Ultrasonogrāfija - vai patiešām tik droša?

Tas ir jāredz katram ginekologam un to grib redzēt katra topošā māte – gaidāmā bērniņa foto, kas detalizēti parāda mazās rociņas, roku un kāju pirkstiņus. Ārstam tas ir kaut kas vairāk par izdevību iemūžināt kaut ko mīļu – tā ir iespēja pārliecināties par mazuļa veselību, ieskaitot iekšējo orgānu un audu funkcionēšanu.

Lai iegūtu orgānu un asinsvadu attēlu, ultrasonogrāfijā tiek izmantoti ultraskaņas viļņi, kuru frekvence tūkstošiem reižu pārsniedz līmeni, ko uzskata par kaitīgu dzirdei. Tā kā bērnam mātes miesās dzirdes orgāni attīstās tikai apmēram 24. nedēļā, topošie vecāki tiek pārliecināti, ka ultraskaņas izmeklējums ir nekaitīgs, un tas noteikti ir mazāk bīstams par rentgenu, kur izmanto elektromagnētisko starojumu.

Tiktāl tā varētu būt patiesība, tomēr tas nepadara pirmsdzemdību ultrasonogrāfijas izmeklējumu pilnībā drošu, un pierādījumi, kas parādījušies pavisam nesen, liecina, ka tas patiešām varētu tāds nebūt.

Privāta sarakste starp Lielbritānijas Veselības ministriju un AIMS, topošo māmiņu interešu aizstāvjiem, kas vēlas panākt labāku grūtnieču aprūpi, atklāj, ka ierastie ultrasonogrāfijas izmeklējumi, kurus 1978. gadā ieviesa visās Lielbritānijas valsts slimnīcās kā vispārēju skrīninga metodi, nekad nav rūpīgi pārbaudīti, vai tie ir droši. Četrus gadus vēlāk veselības ministrs Dr. Džerards Vogans rakstīja, ka “ētisku iemeslu dēļ vairs nav iespējams” veikt neatkarīgus pētījumus ar cilvēkiem, jo pārāk daudzas sievietes jau izmeklētas ar šo metodi.

Taču Ķīnā tika veikti pētījumi ar cilvēkiem – ar aborta bērniem, ko sievietēm nācās darīt valstī pastāvošās “viena ģimene, viens bērns” politikas dēļ. Piecdesmit pētījumi, kurus atrada medicīnas pētnieks Džims Vests (Jim West), demonstrē, ka milzīgais karstums, ko rada ultraskaņa, maina bērna smadzeņu struktūru.

Ziņas no Ķīnas

Veselai sievietei Rietumos ultrasonogrāfija parasti grūtniecības laikā tiks veikta divas reizes. Vai – biežāk, ja viņai ir veselības problēmas, piemēram, augsts asinsspiediens vai diabēts, vai arī sākotnējā sonogrāfijā atklātas gaidāmā bērna pataloģijas. Savukārt Ķīnā, kur ir tik daudz pētījumu, kas veikti ar cilvēkiem un kas norāda par šā izmeklējuma iespējamo kaitīgumu, speciālistiem, kuri veic sonogrāfiju, neiesaka izmantot šo izmeklējumu kā pirmās nepieciešamības diagnostikas metodi. Un noteikti – ne pirmajā trimestrī, kad Rietumvalstīs lielākajai daļai grūtnieču pirmo reizi tiek veikts skrīnings.

Nu jau pensionētais profesors Ruo Fengs no Naņdzjinas Universitātes Akustikas institūta (Institute of Acoustics at Nanjing University) rekomendējis veikt ultrasonogrāfijas izmeklējumu tikai tad, ja ir veselības problēmas (un grūtniecība nav veselības problēma), un norādījis, ka vajadzētu aizliegt ultrasonogrāfijas izmantošanu komerciālā vai izglītojošā nolūkā, kad topošā māte vēlas fotogrāfiju piemiņai.

Pat tad, ja ultrasonogrāfija ir nepieciešama, jāizmanto viszemākais līmenis, apgalvojis profesors Fengs, un tas ir kaut kas, kam reiz piekrita arī ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA). 1985. gadā tā izdeva vadlīnijas par starojuma intensitāti ultraskaņas izmeklējumiem, taču pēc septiņiem gadiem paaugstināja atļauto līmeni 15 reizes.

1982. gadā Pasaules Veselības organizācija (PVO) izplatīja brīdinājumu, ka ultrasonogrāfija var radīt “spēcīgu triecienvilni, kas ir daudz ātrāks par skaņu”, un “vēdera dobumā temperatūra var pieaugt līdz vairākiem tūkstošiem grādu”, – tas ir bioloģisks fenomens, kas notiek, kad ultraskaņas viļņi izraisa šķidrumu vibrāciju.

Ko tas nodara bērnam? 2002. gadā FDA pētnieki jau bija satraukušies. Lai gan kopumā ultrasonogrāfija tika uzskatīta par drošu metodi, “ir bijuši ziņojumi par saistību starp pirmsdzemdību periodā veiktu ultrasonogrāfiju un [..] nepietiekamu attīstību, kavētu runas attīstību, disleksiju un kreilību”. 

