"Biedējošāka par krūts vēzi ir šizofrēnija" - 45 gadus vecas dziedātājas atklātais stāsts

Par savu slimību un toreizējo ceļojumu Lea uzrakstīja grāmatu “Uzzīmē gaismu” (Joonista valgus), kurā uzsvēra, ka arī pašam cilvēkam jāpalīdz sev izveseļoties, nevis tikai jāpaļaujas uz ārstiem. “Ne jau ārsti padara cilvēku slimu, to dara pats cilvēks,” rakstīja Lea. Paralēli klasiskai ārstēšanai Lea ar kalnu kristāla lodēm, svārstu un piramīdu arī “tīrīja” savus orgānus.

Ja tagad, sešus gadus vēlāk, viņai jautā, kāda ir viņas veselība, Lea smiedamās atbild, ka tas atkarīgs no dienas. “Man tomēr 45 gadi,” viņa uzjautrinoties saka, bet nopietnāk atbild šādi: “Domāju, ka vecums patiesībā iedarbojas tikai tad, ja tu esi kaut ko darījis ļoti nepareizi – ja sev traki darīji pāri gan fiziski, gan garīgi. Tad kādā noteiktā vecumā kāda nepatīkama lieta droši vien liks par sevi manīt.”

Lea, tu esi teikusi un rakstīji arī grāmatā, ka audzēju pati sev ieprogrammēji jau astoņu gadu vecumā un garīgās attīstības vārdā pieaugusi samierinājies ar vēža diagnozi. Ņemot vērā, ka tev ir mazi bērni un cilvēki lielākoties baidās no šīs slimības kā no uguns, vai tu nebiji vieglprātīga savos tā sauktajos dīlos?

Astoņu gadu vecumā es zināju, kāda slimība mani piemeklēs, un arī to, kādā vecumā tas notiks, bet es esmu diezgan droša, ka ikviens cilvēks piedzimstot jau ir saprogrammējis visu savu dzīvi – no sākuma līdz beigām. Pateicoties savām spējām just (kas ir asākas nekā vidēji) un apziņai, es jau neielēcu šajā situācijā spontāni. Es tam biju intensīvi gatavojusies piecus gadus un zināju, ka mans mērķis dzīvē noteikti ir kaut kas vairāk nekā tikai jauka ģimene, skaistas mājas un labs darbs. Tiesa gan, es nezināju, kas nāk līdzi ķīmijterapijai un staru terapijai, un es nesaku, ka viss process, kas aptvēra astoņus mēnešus, bija vienkāršs. Gluži pretēji – nekad savā dzīvē nebiju darījusi kaut ko tik sarežģītu un grūtu. Taču es zināju, ka esmu stiprs cilvēks un tikšu ar to galā. Šobrīd zinu, ka var piedzīvot arī trakākas slimības nekā vēzis.

Kā tu zini, ka ir trakākas slimības? Vai esi ar sevi atkal eksperimentējusi? Un kādu slimību tad šoreiz ieprogrammēji?

Trauksme. Tai seko depresija un šizofrēnija. Viena nav trakāka par otru, bet vēzis un depresija pēc savas būtības ir ļoti atšķirīgas slimības, lai gan tās abas, kā arī visas citas slimības baro viena un tā pati zemā vibrācija.

Man šizofrēnija šķiet daudz biedējošāka par vēzi. Ja cilvēkam ir vēzis, viņš tomēr dara visu iespējamo, lai izdzīvotu, bet šizofrēniķis ieprogrammē sevī miršanu jebkurā līmenī – gan sociālā, gan fiziskā. Viņš dara visu, kas viņam kaitē, un neviens cits kā vien viņš pats nevar viņu apturēt vai palīdzēt. Viņš ēd visu, kas nav veselīgs, viņš nenodarbojas ar fiziskiem treniņiem, jo tas ir veselīgi. Smūtijs? Nē, nē, tas taču ir veselīgi! Šāda uzvedība, protams, ir neapzināta.

Mēģini aprakstīt, kāda ir sajūta, ciešot no garīgās veselības traucējuma.

