Viljamā dzīvoja 24 personas ar dažādu dzimumu un tautību. Kas īsti ir personības dalīšanās?

Ārsti sliecas uzskatīt, ka personības dalīšanās jeb disociatīvie personības traucējumi rodas kā reakcija uz smagām psiholoģiskām traumām. Disociācija ir kā slēdzis, kas atslēdz emocijas, atmiņas, domas un sevis izjūtu. Hroniskas disociācijas gadījumā cilvēks atslēdzas no sevis un realitātes, lai aizbēgtu no traumatiskās pagātnes vai satraucošās tagadnes. Viņš aizmirst traumatiskus notikumus, un šādas aizmiršanas psihiskais mērķis ir pasargāt no neizturamajām emocijām, ko rada neizturamā pieredze. Cilvēks turpina funkcionēt tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Noziegums bez paša piekrišanas

1977. gada rudenī Ohaio štatā policija arestēja 22 gadus veco Viljamu Stenliju Miliganu, kurš plašāk bija pazīstams kā Billijs Miligans. Viņu apsūdzēja par vairākām laupīšanām un trīs sieviešu izvarošanu Ohaio Universitātes studentu pilsētiņā. Šajā aizturēšanā un apsūdzībā nebija nekā pārsteidzoša, taču tiesas process izvērsās gana sensacionāls. Miligana advokāti paskaidroja, ka apsūdzētais nevar atbildēt par paveiktajiem noziegumiem, jo vairākus gadus atradies dziļā miegā. “Billijs nav vainīgs,” viņi uzsvēra. “Noziegumus veica viņa alternatīvās personas bez Billija piekrišanas.” Kaut kas tāds tiesas zālē vēl nebija dzirdēts.

Ārsts Viliss K. Driskols veica psiholoģisku ekspertīzi un secināja, ka Miligans sirgst ar šizofrēniju. Vēlāk psiholoģe Dorotija Tērnere konstatēja, ka Miliganam ir personības dalīšanās. Advokātiem izdevās panākt, ka tiesa viņu aizstāvamo atzīst par nepieskaitāmu un nosūta uz psihiatrisko klīniku. Tur ārsti atklāja, ka Billijā Miliganā mīt 24 personas, kurām ir dažāds dzimums, vecums, tautība, raksturs un intelekts.

Viljams Stenlijs Miligans ģimenē bija otrais no trim bērniem. Viņa māte Dorotija un tēvs Džonijs, kaut arī dzīvoja kopā, nebija oficiāli precējušies. Džonijs sirga ar depresiju, turklāt viņam bija problēmas ar alkoholu. 1959. gada 17. janvārī viņš izdarīja pašnāvību – noindējās ar tvana gāzi. 1963. gadā Dorotija apprecējās ar Čelmeru Miliganu, kurš, kā izrādījās, bija brutāls un cietsirdīgs cilvēks. Kā vēlāk stāstīja Billijs, kad viņam bijuši astoņi gadi, patēvs viņu šķūnī sasējis un izvarojis. Tad arī Billijam uzradušās pirmās alternatīvās personības. 

Pirmoreiz Billijs tika arestēts jau 1975. gadā, kad bija aplaupījis aptieku, bet 1977. gada sākumā par labu uzvedību viņu pirms termiņa atbrīvoja no ieslodzījuma. Tā paša gada oktobrī viņu atkal arestēja, šoreiz par trīs sieviešu izvarošanu. Cietušās atpazina Miliganu, turklāt nozieguma vietā bija fiksēti viņa pirkstu nospiedumi.

Kad Miligans jau atradās psihiatriskajā klīnikā, viņu bieži apciemoja rakstnieks Daniels Kīzs, kurš 1981. gadā laida klajā grāmatu Billija Miligana daudzie prāti. Piecus gadus vēlāk Kīzs publicēja vēl vienu darbu, Miligana kaujas, kurā jau detalizētāk aprakstīja viņa atrašanos psihiatriskajā klīnikā.

Kīzs rakstīja, ka alter personas Miliganam parādījušās jau agrāk – trīs vai četru gadu vecumā. Vispirms bijis kāds zēns, ar kuru Billijs draudzējies, bet pēc tam uzradusies meitene Kristīne, kura rūpējusies par Billija jaunāko māsu. Subpersonas sākušas vairoties, kad Billiju neskaitāmas reizes iekaustījis un izvarojis patēvs. Alter personas ieguvušas varu pār Billiju, kad viņš 16 gadu vecumā vēlējies izdarīt pašnāvību. Tad tās iemidzinājušas Billiju, lai to nepieļautu, un pārņemušas viņa apziņu. Billijs pamodināts tikai labu laiku pēc aresta, kad vajadzējis sniegt liecības un gatavoties tiesas procesam.

