"Viņa burtiski izrāva Modri nāvei no rokām" - kā žurnāliste Maija palīdzēja draugam izglābties no vēža

Daži saka, ka Maija burtiski izrāva Modri nāvei no rokām. Viņa pati pret saviem nopelniem izturas atturīgāk un atzīst, ka īsti jau nemaz nezina, kas palīdzēja draugam atveseļoties: viņas vāktie ārstniecības augi un sēnes vai ārstu onkologu veiktās manipulācijas. Visticamāk, viss kopā.

Maija, tu esi glābēja pēc aicinājuma?

Nē. Man drīzāk raksturīga nevis glābšana, bet spēja organizēt. Es pat teiktu, tas man tāds hobijs.

Kā tu pati sevi raksturotu?

Ļoti mērķtiecīga. Stratēģiski domājoša. Man visam vajag pierādījumus. Un tajā pašā laikā – es esmu priecīgs cilvēks. Ja ir kāda problēma, es vai nu aizeju pastaigāt pa mežu, vai paspēlējos ar kaķi, vai dodos pamakšķerēt, vai vēl kādas tādas it kā muļķības padaru. Un vienkārši ļauju sev to brīdi izbaidīties, pēc tam domāju tālāk.

Ir divi varianti, kā cilvēki reaģē uz problēmām. Angliski tas saucas "fight or flight reflex". Vai nu tu mūc. Vai nu tu cīnies. Bet, tā kā cilvēks nav dzīvnieks, vienmēr vajag dot sev to brīdī pārdomām. Bailēs vai dusmās, vai kādā citā smagā emocionālajā stāvoklī neko nevajag darīt. Un nevajag arī pieņemt nekādus lēmumus. Protams, ja tā ir paša dzīvības glābšana, tur darbojas tikai instinkti.

Vai vēzis ir trakākais, ar ko tev dzīvē nācies saskarties?

Emocionāli smagas sekas var atstāt faktiski jebkas. Esmu ārkārtīgi emocionāls cilvēks. Vai draugi un tuvinieki, kas saslimst ar vēzi, ir tas trakākais… Tiešām nezinu. Man laikam jau ir kaut kāds pieradums pie nāves.

Tev ir 46 gadi, un tu esi saskārusies ar tik daudzām nāvēm – tas nav tipiski tavam vecumam, un tu taču arī nestrādā slimnīcā. Lai cik dīvaini skanētu: kāpēc nāve tik bieži gadās tavā ceļā?

Es arī profesionāli, strādājot par kriminālžurnālisti, esmu daudz nāves redzējusi. Un teikšu godīgi: mani daudz vairāk sāpina cilvēku ciešanas nekā viņu bojāeja. Kad ir nāve, tad viss jau ir beidzies. Bet, kamēr vien cilvēks ir dzīvs, ir arī iespēja kaut ko mainīt. Protams, ja ir tādas prasmes, iespējas. Jo ir jau arī bijušas situācijas, kad vari tikai paturēt roku.

Taču tavu dzīvesprieku tas nav mazinājis, gluži otrādi. Tu savā grāmatā saki, ka jautāt kādam par viņa ticību ir ļoti intīms jautājums, kas pat draugam nebūtu jāzina. Un tomēr: kā visi šie notikumi ietekmējuši tavu ticību? Kam tu tici?

Es ļoti ticu dzīvei kā tādai. Ļoti ticu cilvēka neierobežotajām iespējām. Es ļoti ticu cilvēka intelektam. Un tam, ka dzīve ir krietni krāšņāka, nekā mēs parasti par to domājam.

Tava grāmata beidzas ar Avicennas citātu: “Nav neārstējamu slimību, ir tikai gribas trūkums. Nav nevērtīgu augu – ir tikai zināšanu trūkums.”

Mūsu grāmata. Par laimi, rakstījām kopā. Modris palika dzīvs, un mēs to varējām paveikt abi. Atgriežoties pie jautājuma – bērnībā Avicenna bija viens no maniem mīļākajiem tēliem. Bija tāda grāmatu sērija “Ievērojamu cilvēku dzīve”. Mums mājās bija visas šīs sērijas grāmatas, es ar aizrautību tās lasīju. Avicenna jau bija ne tikai ārsts un mūsdienu medicīnas aizsācējs. Viņš bija arī karavīrs, filozofs, fiziķis, dzejnieks. Ļoti kreatīva personība. Tas, ko viņš domāja un darīja pirms tūkstoš gadiem, ir aktuāls joprojām. Avicennas piemineklī, kas ir pie Gaiļezera slimnīcas un Onkoloģijas centra, viņam rokās ir augs. Es domāju, ka tas ir lauru koka zars, bet pārliecināta neesmu. Būs jāsazinās ar pieminekļa autoru un jānoskaidro. Es sakritībām neticu, bet grāmatu “Aliansē pret vēzi”, tikko atvestu no izdevniecības, pirmo reizi turēju rokās 22. augustā. Tieši šajā dienā 980. gadā pirms mūsu ēras dzimis arī Avicenna… Sajūta bija dīvaina. Kā saņemot sveicienu no drauga, kuru neceri vairs satikt.