Ja tev ir dziļš garīgās veselības traucējums, tad tu esi uz šīs zemes pilnīgi viens. Tas neskaitās, ka varbūt kāds kaut kur sniedz tavā virzienā savu palīdzīgo roku. Tā kā tu esi nodalīts no visa pārējā it kā ar caurspīdīgu stikla sienu, tev nav iespējas satvert šo roku. Tu izmisīgi meklē durvis vai kaut kādu izeju uz turieni, kur atrodas visi citi. Tu viņus redzi, bet ārā no sava neizprotamā cietuma netiec. Tas ir tas visbriesmīgākais.

Tas, kurš to pats nav izjutis, nespēj izprast, ko tas varētu nozīmēt, jo tu taču esi tepat un uzvedies kā cilvēks – esi citu vidū, ēd un guli, un pat runā… bet īstenībā tevis nav. Tu neeksistē! Un, ja esi ieslodzīts sevī, tad kā lai kāds cits tev varētu palīdzēt? Citi varbūt pat nepamana, ka tevī iekšā notiek kaut kas neparasts.

O, jā, ārsts, protams, var izrakstīt antidepresantus, lai tevi vēl vairāk notrulinātu.

Pieredzot šizofrēniju, domāju, ka vēzis, salīdzinot ar to, ir “pupu mizas”. Bet tā ir mana pieredze. Tas noteikti ir ļoti individuāli, un viss ir atkarīgs no slimības smaguma pakāpes.

Es saprotu, ka tu dzīva iznāci no šā stāvokļa, bet kāpēc tu vispār ar sevi šādi eksperimentēji?

Kāpēc es visas lietas, ko esmu darījusi, esmu darījusi tieši tā, kā esmu tās darījusi – uz to laikam precīzāk varēšu atbildēt tikai tad, kad būšu sākusi izplest spārnus savam pēdējam lepnajam lidojumam. Tikai tad būs iezīmējušās visas manas dzīves takas. Līdz tam brīdim dzīve ir viens kārtīgs, pārsteigumiem pilns ceļojums, kurā visu laiku tikai atklāj un baudi.

Bauda man ir viena no svarīgākajām komponentēm, ko mācīties no katras situācijas, – bauda no tā, kādas iespējas mācīties no dzīves tu pats sev esi radījis.

Dzīvē ir bezgala būtiski arī spēt saskatīt iespējas pienākumos un bezizejas situācijās. Tas ir kaut kas, kas palīdz radīt iekšējo harmoniju un uzticēšanos pašam sev. Jā, protams, pa vidu rodas vieni un tie paši jautājumi (kā jau visiem): vai es tikšu ar to visu galā, ko sev esmu izvēlējusies? Bet arī šeit slēpjas iespēja iemācīties sev uzticēties, jo šo ceļu es taču pati sev esmu radījusi. Ja nevaru uzticēties sev, kam tad vēl?

Ar kura trika palīdzību es no šīs situācijas izgāju, es pat šobrīd nemāku divos teikumos pateikt...

Man šķiet, ka ar šizofrēniju ir aptuveni līdzīgi kā ar alkoholismu, – brīdī, kad atzīsties sev, ka tev tieši tagad un šeit ir ŠĪ slimība, tad arī esi sasniedzis punktu, no kura var sākt izveseļoties.

Kāpēc es veicu šo eksperimentu? Jau pēc otrā ķīmijterapijas kursa man bija šizofrēniska pieredze, un viss notika pa loģisku ķēdīti. No brīža, kad apzinājos, ka man ir šī slimība, pagāja tikai daži mēneši, un es pieliku savai šizofrēnijai punktu. Tieši tāpēc esmu praktizējusi un apguvusi garīgās teorijas, lai varētu tās pareizajā brīdī izvilkt no kabatas un ar to palīdzību sevi izdziedināt.

Trauksme un depresija mūsdienās ir ļoti izplatīti garīgās veselības traucējumi. Pasaules Veselības organizācija 2015. gadā paziņoja, ka līdz 2021. gadam depresija būs visizplatītākā, darbspēka produktivitātei viskaitējošāka slimība pasaulē un vienlaikus arī prasīs vislielākās veselības uzturēšanas izmaksās. Ko tu iesaki darīt cilvēkam, kas cieš no trauksmes?

