pārliecība: cilvēkam būt attiecībās ir labi. To gan arī ne es izdomāju, bet viens jau pirms 2000 gadiem pateica, ka cilvēkam nav labi būt vienam.

Kurš bija tas gadījums, kas jums pašam lika noticēt astroloģijai? Vai vēl aizvien līdz galam neticat?

Nē, tagad jau beidzot ticu. Man vienkārši raksturs un atbildība vienmēr prasa visu pārbaudīt. Bet nu jau pēdējos gadus piecus es beidzot ticu. Tas sākās brīdī, kad skolotāja Anna Levicka 1991. gadā stāstīja par manu karti. Klausījos un burtiski tādā pozitīvā šokā sapratu, ka tas viss, pilnīgi viss ir pa mani. Un ne jau no sērijas “tu esi labs cilvēks”, “tev ir spēcīgs raksturs”, ko visi ar sajūsmu var uz sevi attiecināt. Nē, tieši tādas ļoti konkrētas, specifiskas rakstura iezīmes. Tas lika man domāt, ka tomēr IR. Vārdu sakot, es noticēju astroloģijai pavisam vienkārši – caur pieredzi. Caur empīriku.

Jūs grāmatā rakstāt: “Mēs, ezotēriķi…” Tas ir joks?

Nē, tas nav nekāds īpašvārds vai tituls “barons”. Vienkārši ir ekzotērika un ir ezotērika. Nekā mistiska tur nav. Jā, es sevi uzskatu par ezotēriķi. Ir tādi, kas pēta ārējās izpausmes, ezotēriķi pēta iekšējos procesus.

Starp citu, ko astroloģija jums likusi klāt pamācīties?

Redziet, ja runājam par attiecībām, tad liela daļa no tām ir ļoti neizskaidrojamas. Nav nekāda izskaidrojuma, kāpēc šie cilvēki ir savesti kopā un kāpēc viņi tā kopā nereti arī turpina mocīties. To var saprast tikai tad, kad paanalizējam viņu pašu uzdevumu, kāpēc viņi ir piedzimuši. Un otra cilvēka uzdevumu. Un tad saliekot tos kopā. Cilvēki nesatiekas tāpēc, ka “man ar viņu ir vieglāk vai patīkamāk”, nē. Satiekas tāpēc, ka ar to otru cilvēku ir vislabākā skola. Lai kaut ko iemācītos un lai savu karmu uzlabotu. Tas tā īsumā.

Atbildot uz jūsu jautājumu – psiholoģija ir plaša zinātne, ar lielu bāzi, ar pētījumiem. Bet psihologi, gluži tāpat kā astrologi, ir ļoti dažādi. Paņemsim visbanālāko piemēru par psihologu, kurš, redzot, ka cilvēkam ir slikti, dod viņam mājienu, ka nevajag mocīties un vieglāk būs šīs attiecības pārtraukt. Astroloģijā tas nebūs tik vienkārši. Iespējams, tās attiecības ir labākais, kas ar tevi var notikt. Pat, ja tas ir grūti. Jo ne jau tas Jānis Bērziņš ir labākais, bet tas, ko tu caur viņu piedzīvo, – tas ir tas labākais. Un citādāk kā karmu to nevar nodefinēt.

Visas šīs naivās idejas, ka mēs piedzimstam kā baltas lapas un visi esam pelnījuši laimi un harmoniskas attiecības, kur tas ir rakstīts? Cilvēktiesību hartā? Un, pat ja būtu tajā hartā ierakstīts, – nu, un kas?

Mani, godīgi sakot, neaizrauj rakāšanās karmas jautājumos, pagātnē. Mani iepriecina tie cilvēki, kas nāk ar jautājumu: ko es varu izdarīt šodien, lai rīt man būtu labāk? Mani interesē tā karma – rītdienas. Par kuru vismazāk runā. Bet kas ir vissvarīgākais. Taču, lai to rītdienu izveidotu, tev ir jāsaprot, kāpēc līdz tam gadiem ilgi gāja greizi. Ir jāsaprot cēloņi. Un tie cēloņi ir tā “vecā karma”. Man ir tāds teiciens: diagnoze ir arī prognoze.

