Ārstē ar skaņu! Kā šāda veida dziedniecība ietekmē tavu ķermeni
Dziedniecība, kurā izmanto kādu no skaņas formām, kļūst arvien populārāka. Ieskaties, ko tā piedāvā.
Apmēram 530 gadus pirms mūsu ēras Pitagors, pirmais cilvēks Rietumu pasaulē, kurš paziņoja, ka Zeme ir apaļa, mācīja, ka mūzika var nomierināt prātu, atjaunot fizisko ķermeni līdz ideālam veselības stāvoklim un ienest vīriešu un sieviešu dvēselēs harmoniju. Un ka mūziku pareizajās proporcijās var izmantot kā zāles pret garīgām un fiziskām kaitēm.
Senajā Grieķijā uzskatīja, ka mūzika tik ļoti ietekmē fizioloģiju, ka to pat izmantoja, lai olimpisko spēļu laikā uzlabotu sportistu sniegumu. Senie ēģiptieši dziedniecībā lietoja patskaņu skandēšanu. Austrālijas aborigēnu tautas, domājams, mūzikas instrumentus ārstniecībā izmantoja jau pirms vairāk nekā 40 tūkstošiem gadu. Un nu arī mūsdienās daudzi progresīvi domājoši ārsti, kas pārstāv dažādas jomas, atklājuši, ka noteiktām skaņas frekvencēm piemīt dziednieciska iedarbība.
Svarīgi saprast – ja mēs kaut ko nedzirdam, tas nenozīmē, ka skaņas nav. Pats Visums atrodas nemitīgā svārstību stāvoklī, sākot ar elektroniem, kas virzās ap katra atoma kodolu, un beidzot ar planētām, kas griežas ap savu sauli, un tālām galaktikām, kuras rotē ap galaktikas centru. Viss atrodas kustībā, radot to, ko varētu uztvert kā skaņu. Pitagors to sauca par sfēru mūziku.
Taču ne tikai debesu ķermeņi rada skaņu. Pat krēsls, uz kura sēžam, grāmata, ko lasām, automašīnas karburators, ar ko braucam, un molekulas, kas veido mūsu ķermeni, ir svārstību stāvoklī. Un katram no tiem piemīt sava unikāla svārstību frekvence.
Skaņas terapijas pamatā ir izpratne, ka ik kaulam un orgānam cilvēka ķermenī, pat katra konkrēta cilvēka atsevišķam ķermenim ir raksturīga unikāla frekvence, kuru citas frekvences var ietekmēt un modulēt. Tātad, ja, piemēram, cilvēka aknas nedarbojas to pareizajā frekvencē, ar īstajām skaņas svārstībām tās var “noskaņot”. Starptautiska autoritāte skaņas dziedniecībā, Skaņas dziednieku asociācijas vadītājs Bolderā, Kolorado, Džonatans Goldmans saka: ar labu veselību cilvēka ķermenis līdzinās brīnumainam orķestrim, kas spēlē savu simfoniju.
“Taču kas notiek, ja otrās vijoles spēlētājs nespēlē pēc notīm?” viņš jautā. “Sāk nojukt melodija, harmonija, un drīz vien visa stīgu instrumentu grupa pārtrauc spēlēt. Galu galā viss orķestris apklust. Šī metafora attiecas arī uz mūsu ķermeni, kurš zaudē savu normālo veselīgas rezonanses frekvenci, savas pareizās svārstības. Kad tā notiek, mēs sakām, ka tas ir saslimis.”
Skaņas dziedniecības pasaulē lieto divas galvenās metodoloģijas: psihoakustiku un vibroakustiku. Psihoakustika attiecas uz skaņu, ko rada ārējais avots, kuru cilvēka ausis un smadzenes apzināti uztver, piemēram, mūzika, gongi, dziedošās bļodas un toņi, un kas tādējādi ietekmē visu nervu sistēmu.
Vibroakustikas terapija, kā liecina nosaukums, galvenokārt saistīta ar svārstībām, kad skaņa tiek nogādāta jebkurā vajadzīgajā ķermeņa vietā ar skaļruņu palīdzību, kuri iebūvēti speciālos masāžas galdos, matračos un atgāžamajos krēslos. Uzskata, ka šī terapija uz cilvēku iedarbojas šūnu un pat molekulu līmenī.
