Mediķe un dziedniece Kristīne Liepiņa: dziedina, bet naudu neņem

Jums bijis visai interesants dzīves un darba ceļš.

Es pabeidzu māsu skolu kā tradicionālās veselības speciāliste. Aizgāju strādāt uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimāciju, kur nostrādāju 12 gadus par māsiņu. Bet jau pēc pieciem gadiem šajā darbā sapratu, ka savu maksimumu šeit esmu sasniegusi. Ka man kā māsai vairs nav, kur augt. Nu, labi – var kļūt par vecāko māsu. Bet ne jau ar tādu raksturu, kāds ir man. Jo man tas ir ne pārāk pakļāvīgs. Un vadība jau vienmēr grib, lai personāls ir paklausīgs.

Tad es iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, kur mācījos par medicīnas tehnoloģiju inženieri. Tobrīd man tas šķita interesanti un arī labi padevās. Baidījos, ka visu pēc skolas jau būšu aizmirsusi, tāpēc pie privātskolotājiem pamācījos fiziku, matemātiku klāt un iestājos budžetā. Pēc šīm studijām izmācījos vēl arī par medicīnas fiziķi, šajā specialitātē man ir maģistra grāds ar akcentu uz kodolmedicīnu: magnētiskā rezonanse, kompjūtertomogrāfija u. tml. Bet visu to laiku turpināju arī strādāt reanimācijā, jo nevarēju atļauties nestrādāt. Par kaut ko jau bija arī jādzīvo. Vēlāk piecus gadus nostrādāju par tirdzniecības nodaļas vadītāju uzņēmumā, kas tirgo medicīnas iekārtas, tomēr sapratu, ka arī tas nav mans. Aizgāju strādāt uz Radiācijas drošības centru. Biju radiācijas fiziķis. Taču ar naudu, ko tur maksāja, reāli nevarēju iztikt. Un tad es aizgāju uz farmācijas kompāniju. Tur gan atkal bija pārdošana, kas man reāli riebjas, bet tur man bija tā misijas sajūta. Zāles, ko pārdevu, bija kardiolīnija, un man likās, ka arī tā es glābju cilvēkus – piedāvājot produktu, kas cilvēkiem palīdz. Tomēr visu laiku manī saglabājās tā sajūta, ka kaut ko nedaru tā, kā vajag. Ka neesmu savā īstajā vietā.

Un tad vienā jaukā dienā es sapratu, ka gribu mācīties par ārsti. Ka gribu atpakaļ medicīnā un gribu palīdzēt cilvēkiem. Tajā pašā gadā es iestājos Stradiņa universitātē. Tiku budžetā bez problēmām. Bet – pieteicās pirmais bērniņš. Sapratu, ka man jau ir divas augstākās izglītības un gribu veltīt sevi bērnam, nevis eksāmeniem. Paņēmu “akadēmisko”. Piedzima dēls, pēc tam meita…. Stradiņos tā arī vairs neatgriezos.

Un tad sākās slimošanas…

Jā, un tad sākās. Kad puikam bija pusotrs gads, viņš smagi saslima. Nokļuvām reanimācijā pie maniem bijušajiem kolēģiem. Ar smagu astmas lēkmi. No vieglas saaukstēšanās pazīmēm dažu stundu laikā līdz sajūtai, ka mans bērns tūlīt var nomirt. Bērns bija zilām lūpām, nogulējām reanimācijā nedēļu. Kā sargsuns gulēju savam bērnam visu laiku klāt un domāju: kā tad tā, esmu tik ilgi nostrādājusi reanimācijā, bet tagad netieku galā ar it kā vienkāršu situāciju?! Pēc izrakstīšanās no slimnīcas puika gandrīz nepārtraukti ar kaut ko slimoja. Ar visām bērnu slimībām pēc kārtas, un tām līdzi vienmēr nāca astmas lēkmes. Jau vēlāk uzzināju, ka astma īstenībā ir alerģija. Kad alerģiju ilgi ignorē un dzen iekšā ar zālēm, tā pēc tam iznāk ārā kā astmas lēkme. Viņam jau arī vispirms uz ādas bija pleķīši. Palietojām hormonu ziedīti – pleķīši smuki nogāja. Es priecīga: bērnam atkal tīra, gluda ādiņa! Bet problēma aizgāja dziļumā… Tolaik alternatīvās medicīnas puse man vispār nebija pazīstama. Tik, cik no bērnības zināju par sinepju plāksteriem un zāļu tējām ar medu. Nu ja, un tad man dakteri pateica interesantu lietu: tam bērnam taču ir alerģija pret aukstu laiku! Un es pēc tam to tiešām piefiksēju. Kā gaisa temperatūra, piemēram, no plus 25 strauji nokrīt līdz plus 10, bērnam ir krekšķis.