Bet par to mācīšanos papildus, jau praktizējot astroloģiju…

Kad es sāku nodarboties ar astroloģiju, man pirmā prakses vieta bija psihologa kabinetā, ko man atvēlēja. Katru reizi, kad atnācu, psihologs bija to galdu aizbīdījis. Bet astrologam vajag to galdu priekšā. Es prasu: “Kas par lietu, kāpēc tev tas galds traucē?” Un psihologs atbild: “Jo tā ir robeža.” Mans aicinājums ir dvēseļu ārstēšana psihoterapija. Ar to es gribu teikt: ja psihoterapijā būtu metode, kas ir labāka par astroloģiju, es būtu tur pārmeties. Bet, manuprāt, nav. Varbūt terapijā ir. Bet tajā “psiho” jeb dvēseles izziņas sadaļā – nav. Es neesmu studējis psiholoģiju akadēmiski; neesmu jutis tādu vajadzību, jo zināju, ka tāpat nestrādāšu ar kādu no tām metodēm. Bet psiholoģiju “apgrābstījis” esmu diezgan. Hiroloģija man patīk – uzskatu to par nopietnu lietu. Var mācīties ķermeņa valodu, ārējās pazīmes analizēt. Arī astroloģijā ir tāds virziens – fiziognomika. Bet man kaut kā tas nav vajadzīgs. Varbūt skanēs pašpārliecināti, bet es tāpat sajūtu. Es vienkārši sajūtu. Un tas nav saistīts tikai ar astroloģiju. Visu savu dzīvi esmu strādājis ar cilvēkiem dažādos viņu emocionālajos stāvokļos. Tā ka atpazīt, kas ir kas, man ir viegli. Manas meitas solfedžo skolotāja teica, ka viņai viegli padodas solfedžo. Visiem tas tā nav. Vienkārši ir lietas, kas kādam padodas vieglāk nekā citiem. Tā es varu viegli nolasīt, kas cilvēkam aiz ādas. Bet nekad nedaru to aiz ziņkārības.

Kas vēl? Man jau ļoti mīļa lieta ir krāsas. Ja varētu ārstēt tikai ar mākslu – ja tas būtu tik efektīvi, ja ar to būtu pietiekami –, es būtu sajūsmā. Bet tā nav. Visu cieņu mūzikas un mākslas terapijām, bet slimu cilvēku ar to vien neizārstēt. Un ar psihodrāmu vien arī ne. Visi tie terapiju virzieni ir ļoti vērtīgi, man tie patīk. Šī iemesla pēc es savulaik organizēju nometnes, saaicinot uz tām ap 70 dažādu jomu pasniedzējus. Tur varēju pagaršot, vai tajā ir kas derīgs arī man. Bet es visu laiku atgriežos pie astroloģijas. Tāpēc ka tajā ir, ko rakt.

Pirms gadiem desmit atklāju to dziļumu caur vēdiskām zināšanām. Es neizmantoju daudz ko no tām tehnikām – un, kā tagad izrādās, pareizi darīju, ka neizmantoju. Rakt dziļumā jau arī nenozīmē vairāk planētas atrast. Bet, piemēram, saprast pasaules uzbūvi, kā viss mūsos darbojas. Tas atklāj jaunus slāņus. Un tad rodas daudz labāka izpratne par cilvēka iedzimtajām motivācijām un ir krietni vieglāk prognozēt rīcību, jo neviens nespēj dzīvot pret savu motivāciju.

Varētu vairāk par planētu ietekmi uz orgāniem?

Tas no smalkiem līmeņiem. Redziet, kas ir ezotērika? Ezotērika nestrādā ar orgāniem, tā strādā ar principiem. Piemēram: gaisma, tumsa, aukstums, siltums. Tālāk šim principam ir kāda funkcija. Piemēram, siltums dara ko – sasilda. Un šai funkcijai savukārt vēl ir loma – orgāns, kurs šo funkciju veic. Tādēļ, saprotot kāds ir, piemēram, nieru princips, tās var ārstēt gan fiziskajā līmeni, gan smalkajā līmenī. Smalkajā līmenī var strādāt uz cēloni, fizikālajā – uz sekām, simptomiem.

Ko jūs darāt savas veselības labā?

Es neko negribu darīt piespiedu kārtā. Taču labprāt lietoju universālo frāzi, ko lekcijā teica dietoloģe Lolita Neimane: “Ja kaut kas ir veselīgs, tas man sāk garšot.” Pie tā tad nu es arī pieturos.

