"Āda krita nost gabaliem!" - pasaules popzvaigzne Sindija Lopere atklāti par psoriāzes postu

Ar blondajiem, sarkanajiem vai rozā matiem un panku stila skatuves tērpiem astoņdesmito gadu ekscentriskā popkaraliene, kurai nu jau pārdoti vairāk nekā 50 miljoni albumu, nekad nav bijusi no cilvēkiem, kas vēlētos slēpties. Taču tieši to Sindijai Loperei gribējās darīt, kad pēkšņi uzliesmoja psoriāze, kas pārņēma visu viņas ķermeni, izņemot seju, un iedragāja spēkus, līdz šo mokošo ādas slimību izdevās savaldīt. Tagad dziedātāja, kurai dienu pirms Jāņiem aprit 66 gadi, kļuvusi ne tikai par feminisma ikonu un lesbiešu, geju, biseksuāļu un transgenderu (LGBT) tiesību dedzīgu aizstāvi, bet arī par psoriāzes slimnieku iedrošinātāju, atklāti daloties savā pieredzē par šīs slimības fiziskajiem, sociālajiem un emocionālajiem pārbaudījumiem.

Tās nebija utis galvā

Psoriāzes jeb zvīņēdes pirmās pazīmes Sindija pamanīja 2010. gadā galvas ādā koncerttūres laikā. “Uz galvas parādījās kaut kādi izsitumi, par kuriem, tā kā mans dēls tolaik trenējās hokejā, es nodomāju: “Ak, tās būs utis [no hokejistiem].” Man nekad nav bijušas utis. Tad devos pie ārsta, un viņš man teica: “Nē, nē, tas ir psoriāzes plankums.” Viņš man iedeva šampūnu, un tas uz īsu laiku palīdzēja, bet tad slimība sāka izplatīties. 2012. gadā stāvoklis bija tiešām, tiešām slikts,” atminas dziedātāja. Kad viņa pakasīja aiz auss, tur bija zvīņu kārta. “Mana nabaga stiliste, atceros, viņa dabūja man blūzi ar plankumiņiem, lai tās nobirušās zvīņas varētu nomaskēt.” Kādā brīdī Sindijai likās, ka psoriāze sāk pārņemt visu viņas ķermeni. Kad kļuva pavisam slikti, viņa vienkārši visu dienu palika gultā.

“Taču man bija jāstrādā. Tāpēc es to pārtraucu… Tās bija tādas sirdssāpes,” atceras dziedātāja. “Man bija jādodas koncerttūrē ar Šēru. Tas bija patiešām grūti, esot ļoti slimai un mēģinot strādāt. Un vēl tas, ka vienīgais, ko vari valkāt, ir džemperis ar augstu apkakli.”

Iekaisums bija izplatījies jau uz Sindijas rokām, kājām un vēdera. Lai nosegtu to redzamās vietās, viņai nācās uzlikt biezu grima kārtu, kas izraisīja jaunu zvīņēdes uzliesmojumu. “Protams, ārsti teica: “Nevalkājiet ciešu apģērbu!” Es tikai atbildēju: “Kā tad! Iešu cilvēkos, ģērbusies papīra maisiņā?”

Lopere atzīst: “Psoriāze man radīja vēlmi slēpties, bet, tā kā biju sabiedrībā pazīstama, zināju, ka nevarēšu palikt iekšā. Uzstāšanās laikā manas rokas klāja tīkliņaudums ādas krāsā, kas nosedza apsārtumus un plankumus. Es arī lietoju biezu grimu, lai nosegtu ādu. Bet es svīdu, un psoriāze tikai saasinājās.”

Āda krīt nost gabaliem

2014. gadā zvīņēde klāja visu Loperes ķermeni, izņemot seju. “Es spēju to noslēpt. Bet slimība paņēma visus manus spēkus,” viņa atzina.

“Jaunībā man vienmēr bija bijusi laba āda. Tagad es domāju, ka nekad vairs nevarēšu atkal sajust savu ādu. Es zaudēju cerību.” Viņa atceras, ka izskatījusies, “it kā kāds man būtu uzgāzis verdošu ūdeni”. Psoriāze neļāva regulēt ķermeņa temperatūru, tāpēc viņai visu laiku sala. Viņu pārņēma nogurums un spēku izsīkums. “Tā ir iekaisuma slimība, tāpēc tā savā veidā izsūc cilvēka spēkus. Un cenšanās dziedāt, strādāt, un viss šis apģērbs, un tad tā novilkšana, kad āda nāk nost līdzi… Tas ir šausmīgi,” viņa saka.