Tu raksti, ka mūsdienās 80 % zāļu ir augu un dzīvnieku valsts izcelsmes.

Agrāk visi medicīniskie preparāti bija vai nu minerāli, vai augu-dzīvnieku valsts izcelsmes. Farmācijas industrija taču ir salīdzinoši nesen, tie ir tikai apmēram pēdējie simts gadi. Nu, piemēram, aspirīns. Agrāk tā funkcijas pildīja vītolu mizas. Aktīvais komponents viens un tas pats: acetilsalicilskābe, kas pazemina temperatūru. Taču vītolu mizām nav tā blakusefekta, kas ir aspirīnam, tās neizraisa asiņošanu. Es nesaku, ka zāles ir sliktākas un tēja labāka. Bet tie ir jautājumi, ko der pārdomāt. Kas ir jāzina.

Tev nesen bija jāpiedzīvo ilga un smaga mammas aiziešana, tava draudzene 35 gadu vecumā nomira no vēža. Bet kāpēc tieši šajā reizē un tieši Modrim tu pieslēdzies ar tik lielu palīdzību? Esmu dzirdējusi viedokli: “Viņa jau burtiski izrāva Modri no nāves rokām!”

Teikšu godīgi: pirmajā brīdī es negribēju ar to nodarboties. Lai gan mēs divdesmit gadus esam strādājuši kopā, man tas likās tik drausmīgi, ka es gribēju pārdot dzīvokli, nopirkt lidmašīnas biļeti un lidot no Latvijas prom. Tūlīt un tagad pazust. Es negribēju vairs, lai man ir draugi, lai man ir paziņas. Es gribēju būt viena pati, bez emocionālām saistībām, bez pieķeršanās citiem cilvēkiem. Lai vairs nav jāskatās, kā cilvēki cieš. Lai man nav jāzina, kas ar viņiem notiek. Tajā pirmajā brīdī, uzzinot par Modra slimību, es sajutos izmisusi un nogurusi. Bet, kā jau teicu, vajag dot sev brīdi nomierināties. Staigāju pa mežu un domāju: bet kas šajā situācijā mani biedē visvairāk, ko es visvairāk negribu? Un sapratu, ka visvairāk es negribu iet uz viņa bērēm. Pirms gada bija nomirusi mana mamma. Kopš brīža, kad sāku rakstīt šo grāmatu, ir nomiruši jau desmit cilvēki, radi un paziņas. Starp tiem arī jauni cilvēki. Es vairs nespēju iet uz bērēm…

Bet, atgriežoties pie tā, kāpēc es palīdzēju Modrim. Es tātad sapratu, ka negribu iet uz viņa bērēm. Ka reāli bēgu no tām emocijām. Ka man negribas, esmu nogurusi. Un tam nav nekāda sakara ar viņu, tam ir sakars tikai ar mani. Un tad es sāku domāt: bet varbūt ir vērts painteresēties, ko vēl varētu darīt. Jo, kamēr tev nav pateikuši, kurā datumā un kā tieši tu nomirsi, ir varianti. Un pat tad, kad tev ir pasludināts spriedums un zināms, piemēram, nāvējošās injekcijas datums kā notiesātajiem ASV par slepkavību – pat tad ir varianti. Bet slimībām tas ir tik nenoteikti. Varbūt ārsti vadās pēc tā, cik smags stāvoklis ir šajā brīdī. Varbūt rēķina pēc tā, cik ātri konkrētais audzējs dubultojas. Jo pēc tā var aprēķināt, cik ilgi cilvēks ar audzēju varēs izdzīvot. Un arī tad tas vēl nav akmenī cirsts. Manu paziņu lokā ir sieviete, kas pēc krūts vēža un diagnozes, ka dzīvot atlicis mēnesis, ir dzīva jau 40 gadus! Es pazīstu vīrieti, kurš jau bija komā ar smadzeņu audzēju. Pirmais, ko izdarīju, uzzinot par Modri, – piezvanīju šim vīrietim un jautāju, vai viņš varētu vienkārši aizbraukt ciemos pie Modra uz slimnīcu. Viņš pirms gadiem divdesmit piedalījās vienā mūsu filmā. Es esmu cilvēks, kas uztur kontaktu ar tiem, kas dzīves laikā iepazīti un satikti. Ja esmu deviņdesmito gadu beigās cilvēku intervējusi, tad es zinu, kur viņš ir tagad un kas ar viņu pa šiem gadiem noticis. Tas man arī tāds hobijs. Jo mana specializācija darbā ir pētniecība. Un varbūt tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc piegāju Modra slimībai citādi. Sapratu, ka gribu šo problēmu risināt no citas puses. Ka īstenībā man tas pat būtu interesanti.