Man ļoti nepatīk galējības. Ka tagad nu skriešu maratonus. Vai badošos. Es esmu tas zelta vidusceļa gājējs. Man ir sēdošs darbs, tāpēc nelaižu garām iespēju braukt ar velosipēdu. Vai pat vienkārši neizmantot liftu, bet kāpt kājām. Vienkārši apvienot lietderīgo ar jēdzīgo.

Esmu pārliecināts, ka viss sākas ar domāšanu. Lielās līnijās, pēc maniem novērojumiem, ir divu veidu “veselīgie cilvēki”. Vieni, kas ļoti rūpējas. Un otri, kas vispār nerūpējas, bet kuros ir iekšējs miers. Es vairāk piesliecos otrajiem. Kaut gan, izjūtot atbildību pret ģimeni, es mēdzu iziet arī kaut kādas veselības pārbaudes. Bet, ja man nebūtu bērnu, es, godīgi sakot, diez vai to darītu.

Pieturos pie uzskata, ka cilvēka primārais uzdevums ir justies priecīgam, laimīgam. Bija savulaik tāda reklāma: “Labāk potēts un dzīvs, nekā nepotēts un beigts” vai kaut kā tamlīdzīgi. Bet es arī cilvēkiem saku: labāk pelnīt mazāk, bet strādāt patīkamu darbu, nekā ciest, strādājot netīkamu, un beigās pirms laika mirt. Un parasti cilvēki diezgan ātri saprot, ka tas nav nekāds joks – būt nelaimīgam. Ka tas viss ir ļoti nopietni. Ja tāda niša būtu, tad es sevi gribētu saukt par laimes astrologu. Ne tāpēc, ka es gribētu nest laimi. Bet tāpēc, ka tas ir svarīgākais.

Jūs definējat trīs pieauguša cilvēka krīzes: 29,5 gadi, 36 gadi, tad pusmūžs. Kad tad ir tā pusmūža krīze?

Tas ir objektīvs astroloģisks iedalījums, ne es tos gadus izdomāju. Tas sākas ar krīzi 7 gadu vecumā, tad pusaudžu krīze, tad 21 gadā. Pusmūža krīze ir 29,5 plus 14.

Visus bez izņēmuma piemeklē?

Jā, visus. Jautājums: cik stipri. Un dažus ļoti stipri. Ļoti, ļoti stipri. Un tie, kas to pieredz, pārstāj par to smīkņāt. Bet dažiem šīs pārejas ir vieglākas. Tie tad dalās divās daļās: kuriem tas nemaz nav paredzēts un nav arī vajadzīgs, lai viņus lauztu ik pēc tiem 7 gadiem. Un otra daļa vienkārši ir stipri. Kuri iziet caur tām krīzēm tādi gatavi. Un sakars tam ar attiecībām ir ļoti liels.

Klasiska ir vēlme krīzē mainīt partneri. Bet stāsts jau ir par paša cilvēka pāriešanu citā klasē, citā līmenī. Kurā nekad vairs nebūs tā, kā bija. Tas ir vai nu jāsaprot, vai jādzīvo ilūzijās, ka ar jaunu partneri atkal atlēks kaut kur atpakaļ. Kur reiz jau būts.

Astrologiem, tāpat kā ārstiem vai psihoterapeitiem, jāstrādā ar gadījumiem, kad klients jau bijis pie cita speciālista. Tā arī man atnāk kliente, kurai jau bijusi pie cita astrologa, un saka: “Man teica, ka man 43 gados būs cits vīrs.” Un tā viņas karte arī tiešām rāda, ka viņai būs cits vīrs. Un tad es mēģināju viņai pozitīvās psiholoģijas gaismā teikt, ka viņš arī būs cits. Bet viņš var būt tas pats cilvēks – tikai stipri mainījies. Ka stāsts ir par to, vai tas būs cilvēks ar citu vārdu un uzvārdu vai cilvēks ar to pašu pasi, bet jau cits.

Bet vispār par tām krīzēm un vēl par daudz ko, manuprāt, būtu jāmāca visiem jau mācību iestādēs. Lai ir apjēga par to, kas gaida. Līdzīgi kā medicīnā ir vecuma iedalījums un ir rādītāji, kādi 30, 50 vai 70 gadu vecumā skaitās “norma”.

Cilvēks, kas patiešām ir veiksmīgs visās jomās – karjerā, ģimenē, dzīvo saskaņā ar sevi – vienalga piedzīvos pusmūža krīzi?