“Es joprojām strādāju, bet tas bija grūti. Man bija jāiet publikas priekšā un jātēlo varena, stipra sieviete, bet patiesībā jutu tikai savu mirstīgumu.” Diez vai kāds nojauta, cik nelaimīga jutās popzvaigzne. Un cik vientuļa. “Emocionāli tiešām, kad esi tik ļoti slims, jūties ārkārtīgi vientuļš. Lai gan esmu viena no 7,5 miljoniem psoriāzes slimnieku šajā valstī.”

Meklējot īstās zāles

“Kad psoriāze ir tiešām smagā pakāpē, ir ļoti grūti atkal atlabt,” secina dziedātāja. Viņa izmēģināja visdažādākos līdzekļus – sākot no kafijas klizmām, no kurām viņai pazuda balss, līdz jaunākajiem preparātiem pret zvīņēdi.

“Es izmēģināju ieviest daudz pārmaiņu savā dzīvesveidā. Tas man nepalīdzēja. Tas briesmīgi nokaitināja, domāju: nelietošu glutēnu, nedzeršu alkoholu, darīšu vēl šo un to, un tas viss bija tik stresaini, ka sapratu: tas neko nemaina. Pēc pieciem gadiem pārgāju pie tradicionālās medicīnas. Vispirms pamēģināju kortizonu, bet sapratu, ka tā blaknes man ir par smagu. No kortizona krēma mana āda kļuva pārāk plāna. Reiz paberzēju roku pret taksometru, un man nokrita ādas gabals.”

Galu galā ārstiem izdevās piemeklēt Loperei kādu bioloģisko medikamentu, kas efektīvi kontrolē viņas slimību. “Kad sāku to lietot, psoriāze sāka izzust, un es pat nespēju tam noticēt. Biju vienmēr kā uz adatām. Vēl tagad uzklāju šo krēmu un kļūstu nervoza, jo baidos nonākt atpakaļ tajā stāvoklī.”

Dziedātājai tagad ir daudz labāk, viņa atklāj savas glābējzāles, bet apzinās, ka citiem tās varētu nepalīdzēt. “Jums patiešām jāveic sava izpēte. Ko es atklāju citos, kuri bija atraduši savas zāles, – viņi nekad nepadevās. Viņi nepārtrauca vaicāt un izzināt, līdz atrada līdzekli, kas iedarbojās.”

Lepnums un aizspriedumi

“Jūs būtu pārsteigti, uzzinot, cik daudz ir cilvēku ar psoriāzi, kuri par to nerunā. Tā ir viena no šķietami neredzamajām lietām, tāpēc būtu vērts par to runāt,” uzskata Lopere. Vienlaikus viņa atzīst, ka tas nav viegli pat viņai pašai. “Es parasti esmu ļoti runīga un atklāta, tomēr dalīšanās ar savu psoriāzes stāstu ir ļoti personīga un prasa lielu drosmi. Var ļoti viegli sajusties atstumts.”

Kopš 2015. gada Lopere ir iesaistījusies Nacionālā Psoriāzes fonda sabiedrības “apgaismošanas” aktivitātēs. “Es nerunāju par psoriāzi tāpēc, ka žēlotu sevi. Es runāju par to, jo neviens par to nerunā. Es to nesapratu, līdz nesatiku cilvēkus no Nacionālā Psoriāzes fonda un viņi neatveda divus cilvēkus, kuri visu mūžu bija cietuši no šīs slimības. Tas, ko viņi man pastāstīja, bija patiešām aizkustinoši: ka neviens īstenībā par to nerunā un ļoti bieži cilvēks jūtas vientuļš. Es zinu, arī es jutos vientuļa…” Lopere saka. “Es tikai vēlos pateikt cilvēkiem, lai viņi rūpējas par sevi. Jo es gulēju gultā un jutos tā, it kā šī slimība mani aprītu.”

Aizstāvot un iedrošinot psoriāzes slimniekus, dziedātāja savās runās uzsver, ka zvīņēde nav lipīga, kā daudzi domā. “Tā tikai ir ļoti nepievilcīga slimība, jo visu laiku lobās āda.” Savukārt pašiem slimniekiem Lopere silti iesaka ārstēties pie dermatologa un meklēt efektīvas zāles. “Jums nav jācieš. Tā ir iekaisuma slimība, kas var novest pie citām problēmām. Meklējiet līdzekli, lai būtu mierīgs prāts. Iekšēji jums sāp, jo jūtaties bezspēcīgi, bet informācija un zināšanas ir spēks. Palīdziet sev. Tikai nesēdiet tumsā.”