"Biju ellē!" - Laura no anoreksijas cieta 3 gadus. Atklāti par slimības postošo ietekmi un kā no tās izglābties

Biju ellē, nu esmu atgriezusies – tā savu anoreksijas pieredzi vērtē 18 gadus vecā Laura Sopele. Viņas sastapšanās ar šo slimību notika 13 gadu vecumā, un mokošais randiņš ilga trīs gadus. Laura atceras, ka viņa jutusies pilnībā iztukšota, flegmatiska, un vienīgais, ko meitene patiesi vēlējusies, – lai viņu liek mierā. Šādā iekšējā stāvoklī Laura beidzot piekrita mammas sarunātajai vizītei pie hipnopsiholoģes Daces Rolavas – speciālistes, kurai ir daudzu gadu pieredze darbā ar anoreksijas slimniekiem.

Atteikšanos no pārtikas savu principu aizstāvībai, neēšanu ārstniecisko efektu sasniegšanai – to vēl var saprast, taču brīvprātīgi izvēlēties nobadošanos līdz nāvei? Vai tiešām šī modernās pasaules kaite kļuvusi aktuāla arī pie mums?

– Var jau būt, ka tā tiešām vairāk ir pasaules paēdušās daļas problēma, tomēr ļauties mieram šajā ziņā būtu kļūdaini. Mūsu lielākā vērtība ir bērni, bet anoreksija – dažādu apstākļu radīta situācija, kurā ķermenis izvēlas pašnāvību, – lielākoties skar tieši bērnus un pusaudžus, turklāt aizvien jaunākus, kamēr psihe vēl pavisam nenobriedusi. Nu jau viņu vidū mēdz būt pat pirmklasnieki. Organisma pagriešanās šajā virzienā ātri noved pie robežas, aiz kuras atceļa vairs nav. Diemžēl situācijas draudīguma apzināšanās un līdz ar to vēršanās pēc palīdzības bieži notiek tik vēlu, ka vairs nekas nav glābjams.

Ko nozīmē – nav glābjams?

– Tieši to arī nozīmē – anoreksija ir atkarība, kas, laikus neārstēta, ļoti bieži noved pie letālām sekām. Un pat tiem, kuriem laimējas izķepuroties, ar slimības atstāto zīmogu fiziskajā un mentālajā veselībā jārēķinās visu mūžu.

Pa kādiem ceļiem šādas veselajam saprātam nedraudzīgas slieksmes var iekļūt bērnu un pusaudžu prātos? 

– Divu vienādu anoreksijas slimnieku nav – cēloņu kopu ikkatram veido citi apstākļi. Prātā ir deviņgadīgs puisītis, kurš, sākoties skolas gaitām, bija atteicies no ēdiena. Puse baranciņas un viens ābols dienā, un tā jau divus gadus. Viņu ieraudzīju dzīvības apdraudējuma stāvoklī – slimnīcā, pieslēgtu mākslīgajai barošanai.

Man pašai tas bija šoks – saprast, ka tā ir konkrētu notikumu sakritības izraisīta anoreksija. Vecmāmiņas aprūpē audzis, puika līdz septiņu gadu vecumam bija nodzīvojis pamperu režīmā. Pēkšņi radusies vajadzība veikt savlaicīgi neapgūto higiēnisko pašapkopi, kas nepieciešama pēc tualetes apmeklējuma, viņā viesa šausmas. Zemapziņa piedāvāja risinājumu – neēd, tad nebūs jāiet uz tualeti! Pāreja no normālas ēšanas uz neēšanu šajā vecumā pārmērīgas grūtības nesagādā. Bērna organisms ir paļāvīgs – piemērojas un ātri pāriet uz rezervēm, tāpēc kādā no slimības fāzēm cilvēks tiešām zināmu laiku var izdzīvot tikai no ābola un pusbarankas. Protams, līdz brīdim, kad rezervju vairs nav. Toreiz man vajadzēja krietni papūlēties, lai pārliecinātu vecākus, ka psihologa padomu laiks te jau nokavēts un  kaut ko līdzēt var tikai gastroenterologs sadarbībā ar citu ieviržu mediķiem. 

Tu galvenokārt strādā ar bērniem?

– Šī slimība cilvēkus pēc vecuma nešķiro, tomēr tīņu vecuma meiteņu pacientos ir visvairāk. Pārsvarā tādu, kuras līdz slimībai nonākušas, sekojot medijos reklamētajai tendencei būt tievai – ļoti, ļoti tievai. Taču ap divpadsmit gadiem meitenēm parādās mēnešreizes, sākoties dzimumbriedumam, daudzām augums iegūst sievišķīgākas aprises. Tas var nozīmēt arī hormonu darbībai un citiem organisma nobriešanas procesiem nepieciešamā tauku slānīša veidošanos. Daudzas to nespēj pieņemt – grib palikt tādas, kā bija. Vienām ģenētiskā programma to atļauj, citām ne.