Kas medicīnai ir zināms
Mūsdienu medicīna spēra soli skaņas dziedniecības virzienā 20. gadsimta 80. gados, kad ieviesa ultraskaņu, kurā izmanto augstākas skaņas frekvences, nekā cilvēks var noteikt. Šo metodi lietoja, lai efektīvi saskaldītu nierakmeņus, un to sauca par ārpusķermeņa triecienviļņu litotripsiju (ESWL). 1
Mūsdienās ultraskaņu plaši izmanto medicīniskajos attēla izmeklējumos, piemēram, gaidāmā mazuļa novērošanā dzemdē vai dažādu mīksto audu saslimšanu diagnosticēšanā, bet vēl to tradicionālajā medicīnā izmanto kā terapiju, lai ārstētu ar sportu saistītas muskuļu un skeleta problēmas, piemēram, cīpslu traumas.
Par skaņas dziedniecību ir pētījumi, kas apliecina, ka tā ir efektīva vairākos gadījumos, taču, lai pilnībā izprastu tās iespējas, vajadzētu veikt daudz sīkāku izpēti.
Mūzikas terapija ir apliecinājusi spēju nomierināt uzbudinātus vecākus cilvēkus, kas sirgst ar demenci, vienlaikus samazinot aprūpētāju stresu, kā arī bērniem ar autismu uzlabot sociālo komunikāciju un smadzeņu struktūru sasaisti. Mūzikas terapija var būt noderīga arī, lai pirms audzēja operācija pārvarētu pirmsoperācijas stresu, kā arī veicinātu atlabšanu. Pierādīts, ka pacientiem, kas laikā, kad atradās vispārējā narkozē, klausījās mūziku, pēc operācijas bija zemāks asinsspiediens un mierīgāka atlabšana.
Psihiatrs Dr. Deivids Peress-Martiness, kas praktizē Ņujorkā, lieto skaņas terapiju jau 40 gadus un apgalvo, ka savā praksē katru dienu pārliecinās par tās dziedniecisko efektu. “Skaņa ietekmē cilvēkus un dzīvos organismus visos eksistences līmeņos,” viņš saka. “Tā mūs ietekmē fiziski un fizioloģiski, emocionāli, psiholoģiski, sociāli un garīgi, turklāt katrā līmenī. Nevar apgalvot, ka tā izārstē no depresijas vai panikas lēkmēm. Tā ir līdzeklis. Taču, ja to lieto pareizi, var sasniegt vēlamo efektu, un mani pacienti iziet no kabineta citādi.”
Peress-Martiness domā, ka skaņa iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, novedot mūs vai nu “atslābsti un atpūties” stāvoklī (aktivizējot parasimpātisko nervu sistēmu) vai “cīnies vai bēdz” stāvoklī (aktivizējot simpātisko nervu sistēmu).
Vairāk nekā tikai skaņa
Skaņas dziedniecības pētnieks Deivids Gibsons, Sanfrancisko Globe institūta dibinātājs un direktors, apgalvo, ka viens no vissvarīgākajiem aspektiem ir ieviest ķermenī stabilas, pastāvīgas frekvences pretstatā tām haotiskajām svārstībām, ko izraisa negatīvas emocijas, piemēram, bailes un trauksme, dusmas un stress.
“Ja aplūko vokalizācijas skaņu viļņu formas, kas veidojas stresā, tās izskatās ļoti haotiskas,” viņš saka. “Par laimi, ir kāds fizikas pamatlikums, kas nosaka, ka spēcīgi saskaņotu svārstību signāli pārspēs vājākas svārstības un tad piesaistīs vājākās stiprākajām. Tādējādi ar skaņas dziedniecību mēs lielākoties mainām haotiskās svārstības un pārspējam tās, ieviešot saskaņotas, stabilas svārstības, kuras lielākoties rada priekšmeti – kristāla trauki, toņdakšas vai Tibetas bļodas.”
Gibsons saka: tā nav tikai toņa frekvence, kas jāņem vērā, bet drīzāk “svārstību hierarhija”, kas ir daudz sarežģītāka lieta. Cita starpā svarīgs ir arī toņa tembrs, intensitāte, augstums un harmoniskā struktūra. Tembrs, piemēram, ir skaņas īpašība vai kvalitāte. “Kad runāju par dusmu frekvenci, es patiesībā nerunāju tikai par frekvenci. Es runāju par tās tembru, tonalitāti, kas ir haotiska.”
Bez šaubām, skaņas dziedniecība ir neticami daudzveidīga un niansēm bagātīga joma ar ne mazumu daudzsološām lietojuma iespējām, lai uzlabotu veselību un labklājību. Un tomēr līdz šim zinātne ir tik tikko tai pieskārusies, ja runājam par izpratni, kā skaņa ietekmē ķermeni.