Mēs to astmu tagad esam izārstējuši. Vai, piedodiet, izdziedinājuši – jo vārdu ārstēt tagad vairs nevar lietot attiecībā, piemēram, pret tēju ar medu. Tas dziedina. Ārstē tikai zāles un slimnīca.

Kad puikam bija divi gadi, piedzima meitiņa. Viņa savukārt pēc zīdīšanas beigām neko nevarēja ēst. Viņai bija alerģija pret (man liekas uz, nevis pret) visu. Bērns bija nokasījies gluži jēls.

Un ne jums, ne vīram nekādu alerģiju vispār nav?

Nē. Es vispār faktiski neslimoju. Varu retu reizi saaukstēties. Bet bērni slimoja visu laiku. Puikam bija sapirktas visas iespējamās zāles pret astmu. Mazajai visu veidu ziedītes un smērītes. Un arī viņa gada un trīs mēnešu vecumā nokļuva reanimācijā pie maniem kolēģiem. Ar limfadenītu. Vēdera dobumā bija tā iekaisis limfmezgls, ka ķirurgs, kurš viņu operēja, to raksturoja kā melnu žāvēto plūmi. Ārstu izskaidrojums bija: no traumas mutes dobumā (viņa iebakstīja sev aiz vaiga ar dekoratīvo Turaidas spieķīti) iekaisums aizgāja līdz vēdera dobumam. Operējošais ķirurgs, ar kuru kopā ilgi bijām strādājuši, teica: “Kristīne, bērnam ir tik vāja imunitāte, ka ar steigu jāved pie imunologa!” Tolaik mums Latvijā bija viens imunologs. Zvanu jūlijā, bet mani var pierakstīt uz februāri… Domāju: ja jau tā imunitāte ir tik ļoti švaka, kā ārsti saka, bērns taču līdz tam februārim neizdzīvos…. Un tad es pirmo reizi aptvēru – jo vairāk zāles dodu saviem bērniem, jo viņi kļūst slimāki. Vienā mirklī piespiedu kārtā nonācu līdz atziņa, ka uz maniem bērniem zāles vienkārši nedarbojas.

Bet jūs jau pati to riņķa danci bijāt uzsākusi.

Bet saprotiet, es biju pilnīgs sistēmas cilvēks. Es ļoti ticēju tradicionālajai medicīnai. Negribu iestāties par padomju laikiem, bet daudz kas tā laika medicīnā bija pareizs. Piemēram, tas, ka zāļu bija maz. Bija tikai tādas, kas patiešām vajadzīgas, lai tiktu galā ar akūtām situācijām. Neviens nedzēra zāles tādām kaudzēm kā tagad. Tāpēc uzskatu, ka “tā medicīna” bija humānāka. Protams, mums atveda no Rietumiem arī labu pieredzi. Bet es atceros, kā viņi sāka te braukt un mūs kā tādus mikimaušus mācīja. Klausījāmies mutēm vaļā. Veda mums košļenes un ledusskapja magnētus. Tagad to visu atceros un domāju: ārprāts. Reāli nopirka mūs – visu valsti – par košļenītēm un džinsenītēm.

Palikām pie tā, ka, jo vairāk zāles bērniem devāt, jo sliktāk viņiem kļuva.

Jā, un reiz, kad viens no bērniem atkal bija slimnīcā un mēs ar vīru maiņās sēdējām pie viņa, es braucu mājās, bet aizbraucu nevis mājās, bet tālāk pa Vidzemes šoseju, jo sapratu, ka esmu nonākusi pilnīgā strupceļā. Man vienkārši gribējās kliegt. Un es braucu mašīnā un kliedzu. Izkliedzos un teicu: “Dievs, ja tu esi – kaut es labi zināju, ka Dievs ir –, atsūti man kaut ko! Kaut ko, lai es tiktu galā…” Jo nu kā tā var būt, ka mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, kad var sirdi un aci pārstādīt, mani bērni mirst no imunitātes trūkuma vai kaut kā, ko neviens ārsts pat nevar nosaukt vārdā.