Un ko tu darīji?

Sākumā es pieņēmu, ka par šo lietu nezinu NEKO. Jo, ja tu neko nezini, ir ļoti viegli sākt meklēt. Savukārt, pieņemot, ka visu zini un ka visi beigās tāpat nomirst… Nu, ko tad tur vairs darīt? Tāpēc es pieņēmu, ka par vēzi nezinu neko. Līdzīgi rīkojos, kad man ir kāds raksts ārzemju presei pasūtīts. Piemēram, kad kāds no Latvijas ir ārvalstīs kādu nogalinājis. Man ļoti patīk aizrakties līdz šā cilvēka pamatskolas liecībai. Saprast, kas ar šo cilvēku ir noticis. Un tad reizēm atklājas, ka ģimenē šis cilvēks nav vienīgais slepkava. Un ka šī slepkavība pat bijusi likumsakarīga.

Tieši tāpat ir ar audzēju. Sākam skatīties no nulles punkta, cik tālu vien var aizrakties. No tā, cik sen jau mūmijām audzēji kaulus ir kropļojuši. Galu galā tas ir pat interesanti! Tajā visā var atrast kaut ko aizraujošu. Tu nevis glāb un uztraucies, bet tas savā ziņā kļūst par piedzīvojumu.

Tu sāki ar pieneņu saknēm, jo bija pavasaris.

Jā, bija pieneņu laiks.

Cik augus Modra gadījumā izmēģināji?

Vairāk nekā trīsdesmit.

Un kuri palīdzēja?

Es nezinu. Jo visi gāja paralēli. Piepes “gāja” visu laiku. Nu jau esmu visus apkaimes mežus iztīrījusi no piepēm. Domāju, koki man ir pateicīgi. Esmu pārliecināta, ka neviens no tiem augiem vai sēnēm neradīja blakusparādības. Neviens nebija toksisks. Pusi varēju pasūtīt internetā, otru pusi atrast, noplēst, izrakt, nogriezt, izkaltēt, savārīt…

Cik paklausīgs bija Modris?

Viņam bija pietiekami slikti, lai neuzdotu jautājumus. Ja tev saka, ka tu tāpat nomirsi, kāpēc nepamēģināt pacīnīties? Mēs 20 gadus esam kopā strādājuši. Viņš vienkārši uzticējās.

Tu tagad droši vien esi kļuvusi par ļoti pieprasītu cilvēku, kam zvana, raksta un prasa padomus?

Tā bija pēc pirmās publikācijas. Un es arī sūtīju tiem cilvēkiem tabulu, ko biju izveidojusi sev un Modrim tiem brīžiem, ja nu esmu kaut kur aizbraukusi un viņam pašam jāgatavo sev novārījums. Kādi augi, kā tos gatavot, kur ko nopirkt. Faktiski šī tabula tagad arī ir grāmatas otrās daļas pamatā. Es tiešām nevaru pateikt, kurš augs vai sēne vairāk palīdzēja, kurš mazāk. Vienīgais, ko varējām, – skatīties pēc analīzēm. Un pēc tām Modra stāvoklis uzlabojās strauji.

Cik strauji?

Dažu mēnešu laikā. Ja sākumā viņam pateica, ka viņš vairs nav operējams, ka dos ķīmiju, bet arī tā viņu neglābs… Nu, ka varbūt pēc tās mēģinās ko operēt un varbūt izdosies ko izgriezt… Bet ka kuņģa vēzis, iespējams, jau ir ieaudzis aknās. Pavisam skumji tas viss bija. Un viņš arī cieta diezgan lielas sāpes – taču sāpēja mugura, nevis vēders. Tāpēc man bija zināms šoks, ka audzējs ir kuņģī.

Taču ļoti ātri – faktiski jau pēc mēneša – tika konstatēts, ka audzējs ir kļuvis divreiz mazāks. Kad Modris prasīja ārstiem, kā tā var būt, saņēma atbildi, ka droši vien analīzēs kļūda. Neviens tajā neiedziļinājās. Viņam bija trīs “ķīmijas”, ceturto atcēla, pateica: ok, operēsim. Pirms operācijas pateica, ka griezīs visu kuņģi ārā; pēc operācijas izrādījās, ka gabaliņu varēja atstāt. Piektajā dienā pēc operācijas viņš jau pats gāja uz kafejnīcu ēst. Tā atlabšana notika tiešām ļoti strauji. Un es nevaru pateikt, kuras tējas, kuras sēnes, bet tas viss kombinācijā ar ķīmiju un operāciju bija iespaidīgi. Pēc operācijas analīzēs ierakstīja: slimības pazīmes vāji izteiktas. Ko nozīmē “vāji izteiktas”, neviens īpaši nepaskaidroja. Bet, cik mēs sapratām, nevienos paraugos neatrada audzēja šūnas. Vispār.