Kaut kā neatceros tādu gadījumu, ja šī saskaņa ar sevi ir patiesi iekšējā. Ja cilvēks iekšēji ir brīvs.

Viena latviešu meitene pirms pāris gadiem veica pētījumu par ciešanām Latvijā, varbūt tas saucās kā smalkāk, bet jēga nemainās. Pētījuma rezultāts vienā teikumā: ka nav nekādas korelācijas starp reālām ciešanām un to, ka cilvēks apgalvo, ka viņš cieš.

Piemēram, tagad populārākā jauniete uz planētas – Grēta Tūnberga. Meitene ar ciešanu izteiksmi sejā apgalvo, ka viņai atņemta bērnība. Nu, ko lai saka – vajadzēja viņai kara laikā piedzimt.

Cilvēkam attiecībā uz ciešanām un pārdzīvojumiem ir ļoti subjektīvs filtrs. Un tā filtra nosaukums ir ļoti vienkāršs: prāts.

Es neesmu pret pasīvu attieksmi pret dzīvi. Bet es neesmu redzējis nevienu laimīgu cilvēku, kurš ar šo dzīvi karo. Tas ir nonsenss. Cilvēks, kurš uzskata pasauli par netaisnīgu vietu, ir nelaimīgs un jūtas nepārtrauktā saspringumā. Es, piemēram, uzskatu, ka pasaulē viss ir pareizi iekārtots.

Jūs pirms gadiem divdesmit un tagad – tas cilvēks ir ļoti mainījies? Un cik liels nopelns tajā ir astroloģijai?

Astroloģijas nopelns tajā ir milzīgs. Es to definētu kā godīguma pieaugumu pret sevi. Un no tā izrietošās konsekvences.

Vēdiskās astroloģijas nosaukums tulkojumā ir “gaisma”. Kad tu atver visus logus un ieraugi, kas ir istabā, – tu vari palikt tajā gaismā. Bet vari arī fiksi aizvērt visus slēģus ciet.

Domāju, ka neviens cilvēks pasaulē nevar mainīties viegli. Un tas process arī nekad nebeidzas. Ja mēs ar jums satiktos pēc 25 gadiem, man noteikti būtu kas jauns, ko pastāstīt, kas noticis, kas mainījies. Jo viss vēl nav noticis.

Bet man, ziniet, kas dod mieru? Un es pat varbūt uzdrošinātos to ieteikt arī citiem izmantot. Mani mierina tas, ka šī, maigi sakot, noteikti nav pēdējā dzīve.

Un es nesteidzos apsteigt laiku. Astroloģija ir ar laiku saistīta. Un gan dzīve pati, gan astroloģija liek saprast: visam savs laiks. Bet tas netraucē cilvēkiem domāt un steidzināt: nu, kad tad beidzot man būs?! Un, ja cilvēks domā, ka astrologs viņam vienkārši pateiks, kas būs nākošajā sērijā… Tā sērija būs tāda, kādu tu pats to veidosi.

Man ir zināšanas, kas palīdz uztaustīt tos punktus, kuros prasās izmaiņas. Lai būtu vieglāk dzīvot.

Un ko citi par jūsu izmaiņām saka?

Lūk, tas ir visinteresantākais. Es pats jūtu, ka esmu mainījies. Bet tas, iespējams, notiek tik lēni, ka apkārtējie to pat nepamana. Toties viņi pamana, ja kādreiz atkal reaģēju tāpat kā pagātnē…

Tas visskumjākais garīgā ceļa gājējiem ir tas, ka neviens jau to nepamanīs. Jo, kad jūs uzvedaties normāli, to neviens nepamana. Pfff, tas taču ir tik pašsaprotami… Tas, kādiem gaņģiem pats esi izgājis un ar kādiem mošķiem gadiem cīņas izcīnījis, par to neviens tev paldies nepateiks.

Īpaši vīriešiem patīk teikt “es to daru priekš citiem”. Mammas parasti dara “priekš bērniem”. Piedodiet, bet pēc tam būs vilšanās. Vienīgais, “priekš kura” kaut ko vērts darīt, esat jūs pats.

Par bērnu tēmu runājot. Tā noteikti arī ir biežs temats vizītē pie astrologa.