Katrs pats var ar sevi mājās eksperimentēt, kā nervu sistēmu un visu ķermeni ietekmē nevaldāms mediju patēriņš. Pamēģiniet, vai jums būs labs miegs, ja tieši pirms gulētiešanas būsiet no ziņām bagātīgi strēbuši politisko haosu. Un pēc tam noskatījušies vēl kādu detektīvu. Vai pēc šādas laika pavadīšanas nākamajā rītā jutīsieties atpūtušies kā tikko atvēries zieds?

Ja esi nosmērējies ar dubļiem, tad skaidrs, ka jāiet dušā, lai kļūtu tīrs. Tāpat kā ķermeni, arī dvēseli vajag mazgāt.

Var izmēģināt arī pretējo eksperimentu – pirms gulētiešanas iet pastaigāties gar jūru un vērot, kā saule lēni slīd jūrā. Paeksperimentējiet un paskatieties, vai miegs pēc tam šķitīs citāds.

Vai koki ar savu majestātisko šūpošanos spēj izsist no līdzsvara? Vai viļņi ar savu laisko šļakstīšanos spēj sadusmot? Arī atrodoties dabā, mēs joprojām esam ar visu saistīti, bet tā rosība, kas ir sabiedrībā, tomēr paliek otrajā plānā.

Tas pats ieteikums ir spēkā visu slimību gadījumos – centieties panākt savienojumu ar zemi! Pārmaiņus pamaniet arī sevi. Ļaujiet sev pavadīt laiku tikai ar sevi pašu. Citādi var gadīties, ka tā arī neuzzināsiet, kas tad patiesībā mīt jūsu skaistajā ādā. Ja jūs to sev ļaujat, tad arī daba jums visā palīdz.

Cilvēks ir daļa no dabas, un viņam vajag to vienkāršo pieskārienu – bez vērtēšanas un analizēšanas –, ko spēj dāvāt daba.

Ja runājam par ārstēšanos bez tabletēm, tad beidzamajā laikā daudzu slimību gadījumā tiek praktizēta vibroterapija. Tu arī ar to nodarbojies?

Jā, es izmantoju mūzikas viļņus, proti, vibrāciju. Es neizmantoju gatavu, iepriekš ierakstītu mūziku, bet dzīvu mūziku, kas dzimst tieši tajā brīdī, kad tā ir nepieciešama. Vedu cilvēkus visdrošākajā un skaistākajā ceļojumā – skaņu ceļojumā. Es plānoju daļu no tās mūzikas beigu beigās ierakstīt diskā un ierakstīt tajā buramvārdus, bet šī doma vēl gaida savu kārtu. Šobrīd visa šī mūzika vēl slēpjas manī pašā, un seansa laikā tā sajauksies ar to cilvēku enerģiju, kuri ērti atraduši sev vietu uz paklāja zem segas.

Savos seansos izmantoju arī kalnu kristālus un svārstu, lai mērītu cilvēku enerģiju.

Vai visiem cilvēkiem enerģija jāattīra?

Lielākoties, jā. Cilvēks ir tāda savāda būtne – viņš visu laiku nes sevī milzīgā daudzumā enerģētiskas drazas. Viss, ko viņš lieto, kaut kur enerģijas laukā saglabājas, un viņš nepārtraukti vāc un vāc to visu – visa sava mūža garumā, nedomājot par to, ka šo enerģijas lauku taču varētu arī attīrīt. Mobilie, datori, televizori – varam priecāties, ka mums ir šādi laika kavēšanas līdzekļi, bet, tā kā cilvēki mēdz krist galējībās, tad tā arī sanāk, ka ar tiem tiek piepildīts pārāk daudz laika. Intereses pēc pati esmu ar sevi eksperimentējusi un atklājusi, ka tad, ja mani bērni sēž, iebāzuši savus degunus telefonos, ilgāk par pusstundu, tad vienā brīdī viņi pēkšņi bez iemesla kļūst nikni. Eksperimentējot ar sevi, esmu atklājusi, ka, atrodoties datora vai televizora, vai telefona varā, vienā brīdī pienāk straujš pagrieziens, kas izraisa noguruma sajūtu. Un, ja es šo brīdi palaižu garām, tad tā arī palikšu nogurusi vāļāties, jo kaut kādas neredzamas rokas it kā mani tur pie šiem ekrāniem. Un kopā ar nogurumu man pielavīsies dīvains ļaunums vai neapmierinātība, kas parasti man nepiemīt. Tas ir kaut kas tāds, kas it kā izlaužas cauri manam aizsargslānim un iekārtojas manī.