Un es sāku meklēt internetā jebko. Biju izstaigājusi gan homeopātus (lāga nepalīdzēja), gan osteopātus – pēc tā, manuprāt, meitai limfmezglu iekaisums tieši aizgāja tālāk uz vēderu… Varbūt tā ir tikai mana iedoma, bet es pilnīgi gara acīm redzēju, kā osteopāts ar savām roku kustībām izplata to infekciju pa visu ķermeni. Pēc tās kliegšanas mašīnā sapratu, ka man jau vairs nav, kur un pie kā iet. Ka vienīgais, uz ko varu paļauties, esmu es pati. Ka vairs nevaru paļauties uz tradicionālo medicīnu, par ko pirms tam biju tik pārliecināta. Ka nepalīdz antibiotikas. Skatos uz savu bērnu un redzu, ka viņš kā dzīvnieciņš, kurš grib kaut kur klusumā nolīst un nomirt, raujas arvien vairāk čokurā… Sapratu, ka tradicionālā medicīna un reanimācija nav visu varoša.

Kas notika ar jūsu pašas veselību šajos pārdzīvojumos?

Man ir ļoti daudz enerģijas no dabas dots. Kad notiek kas svarīgs, es ļoti saņemos un neļauju sev ne sabrukt, ne slimot. Tā kliegšana mašīnā bija mans vienīgais vājuma brīdis.

Kādreiz, kad reanimācijā ātri vajadzēja asinis – bet svaigas un vēl siltas asinis ir vislabākās –, tad mēs šad tad devām (toreiz bija tāda prakse) asinis jaundzimušajiem. Daktere Inga Rituma, kura nu jau mirusi, teica: “Nāc nu, Kristīn, man te vienam mazulītim vajag asinis!” Un kolēģe Baibiņa teica: “Ārprāts, ielējāt tās trakās Kristīnes asinis, tagad mazais iet pa gaisu!” Pati jūtu, un citi pamana – man ir ļoti daudz enerģijas. Es varu kalnus gāzt.

Kas tad beigās jūsu bērniem palīdzēja?

Pēc ilgiem meklējumiem internetā es atradu produktu, par kuru rakstīja brīnumu lietas. Saucas tas transfera faktors. Lasīju: “Izdzērām burciņu, un pārgāja alerģijas”, “Izdzērām burciņu, un atbrīvojāmies no astmas….” Domāju: nu, kādas stulbības! Kā tradicionālās medicīnas cilvēks es tam neticēju. Kaut kāda panaceja. Bet miera vairs nebija, domāju par to līdzekli. Atradu vairākus krievu profesorus, kas stāstīja par šo preparātu. Bet noticēju es tādam profesoram Čizovam no Maskavas, pēc tam iepazinos ar viņu arī personīgi. Mani uzrunāja, ka viņš bija bērnu reanimatologs, reanimācijas nodaļas vadītājs Maskavas lielākajā bērnu klīnikā. Paskatījos sastāvu: filtrēts pirmpiens. Domāju – labi, mēģināšu, sliktāk jau vairs nevar palikt! Sāku dot septembrī. Pienāk novembris – bērni vēl tā īsti nav slimojuši. Pat rotavīrusu no bērnudārza nepārnesa, kaut tur visi izslimoja. Un arī decembrī, kad puika kaut kādu vīrusu tomēr noķēra, pirmo reizi tikām galā paši bez slimnīcas. Tad man pirmo reizi parādījās ticība saviem spēkiem. Un pirmo reizi sajutu arī homeopātijas darbību.

Kas tad bija mainījies?

Manuprāt, beidzot pieslēdzās imunitāte. Transfera faktora teorētiskais pamatojums ir visai vienkāršs. 1949. gadā amerikāņu ārsts Henrijs Šervuds Lourenss atklāja, ka no viena organisma otram imūno informāciju var nodot, ievadot leikocītu ekstraktu, kas satur īpašas imūnās pieredzes molekulas. Šīs molekulas nosauca  par transfera faktoru. Turpinot izpēti, noskaidrojās, ka visiem mugurkaulniekiem zīdītājiem transfēra faktori ir vienādi – ļoti daudz transfera faktora ir asinīs, bet vēl vairāk – pirmpienā un olas dzeltenumā.