Eksperts, blēdis, komunists un lesbiete

Vissvarīgākā Miligana subpersona bija Artūrs Smits – 22 gadus vecs anglis, medicīnas eksperts un hematoloģijas pārzinātājs, kurš pašmācības ceļā bija apguvis arābu valodu. Ar dedukcijas un loģikas palīdzību viņš bija noskaidrojis, ka nav viens Billija ķermenī, un atklājis pārējās personas. Kopā ar Reidženu viņš uzņēmās atbildību pār Billija ķermeni un izstrādāja uzvedības noteikumus pārējām personām. Viņš pīpēja pīpi un nesāja brilles, bija ateists.     

Ietekmes ziņā nākamais bija Reidžens Vadaskoviničs, 23 gadu vecs dienvidslāvs. Angliski viņš runāja ar slāvu akcentu, runāja un rakstīja serbu un horvātu valodā. Daltoniķis. Komunists un ieroču eksperts. Labā fiziskā formā. Viņam piemita tendence palīdzēt sievietēm un bērniem –viņu labā varēja izdarīt arī kaut ko nelikumīgu.

Alens – 18 gadus vecs blēdis un manipulators. Daiļrunīga – visbiežāk tieši viņš kontaktējās ar ārējo pasauli. Zīmēja portretus un spēlēja bungas. Vienīgais labrocis visā kompānijā, kā arī vienīgais, kas smēķēja cigaretes

Tomijs – 16 gadus vecs jaunietis. Pats apgalvoja, ka viņu bieži jauc ar Alenu. Kaut ko saprata no elektriskām un mehāniskām ierīcēm. Spēlēja saksofonu un zīmēja ainavas. 

Denijs – 14 gadus vecs nedrošs un bikls zēns. Baidījās no cilvēkiem, sevišķi no vīriešiem. Baidījās no zemes un zemes darbiem. Reiz Billija patēvs Čalmers viņu apraka bedrē, atstājot tikai cauruli, caur kuru elpot.

Deivids – astoņus gadus vecs zēns, sāpju glabātājs. Viņš pārņēma Billija apziņu, lai uzņemtu citu personu sāpes.

Kristīne – trīsgadīga meitene, viena no pirmajām personām, kura uzradās Miligana apziņā. Kad bērnībā Billiju par kādu pārkāpumu ielika stūrī, parasti tur stāvēja Kristīne. Viņa bija visu mīlule, it sevišķi meitenei bija pieķēries Reidžens. 

Kristofers – Kristīnes brālis, 13 gadus vecs zēns. Spēlēja harmoniku. 

Adalana – 19 gadus veca lesbiete. Gatavoja maltītes, kārtoja māju un rakstīja dzeju. Tieši viņa pievērsās izvarošanām, jo juta izteiktu nepieciešamību pēc seksa. Līdz aresta brīdim par viņas eksistenci zināja tikai Artūrs un Kristīne. Pēc veiktās vardarbības Artūrs viņu pasludināja par nevēlamu personu un aizliedza pārņemt Billija apziņu.  

Bija vēl vairākas subpersonas, kuras Artūrs un Reidžens bija pasludinājuši par nevēlamām, jo tās bija pārkāpušas uzvedības noteikumus: 20 gadus vecs bruklinietis Fils, kurš tirgoja narkotikas, un viņa draugs, 20 gadus vecais Kevins, kurš izstrādāja aptiekas aplaupīšanas plānu. Tad vēl 22 gadus vecais mednieks Volters un 19 gadus vecā Eiprila, kura bija apmāta ar ideju nogalināt Billija patēvu Čalmeru. Viņai pat izdevās pierunāt Reidženu to izdarīt, taču Artūrs novērsa iecerēto slepkavību. Vēl bija 18 gadus vecais reliģiozais ebrejs Semjuels, kurš, atļauju neprasot, pārdeva Alena un Tomija gleznas, 17 gadus vecais sapņotājs Roberts, 19 gadus vecais lielībnieks Martins un citi. 

Visas šīs personas apvienoja 26 gadus vecais Skolotājs, kurš pirmoreiz parādījās, kad Billijs tika ievietots Ohaio štata Atēnu psihiskās veselības centrā. Tieši viņš palīdzēja rakstniekam Danielam Kīzam uzrakstīt grāmatu par Billiju Miliganu. Tieši viņš spēja atcerēties tās epizodes, kuras nebija pieejamas pārējām personām.

1988. gadā, pēc vairāk nekā desmit gadu ilgas ārstēšanas, Billijs Miligans tika atzīts par veselu un izlaists brīvībā. Zināms, ka 1996. gadā Billijs dzīvoja Kalifornijā, viņam piederēja neliela kinostudija Stormy Life Productions. Vēlāk viņš bankrotēja un nozuda no sabiedrības uzmanības loka. Dzīves nogalē viņš sasirga ar vēzi un mira 2014. gada 16. decembrī Ohaio štata Kolumbusas pilsētā.