Šajā vecumā bērniem veidojas ļoti svarīga psiholoģiski mentāla nepieciešamība – vajadzība būt piederīgam kādam noteiktam mikropulciņam, savējo lokam. Divas meitenes draudzējas, abas tieviņas, es gribu būt trešā. Ai, bet viņas taču mani nepieņems, jo neesmu smuka, bet resna... Apģērbu ražotāji ar tādu jauniešu smadzeņu attīstības posmu ļoti rēķinās, tāpēc dāsni piedāvā smukuma etalonus, izvirzot dažādus elkus – dziedātājus, aktierus, blogerus, sportistus, kuriem līdzināties ir stilīgi. Pacentīšos, varbūt arī man sanāks!  

Ar to, cik tālu var novest sekošana tādam elkam, iepazinos pirms četriem gadiem. Četrpadsmi gadus vecai meitenei – anoreksija. Sācies ar kvadrātiņiem uz vēdera. Kas tie tādi? Māte skaidro – mazie muskulīši, kas redzami tikai uz trenētas vēderpreses. Grupiņā, kas nosaka psiholoģisko gaisotni klasē, valda pārliecība, ka meitene ir vērtīga tikai tad, ja viņai ir šādi kvadrātiņi, kas vienlaikus nozīmē – ne mazākā tauku slānīša. Kā pie kvadrātiņiem tikt? Jātrenējas ar lecamauklu! Pa vairākām stundām pārreiz dienā. Un jāiet arī uz sporta zāli. Tiklīdz par šo procesu rodas kāda neskaidrība, pēc padoma var lūkoties internetā. Treniņi plus dažādas izsalkuma remdināšanas metodes, kur galvenā ir pastiprināta ūdens dzeršana. Ar kvadrātiņiem nu viss kārtībā, taču satrenēta anoreksija.

Mājās stundām ilga lēkāšana, bet neviens nesatraucas?

– Māte atzina – nav iedomājusies, cik šī aizraušanās var kļūt bīstama. Jo ārēji jau viss ir labi – bērns atver logu, fiziski darbojas, ķermenis kļūst tvirts un atsperīgs. Sākumā visiem prieks, bet tas turpinās tikai līdz robežai, kad organisms rezerves izsmēlis un augums jau sāk atgādināt ar ādu apvilktu skeletu. Šo meiteni vienubrīd pat sporta zālē vairs nelaida, jo spēku izsīkumā viņa uz slīdošajiem celiņiem vairākkārt bija paģībusi.

Kāpēc tik acīs krītošas pārmaiņas izskatā šo pašiznīcināšanās degsmi nenobremzē?

– Slimības gaitā cilvēkam mainās sava ķermeņa pieņemšana. Meitene satver ādu, un vienīgais, par ko viņa uztraucas – tie taču tauki, no kuriem jātiek vaļā! Medicīnai joprojām nav pa spēkam izsekot, kas īsti tādos brīžos smadzenēs notiek. Skaidrs ir vienīgi tas, ka kaut kas nobrūk informācijas apstrādē. Jo mēs jau neredzam ar acīm – ar tām gaismas laušanas momentā, kas norisinās radzenē, tikai saņemam informāciju un veicam tās primāro apstrādi. Bet uztveramo attēlu veido neironi, kas atrodas pakausī. Īstais ekrāns ir tur, nevis acīs, tāpēc bilde spogulī var būtiski atšķirties no tās, kas veidojas uz personīgā ekrāna. Viena no versijām, kas mēģina skaidrot informācijas apstrādes īpatnības anoreksijas gadījumos, – taktilā jeb sajūtu līmeņa sašūpojums, ko rada šī slimība. Pieskaries plaukstai, bet nejūti, ka tur tikai ar ādu apvilkti kauli. Uzvelc maigākās šķiedras džemperi, taču tev liekas, ka tas kož un dursta.

Daudzinām, ka ķermenis ir gudrs – tendēts uz pašsaglabāšanos un pašsakārtošanos. Kāpēc tas pieļauj tik neatgriezeniskas novirzes no zelta vidusceļa?