Mazulim piedzimstot, to aizsargā iedzimtā imunitāte, bet iegūtās tam vēl nav. Imūnsistēmas pārraides mehānisms ir vienkāršs – mātes uzkrātā imūnā pieredze, kas ir ierakstīta transfēra faktorā, tiek nodota mazulim pirmajās 72 stundās pēc piedzimšanas ar mātes piena pirmajām lāsēm. Un te sākas interesants stāsts. Izrādās, trīsdesmitajos gados sākās prakse, kad bērniem pirmpienu nedeva. Tas nozīmē, ka to nav saņēmuši daudzi no mūsu vecākiem un vecvecākiem. Un tā imunitātes nodošanas ķēdīte kādā brīdī ir pārtrūkusi. Man daudzas mammas un omītes ir stāstījušas, kā atslauca un lēja savu pirmpienu izlietnē, jo tolaik uzskatīja, ka pirmās dienas zīdainim labāk dot piecprocentīgu glukozi (vai adaptēto bērnu piena maisījumu). Bija sievietes, kas zināja, cik pirmpiens svarīgs mazulim, un zīdīja pašas, bet tās, kas nezināja, – nedeva. Un tādas varētu būt 3–4 paaudzes. Un, ja tagad sanāk divi tādi, kuriem varbūt trīs paaudzēs tas pirmpiens nav dots… Tas nebija tikai Padomju Savienībā, bet visā pasaulē izplatīts. Es pati arī kā zīdainis pirmpienu nedabūju; cik pati dzīves laikā biju uzkrājusi. Iespējams, es savas dzīves laikā ar daudz ko nesaskāros, un mana imunitāte vienkārši nebija uzkrājusi nepieciešamo informāciju, lai manu bērnu organisms varētu tās atpazīt.

Lai nu kā – es sāku dot transfera faktoru saviem bērniem, un viņi beidza slimot. Puikam vairs nav astmas, bet meitai nav alerģijas. Es pati personīgi noņēmu puikam visas astmas zāles, atstāju tikai ventolīnu. Un arī to devu elpot tikai tad, kad jutu, ka spazmas tuvojas.

Protams, tajā laikā es pārskatīju arī visu mūsu pārtiku.

Ko izņēmāt?

Visu, ko pieņemts uzskatīt par neveselīgu. Mēs arī pārgājām uz sezonālo pārtiku, vairs nepirkām ziemā, piemēram, zemenes. Pēc gada puikam to ventolīnu vairs nevajadzēja vispār. Tikai inhalators vēl mājās stāv, lai varu kādam aizdot. Iesaku tiem, kam tradicionāli ārsti ieteiktu ventolīnu, arī ik pa laikam fizioloģisko šķīdumu paelpot, lai vieglāk izklepot. Meita tagad var ēst visu, ko kārojas. Pat šokolādes kūku.

Jums, medicīnas speciālistei, tagad ir dziednieces sertifikāts. Kāpēc?

Sapratu, ka pakāpeniski esmu sākusi konsultēt tik daudz, ka vairs nespēju ar katru telefoniski vai feisbukā sazināties. Sāku rakstīt blogu un tad šos rakstus pārsūtīt tiem, kam tā informācija bija vajadzīga. Un tad sāka nākt arī pārmetumi.

No bijušajiem kolēģiem?

Ne, tādu pārmetumu gan nekad nav bijis. Iespējams, viņi klusībā pie sevis domā, ka “tā Kristīne ir galīgi sagājusi sviestā” (smejas). Bet soctīklos gan sāku saņemt indīgus pārmetumus no sērijas “Bet vai tad jūs esat ārste?”. Lai varētu “oficiāli” kaut ko darīt un nereaģēt uz šādām piezīmēm, aizgāju mācīties uz dziedniecības centru “Akvilona”. Gribēju arī papildināt savas zināšanas par ājurvēdu, par ķīniešu medicīnu, homeopātiju. Nomācījos tur divus gadus un guvu tiešām daudz vērtīgu zināšanu. “Akvilona” aizpildīja tukšos laukus manās zināšanās par netradicionālo medicīnu. Saņēmu arī dziednieka sertifikātu. Un nu man ir tas papīrs, ko rādīt, ja nu kādam to ļoti gribas redzēt. Nesen viena kliente mani nodēvēja par netradicionālās medicīnas speciālisti. Lai nu tā būtu. Man nav svarīgi, kā mani sauc citi. Es pati par savu misiju uzskatu palīdzību cilvēkiem. Un – es par to neņemu naudu, Man arī nav kabineta, nav pieņemšanas laiku. Cilvēki – pārsvarā tās ir sievietes, jaunās mammas – man zvana vai raksta soctīklos. Varētu teikt, ka mans “darba kabinets” ir feisbuks un vatsaps.

Jūs vispār neņemat naudu?

Nē, vispār neņemu.

Tātad jums arī vispār nav ienākumu?

Nav. Esmu mājsaimniece, audzinu bērnus. Un mans vīrs, paldies Dievam, nopelna pietiekami, lai es varētu nestrādāt naudas dēļ.