Kontakts ar ārstiem neveidojās. Modris centās runāt, bet viņu stūma prom. Kāpēc – nezinu. Varbūt laika trūkums. Varbūt ārsti cenšas emocionāli neiesaistīties, jo saprot, ka tāpat tur nekas nebūs. Iemesli var būt visdažādākie, bet tāda nu tā reālā situācija Latvijā, vismaz onkoloģijā, ir – ārsti ar pacientiem nerunā. Tikai retos izņēmumos. Un es esmu runājusi ar tiešām daudziem cilvēkiem, kuriem ir šī diagnoze. Piemēram, diagnozi var paziņot, ejot garām koridorā. Un cilvēks ar šo vēsti turpat koridorā, gar sienu grābstoties, arī paliek. Vai pasaka: tev atlicis tik un tik, un iedod salvetes – sak, nu, paraudi… Tie piemēri, kā runā ar pacientiem, tiešām mēdz būt drausmīgi. Izņēmums, ko gribu pieminēt, ir ārsts Vilnis Sosārs. Ārsts, kurš izveidojis Latvijā paliatīvo palīdzību. Bez Viļņa, iespējams, tas vispār nebūtu. Tas ir sāpīgs stāsts un vispār cits stāsts. Bet nevienam cilvēkam nav jāmirst mokās. Es pati pietiekami daudz esmu redzējusi, ko nozīmē mirt mokās… Tā nevajadzētu būt.

Mums īstenībā ir viena liela problēma sabiedrībā. Nerunāt par to, kas notiek, ja cilvēks mirst. Par seksu runā, par dzemdībām runā, bet par tā norisēm, kā cilvēks mirst, – vispār nerunā. Mums joprojām viss aprobežojas ar viduslaiku zināšanām: ja paliek spics deguns, tātad drīz nomirs. Pilnīgas muļķības! Miršanas “pazīmes” var būt arī trīs, četrus mēnešus pirms tam. Bet viss, ko ārsti pasaka: nu, gatavojieties… Ar mammu man izdevās noteikt viņas nāves brīdi precīzi līdz stundai. Mēs ar māsu paspējām aizbraukt un atvadīties. Bet es apzināti to mācījos. Domāju: ja jau jaunieši, mācoties ballīšu starplaikos, spēj iemācīties, kāpēc lai es nevarētu? Ņemšu un vienkārši mācīšos visu, ko var uzzināt par vēzi. Un arī par to, kā no tā nomirst.

Bet vispār tu esi ļoti labs piemērs tam, ko ārsti mēdz apsmiet. Tu esi ieguglētāja!

Jā, bet es nekad neguglēju populāro literatūru, žurnālu rakstus un slimnīcu aprakstus slimniekiem. Es atrodu uzticamus pierādījumus. Un pēc viena pētījuma, kurā atrodu atslēgvārdus, meklēju nākamo, pēc tā atkal nākamo. Kad paskatījos, cik tūkstošus lapu esmu izlasījusi cauri un sapratu, cik laika tam esmu veltījusi… Kad pa dienu jāstrādā un nauda jāpelna, bet naktī sākas “otrā maiņa”. Un, jo vairāk zini, jo vairāk taču tiešām saproti, ka nezini neko! Es joprojām katru dienu kaut ko palasu par audzējiem. Tā literatūra ir brīvi pieejama. Un pētījumi pieaug ģeometriskā progresijā. Man ir ļoti interesanti vērot, kas notiek komplementārās medicīnas lauciņā. Piemēram, mākslas terapija neglābjami slimiem vēža slimniekiem – tā ir vai nav palīdzība? Palīdzēt taču var jebkas. Kritērijs – lai slimnieks jūtas labāk.

Kas visā šajā stāstā tev personīgi bija lielākais pārsteigums?

Cik ļoti daudz iespēju cilvēcei var dot sēnes. Ne tikai kā pārtika, ne tikai kā zāles, jo ir jau arī atklāts, ka dažas sēnes var noārdīt plastmasu. Tas nozīmē, ka sēnes izmantojamas dabas aizsardzībā. Ir sēnes, kas palīdz tikt galā ar naftas piesārņojumiem. Ir sēnes, no kurām jau var radīt ekoloģiskos iepakojumus. Es tagad par sēnēm zinu daudz un turpinu mācīties. Un jebkuras zināšanas, kuras iegūsti kādā sfērā, papildina tavu pasaules uztveri kā tādu. Noder arī citos jautājumos.

Tu tagad zini, kuras ir vērtīgākās sēnes?

Visas. Jo vairāk cilvēks ēd sēnes, jo labāk.

Kāpēc?