– Ne mirkli neapšaubot ķermeņa intelektu, šīs slimības gadījumā jārēķinās ar stingri iezīmētu robežpunktu, uz kura atrodas slēdzis atpakaļgaitai. Anoreksija aktualizē izvēli starp vēlēšanos nodzīvot mūžu ar iespēju gūt pieredzi un pilnveidoties vai pogu atceļam ieslēgt jau padsmit gados, kad personības nobriedums ir tikai dabas iedotajā līmenī, bet pašattīstība vēl nav sākusies. Brīdī, kad organisms nospiedis Stop pogu, tas pārtiku vairs neņem pretī, jo nespēj to pārstrādāt. Tam nav jaudas atjaunot arī pārējos procesus, kas ir apstādināti. Pat tad ne, ja skrējienu pretī beigu punktam izdevies apturēt pirms robežlīnijas sasniegšanas un cilvēks izdzīvo, tomēr spiests savu diagnozi nest līdzi visu turpmāko mūžu. Tā notiek arī ar jebkuru citu atkarību. Anoreksija ir tikai viens no atkarību veidiem. Pirms dažiem gadiem Latvijā anoreksijas slimnieku vidū bija 10 % letālu iznākumu, pasaulē – 15 %, taču man ir aizdomas, ka tagad šis skaitlis kļuvis lielāks.

Ja ir tik draudoši, kāpēc par to tik reti runājam?

– Tāpēc, ka  joprojām neprotam precīzi noķert to brīdi, kad rūpes par savu ķermeni pārtop tā graušanā. Ko īsti nepazīstam, to labprātāk atbīdām. Vienā klasē, pat vienā ģimenē var būt vairākas līdzīgus apstākļus baudījušas pusaudzes, kas vienlaikus apņemas vājēt. Taču divas šajā procesā iegūst pieredzi, nostabilizē savu svaru un priecājas par sasniegto, bet trešā saslimst ar anoreksiju. Kāpēc? Precīzas atbildes nav.

Kādas varētu būt aptuvenās atbildes?

– Visizplatītākais anoreksijas iemesls – sajūta, ka man ir liekais svars. Sevišķi meitenēm. Pat tad, ja cilvēks ģenētiski ir ar apaļīgām formām un lieko kilogramu dēļ viņam uztraukties nevajadzētu. Psiholoģiskā plāksnē parasti tiek meklētas problēmas saistībā ar pretējo dzimumu. Līdz galam šim viedoklim pievienoties nevēlos, bet pāris gadījumos tas apstiprinājies. Ja klasesbiedrs, brālis, tēvs vai deju partneris kaut kādā veidā norāda uz meitenes izskata īpatnībām vai nepilnībām, pat nemērķēts trāpījums var izrādīties negaidīti ārdošs. Piemēram, tēvs, priecājoties, kā viņa peciņa kļūst par mazu sievietīti, mīļi uzsit pa dibenu – re, kādi skaisti ābolīši! Taču meita to uztver kā pārmetumu par resnumu. Vai brālis pusjokojot pasaka – tev tāpēc resnas kājas, ka tu pārāk daudz ēd. Ar to pietiek, process ieslēdzas. Vienam ieslēdzas, bet pārējie to mierīgi laiž gar ausīm.   

Kad tuviniekiem, vērojot pastiprinātu aizraušanos ar dažādām veselīga dzīvesveida izpausmēm, jākļūst uzmanīgiem?

– Kad bērns vai pusaudzis ar apbrīnojamu vieglumu izdomā dažādus melus, kas ļauj izvairīties no ēšanas kopā ar pārējiem. Mācīšos un pie reizes savā istabā kaut ko iekodīšu… Aiziet ar šķīvi rokās, bet istabā visu sastūķē maisiņā, ko pa ceļam uz skolu iemet miskastē. Ja kopējais azaids neizbēgams, tad – šoreiz man tikai gurķīti, kartupeļus neliec. Mamma priecīga – veselīga izvēle! Pat tad, ja bērna izskats jūtami mainās, vecāki var nesatraukties par to mēnešiem ilgi, jo – man riņķi zem acīm tāpēc, ka tagad vairāk kustos, skolā liela slodze, visus spēkus paņem pulciņi.

Īpaša riska grupa ir bērni, kas dažādu apsvērumu dēļ pēkšņi kļuvuši par veģetāriešiem vai vegāniem. Kur tā nav ģimenes tradīcija, stingri sekojot līdzi pārdomātam uzturvielu grupu sabalansējumam, bērna izpratnei atstāts pārtikas izvēles pašdarbības variants neatgriezeniski var satricināt veselību. Ja attīstības periodā, kad vajadzīgs pilnvērtīgs uzturs, tas netiek nodrošināts, sāk pietrūkt materiāla tiem ķieģelīšiem, no kā organisms būvē savu mentālās un fiziskās veselības ēku. Bērns kļūst kusls, garš, izstīdzējis, ar vājiem kauliem. Muskuļu masas nekādas, spēka nav – pat sporta stundās nepieciešamo piepūli nevar izturēt. No šāda stāvokļa līdz situācijai, kad  cilvēks jau gultā un jābaro caur zondi, ir tikai daži soļi.