Iespējams, ar laiku, kad sākšu nopietni strādāt, īrēšu kabinetu un parādīsies arī citi ar šo praksi saistīti izdevumi, tad būs arī kāda maksa jāmaksā.

Ko jūs pati uzskatāt par savu spēcīgāko pusi?

Bērnus un viņu slimības. Lai gan arī daudzi pieaugušie grib konsultēties. Ir kāda maz zināma, bet ļoti interesanta lieta, ko vēl esmu mācījusies. Sistēmiskā vektoru psiholoģija. Tas atkal nav nekas tradicionāls, bet es to uzskatu par dziļu psihoanalīzi.

Mēs esam līdzīgi ar to, ka katram no mums ir stingri noteikts, no dzimšanas īpaši uzdots īpašību-vēlmju-dotību kopums, kas sistēmiskajā vektoru psiholoģijā ir nosaukti par vektoriem. Viena vektora cilvēkiem īpašības būs līdzīgas. Variācijas šeit formējas atkarībā no katra indivīda dabisko īpašību attīstības pakāpes un no to realizācijas savā vektorā – pielietojuma sabiedrībā.

Vektors jeb vektori nosaka visu: cilvēka iekšējo vērtību sistēmu, viņa seksuālās izvēles, viņa uzvedību un pat slimības. Kādreiz tieši pēc slimības var saprast, kāds cilvēkam ir vektors.

Un kā tie vektori saucas?

Tie ir sadalīti pēc mūsu maņām. Redzes, ožas, orālais, dzirdes, ādas, uretrālais…

Tas, caur ko cilvēks sajūt pasauli?

Precīzāk – tas, kas viņam sagādā prieku jeb baudu. Piemēram, orālajam vektoram vajag runāt. Viņam ļoti vajag runāt! Un, ja tādam bērnam nedos runāt, viņš sāks runāt rupjības. Viņš obligāti jāved uz oratoru pulciņu vai jādod iespēja dziedāt. Manam puikam, piemēram, ir skaņas vektors. Viņam viss “sit” pa ausīm. Tādiem bērniem mājās jānodrošina klusums, bet viņus vajag vest arī uz mūzikas skolu. Un mūzikai jābūt nevis “bums bums”, bet klasiskajai, strukturētai, kas attīsta viņa skaņas vektoru un līdzsvaro smadzeņu puslodes. Arī autisma simptomi, kas šodien ir aktuāli ļoti daudziem bērniem, ir saistīti ar skaņas vektoru. Šie bērni obligāti jāsūta mācīties mūzika. Mūzikas skola viņus sakārto “pa plauktiņiem”. Ādas vektoram ļoti nozīmīgi ir glāsti, maigums, maigas drēbes, mīksta sedziņa. Uretrālais vektors ir dabas dots vadonis (tādi dzimst tikai 5 % dabā un izdzīvo tikai 2–3 % – savas trakās dabas dēļ), ožas vektors būs tas, kurš naktī pamodīsies, pamodinās visus, pats nezinās, kāpēc, bet beigās izrādīsies, ka mājā ir sācies ugunsgrēks. To sauc arī par spēcīgi attīstītu intuīciju.

No kurienes nāk vektoru psiholoģija?

Tā tiek saukta par Jurija Burlana psiholoģiju. Viņš ir ukrainis, kurš jau sen dzīvo Amerikā. Viņa skola balstās Freida un Junga psihoanalīzē, viņš ar savu kolēģi Viktoru Tolkačovu (viņš diemžēl jau ir miris) to turpina attīstīt. Es izgāju viņa, kā to tagad sauc, treningu. Tagad uz katru cilvēku skatos caur sistēmiskās vektoru psihoanalīzes prizmu. Ne visiem to var redzēt uzreiz, bet daudziem var noteikt. Visas slimības, kas cilvēku piemeklē, patiesībā nāk no psihes jeb vektoru stāvokļiem. Slimība “sit” pa tiem vektoriem, kuri cilvēkam nav pietiekami labi attīstīti vai kurus tam nav iespējas realizēt sabiedrībā.

Veģetatīvā distonija, piemēram. Pieņemts domāt, ka mīlestībai pretējs ir naids. Bet naids ir tikai baiļu forma. Naids nav mīlestībai pretēja emocija. Mīlestībai pretējas ir bailes. Redzes vektoram saknē ir bailes nomirt. Liftā, no augstuma, no jebkā. Veģetatīvā distonija ir baiļu forma, kas piemīt tikai un vienīgi redzes vektoram. Visiem pārējiem ir citas bailes. Bet bailes nomirt ir tikai redzes vektoram.