Vienkārši tāpēc, ka sēnes ir ārstnieciskas. Uzskata, ka pasaulē ir ap 2000 sēnēm, kuras ir ārstnieciskas, bet kopumā netradicionālā medicīna izmanto ap septiņsimt. Latvijā ir ļoti daudz sēņu. Un gandrīz visas, izņemot dažas indīgās, ietilpst ārstniecisko sēņu kategorijā.

Arī visparastākie šampinjoni?

Ar šampinjoniem ir tāds interesants pētījums: 10 grami šampinjonu, lietojot tos katru dienu, par ļoti daudziem procentiem novērš krūts vēža iespējamību.

Meža šampinjoni?

Arī veikala. Grāmatā minēju vienu interesantu pētījumu par Japānā populārām sēnēm – enoki. Tās var nopirkt arī mūsu veikalos – baltas, tievas sēnītes ar galviņu kā bumbulīti. Tika pētīts, kāpēc vienā Japānas apvidū cilvēki praktiski vispār neslimo ar vēzi. Viss izrādījās vienkārši – tur masveidā tika audzētas šīs sēnes, bet tās, kas bija nestandarta, apēda paši fermeri. Pie mums tās aug mežos, saucas samtainās ziemenes (Flammulina velupites). Aug arī vēlā rudenī un ziemas atkušņos, ja paveicas atrast to koloniju, tad var kārtīgu pannu ar sēņu mērci uzcept!

Ko tu pati ēd, un ko vispār neēd?

Saldumi man vienkārši negaršo, tāpēc atteikties no cukura nav grūti. No baltiem miltiem man ir alerģija jau kopš bērnības: klepus, iesnas, pleķi uz ādas, vēdera problēmas… Bet pārējo es ēdu. Kad taisīju Modrim uzlējumus un tējas, es visu nogaršoju. Faktiski es arī to visu kursa veidā izlietoju.

Un kādas izmaiņas?

Es sevī nekādas nenovēroju. Varbūt enerģija bija lielāka. Gulēju 3–4 stundas un biju spēka pilna. Es arī ikdienā cenšos daudz kustēties. Nostaigājot 15 kilometrus pa mežu, es nejūtos nogurusi.

Grāmatā ir divi teikumi, kas man iespiedās atmiņā. Viens ir iedvesmojošs, otrs šausminošs. “Mežs vienmēr smaržo pēc cerībām.” Bet otrs bija stāsts par to, kā Onkoloģijas centra lifts smaržo pēc nāves. Jo šūnas pēc ķīmijterapijas “mirst”, un cilvēks tiešām smaržojot pēc nāves…

Man no bērnības ir ļoti spēcīga smaržu uztvere. Es bieži vien cilvēkus atpazīstu pēc smaržas. Varu būt satikusi pirms 20 gadiem, bet, sajūtot smaržu, atceros, ka esmu ar šo cilvēku kontaktējusies. Kā tāds suns. Dažreiz varu pateikt, ko cilvēks ēdis brokastīs, tikai noejot viņam garām. Puķu veikalos nevaru ieiet, jo sajūtu to spēcīgo ķīmisko smaržu, kurā mērcē puķes.

Bet par to liftu… Es domāju, ka to ne tikai es sajūtu. Pēc ķīmijterapijas neiet bojā tikai slimās šūnas, bet visas šūnas, kas tobrīd dalās. Vēža šūnas jau tikai daļēji iet ķīmijterapijā bojā; tās, kas tobrīd nedalās, – nekas ar tām nenotiek. Tāpēc ar ķīmijterapiju nevar simtprocentīgi izārstēt. Un tā “miršanas smaka”, protams, būs. Tā nāk caur visām porām ārā. Bet toreiz man tajā liftā tiešām bija šoks. Tā smaka bija tik ārprātīgi spēcīga. Bet mums ar Modri pēc tam dzima jociņš: “Es nesmirdu pēc līķa?”

Modris turpina dzert tos uzlējumus un tējas?

Palaikam. Pēc ķīmijterapijas viņam attīstījās mazasinība. Par sevi, protams, liek manīt arī izoperētais kuņģis. Jebkura operācija atstāj sekas. Viņš var ēst visu, bet, tā kā kuņģis ir krietni mazāks, barības vielas sliktāk uzsūcas. Nevar ātri pa ceļam apēst smalkmaizīti. Ēdienreizēm jābūt pilnvērtīgām. Un jāēd, tiklīdz sāk gribēties ēst. Modrim izdevās atgūt svaru, kaut zaudējis viņš bija daudz. Kā ķīmijterapija, tā mīnus 10 kilogrami. Operācija – un atkal mīnus 10 kilogrami. Viņš bija tik tieviņš… Tagad viņam ir izdevies atgūt normālu svaru, bet viņam nepārtraukti par to ir jādomā. Un nepietiek ar to, ka ēd veselīgi, ir jāskatās, lai tiktu uzņemti konkrēti vitamīni, mikroelementi. Viņš atrada ļoti labu risinājumu: saulespuķu sēkliņas. Bagātas kalorijām, ļoti daudz olbaltumvielu, un ļoti maz vajag. Ārkārtīgi vērtīga piedeva pie pārtikas. Viņš sēkliņas viegli apgrauzdē, tīri dezinfekcijai. Bet, kamēr bija ķīmijterapija un grūti ieēst, viņš dzīvoja uz burkāniem.