Vai anoreksijas sekas smagāk skar puišus vai meitenes?

– Tās nežēlo nevienu, taču, ja meitene ķermeņa nobriešanas laikā sāk vājēt un tas pāriet anoreksijā, viņai mēnešreizes nemaz nesākas. Ja sākušās, tad, sasniedzot noteiktu svara robežu, tās pazūd. Daba varbūt cenšas pasargāt no letāla iznākuma cilvēku, kurš iznēsāt bērnu tik un tā nespētu. Sievietēm, kurām izdodas no anoreksijas izkļūt, mēnešreizes atjaunojas ar milzu sarežģījumiem. Dzemdēt kļūst neiespējami. Tas, ko svarīgi iegaumēt vecākiem, – labāk sacelt viltus trauksmi nekā nokavēt to brīdi, no kura pagriešanās atpakaļ vēl ir iespējama. Rēķinoties, ka atceļš prasīs ārkārtīgi smagu darbu. No anoreksijas izārstēties nevar. Labākais, kas gaidāms pēc atveseļošanās, – tāds dzīvesveids, kurā iespējams par sevi tiktāl rūpēties, lai normāli eksistētu. Tāpat kā alkoholiķis, kurš vairs nedzer. Viņš var turpināt normāli dzīvot, savā būtībā visu mūžu tomēr paliekot alkoholiķis.

Vai pilnīga izveseļošanās – bez tik graujošām sekām – tiešām nav iespējama?

– Anoreksijas izpausmes mēdz būt tik daudzveidīgas, ka arī tādi gadījumi droši vien ir. Varbūt te vērts  pievērsties mazliet atšķirīgai, tomēr bieži vien ar anoreksiju saistītai tēmai, kas pasaulē kļūst aizvien aktuālāka, proti, tēmai par cilvēka iekšējo orientāciju. Katrā no mums ir gan vīrišķā, gan sievišķā daļa, bet ir arī tādi, kuri piedzimst ar abu dzimumu fizioloģiskajām pazīmēm. Nesen televīzijā bija dokumentāla filma par šīs problēmas tvērumu Amerikā. Līdz šim tur bija spēkā likums, ka šāda bērna dzimumu drīkst izvēlēties vecāki – pēc tam, kad viņš sasniedzis vienpadsmit mēnešu vecumu. Tad seko operācija un vajadzīgā terapija, kas vecāku izvēlēto dzimumu piederību nostiprina. Turpretī tagad bērni ar abu izpausmēm var netraucēti dzīvot līdz pubertātei – dzimuma izvēle tiek atstāta viņu pašu ziņā. Sākoties mēnešreizēm, meitenēm tiek dots preparāts, kas aizkavē tālāko dzimumnobriešanu, un zēniem tāpat. Turpmākos divus gadus ar šiem bērniem strādā psihologi, kas palīdz saprast, kuram no dzimumiem cilvēks iekšēji jūtas piederīgs. Izšķirošo lēmumu nepieņem vecāki, bet pusaudži paši pēc divu gadu kopdarba ar mediķiem un psihologiem. Seko operācija,  hormonu terapija, lai pubertātē viņi jau ieiet pa sava dzimuma ceļu.

Šādi bērni mēdz būt arī pie mums – gan ar abu dzimumu ārējām pazīmēm, gan tādi, kas tikai iekšēji jūtas neiederīgi sava dokumentos ierakstītā dzimuma čaulā. Dzīvodami interneta laikmetā, viņi agri uzzina, ka tā var būt – tu esi puisis, bet jūties meitene. Vai otrādi. Konkrēts likteņstāsts. Desmitgadīga meitenīte jūtas atstumta, jo pārējās meitenes viņu nepieņem – tu mums nederi, jo ne cakās, ne lellēs neorientējies. Tāda pati neiecietība no zēniem – ko tas puiciskais skuķis bāž degunu mūsu lietās! Bērnam nav socializācijas, kas šajā vecumā tik ļoti vajadzīga. Būdams cilvēkos, viņš jūtas vientuļš. Bet tad ir klāt vecums, kurā daba viņu sāk veidot par sievieti, – parādās krūtis, iezīmējas gurni, internets apgaismojis, ka tūlīt jāsākas mēnešreizēm. Ko dara meitene, kura valodā, kustībās un  interesēs tomēr jūt sevī puikas būtību? Apjautusi, cik ļoti nevēlas piedzīvot gaidāmās pārmaiņas, nolemj – ja neēdīšu, krūtis neaugs, menstruācijas nesāksies. Un ieslīd anoreksijā.