Turpinot par to, kas ir mana spēcīgā puse kā dziedniecei, – tas, ka esmu mediķe. Saprotu, ka vienas zāles izsauc blaknes, tās ārstē ar citām zālēm, kas atkal izsauc jaunas blaknes, tās atkal ārstē ar zālēm… Beigās ir čupa ar blaknēm un kaudze ar tabletēm. Ir omītes, kurām saku: tu saproti, ka brokastis vari neēst? Apēd visas šitās tabletes – un esi paēdusi! Tad es ņemu un izšķiroju, ko tiešām vajag atstāt un lietot.

Mana stiprā puse ir spēja salikt kopā medicīnas zināšanas ar netradicionālajām. Un vēl, pat nezinu, kā lai to pasaka… Es redzu cilvēku. Vienkārši redzu, kur ir tā problēma, kāds ir cēlonis un kā to risināt. Saprotu, kāds tieši ir klepus, kāds ir tā iemesls un kā no tā atbrīvoties. Dažreiz kairināt un izraisīt klepu var pat zāļu tēja. Vai tas, ka kaimiņš žogu krāso. Daži saka, ka viņiem šo informāciju sūta kāds augstāks spēks. Es domāju: neviens man to nesūta, es vienkārši salieku kopā dažādu zināšanu puzles gabaliņus.

Jūs nenogurstat no visiem šiem cilvēkiem un viņu kaitēm?

Sākumā noguru. Pat ļoti. Kad bija kāds smagāks slimnieks, pati vieglā formā izslimoju viņa slimību. Bet tad tas kaut kā pats no sevis pārgāja. Nekā īpaši neatjaunojos. Man patīk klausīties klasisko mūziku. Patīk pabūt vienai. Lasīt grāmatas. Bet vislielāko prieku un gandarījumu dod tas, ka redzu un jūtu – esmu palīdzējusi.

Mana alga ir mans gandarījums

Vīrs jūs atbalsta un neuzskata par muļķi, kas neprot nopelnīt?

Tam ceļam mēs gājām cauri. Bet šobrīd viņš pat priecājas un saka: “Ja nebūs tādu cilvēku kā tu, kas dara nesavtīgi, kurš tad šiem cilvēkiem palīdzēs?” Jo ir tik daudz cilvēku, kuri nevar samaksāt, kuri ir izmisumā… Es arī negribu, lai par mani domā, ka “tā jau tāda pati kā citi, tikai nauda interesē”. Mana alga ir mans gandarījums, ka esmu kādam palīdzējusi.

Es pati reiz izgāju kādas apmācības pie dziednieces, kura burtiski trīcēja, cik ļoti svarīga viņai bija nauda. Dažiem jau ir arī tā filozofija, ka obligāti jābūt enerģijas apmaiņai un ka nauda ir koncentrēta enerģija. Es ticu, ka Visumā tā iekārtots: cik tev vajag, tik tev arī atnāk. Un kāda starpība, kurš to naudu taustāmā veidā atnes mājās?

Kāds jums šķiet šis laiks?

Es jūtu, ka cilvēki dzīvo nenormālā kognitīvā disonansē. Ka vienlaikus tic divām savstarpēji pretējām, nesavienojamām lietām. Piemēram, tic, ka ar ieročiem var atnest mieru. Vai vienlaikus satraukties par Eiropas izmiršanu un par pasaules pārapdzīvotību. Vai – parādīt ziņu lentē nošautu briedi kā trofeju, un turpat līdzās ziņa par to, kā ugunsdzēsēji glābj ezera vidū ledū ielūzušu briedi. Ticēt, ka zāles ļoti palīdz, un vienlaikus dzert tās visu mūžu.

Ko jūs zināt tādu, ko vairums nezina?

Lāsti, nobūrumi, noskaudumi un tamlīdzīgi kaitējumi neeksistē, ja tu netici tiem, tās ir bailes redzes vektorā jeb negatīva enerģija, ar kuras palīdzību cilvēks iedarbina savas dzīves negatīvo scenāriju un ļauj tam piepildīties, jo tic tam.

Zīlnieki un pareģi patiesībā neko neparedz, bet programmē. Kad liels cilvēku skaits notic vienam scenārijam, viņi ar savu domu enerģijas spēku rada šo notikumu. Lielā mērā tāda šodien ir arī televīzijas loma.

Mana pārliecība: ar zināšanām ir brīvi jādalās. Tas ir arī tas, ko es daru, es nevienu neārstēju, es iemācu, kā tikt veselam ar pēc iespējas dabīgākiem līdzekļiem. Bez piesaistes pie sevis, neslēpjot konkrēto līdzekļu darbības mehānismu, paskaidrojot, ko tie dara fizikālā līmenī.

