Dabas zāles pret vēzi un citām slimībām. Slavens igauņu ārsts stāsta, ko atklājis par kādu brīnumlīdzekli
Aprikožu kauliņu kodoli satur daudz B17 vitamīna jeb amigdalīna, kas alternatīvajā medicīnā ir zināms kā pretvēža viela. Savos atklājumos par to dalās, medicīnas zinātņu doktors ar vairāk nekā pusgadsimtu ilgu ārsta pieredzi Adiks Levins. Dakteris Levins bijis Tallinas Bērnu slimnīcas jaundzimušo nodaļas vadītājs (1979–2004) un ir jaundzimušo humānās medicīnas iniciatīvas koncepcijas autors pasaulē.
B17 vitamīns nav sevišķi labi pazīstams, bet mana personiskā pieredze vedināja mani uz domām, ka šī informācija būtu jāatspoguļo plašāk.
Aptuveni pirms pieciem gadiem manam radiniekam plaušās tika diagnosticēts ļaundabīgs audzējs ceturtajā stadijā un metastāzes smadzenēs. Tas bija liels šoks ne tikai viņam, bet mums visiem. Tika veikta operācija, kurā izņēma lielāko daļu vienas plaušas, bet metastāzes smadzenēs un citur neviens neoperēja.
Mans radinieks pētīja literatūru un atklāja, ka ir tāds B17 vitamīns, kas vēža slimniekiem esot ļoti veselīgs, un viņš sāka lietot uzturā aprikožu kauliņu kodolus – desmit katru dienu. Un notika brīnums – pagājuši pieci gadi, un onkologi viņu noņem no uzskaites, jo audzējs ir pazudis!
Tā šķiet mistika, un arī es uz to raudzītos ar lielu skepsi. Bet, tā kā viss ir saistīts ar man tuvu cilvēku, prasīju viņam atļauju pastāstīt par šo brīnumaino atveseļošanos un arī pats sāku meklēt informāciju par B17 vitamīnu jeb amigdalīnu. Nezinu, cik lielā mērā šī informācija ir pierādāma, bet uzskatu par pareizu par to pastāstīt arī jums, dārgie lasītāji.
Austrumpakistānā starp Indiju un Ķīnu nomaļā vietā Himalajos atrodas Hunzas ieleja, kuras iedzīvotāji pasaulē zināmi ar savu ilgmūžību un labo veselību. Nereti viņi nodzīvo līdz simt gadu vecumam, daži – pat ilgāk par 120 gadiem. Šajā valstī veiktie medicīniskie pētījumi liecina, ka Hunzā nekad nav diagnosticēts vēzis.
Pagājušā gadsimta 20. gados pirmo pētnieku grupu, kura pētīja Hunzas iedzīvotājus, vadīja pasaulslavenais britu ķirurgs Dr. Roberts Makkarisons. Vēlāk tieši viņš rakstīja, ka tur nav diagnosticēts neviens vēža gadījums. Hunzas ielejas iedzīvotāju uzturā viens no svarīgākajiem komponentiem bija aprikozes kopā ar to kauliņu saturu. Arī vīra bagātība tur tika mērīta tieši pēc aprikožu koku daudzuma. Ja Hunzu apmeklējošos tūristus cienāja ar aprikozēm, viņi parasti kauliņus izmeta, un šāda uzvedība gidos radīja lielu nosodījumu.
Esmu lasījis šo zemi apmeklējušo ārstu rakstus par to, ka govis tur tiek slauktas ne vairāk kā 150 dienās gadā (mūsdienās, piemēram, pie mums, ziemeļvalstīs, govis slauc līdz 300 dienām gadā). Bet, tā kā govs piena problēma nav šā raksta temats un par to detalizētāk rakstīšu savā jaunajā grāmatā, ilgāk pie tās nekavēšos. Piebildīšu tikai, ka Hunzas ielejas iedzīvotāji dzīvo ļoti askētiski, neēd rafinētus, pasterizētus, homogenizētus produktus un neslimo ne ar vienu tā saucamajā attīstītajā pasaulē pazīstamu slimību, arī ar vēzi ne. Viņi katru dienu kopā ar pārējo svaigo pārtiku apēd vismaz 40 aprikožu kauliņu kodolus.