Ja man jautā, tad es uzskatu – divi cilvēki nav ģimene. Tās ir attiecības. Vidējais mana klienta vecums ir 30–40 gadi, un, ja šajā vecumā bērnu vēl nav, tas jautājums bieži parādās. Ja ir viens bērns, tad jautā, vai būs vēl kāds. Bet mani arī pašu tā “bērnu tēma” interesē. Ir jomas, ko izdodas redzēt vairāk, ko mazāk – un uz bērniem es esmu labi piešāvis aci. Es pat nosauktu to par savu nišu.

Bet kāpēc tad tie bērni nenāk?

Dominējošais iemesls ir bailes. Grieķu mitoloģijā ir Krons, kurš savus bērnus aprija, lai tie neatņemtu viņam varu. Tas, protams, ir simbols. Un bērns jau arī nav domāts tikai kā fizisks pēcnācējs. “Bērns” – tā ir radoša, drosmīga izpausme, kas tiek bloķēta ar bailēm. Dzīvību kā tādu bloķē bailes. Bailes, ka es vairs nevarēšu kontrolēt savu dzīvi. Ļoti daudziem cilvēkiem ir ilūzija, ka viņi to spēj. Bet, kad domai par kontroli atmet ar roku, kļūst daudz vieglāk dzīvot. Taču tik daudzās vidēs tā ilūzija tiek kultivēta! Visādās biznesa skolās māca, ka pēc A nāks B, pēc tā C…Tieši tāpēc ik pa brīdim vajag krīzes uzsūtīt. Lai saprastu, ka visa šī kontrole, piedošanu, ir tikai uz papīra.

Jūsu grāmatā ir sadaļa ar nosaukumu “Vai iespējams dzīvot viegli?” Ir iespējams?

Gandrīz visi cilvēki verbāli saka, ka grib dzīvot vieglāk. Grib vairāk naudas, labākas attiecības. Kas prāta līmenī tiešām tā ir. Prāta līmenī viņi tiešām to grib. Bet dvēseles līmenī tā nav.

Nesapratu.

Tā nav patiesa dvēseles vēlme. Tā ir ego vēlme. Lūk, un horoskopos parādās tā patiesā vēlme. Tas ir tas dvēseles rentgens, nevis prāta. Un, kad tu ieraugi patieso vēlmi, kāpēc esi piedzimis… Tad bieži vien vienīgais, ko tu vari izvēlēties, – izturēties viegli pret to, ka tu izvēlies izturēties grūti.

Un kāpēc tā notiek?

Lūk, tā ir ezotēriķu mūžīgā mantra. Vienā teikumā: tāpēc, ka dvēsele tā izvēlējās, sēžot uz mākoņa maliņas. Bet to mehānismu labāk izstāstīs kāds vēdu vai budisma gudrinieks. Vienkārši tās ir mūsu iepriekšējo domu, vēlmju un darbību sekas.

Kā jau var nojaust, pie astrologa nāk tādi, kas nav izvēlējušies vieglo dzīvi. Bet kas tagad prātā izdomā, ka viņi gribētu dzīvot vieglāk. Un tad mēs arī strādājam pie tā, ar kādiem instrumentiem to vislabāk panākt. Visa ezotērika ir orientēta uz “kā visu padarīt vieglāku”.

Un tieši šeit astrologs var ļoti palīdzēt. Var izdarīt daudz labu lietu. Tikai, tāpat kā medicīnā, ja jūs gadu kaut ko regulāri darīsiet, tad jums ir izredzes veselību uzlabot. Bet es esmu pārliecināts, ka nepietiks ar vienu dzīvi un dažreiz arī ar desmit dzīvēm, lai to dvēseles jautājumu atrisinātu.

Kāpēc cilvēki izvēlas tieši jūs?

Uzticēšanās jautājums ir ļoti svarīgs. Vēl svarīgāks, protams, tas ir medicīnā. Nav iespējams palīdzēt, ja neuzticas. Es te ar faķīrismu nenodarbojos. Ja uzticas, var palīdzēt. Ja neuzticas, nevar. Šis man ir tāds diezgan stingrs uzstādījums. Kā lai pasaka… Nē, es jau tos, kas man neuzticas, prom nedzenu. Bet viņus arī īpaši neaicinu. Negribu mocīties.

Bet es saprotu arī to neuzticību astroloģijai. Es taču pats ilgus gadus pārbaudīju to. Tāpēc negaidu, lai uzreiz akli man tic. Nē, lai pārbauda.