Man liekas, ka svarīgākais ir izdomāt, kā lielākajam vairumam cilvēku likt saprast, ka sociumā mēs visi esam cits citu papildinošs veselums. Ir jāizmaina mūsu vide tādā veidā, lai mēs atbalstītu un cienītu cits citu, un mūsu vērtību sistēmā ir jāatspoguļojas tam, ka mēs nevaram ilgāk palikt konkurences pozīcijās un tajā psihiskā saprāta līmenī, kurā gadsimtiem ir dzīvojušas paaudžu paaudzes pirms mums. Ja mēs radīsim vidi, kurā atradīsim sevī vīrišķību DOT un visādos veidos to atbalstīsim un uzteiksim, tad, es domāju, mēs daudz ātrāk nonāksim pie tāda domāšanas veida, kurš tendēts uz atdevi. Jo, tikai dodot sabiedrībai, mēs varam patiesi piepildīties. Ņemot pieaug alkatība, tā ir kā sociālā bulīmija, kad cilvēks negūst piesātinājumu no iegūtā.

Cik ļoti jūs ticat dabas spēkam?

Esmu dziļi pārliecināta, ka Dievs radīja šo pasauli un radīja arī pilnīgi visu, kas mums vajadzīgs. Piemēram, dzimuma maiņas operācijas. Ja Dievs tās būtu paredzējis, viņš uztaisītu pieskrūvējamu krāniņu. Viņam taču nebūtu grūti to izdarīt! Un Dievs arī radīja dabā tik daudz zālīšu, lai katra no tām mums būtu noderīga. Sen pieradīts, kā mainās ūdens struktūra, ja tam saka labus vārdus mīlestība, prieks, laime. Un kādu struktūru iegūst, ja dzird tos sliktos, ko pat negribu skaļi izteikt. Bet mēs, cilvēki, taču esam 80 % ūdens. Jebkura mūsu doma, vārds mūs kodē. Es televizoru pārstāju skatīties pirms gadiem pieciem vispār. Bērniem multfilmas datorā uzliekam. Kādreiz skatījos ziņas un jutu, kā burtiski “uzcepos”. Jo viss, kas manī ienāk, tur arī paliek un strukturē manu iekšējo ūdeni. Padara manu bioenerģētisko lauku vājāku. Manuprāt, visas šīs sliktās ziņas tiek radītas ar nolūku. Lai cilvēki būtu vieglāk vadāmi. Jo, kad esam emocionālās skalas zemajos līmeņos un vibrācijās – bēdīgi, noskumuši, norūpējušies –, tad mums nav laika domāt par augstām lietām. Par to, ko labu varam pasaulei dot. Tāpēc es izslēdzu to no savas dzīves.

Es vispār sevi visvairāk uztveru kā cilvēku iedvesmotāju uz labām lietām. Un, ziniet, sanāk!

Kas mūsdienu medicīnā ir greizi?

Kā ārsts var būt objektīvs, ja apmācību programmas sponsorē farmācija? Ja viņš saņem naudu un labumus no zālēm, kuras izraksta? Nu, piemēram. Mēs, tāds domubiedru bariņš, dažkārt tīrām organismu pēc Bolotova metodes. Ar magnija sulfātu, eļļu un citrona sulu.

Kā tas notiek?

Iedzer 100 mililitrus magnija sulfāta. Tas atver odi sfinkteri, kas ļauj žultij iznāk ārā. Tas parasti atveras tikai tad, kad apēd kādu kumosiņu, bet arī magnija sulfāts to stimulē atvērties. Šādā veidā tīra žultsakmeņus. Kad par šo metodi izstāstīju vienam ķirurgam, viņš teica: “Ja visi sāks tā tīrīties, man tak darba nebūs!” Es tiešām negribu slavināt padomju medicīnu, bet, piemēram, reizi gadā aizsūtīja cilvēku uz sanatoriju, un nebija viņam nekādi žultsakmeņi jāgriež ārā. Tā vienkāršība bija pluss. Tagad taču tik daudziem ir izgriezts pat viss žultspūslis! Kas nozīmē, ka žults vairs nesakrājas rezervuārā, bet visu laiku tek pa taisno zarnās. Ja pirms tam akmeņi veidojās žultspūslī, tad tagad jau tieši aknās.

Un kas ir greizs netradicionālajā medicīnā?