Vai esat pamanījuši, ka tad, kad ieslēdzat televizoru, tūlīt kaut kas it kā piepilda visu istabu? Ir cilvēki, kuri televizoru pat neskatās, taču uzreiz, tiklīdz ienāk mājās pa durvīm, to ātri ieslēdz. Tas kaut kas, kas, televizoru ieslēdzot, ieplūst istabā, it kā tāds biedrs, no kura var kļūt atkarīgs.

Skaidrs arī, ka tad, ja tu siro pa interneta plašumiem vai iesaisties kādā domubiedru grupā un kaismīgi kopā ar citiem virtuves politiķiem diskutē, kamēr paliec bez elpas, ir jārēķinās, ka kopā ar šo diskusiju, kurai tāpat nekad nebūs gala, būsi enerģētiski saņēmis arī visu to enerģiju, kas dabā izraisa pērkonu, un ar to tad, naktī apskāvies, iesi gulēt. Paši varat iedomāties, vai nākamajā rītā pēc tam var justies atpūties vai ne.

Šobrīd trauksme ir ierasta parādība, un visos līmeņos biedēšana ir pilnīgi ikdienišķs triks, lai dabūtu varu pār cilvēkiem. Tomēr tā ir tikai mūsu pašu izvēle, vai ļausim tam visam mums “piekabināties” vai ne.

Uzskata, ka cilvēka laimes izjūtu 50 % apmērā ietekmē gēni, 40 % apmērā – paša cilvēka gudrās izvēles, bet vide mūs ietekmē tikai sīko desmit procentu apmērā.

Atgriezīsimies pie domas, ka cilvēks pats sevi padara slimu, tātad pašam sev arī jāpalīdz. Ēšana ir viena no lietām, ar kuru sevi var padarīt slimu, bet var arī palīdzēt izveseļoties. Kādam jābūt vēža slimnieka uzturam vai, pareizāk sakot, – kāds tas nedrīkstētu būt?

Dažādiem ēdieniem ir atšķirīga vibrācija, un, jo augstākas vibrācijas ēdienu ēd, jo labāk – tāpēc, ka slimība, kam ir zema vibrācija, nevar no tā baroties.

Nav tādu slimību ar augstām vibrācijām! Un nav jābūt ārstam, lai saprastu: ja ķermenī atrodas kaut kas, ar ko organismam jācīnās, tad noderīgāks noteikti ir spēcīgs organisms. Ja ēd cukuru, baltos miltus un tamlīdzīgi, no kurienes tas spēks lai rodas?

Kādreiz varēju daudz pārbaudīt, lai uzzinātu, uz ko manas vēža šūnas reaģē un uz ko – ne. Jāatzīst, ka ārstu paustais variants, ka, tiklīdz ķermenis dabūs paēst, tas pārveidos ēdienu enerģijā un audzējam uzreiz radīsies iespēja augt lielākam, – tas neapstiprinājās. Audzēji reaģēja pavisam uz citām lietām, piemēram, uz telefona zvaniem. Brīdī, kad kaut kas krūtīs it kā iekoda, uzreiz zināju, ka tūlīt pēc pāris sekundēm zvanīs mans mobilais telefons, un es nekļūdījos nekad! Vienlaikus atklāju, ka tad, ja “kodiens” bija jūtams kreisajā krūtī, vienmēr zvanīja viens un tas pats cilvēks. Savukārt audzējs, kas bija labajā krūtī, reaģēja uz pavisam citām lietām.