Kā tagad mainījušās jūsu attiecības?

Absolūti nekādi. Kā mēs 20 gadus kopā strādājām un arī strīdējāmies, tā arī tagad. Tāpat bija jāstrādā, un neviens viņu īpaši arī nežēloja.

Tu esi sapratusi, kas cilvēku grūtā slimībā tur pie dzīvības?

Tas būtu jāprasa Modrim pašam. Mani novērojumi: katram tas ir kaut kas savs. Vienam pienākuma izjūta. Pret ģimeni, pret bērniem, pret vēl kaut ko. Sievietēm tas ir ļoti izteikti. Citu pie dzīvības tur tas, ka: “Es jums par spīti palikšu dzīvs!” Spīts.

Mēs ar Modri esam par to runājuši. Nevis nevēlēšanās nomirt, bet vēlēšanas palikt dzīvam. Tur ir baigā atšķirība. Negribēt nomirt ir pavisam kas cits, nekā gribēt dzīvot. Man arī dzīvē bijušas situācijas, kad esmu izdzīvojusi par mata tiesu.

Šķiet, ar tevi vispār notiek vairāk nekā ar citiem.

Jā, un tā ir bijis kopš bērnības. Tā man tāda “hroniska kaite”. Mani vienmēr vadījusi nenormāla ziņkāre. Es vienmēr ielīdīšu tur, kur nevajag. Esmu ļoti bailīga, bet arī ļoti, ļoti ziņkārīga. Es pat gulēt nevaru aiziet, kāda man ir ziņkāre! Un par visdažādākajām jomām. Piemēram, mani ļoti interesē vēsture un arheoloģija. Saprotu, ka man rīt ir darbs, jāceļas no rīta, bet nevaru aiziet gulēt, kamēr nenoskaidroju, cik īsti tālu zviedri tika Ziemeļu karā…

Man kā padomju bērnam bija bail no atomkara, un varbūt tieši tāpēc joprojām interesē radiācijas jautājumi. Kad Salaspilī vēl bija atomreaktors, es taču pat iekļuvu tajā iekšā! Ne gluži pašā reaktorā, bet cik nu tuvu drīkstēja.

Tad jau tu noteikti noskatījies arī slaveno seriālu “Černobiļa”?

Protams! Mans tēvs ir ķīmiķis, es atceros, kā viņš tolaik mūs ar jodu piebaroja. Kā pāris gadus neļāva sēnes ēst. Viņa novērojumi un zināšanas mani ļoti ietekmēja. Taču mums nebija labas attiecības, tās kaut kā neizveidojās. Bet tieši viņš manī radīja interesi par ļoti daudzās lietām. Viņš arī interesējās par augiem, mums mājās bija tūkstošiem grāmatu. Par to saviem vecākiem esmu ļoti pateicīga, ka man jau no bērnības iemācīja atrast informāciju.

Esmu ļoti aizrautīga. Tas arī ir iemesls, kāpēc, piemēram, nespēlēju datorspēles. Reiz sāku spēlēt un 24 stundas no vietas nospēlēju, nepiecēlos ne paēst, ne ūdeni padzerties. Ja mani kaut kas interesē, varu to darīt stundām un dienām.

Mežs ir tavs galvenais enerģijas avots?

Var skriet vai vingrot. Var iet piedzerties, kas ir ļoti nesaprātīgs paņēmiens. Bet es atpūšos mežā, jo tas man šķiet vismērķtiecīgāk. Es varu izstaigāties, un tas kā jebkura fiziskā slodze maina bioķīmiju. Bet, mainoties bioķīmijai, mainās viss. Endorfīnu līmenis, domāšana kļūst skaidrāka, smadzenēm pieplūst vairāk skābekļa. Bet var tajā visā vispār neiedziļināties un vienkārši pieņemt, ka pastaigāties mežā ir ļoti labi. Japānā tā pat ir vesela atveseļošanās nozare. To sauc par peldi mežā. Latvijas meži tādā ziņā ir devīgi, tajos var vēl arī visu ko savākt. Arī ziemā. Es atrodu mežā sēra piepi, un man nedēļu ir, ko ēst.

Kā tu to piepi gatavo?

Apcepu sviestā un ēdu. Ļoti garšīgi.

Un ko vēl tādu neparastu un vērtīgu tu lieto?