Bez patosa tagad teikšu: es no sirds gribu cilvēkiem palīdzēt. Lai viņiem ir vieglāk. Godīgums ir vienīgais patiesais un ilgtspējīgais veids, kā to panākt. Visi pārējie veidi ir simptomu noņemšanai, ar ko es absolūti negribu nodarboties. Tāda astroloģija kā “trešdien izvairieties no tā”, “ceturtdien piekrītiet tam”… Mani tāda astroloģija absolūti neinteresē.

Gados pavisam jauni cilvēki arī nāk?

Salīdzinoši mazāk. Jo ko viņi varētu gribēt noskaidrot? Vai labāk mācīties Anglijā vai Spānijā?

Lielākais pienesums, ko astroloģija var dot jauniem cilvēkiem, ļaut viņiem noticēt savam potenciālam. Jo sevišķi meitenēm. Jo daba tā ir iekārtojusi – jau Jānis Zālītis par to runāja, taču seksualitātes kontekstā –, ka sieviete tā pa īstam notic savām spējām tikai vecumā 30 plus. Tieši karjeras ziņā. Bet astroloģiskajā kartē es jau viņas 20 gadu vecumā redzu, ka viņa būs vadītāja. Astrologs redz potenciālu. Un viņš, iespējams, tajā brīdī ir vienīgais no malas, kas tajā cilvēkā to potenciālu redz. Bet, ja cilvēks pats to zina, to var arī mazliet paātrināt. Man ir pilnīgi vienalga, vai cilvēks ir Rimi kasieris vai Anglijas bankas prezidents, – es redzu potenciālu.

Katrs cilvēks izjūt kādu misiju. Man arī ir misija: es uzskatu, ka cilvēkam savs potenciāls ir jāizmanto, un es to varu palīdzēt saskatīt. Jo tas ir Dieva dots, to nevar izniekot. Ja potenciāla nav, arī nekas traks, tad nevajag “cepties” un var dzīvot mierīgāk.

Un tie manā darbā ir tie laimīgākie brīži, kad notiek tā atgriezeniskā saite. Kad satiec pēc 10–15 gadiem laimīgu cilvēku, kurš saka: “Jūs mani toreiz iedrošinājāt”. Tas ir forši, jā.

Astrologam jāzina cilvēka dzimšanas gads, vieta, laiks. Bet kas notiek ar plānoto ķeizargriezienu bērniem?

Nekas īpašs. Tāpat arī pirms laika dzimušie. Vai stimulētie bērni. Astrologs jau ņem vērā visus apstākļus. Arī to, ka cilvēks dzimis ar ķeizargriezienu. Tātad viņš nav cīnījies. Astroloģija nav nekāda izskaitļošana, galīgi ne. Es strādājot ņemu vērā visu, ko vien par cilvēku var ņemt vērā.

Nu, piemēram?

To, ka dzima ar ķeizargriezienu. To, ka vecāki bija skolotāji. To, kāds ir dzimums. To, kāda ir laulība. To, kādā gadsimtā un sistēmā dzīvoja. Vai bija vienīgais bērns un kurš bērns ģimenē. Visu!

Piemēram, cilvēks saka: “Man bija laba bērnība.” Bet karte rāda dramatisku bērnību! Un piedodiet, kas tā par labu bērnību, ja tevi pirmdien no rīta aizved uz dārziņu, bet piektdien vakarā savāc? Labā bērnība… Sieviete dzimusi septiņdesmito gadu sākumā. Protams, salīdzinot ar viņas vecākiem, kas dzimuši kara laikā, tā varbūt bija laba bērnība, un vecāki jau bērnībā iegalvoja: “Cik gan tev laba bērnība bija: dārziņš, putra, piens – viss tev bija!”

Bet visvairāk es ņemu vērā cilvēka paša attieksmi pret notikušo. Es, piemēram, redzu, ka ir bijis grūts laiks. Bet ziniet, cik daudzi cilvēki, runājot par savu dzīvi, saka, ka “nekas grūts jau tur nebija”? Bet tad, kad viņiem pašiem ir bērni ap divdesmit, viņi saka: “Manam bērniņam tagad grūti, tik daudz jāmācās…” Prasu: “ Un kā tad jums bija viņa gados?” “Nu, ko tad es – man tad jau bija bērns, es pa naktīm strādāju, pa dienu mācījos…” Un, nē, tas jau nebija grūti! Bērniņam tagad gan ir grūti… Tādos gadījumos es jau zinu: kad šim cilvēkam būs grūti, viņš izies cauri saspringti, bet bez smagiem sasitumiem. Atšķirībā no tā, kurš būs audzis siltumnīcā.