Dēmonu apsēstība

Speciālisti secinājuši, personības dalīšanās jeb disociatīvie personības traucējumi visbiežāk rodas bērnībā, piedzīvojot seksuālu, fizisku vai ilgstošu emocionālu vardarbību, no kuras nav iespējams izvairīties. Konkrētā disociācija izveidojas kā psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, kad bērns uztver notiekošo tā, it kā tas notiktu nevis ar viņu, bet kādu citu. Šāds mehānisms ļauj bērnam sevi pasargāt no grūti pārdzīvojamām emocijām. Stresa situācijā uzrodas alternatīva persona, kas bērna vietā uzņemas tikt galā ar notiekošo. Ir noskaidrots, ka aptuveni 80 % pacientu bērnībā piedzīvojuši vardarbību, incestu un citas smagas stresa situācijas. 

Protams, ne jau visiem, kas bērnībā piedzīvojuši vardarbību, vērojama personības dalīšanās. Šajā sakarā speciālisti runā par predispozīciju, proti, šie traucējumi visbiežāk rodas cilvēkiem, kuri ir viegli suģestējami, kuriem piemīt tieksme uz teatrālismu, patīk būt uzmanības centrā. Fiksēti arī gadījumi, kad personības dalīšanās konstatēta cilvēkiem, kuri bērnībā nav tikuši pakļauti vardarbībai. Un vēl – disociatīvie personības traucējumi biežāk konstatēti sievietēm nekā vīriešiem.    

Ekstrēmu disociatīvo traucējumu gadījumā bieži vērojama amnēzija, kad cilvēks var neatcerēties daudzas epizodes vai pat gadus no savas bērnības. Tiek uzskatīts, ka ekstrēmu disociatīvo traucējumu gadījumā personības daļas jeb subpersonas pārņem pilnu kontroli pār ķermeni un funkcionē neatkarīgi cita no citas. Katrai subpersonai ir pieeja kādai noteiktai informācijai un atmiņām, taču var nebūt pieejas citām atmiņām, kuras glabā kāda cita subpersona, tāpēc alternatīvā personība var nezināt savu reālo vecumu, dzimumu, tā var dēvēties citā vārdā.

Noteiktos momentos notiek pārslēgšanās no vienas personas uz otru. Brīdī, kad cilvēks atrodas kādā no subpersonības stāvokļiem, viņš vairs neapzinās sevi. Kad cilvēks atkal atgriežas savā apziņas stāvoklī, viņš var piedzīvot virkni neskaidrību, piemēram, var atrast jaunas mantas, kuras nav pircis, vai vēl trakāk – attapties situācijā, kad nodarbojas ar seksu ar nepazīstamu partneri.  

Ārsti uzsver, ka disociatīvie personības traucējumi bieži vien pārklājas ar citām psihiskām saslimšanām, piemēram, ar bipolārajiem traucējumiem, depresiju, posttraumatisko stresa sindromu, robežstāvokļa personības traucējumiem. Reizēm disociatīvie personības traucējumiem ir šizofrēnijai raksturīga simptomātika, piemēram, iekšējas balsis vai sarunāšanās ar sevi un haotiska laika uztvere. Cilvēkam var būt nosliece uz pašnāvību, dažādas fobijas, panikas lēkmes, ēšanas un miega traucējumi.

Senatnē uzskatīja, ka šādā cilvēkā ir iemājojuši dēmoni, nelūgti gari. Pirmais šo slimību 16. gadsimtā aprakstīja šveiciešu ārsts, filozofs un alķīmiķis Paracelzs. Viņš rakstīja par pacienti, kura bija pārliecināta, ka viņai kāds zog naudu, taču patiesībā šo naudu tērēja viņas otrā persona, par kuru viņai nebija ne mazākās jausmas.

Ārstēšanā parasti tiek izmantota gan racionālā, gan kognitīvi biheiviorālā psihoterapija, kā arī klīniskā hipnoze. Reizēm ar panākumiem tiek lietota psihodinamiskā terapija, kas atklāj slēptos konfliktus un norāda uz subpersonu vajadzībām.

Lai ārstēšana būtu veiksmīga, psihoterapeitam jānodrošina, lai starp subpersonām neizraisās konflikti, lai tās sadarbojas. Terapeitam ar cieņu un respektu jāizturas pret visām subpersonām, iekšējos konfliktos nav vēlams nostāties kādas personas pusē.

Ir viedoklis, ka pilnīga izārstēšanās tomēr nav iespējama, jo disociatīvie personības traucējumi salīdzinājumā ar citiem personības traucējumiem tiek uzskatīti par diezgan smagu un hronisku saslimšanu.