Pēc tavām domām, kas ir tie ēdieni ar augstākām vibrācijām?

Ķermenis pats tos pazīst. Mans ķermenis ķīmijterapijas laikā no raibas ēdienkartes izvēlējās tvaicētus dārzeņus un augļus. Vislabākais variants ir tad, ja ēd tos kāpostus un burkānus, kas aug paša dārziņā. Izrausiet to saknīti svaigu no zemes ārā, un ķermenis pateiks paldies par šādu ēdienu.

Dažādām saknēm arī ir dažādas vibrācijas, piemēram, ķiplokiem ir superīga enerģija, bet kartupeļiem – daudz zemāka.

Lietojiet tos augus, kas aug jūsu pagalmā. Tie māk piedāvāt vislabāko kokteili, jo dzīvo tieši tajā pašā vietā jeb tieši tādos pašos apstākļos kā jūs. Protams, augļi, kas aug pilsētās, ir putekļaināki nekā tie, kas atrodami mežā vai laukos, tāpēc tie ir kārtīgi jāmazgā ar ūdeni. Tomēr neaizmirsīsim, ka gaisā esošie putekļi nosēžas arī mežā. Līdz mums taču nonākuši pat Sahāras tuksneša putekļi.

Cik rūpīgi tu tagad veido savu ēdienkarti?

Es uzticos savam ķermenim. Vienā brīdī garšo viens, citā brīdī kaut kas cits. Ja uzticies savam ķermenim, tas ar savām vēlmēm pasaka priekšā, kas tam konkrētajā brīdī nepieciešams.

Man ir labs piemērs ar saviem bērniem. Viens no mazām dienām ēd visu kā pieaugušais: sīpolus un zivis, un citus ēdienus, kurus bērni parasti nemīl. Otrs ēd galvenokārt kartupeļus un krējumu, citreiz arī makaronus un uzdzer pienu. Kā redzams, viens bērns ēd vienveidīgi, turklāt viņam garšo konfektes. Bet, kad uztaisījām asins analīzes, atklājās, ka tam, kurš ēd kartupeļus un krējumu, viss bija vislabākajā kārtībā, trūkumi drīzāk skāra otru. Protams, bērnam ir jābūt izvēles iespējai.

Interesanti, ka kopā ar manu mammu bērni ēd pavisam citus ēdienus nekā kopā ar mani. Un nevis tāpēc, ka es kaut ko aizliegtu vai māte kaut ko piespiestu. Tātad arī ēdiens ir saistīts ar konkrētā cilvēka enerģiju, un tieši tāpēc ir grūti uztura jomā dot vienādus ieteikumus.

Cilvēki nav pieraduši ieklausīties savā ķermenī. Īstenībā viņi neko neklausās, jo viņi nedzird. Kāpēc nedzird? Jo cilvēks darīs vienalga ko, lai tikai nebūtu jāiepazīstas ar sevi pašu, jo ej nu sazini, kas par zvēru var slēpties iekšā.

Tas ir tas jautājums par atbildību. Ja tu visu laiku zagšus lavies sev garām, tad nerodas neviens brīdis, kad vari kļūt par sevi atbildīgs. Tu vienkārši nenonāc punktā, kur sākas atbildība. Tā mēs izmantojam visādas lietas, lai notrulinātu maņas, viedierīces, televizoru, tabletes, alkoholu, narkotikas… pārmērīgu ēšanu ieskaitot.

Ja es nodarbojos ar enerģiju tīrīšanu, tad ar pilnu vēderu tas man prasa daudz vairāk laika, jo manas maņas nav tik možas. Cilvēks ēd daudz par daudz, salīdzinot ar to, kas ķermenim ir nepieciešams. Par to laikam neviens vairs nešaubās. Un cilvēks ēd daudz tāpēc, lai nomierinātu savas maņas.

Es atceros, kādreiz, sen atpakaļ, pamēģināju uzpīpēt, lai remdētu sāpes, un jau pēc pirmo dūmu ievilkšanas man uzkrita kā tāds melns audums un sāpes kļuva trulākas. Tās nepazuda, bet kļuva trulākas. Un uzreiz bija patīkamāka pašsajūta. Ēšana iedarbojas līdzīgi.