Jūs šajā sarunā ļoti veiksmīgi izvairījāties no stāstiem par savu dzīvi.

Tas nav speciāli. Es vienkārši nezinu, ko man par sevi vajadzētu stāstīt.

Piemēram, vai visiem saviem sešiem bērniem esat astroloģiskās kartes izpētījis?

Jā.

Un?

Viņi jau īpaši neklausās. Nē, tā arī gluži nav. Lielākie klausās, jaunākie vēl nesaprot. Bet es labprāt viņiem atbildu, ja viņi uzdod jēgpilnus jautājumus. Lielie bērni mēdz prasīt padomus Bet, kad es vecākajai meitai mēģinu pajautāt, kad tad būs kāds pēcnācējs, viņa saka: “Tev jau labāk redzams, paskaties!” Viņa to saka nopietni.

Par sevi… Nu, teikšu tā – dvēselē jau es esmu mākslinieks. Bez konkrēta žanra. Un tās izpausmes man tagad ir kā hobijs. Kaut ko nobildēju. Kaut ko uzkomponēju, uzdziedu, uzstrinkšķinu. Es to varu darīt, varu nedarīt – baigi kaifīgi īstenībā.

Un vēl – es jau kādus gadus piecpadsmit cenšos strādāt kvalitatīvāk un mazāk.

Regulējat to ar pakalpojuma cenu?

Tas jau ir vienīgais veids. Piemēram, ja profesors Danilāns aizietu uz radio un cilvēki varētu zvanīt un uzdot jautājumus, saņemot atbildes bez maksas, viņš varētu dienām, mēnešiem tur sēdēt, un jautājumi nebeigtos. Un es arī zinu, kā var ātri sadegt. Bet es to negribu. Bērnu dēļ negribu. Un drusku arī sevis dēļ. Es esmu strādājis 29 dienas mēnesī. No astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Es zinu, kā tas ir. To vajag izmēģināt, bet tas nav forši.

Un vēl es ļoti esmu ilgojies strādāt ar motivētiem klientiem, kuriem patiesi vajag palīdzēt un kuri gatavi strādāt. Tas ir arī ikviena skolotāja, ikviena ārsta sapnis – motivēts skolēns vai pacients. Un man ir paveicies, ka tādu klientu ir arvien vairāk.

Kāds ir motivēts astrologa klients?

Nemotivētais grib uzzināt, kas būs. Motivētais grib uzzināt, ko darīt. Kur ir tas piepildījums, un ko darīt, lai to sasniegtu?

Ja jūs tagad padalītos ar kādu savu dzīves atziņu, es varētu jūs vairs nepratināt.

Es kādreiz nesapratu, cik milzīga atšķirība ir starp varēšanu, gribēšanu un darīšanu. Sākumā es vairāk ņēmu vērā varēšanu. Un paļāvos: ja cilvēks var, tad viņš arī gribēs un darīs. Vēlāk sapratu, ka tā es pēc sevis spriežu, bet daudzi citi tā nedzīvo. Tāpēc tagad es bieži izmantoju to psihoterapeitu iemīļoto teicienu: “Bet ko jūs pats gribat?” Lai cik jocīgi tas būtu, daudzi reāli atnāk ar jautājumu “Pasakiet man, ko es gribu!”

Patiesi, es agrāk nemaz nenojautu, cik daudzi cilvēki nemaz nemēģina kaut ko darīt. Tagad es jau reālistiskāk skatos. Un arī daudz piedodošāk. Jā, mana galvenā atziņa laikam tomēr ir: pret cilvēkiem ir jāizturas piedodoši, jo mēs visi esam tikai cilvēki un mācāmies.

Citi šobrīd lasa

Covid-19 nākotne. Vai dzīve normalizēsies aprīļa beigās? 10
Vai sieva ir vīra īpašuma mantiniece, ja īpašums nav iegādāts kopdzīves laikā? 1
"Dzimtsarakstu nodaļā bija šokā," - jaunā sieva Kristiāna stāsta par kāzām aizsargtērpos
Tēmas: Astroloģija

«Переборщила с пластикой!»: поклонники в шоке от фото Вайкуле, которым поделилась Пугачева

«Мы попрощались с родителями»: врач из больницы, которую посетил Путин, рассказала о происходящем там сейчас