Ka ir gana daudz pašpasludināto dziednieku, kas saka: met visas zāles ārā! Bet ir slimības, kurās bez zālēm neiztikt. Es arī ticu brīnumiem, bet neesmu redzējusi nevienu nestaigājošo, kurš tā pēkšņi sāktu staigāt. Jāsaprot, ka cilvēka organisms ir kā tāda bioloģiska mašīna. Ja kāda detaļa ir salauzta pavisam, tā nevar funkcionēt. Dzīve ir laiks. Ar dziedniecības metodēm var iedot stundas, nedēļu, mēnesi, bet cerēt uz brīnumu, ja aknas, vai sirds ir galīgi beigtas, nevajadzētu gan.

Kas ir pilnīgi nenormāli?

Pilnīgi nenormāli ir dzīvot Juglā un braukt uz darbu Ķengaragā. Un otrādi. Vai no centra braukt uz darbu Ķekavā. Tā ir nenormāla zemes resursu izšķērdēšana. Zeme nav nekāda kalpone, tā nepieder mums – mēs piederam tai!

Neloģiska loģistika?

Tā ir zemes ekspluatēšana. Nekur citur neesmu redzējusi tik daudz baļķu vedēju, kā pa Latvijas ceļiem braucot. Viens baļķu vedējs pēc otra. Un cirsmas, cirsmas, cirsmas… Un tad vēl runā, ka tas ir labi, ka meži atjaunojas. Kur tieši atjaunojas? Tās aizaugušās pļavas ar krūmiem taču nav meži.

Vēl nenormāli ir tas, ka cilvēki nedomā par nākotni. Dzīvo kā vienai dienai. It kā līdz ar viņiem viss izbeigtos. Lai gan tas pat nepārsteidz, jo pārsvarā valstu vadītāji un vispār augsta līmeņa vadītāji ir bez bērniem. Tāpēc jau viņiem tā nākotne ir vienaldzīga.

Ko jūs definējat kā mīlestību?

Viss, ko darām priekš kāda, ir mīlestība. Diemžēl cilvēki jauc mīlestību ar kaisli. Tāpēc arī tik daudz šķiršanos. Šim laikam raksturīgs ļoti īss kopā būšanas laiks. Cilvēki nesaprot, ka tieši nešķirties būtu tā mīlestība. Mīlestība ir ziedošanās otram cilvēkam un vēlāk ģimenei. Mīlestība ne vienmēr ir tikai skaista. Tā ir dziļa otra cilvēka izpratne. Bet mīlēt sevi, manuprāt, nozīmē sevi iepazīt. Ja tādu sistēmisko vektoru psiholoģiju apgūtu jau bērni skolā, viņi vēlāk izdarītu daudz pareizākas izvēles.

Ko jūs savā dzīvē ievērojat? Kādas tradīcijas, rituālus?

Jau kādu laiku neēdu gaļu, bet tā nav modes lieta, es to pārstāju ēst, jo man tā pārstāja garšot un nebija vairs vajadzīga. Cenšos ēst tikai mājās gatavotu ēdienu, par kuru zinu, kas tajā iekšā. Gavēnis palīdz pārslēgties uz citām domām un vibrācijām. Mēs esam vilnis, vibrācija. Tieši tāpēc vairākiem cilvēkiem vienlaikus prātā ienāk viena un tā pati doma. Tur – Visumā – mēs esam kā radio frekvenču uztvērēji. Un tas, ko uztveram, atkarīgs no tā, kādā frekvencē paši vibrējam. Ja vibrējam zemās, kur alkohols, narkotikas, piemēram, tad mēs nekādu augsto informāciju nemaz nespējam uztvert.

Bet ko tad darīt tiem, kas strādā, piemēram, onkoloģijā, kur tik daudz sāpju, nāves?

Bet daudzi, kas tur strādā, pēc tam tiešām arī cieš no onkoloģijas. Es taču arī strādāju reanimācijā – un abi mani bērni nonāca reanimācijā.

Par ko jūs domājat, sakot vārdu sirds?

Tieši par to vietu starp krūtīm, kur sirds arī atrodas. Un, kad man jautā, kā es dzīvoju, – caur sirdi. Visu izlaižu caur savu sirdi. Ar sirdi saprotu, ko man vajag un ko ne.

Un ko jūs ar prātu darāt?

Prātu izmantoju, kad atnāk slims cilvēks, kuram jāpalīdz. Tad ar prātu pieslēdzu vektoru psiholoģiju un visu savas medicīnas zināšanas. Fiziski jau var izārstēt gandrīz jebko. Bet, ja cilvēks savā galvā paliks turpat, kur bija, slimība atgriezīsies.