Ļoti būtiski ir arī tas, kā tu ēd. Ja ēd pret savu gribu, tad tas nav veselīgi, vienalga, lai ar cik veselīgu produktu būtu darīšana.

Tu minēji, ka var paēst arī no dažām mandelēm.

Jā, pagrauzīsi pa milimetram, un no vienas mandeles pietiks ilgam laikam. Ja būsi šādi ēdis vienu mandeli piecpadsmit minūtes, tad būs sajūta, it kā būtu apēdis veselu kilogramu. Un vērojiet, kā jūs īstenībā ēdat. Ēšana no ēšanas atšķiras, pat ja ēd vienu un to pašu ēdienu. Ja ēdot jūs visu laiku steidzaties, tad varbūt vajadzētu sev uzdot jautājumu, kāda ir jūsu dzīves jēga. Vai steidzaties, lai nenokavētu savas bēres?

Tu saki, ka neēd līķa gaļu. Vai vispār neēd gaļu?

Cūkgaļu neesmu ēdusi ļoti sen. Meloju! Martā biju pie draudzenes, un tur bija ēdiens, ko biju gribējusi pagaršot visu mūžu, un tad es tur kādu gabaliņu pamēģināju, bet atlikušo gabalu tomēr ļāvu apēst sunim.

Mājās mums lielākoties ir putnu gaļa. Man gaļas lete ir kā alkohola izvēle, no kā es neko nesajēdzu.

Ko tu iesaki cilvēkiem, kurus piemeklējusi kāda smaga slimība?

Cilvēki atšķiras, tāpēc arī ieteikumiem jāatšķiras. Tā kā lielākā daļa cilvēku nepasūta paši sev slimības, kā to daru es, bet slimības tos piemeklē, tad ieteiktu skatīties uz sevi un pētīt, no kurienes slimība sākusies. Kāpēc tā atnāca? Ar ko vai ar kādu cilvēku tā varētu būt saistīta? Vai varbūt kāda iemesla dēļ dzīvē vajadzēja notikt kādam izšķirīgam pavērsienam? Vai cilvēks uzvedās un dzīvoja, sekojot savai sirds balsij? Vai dalīja sev un citiem tikai skaistu un godīgu enerģiju? Protams, šos jautājumus profilaktiski sev varētu uzdot arī pavisam veseli cilvēki – lai slimības mūs vispār nepiemeklētu.

Kādā formā un ar ko tu taisi un radi mūziku?

Mūzikas radīšana ir mana visdziedinošāka nodarbe. Tā taču ir vistīrākā terapija! Un mūzika ir tas kaut kas, kas šā vai tā tevi caurauž, ja reiz esi nonākusi tās tuvumā. Es nevaru izvēlēties, ielaist mūziku sevī vai ne. Tā vienkārši plūst man cauri un iedarbojas.

Es ilgu laiku biju sapņojusi par to, lai varētu koncertā likt cilvēkus guļus. Lai viņiem būtu iespēja aizvērtām acīm pa īstam ieiet mūzikā, – un man tas ir izdevies. Esmu bijusi muzikālajos ceļojumos gan viena pati, gan sadarbībā ar citiem mūziķiem un šamaņiem.

Lai gan pēdējos gados ļoti maz uzstājos koncertos, es tomēr neesmu pagriezusi muguru arī tai mūzikai, kuru cilvēki katru dienu klausās radio. Tieši tagad es plānoju izdot jaunu disku, kura idejiskais sākums meklējams televīzijas raidījumā “Dziedi manu dziesmu” (Laula mu laulu). Tajā man bija iespēja citu komponistu dziesmās “ielikt savu elpu”. Protams, diskā būs dziesmas, kas dzirdētas raidījumā, bet arī lērums citu dziesmu, kuras Igaunijas cilvēki mīl un zina. Gan jau gada beigās, kad tuvosies diska prezentācija, man nāksies arī vairāk kāpt uz skatuves un kļūt redzamākai.