Ķīniešu pētnieki apgalvo, ka tas ir tāpēc, ka ultrasonogrāfijas radītā pēkšņā temperatūras palielināšanās var ietekmēt gaidāmā bērna nervu sistēmas funkcijas un struktūru. Ja temperatūra dzemdē pieaug par 5,6 C°, šāda pēkšņa temperatūras paaugstināšanās var “ietekmēt uzvedību un kognitīvās funkcijas, piemēram, atmiņu un spēju mācīties”, stāsta pētnieki no Monaša Universitātes (Monash University) Austrālijā. Vēl vairāk satrauc tas, ka šādu ietekmi pētnieki novēroja jau pirms vairāk nekā 25 gadiem, kad ultrasonogrāfija vēl nebija tik spēcīga. 

Karsēšana

Tam nevajadzētu būt nekādam jaunumam. Ultrasonogrāfija tika radīta kā terapija, nevis diagnostikas metode, kad pētnieki konstatēja, ka karstums, ko tā rada, ietekmē dzīvnieku audus. Pagājušā gadsimta 20. gados veikti pētījumi liecina, ka vesels zivju bars gāja bojā, kad tika pakļauts ultrasonogrāfijai ar spēcīgu starojumu.

Ultraskaņu izmanto arī rūpniecībā, lai sašķeltu un sajauktu materiālu un metinātu tēraudu. Un tomēr 60. gadu vidū to sāka lietot, lai izmeklētu topošās mātes un pārbaudīto gaidāmo bērnu.

Lielākā daļa pētījumu par ultrasonogrāfiju ir veikti bijušajā PSRS, un tie nekad nav tulkoti. Pirms sonogrāfija tika ieviesta Lielbritānijā, Valsts medicīnas pētījumu padome apsvēra nepieciešamību veikt neatkarīgu pētījumu par ultraskaņas iespējamo bīstamību, tomēr nolēma to nedarīt. Un līdz 1982. gadam tehnoloģija jau bija pārāk izplatīta, kā vēstulē AIMS norādījis Dr. Vogans. “Ultrasonogrāfijas tehnoloģiju izmanto tik plaši, ka ētisku apsvērumu dēļ vairs nav iespējams veikt kontrolētu pētījumu.”

Neraugoties uz šīm bažām, Karaliskā dzemdniecības koledža (Royal College of Obstetrics) trīs gadus vēlāk publicēja pārskatu, kas noraidīja jebkādas aizdomas par sonogrāfijas drošumu, tomēr eksperti šo pētījumu vērtēja negatīvi un secināja, ka tas “neatbilst akadēmiskajiem standartiem, ko šai zinātniskajai komisijai vajadzētu ievērot”. Citiem vārdiem sakot, tas nebija kvalitatīvs pētījums. 

Kopš tā laika pētnieki veikuši daudzus pētījumus ar dzīvniekiem un ir brīdinājuši, ka ultrasonogrāfija var ietekmēt smadzeņu attīstību, izraisīt atmiņas traucējumus un antisociālu uzvedību, tomēr šie brīdinājumi netiek ņemti vērā, jo, kā zināms, ne vienmēr šādu pētījumi rezultāti attiecas arī uz cilvēkiem.

Medicīnas pētnieks Džims Vests arī nebija pārliecināts. Ja kāds no pētniekiem būtu izmantojis skrīninga tehnoloģiju elektroforēzi, kas, izmantojot elektrisko strāvu, konstatē ultrasonogrāfijas radītos DNS bojājumus, tad būtu daudz lielāka pārliecība par to, vai tā ir bīstama vai nav.

Pētījums aizveda Vestu uz Ķīnu, kur pētnieki regulāri izmanto elektroforēzi. Viņš atrada kādu ķīniešu pētījumu, kas atsaucās uz citiem, un beidzot varēja savākt 50 pētījumus par ultraskaņas ietekmi uz cilvēkiem. Pētījumi, kuros kopā piedalījās 2700 grūtnieces, kas saskaņā ar Ķīnas dzimstības plānošanas politiku bija piekritušas izdarīt abortu, bija veikti 23 gadus līdz 2011. gadam.

Pirmajā pētījumā, kas Vestu aizveda pie pārējiem, bija konstatēts, ka tikai pēc desmit minūšu ilgas zemas frekvences ultrasonogrāfijas jau bija bojāts abortā izņemtā nedzimušā bērna audu DNS. Lai gan bojājumi bija redzami tikai aborta audu paraugos un tāpēc nav iespējams noskaidrot, kādas sekas tie radītu bērnam, kurš turpina veidoties mātes miesās, Vests uzskata, ka tas varētu izraisīt bērniem vēzi, piemēram, leikēmiju, un jaundzimušo dzelti. 

Tas ir tikai pieņēmums, taču pārsteidzoši, ka netiek veikti neatkarīgi pētījumi, kuros ilgstoši novērotu bērnu veselību un attīstību, kuri bijuši vai nav bijuši pakļauti skrīningam, un kas ļautu noskaidrot, kā tad ir patiesībā. Ir vairāki argumenti, kas neļauj veikt šādus pētījumus: tie varētu būt neētiski, un jebkurā gadījumā ultraskaņa ir droša – divi viedokļi, kas veido apburto loku.

Valdošo viedokli izteica divi pētnieki, kas secināja, ka “ir pārliecinātība par ultrasonogrāfijas relatīvo drošumu, pamatojoties uz to, ka tā izmantota jau vairākus gadu desmitus. Var teikt, ka cilvēki ir rezistenti pret ultraskaņas bioloģiskajām sekām.” 

Ja esam pārliecināti, ka ultrasonogrāfija ir droša, tad jebkuram kaitējumam, kas skar bērnu – vai tas būtu autisms, uzvedības problēmas vai attīstības traucējumi – ir jābūt citam cēlonim. Bet mēs to nekad neuzzināsim, ja nemeklēsim.