Ja zinu, ka gaidāma smaga fiziskā slodze, apēdu citronliānas ogas. Ja jūtu, ka sāku saaukstēties, savāru sev čagu, kas ir iedarbīgs imūnregulators, ko var nopirkt aptiekā. Es pati sadabūju mežā. Senos laikos bija vienkārši: viss ir ēdams, un viss ēdamais var būt tavas zāles. Skatos, lai tajā, ko ēdu, ir vairāk dabīgu komponentu un mazāk ķīmisku vielu. Ja man draugi iedod ķirbi, vairākas dienas ēdu. Ja pazīstams mednieks atved bebru – sautēju un nedēļu no vietas ēdu to. Jo viss, kas nācis pa taisno no dabas, ļoti bieži ir arī ārstniecisks.

Piemēram, zemestauki kosmētikā. Pārgriežu un vienkārši ziežu uz sejas to masu – ļoti iedarbīga maska! To man draugi mikologi tikai nesen atklāja, tagad priecājos par to fantastisko efektu. Ja man ir plaisas lūpās, savāru retēja sakni ar sviestu – darbojas gan pret plaisām, gan kā lūpukrāsa. Man jau tas notiek tik organiski, ka īsti vairs pat nepiedomāju, kurā katliņā man kas stāv un ko nodzeru. Droši vien tā arī ir pareizākā attieksme, ka tas ieiet patīkamā paradumā. Piemēram, man ļoti patīk, kā smaržo pelašķu tēja, un tieši tāpēc es to arī dzeru.

Ko es tev neiedomājos pajautāt?

Mums ir ļoti daudz informācijas. Internets, grāmatas. Bet tā brīvā pieeja informācijai automātiski nepārvērš to par zināšanām. Lai iegūtu zināšanas, vienmēr ir vajadzīgs darbs. Un nevar cerēt, ka kāds to informāciju būs kvalitatīvi apstrādājis tieši specifiski tavam gadījumam. Pieslēdzoties Modra gadījumam, es, kā jau teicu, izvēlējos zinātniskos pētījumus. Tie bija sarežģīti. Bija tādi, kuriem lasīju tikai sākumu un beigas – lai uzzinātu, ko pētījumā gribēja noskaidrot un kas no tā beigās sanāca. Ar zināšanām ir līdzīgi kā ar audzēja šūnām – tās neaug pa taisnu līniju. No sākuma tā ir viena šūna, tad divas, tad četras un tad jau sešpadsmit. Tās dubultojas. Un tieši tāpat zināšanas. Zināšanas vienā jomā maina tavu pieeju arī citiem jautājumiem. Es, piemēram, ilgu laiku domāju: ārprāts, nodokļu sistēma taču ir kaut kas tik vājprātīgi sarežģīts! Bet, rēķinot šūnas un ko tik vēl ne, vēlāk paskatījos uz nodokļu aprēķināšanu – cik elementāri! Vienu vakaru pasēdi, un visu jau var saprast.

Ko tu esi mācījusies?

Visu ko: psiholoģiju Maskavā, filozofiju Latvijā, žurnālistiku… Man ļoti patīk mācīties. Labprāt iesaistos mūžizglītības programmās – man visu laiku gribas kaut ko jaunu apgūt. Deviņdesmito gadu beigās es sapratu, ka man ir vajadzīga angļu valoda. Un tad es kādu laiku vienkārši gāju uz darbu trīs stundas agrāk, sēdēju pie datora un mācījos. Pēc pusgada es jau varēju brīvi runāt, drīz vien man jau nebija problēmu lasīt zinātnisko literatūru, klausīties specifiskus tekstus. Tā ir baigā priekšrocība, ko es pati vienkārši “izsēdēju”. Un tagad, 20 gadus vēlāk, es esmu ļoti happy, ka toreiz to izdarīju. Jo tādā veidā var sasniegt to pasauli, ko savā valodā nesasniegsi. Tas ir pavisam kas cits, nekā saviesīgi papļāpāt. Angļu valoda ir viena no lietām, kas atver un parāda pasauli.

Bet visu paspēt nevar. Kaut kam laika nepietiek. Vai no tavas aizrautības nav cietusi, piemēram, tava privātā dzīve?

Godīgi sakot, nezinu atbildi uz šo jautājumu. Savulaik biju ieprecējusies Čečenijā. Vīrā bija čečenu, osetīnu, krievu asinis. Ģimenes dzīve mums nesanāca. Man tur piedzima divi dēli, pēc tam dzīvojām Latvijā, te arī izšķīrāmies.

Un iemesls?

Vīram bija apmēram 19. gadsimta uzskati par sievietes vietu un pienākumiem. Es taču arī apprecējos vien pēc divu nedēļu pazīšanās. Man bija 18 gadi, es biju aizlaidusies no mājām. Te arī parādās mans talants pievilkt situācijas, notikumus.

Un tagad?