Manā redzeslokā šis bērns diemžēl nonāca pārāk vēlu – slimība jau bija pārkāpusi liktenīgo robežu virzībā uz skumju iznākumu. No Gaiļezera slimnīcas psihiatriskās nodaļas viņu pārveda uz Bērnu slimnīcas gastroloģijas nodaļu, lai uzturētu dzīvības procesus, barojot ar zondi, taču pavisam drīz viņai jāatgriežas psihiatrijas nodaļā. Man tas šķiet nepieņemami.

Ko tu darītu citādi?

– Lai tādi dzīves samezglojumi nebeigtos ar anoreksiju, noslēgšanos sevī vai pašnāvību, šādi bērni jāiedrošina sevi saprast un dzīvot saskaņā ar sevi. Diemžēl pašreizējā situācija ir tāda, ka medicīna ar šo aspektu nestrādā – tiek ārstēta tikai psihe. Bet ar to taču viss ir kārtībā! Bērns labi saprot savas neēšanas iemeslus – nevēlos palikt par sievieti, jo sevī jūtos kā vīrietis. Situācijā, kurā viņa atrodas patlaban, nedrīkst runāt par ēšanu vai neēšanu, bet tikai par sajūtām iekšējā pasaulē. Mazajam cilvēkam jānotic, ka ikvienam, arī viņai, ir tiesības un iespēja dzīvot ar savu iekšējo pārliecību. Te vajadzīga atbalstoša saruna par to, ka tev tikai vienpadsmit gadu, taču tad, kad izaugsi un nobriedīsi, turpmāko dzīvi varēsi virzīt pēc savas pārliecības. Pieņem to, ka ārēji esi meitene, bet iekšēji – zēns. Bet tāpēc jau nav jāvājē, nav jāapdraud sava dzīvība. Orientāciju nevar mainīt ar psihes ārstēšanu. Lai sakārtotu sabeigto organismu, psihiatriem jāstrādā kopā ar psihologu, ginekologu, gastrologu, andrologu.

Vai anoreksijas cēlonis pārsvarā tomēr nav meklējams psihes izklupienos – tādos, kam pamatā senas, zemapziņā iegūlušas bērnības traumas? 

– Katra meitene līdz nejēgai var bradāties pa bērnību un atrast tur tēva vainu. Un katra vīrieša problēmās var sameklēt pavedienus attiecībām ar māti. Bet ne vienmēr tur rodams pamatcēlonis – tās visbiežāk ir tikai sekas. Kopš pirmā anoreksijas gadījuma, ar kuru man nācās sastapties pirms četrpadsmit gadiem, līdz pat šodienai jau pašā sadarbības sākumā man vissvarīgāk ir savākt no klienta anamnēzi par to, kā viņš piedzimis, kā attīstījies un ņēmies svarā, ar ko slimojis. Tas viss, lai  uzzinātu, manuprāt, galveno –  cik liela nozīme viņa dzīvē bijusi antibiotikām. Gandrīz visus man zināmos anoreksijas gadījumus vieno secinājums – bērnībā cilvēks daudz slimojis, bet ārstēšanā lietotas antibiotikas. Ja turpinājumā sekojusi alerģija, tad lietoti arī hormonu preparāti.

Tāpēc pirmais darbs, ar ko sāku slimnieka vilkšanu laukā no anoreksijas, ir ne tik daudz rakņāšanās bērnības traumās, bet antibiotiku samocītās zarnu mikrofloras sakārtošana. Mājās gatavots rūgušpiens, kefīrs ar gremošanu veicinošām baktērijām, pamazām ēdienkartē iekļaujot arī šķiedrvielām bagātus dārzeņus, žāvētus augļus, dabiskā skābēšanas procesā sagatavotus produktus. Atceros, kā toreiz, strādājot ar pirmo anoreksijas pacienti, pusotra gada laikā tomēr tikām līdz meitenes spējai sakošļāt, norīt un neizvemt karoti skābu kāpostu. Tobrīd abas sapratām, ka nāves līnijai tikts pāri, tomēr tas īstais un lielais darbs visa mūža garumā vēl tikai priekšā. Uzskatu – ja antibiotiku fona nebūtu, lielākā daļa anoreksijas pacientu līdz šai slimībai nebūtu nonākuši.