Tagad es varu pateikt vienkārši: ja man būtu viens konkrēts vīrietis, viņš uzskatītu, ka viņam ir pirmās rokas tiesības attiecībā uz mani. Bet man ir tik ļoti daudz vīrieškārtas draugu: vieni ir mednieki, otri makšķernieki, trešie zinātnieki… Un man gribas ar katru parunāt, kaut kur aizbraukt, pakomunicēt, jo visi šie cilvēki mani bagātina. Man ir 46 gadi, pieauguši bērni, citus bērnus man nevajag. Mani vairāk interesē cilvēki, nevis attiecības ar vienu vīrieti. Sievietei liekas, ka viņa caur to vīrieti var izdzīvot savu sievišķību. Varbūt mana sievišķība ir citādāka. Man ļoti patīk ieroči, patīk piedzīvojumi, zinātne. Mana specializācija ir rakstniecība un žurnālistika, tas man dod iespēju satikties ar cilvēku no jebkuras sfēras, kas mani interesē. Man patīk tāda veida saskarsme, ko varētu nosaukt par… aizbraukt ekskursijā uz to cilvēku. Jo vienam ir Pizas tornis, otram Eifeļtornis, kādam okeāns, bet kādam kalni.

Tu mēdz apstrīdēt ārstu teikto?

Šī ir ļoti slidena tēma. Sevišķi, kas attiecas uz vēža ārstēšanu. Bet ir viena būtiska lieta: eksperta viedoklis cilvēkam var traucēt ieraudzīt to, kas iedarbojas. Kas tiešām iedarbojas. Visi risinājumi ir labi, lai risinātu problēmas. Bet viens risinājums nekad neatrisinās visas problēmas. Ir labi skatīties uz pasauli no dažādiem skatpunktiem, nevis tikai no sava eksperta troņa. Tieši tāpat kā par ķīmijterapijas zālēm rakstīts “var palīdzēt”, arī viss cits “var palīdzēt”.

Ko darīt? Ja tā ir onkoloģiska saslimšana, tad noskaidrot, ko tieši mediķi darīs operācijā, ko ķīmijterapijā; izpētīt, ko piedāvā alternatīvā medicīna; uzzināt pat to, kādi ir ticējumi, kādi ir ticības jautājumi, kādi ir psiholoģiskie aspekti, bet kādi ģenētiskie… Visu.

Modra ārsti no tevis nemuka pa gabalu?

Nē. Man arī nebija nepieciešamības runāt ar Modra ārstiem, jo to darīja viņa sieva. Ar manu ģimenes ārsti man ir ļoti normālas attiecības. Mierīga līdzāspastāvēšana. Man ar viņiem nav jākaro. Es nekad nevienu ārstu nekritizēšu, tāpēc ka es nezinu, kāda ir viņa pasaule un kāpēc viņš kādus lēmumus pieņēmis.

Cilvēka dzīve ir ļoti trausla vai ļoti spēcīga?

Cilvēks ir pēkšņi mirstīgs. Bet tas izdzīvošanas spēks ir apbrīnojami liels. Mēs esam tādi mīkstiņi – bez nagiem, bez ilkņiem, bez sariem –, bet tas, ko esam sasnieguši, ir fantastiski. Kaut vai salīdzinot ar to, kas bija pirms 20 gadiem.

Šī grāmata bija vienīgā, ko es tiešām ļoti negribēju rakstīt. Modris atveseļojās, un es gribēju to aizmirst. Negribēju par to vairs ne runāt, ne rakstīt, ne atcerēties. Bet tad mani pierunāja uzrakstīt par šo visu vienu rakstu žurnālam. To izlasīja Vija Kilbloka. Mēs ar Modri specializējamies kriminālromānu rakstīšanā, viņa ir mūsu grāmatu izdevēja. Un Ziemassvētkos viņa man vienkārši uzrakstīja ziņu, ka par šo visu ir jāraksta grāmata. Vijai atteikt es nespēju. Bet tīri emocionāli tajā visā atkal atgriezties man bija ļoti smagi. Jā, Modrim šī terapija palīdzēja. Bet tas nenozīmē, ka palīdzēs visiem un vienmēr. Es labi saprotu, ka tā nevar atrisināt visas onkoloģiskās problēmas. Tas arī bija iemesls, kāpēc es negribēju to visu. Bet beigās izrādījās, ka šīs grāmatas uzrakstīšana man pašai bija kā psiholoģiska terapija. Un vēl – es biju apstrādājusi ļoti lielu informācijas daudzumu, ko par brīvu varēju dabūt internetā. Uztvēru to kā savu pienākumu citu cilvēku priekšā: apkopot to tā, lai var izmantot arī citi. Jo ne visiem pašiem būs laiks un arī spējas. Ir cilvēki, kuriem tas jau ir palīdzējis. Ir cilvēki, kas ir nomiruši, kuriem nepalīdzēja vai bija jau par vēlu. Ir jāsaprot, ka te nav nekādas sacensības, kurš gudrāks. Jo mēs jau visi esam vienos ierakumos. Pret vienu ienaidnieku.